„Sveika atkal. Esmu atpakaļ," Harijs smaidīdams noteica draudzenei.

Džinnija pacēla skatienu un jautājoši palūkojās uz Hariju. „Es tikko dzirdēju dīvainus būkšķus no vilciena aizmugures, vai tad tev kā zēnu vecākajam nav pienākums aiziet un ieviest tur kārtību?" Džinnija jautāja, nošūpojusi galvu un paliekusi to mazliet uz leju, tā aizrādīdama draugam nepieņemamu izlaidību.

„Eh, lai Drako Malfojs tiek ar to galā," Harijs it kā nevērīgi noteica, atkritis sēdeklī blakus Džinnijai un aizlicis rokas aiz galvas.

„Nopietni?" Džinnija pārsteigti iesaucās, bet pretēji Ronam viņa rādījās gandrīz vai uzjautrināta.

„Man jau likās drusku aizdomīgi, ka tu nepieliki sev to nozīmīti, bet atzīšos, ka par Malfoju gan neiedomājos," Džinnija sacīja. „Un ko Rons? Žēl, ka neredzēju viņa seju."

„Dabīgi, sākumā likās, ka Rons sāks iet pa gaisu. Bet tad mēs aprunājāmies, un es teicu, ka viņam ir visas iespējas tagad pamocīt Malfoju pēc pilnas programmas, un tad jau viņš kļuva pielaidīgāks pret manu neprātīgo ideju," Harijs paskaidroja.

Džinnija vienkārši uzsmaidīja viņam pretī. Puisis nopētīja meitenes brīnišķīgi skaisto seju ar bālajiem vasaras raibumiem, kurus ieskāva ugunīgi rudas matu cirtas, bet visvairāk Harijam patika draudzenes brūnās acis, kurās kvēloja liesma un dzīvība. Pēc visa pārdzīvotā, pēc visiem zaudējumiem, kas bija izretinājuši viņa jau tā skrajās tuvinieku rindas, tieši dzīvība bija tas, kas viņam bija par visu vairāk vajadzīgs. Tāpēc, lūkodamies meitenes tumši brūnajās acīs, viņš uzlika roku viņai uz pleca, pieliecās tuvāk un uzspieda uz lūpām mīkstu skūpstu.

„Re, ir arī vēl kāds labums no tā, ka es atteicos no zēnu vecākā vietas - beidzot varēsim vairāk laika pavadīt divatā," Harijs nočukstēja, mazu drusciņu atrāvies no draudzenes lūpām, bet tad drīz atkal viņu noskūpstīja, šoreiz jau ciešāk. Džinnija bez kavēšanās tūdaļ atbildēja skūpstam, kā parasti ielikdama tājā visu savu mīlestību pret draugu. Viņi cieši apskavās un skūpstīdamies izgaršoja viens otru, taču drīz, Harijaprāt, daudz par drīz Džinnija no viņa atrāvās.

„Harij, tu, protams, lieliski bučojies, bet, manuprāt, tev derētu izlasīt, kas ir uzrakstīts Dienas Pareģī," Džinnija paskaidroja iemeslu, kāpēc bija pārtraukusi skūpstu. „Šorīt ar visu to taisīšanos man neiznāca neko palasīt, bet tagad, kad jūs aizgājāt - Harij, paskaties pats." Meitene ar roku saņēma avīzi, kas mētājās viņai blakus uz sēdekļa, un padeva to Harijam.

Puisis paņēma avīzi un atlocīja pirmo lapu. Liels virsraksts vēstīja, ka aurori Martina Hantera vadībā pirms dažām dienām ir notvēruši vēl trīs nāvēžus.

30. augustā pulksten 10:00 no rīta notika vērienīga auroru organizēta operācija Auroru biroja priekšnieka Martina Hantera kunga vadībā, kuras laikā tika arestēti trīs izbijuši Paši-Zināt-Kā atbalstītāji, tā dēvētie nāvēži: Torkils Traverss, Sīzifs Selvins un viņa sieva Morgana Selvina.

Operācijas darbība norisinājās Godrika gravas vientiešu apdzīvotajā kvartālā, kur Selvinu pāris bija iemitinājušies, nogalinot mājas saimnieku Pībla kungu, un pēc tam Sīzifs Selvins bija pieņēmis mājas saimnieka izskatu.

Viņu viltība tika atklāta, pateicoties burvestību ministra Kingslija Šaklbolta jaunizveidotajai reģistrācijas komisijai, kuras pienākumos ietilpst arī noklausīties vientiešu policijas iecirkņos saņemtos telefoniskos iesniegumus (tie ir ziņojumi, ko vientieši izsaka saviem varas pārstāvjiem ar īpaša saziņas rīka - telefona - palīdzību). Jaunizveidotā komisijas grupa bija reģistrējusi kādu zvanu, kurā kāda vientiese Gvineta Lakše no Godrika gravas vēstīja policijas krīzes centram savas bažas par viņas kaimiņa garīgo veselību, pēc vārda un adreses nosaukšanas iesniegumā ziņojot, ka kaimiņš Pībla kungs pēc viņas lūguma aizdot cukuru esot atbildējis Lakšes kundzei neierasti nelaipni ar nepieklājīgiem vārdiem, likdams aizvākties no viņa mājas, kā dēļ Lakšes kundze bija sākusi bažīties, vai kaimiņam Pībla kungam nav radušās pašnāvnieciskas tieksmes.

Ministrijas auroru brigāde nekavējoties saprata, ar ko viņiem varētu būt darīšana, un pēc vairāku dienu rūpīgas plānošanas kārtības sargu darbi vainagojās ar panākumiem bez neviena cietušā. Sagūstītie nāvēži tiek turēti stingrā apsardzībā Burvestību ministrijas aizturēšanas kamerās, un pavisam drīz viņi tiks nodoti tiesas rokām, kur aizturētajiem likumpārkāpējiem nāksies atbildēt gan par vispārīgu naida, haosa un vardarbības izraisīšanu, gan par atbalstu Paši-Zināt-Kā režīmam, gan par Kseonofīlija Mīlaba spīdzināšanu pagājušā gada Ziemassvētkos, kā arī par Gringotu bankas darījumu pārņemšanu Paši-Zināt-Kā režīma laikā.

Harijs, to izlasījis, gan šaubījās, vai viņu tiesa pienāks tik ātri, jo aurori augām dienām un naktīm galvenokārt nodarbojās ar atlikušo nāvēžu tverstīšanu, kas nemaz tik viegli nevedās. Pirmos divus, Kleperu un Rokvudu, viņi bija noķēruši pavisam drīz pēc Cūkkārpas kaujas, taču kaut kur apkārt klīda pats bīstamākais no visiem nezvēriem - Rodolfus Svešovskis, kurš visticamāk centās sapulcēt ap sevi atlikušās nāvēžu druskas. Pagaidām ministrijas auroriem bija arī darba pilnas rokas, lai tiktu galā ar Cūkkārpas kaujā gāztā ministra Pija Tupsta izbijušo atbalsta komandu Doloresas Ambrāžas vadībā, kuras pakļautie, protams, vienā mutē apgalvoja, ka viņi visi kā viens bija tikuši apvārdoti ar Valdum lāstu un neko noziedzīgu no brīva prāta nav gribējuši darīt. Tāpat puse vasaras bija aizgājusi, izmeklējot Malfoju lietu, kurā kā liecinieks tika pieaicināts arī Harijs. Viņš toreiz bija liecinājis tiesas priekšā, ka Narcisa bija izglābusi viņam dzīvību, tāpēc viņai galu galā tika atceltas visas apsūdzības, bet Lūcijam tika piespriests nosacīts sods ar aizliegumu ieņemt jebkādu sabiedriski nozīmīgu amatu. Tā nu Malfojiem tika dota brīvība, taču viņu vārds bija apkaunots un kritis negodā.

„Vēl trīs mazāk - tās ir lieliskas ziņas," Harijs sacīja, bēdīgi pasmaidījis. Domāt par nāvēžiem un atcerēties viņu nodarītās šausmas nekad nebija viegli.

„Ņemot vērā to milzīgo baru, kas tika noslaktēts Cūkkārpas kaujā, viņu ir palicis pavisam maz," Džinnija piekrita. „Vēl tikai, cerams, ka izdosies drīz sadzīt pēdas Svešovskim. Citādi mammai jādzīvo vienās briesmās."

„Gan jau Kingslijs un Hanters tiks galā arī ar viņu. Bet arī mums priekšā ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums, citādi šis viss būs kaķim zem astes," Harijs drūmi noteica.

„Protams, Harij, mēs atradīsim diadēmu," Džinnija pasmaidījusi noteica un nobučoja viņu uz vaiga. „Ja jau jūs gada laikā varējāt sadzīt rokā veselu baru ar horkrustiem, tad vai nu tagad pa visiem kopā neatradīsim vienu vienīgu?"

„Ja tu man palīdzi, tad viss ir iespējams," Harijs apstiprināja, nobučodams draudzeni uz lūpām. „Bet kas tad vēl mums te, avīzē, ir sarakstīts?" puisis nočukstēja, atkal pievērsies laikrakstam.

Blakus galvenajam rakstam, kur bija vēstīts par nāvēžu trijotnes saņemšanu, bija vēl kāds mazāks raksts - anotācija par avīzes vidus atvērumā izsmeļošo rakstu, kura autore bija neviena cita kā skandalozā Rita Knisle. Harijs, jau ieraudzījis raksta autores vārdu, klusi novaidējās. Rita Knisle - tas nekad nebija uz labu, un izskatījās, ka viņa šoreiz būs atkal sākusi liet virsū samazgas kādam, ko viņš labprātāk aizstāvētu. Šoreiz viņas iztirzājums bija veltīts Severusam Strupam.

Harijs atvēra centrālo avīzes atvērumu un iesāka lasīt:

Es, Rita Knisle, nekad nepagurstošā Dienas Pareģa reportiere ar lielāko prieku tiem, kas vēl nav paspējuši iegādāties manu jaunāko grāmatu Severuss Strups: nelietis vai svētais, atvēlu jums ielūkoties tās skandalozajās lappusēs. Šodien varēsiet gūt ieskatu par Severusa Strupa izvēlētajiem ceļiem pieauguša cilvēka dzīvē pēc mūsu visu mīļotās mācību iestādes Cūkkārpas absolvēšanas.

Ciktāl vispārīga faktoloģiskā informācija vēsta, Severuss Strups ir ieņēmis savu mikstūru jaucēja amatu Cūkkārpā jau kopš 1981. gada. Tikmēr viņš ir apzinīgi pildījis cienījamos profesora amata pienākumus, nenogurstoši dāvādams skolēniem nenovērtējamās mikstūru jaukšanas prasmes, par kuru apgūšanu īpaši pateicīgi ir ne viens vien no jaunākajiem Svētā Mango dziednīcas profesionāļiem, kur šī prasme ir vārda vistiešākajā nozīmē vitāli nepieciešama, lai spētu glābt neskaitāmas burvju un raganu dzīvības. Un kā jau mūsu laiku dižākais un cienījamākais jauneklis Harijs Poters savā pēdējā Dienas Pareģa intervijā-uzrunā kvēli aizstāvēja svētā mocekļa Severusa Strupa piemiņu, apustulis Strups vienlaikus cēlajam skolmeistara pienākumam nesavtīgi esot pildījis arī dubultaģenta un spiega lomu, sagādādams Fēniksa ordenim īpaši būtiskas ziņas par Cūkkārpas kaujā gāztā Tumsas pavēlnieka plāniem, līdz visa šī cēlā varoņa pašaizliedzīgā darbošanās beidzās ar traģisku, bruņinieka cienīgu krišanu karā, cīnoties pret nerimstoši uzmācīgo ļaunumu. Šādā skatījumā nenoliedzami Strupa kungu ir pavisam viegli glorificēt līdz pat svētiem augstumiem. BET...

Cik daudz no tā visa ir taisnība? Vai Strups patiesi ir bijis tik nenovērtējams pasniedzējs. Un vēl vairāk - vai Strups patiesi ir bijis ne tikai nenovērtējams dubultaģents, bet vai vispār viņš ir bijis dubultaģents? Un kā ar varoņa cienīgo nāvi? Šie un vēl citi jautājumi par Severusa Strupa pretrunīgo personību tiks izklāstīti līdz pēdējam sīkumam visas grāmatas garumā.

Dārgajiem Dienas Pareģa lasītājiem, lūk, neliels apkopojums no grāmatas Severuss Strups: nelietis vai svētais pirmajām trīs nodaļām:

Kā vēsta Cūkkārpas burvestību un raganību arodskolas studentu uzņemšanas dokumentu arhīvs, Severuss Strups savas Cūkkārpas gaitas uzsāka 1971. gadā zem zaļajiem slīdeņu karogiem, kur mājo ikviens, kas vēlas ko dzīvē sasniegt, ir gana apķērīgs un neatlaidīgs. Pārskatot senos tā laika skolas izrakstus, šķiet, ka Strups attaisno uz sevi liktās Slīdeņa izvirzītās cerības ar grandiozu uzviju - SLIMu pārbaudījumos vien cienījamais profesors un vēlākais direktors Strups ir saņēmis piecus izcili, tai skaitā, protams, arī mikstūru jaukšanā un aizsardzībā pret tumšajām zintīm, bet pieticīgi apmierinoties pārvērtību un aritmantikas priekšmetos ar labāk nekā cerēts. Lieki teikt, ka jaunā censoņa Strupa SĒRGu rezultāti ir vēl iespaidīgāki - seši izcili, tai skaitā arī alķīmijā, un viens labāk nekā cerēts. Saprotams, ka, lai iegūtu šādas atzīmes, cilvēkam ir jābūt gudrai galvai, pat ģeniālai, turklāt tik izcili sasniegumi liktu domāt par spožu nākotnes karjeru, taču, kas tad īsti notika ar Strupu pēc Cūkkārpas absolvēšanas? Vai viņš bija gatavs iesaistīties Burvestību ministrijas darbā? Varbūt iedomāsieties par strauji augošu karjeru Svētā Mango dziednīcā? Vai vēl centīsieties iebilst, ka viņam pirms stāšanās apmaksātā darbā būtu gribējies apceļot pasauli?

Tad te nu jūs gaida maldīšanās - droši avoti vēsta, ka nesaprastais ģēnijs Strups tūlīt, jau pirmajā dienā pēc Cūkkārpas beigšanas devās piebiedroties Paši-Zināt-Kā atbalstītāju grupai, kas plašāk ir pazīstama kā nāvēži. Un pārsteigums - pārsteigums, cienījamais, svētais, apdāvinātais jauneklis Strups ar vislielāko aizrautību iesaistījās šajā pašpasludinātajā organizācijā ne jau tāpēc lai spēlētu ar citiem kopā maskarādes. Kopā ar tādiem nāvēžiem kā Viljams Krabe, Gelerts Goils, Bruts Rožē, Antonijs Doluhovs, Marks Mulcibers un Amiks un Alekto Kerovi - lai viņiem visiem vieglas smiltis -, kā arī ar Andreju Kleperu, kurš šobrīd izcieš cietumsodu Azkabanā, un citiem, tai skaitā teju neaizskaramo Lūciju Malfoju, Strups burvju pirmā kara laikā ir pastrādājis neskaitāmas zvērības. Viegli iedomāties, ka nāvēžu bara ikdienā bija visai bieža nodarbe ļauties vientiešu vai vientiešu ģimenēs dzimušo burvju izjokošanai, mocīšanai vai pat spīdzināšanai, kas visticamāk nevienam nekādu lielo izbrīnu neizraisa, taču - kur šādos brīžos atradās slavējamā Harija Potera svēti postulētais Strups? Vai teiksiet, ka viņš droši vien kaunējās par šādām izdarībām, jo kā nesaprastais ģēnijs bija devies meklēt pie Paši-Zināt-Kā aizsardzību un tālāku izglītošanos tumšajās zintīs, iespējams, jau tolaik ar domu sagraut ienīsto Tumsas pavēlnieku un viņa izveidoto sistēmu no iekšpuses?

Pretēji cienījamā Harija Potera kunga paustajām domām savā Severusa Strupa aizstāvības rakstā, Strups jau no pirmās dienas, atrazdamies nāvēžu sabiedrībā, bija centies izrādīt īpašu nežēlību pret vientiešiem, tādējādi izceļoties sava pavēlnieka acīs līdztekus tādiem mežoņiem kā bēdīgi slavenā Svešovsku ģimene. Turklāt ekskluzīvs avots vēsta, ka tieši Severuss Strups ir bijis tas, kurš aizsācis nelaimīgo upuru karināšanu gaisā aiz kājām, tālāk turpinot to ar publisku pazemošanu un spīdzināšanu, līdz galu galā visiem kopīgi nogalinot savu upuri - ārkārtīgi līdzīgi tam, kā tas bija noticis vēl domājamos miera laikos 1994. gadā pēc Pasaules kausa izcīņas kalambolā finālspēles. Ņemot vērā Strupa izrādīto nežēlību un nebeidzamo cenšanos pēc slavas Tumsas pavēlnieka acīs, un piedevām arī izcilās zināšanas teju vai visās maģijas jomās, gandrīz nešaubīgi var apgalvot, ka 1994. gada nekārtību galvenais vaninieks ir bijis tieši Severuss Strups.

Sīkāk par šo atgadījumu ikvienam lasītājam jau tika dota iespēja iepazīties izcilās autores Ritas Knisles vēl tikai jūnijā iznākušajā dižpārdoklī Harija Potera biogrāfija.

Par tālākajām Severusa Strupa nāvēžu gaitām aicinu ikvienu lasīt manā nule kā iznākušajā grāmatā Severuss Strups: nelietis vai svētais, kas ir pieejama veikalu plauktos jau no 31. augusta. Spriediet paši - nelietis vai svētais?

„Vājprāts," Harijs noteica, „es taču savā vēstulē neko neteicu, ka viņš bija dubultaģents jau pirmā kara laikā. Viņa mani cenšas pataisīt par mazu, naivu bērnu. Un šis vispār - labi, tam es vēl varētu piekrist, ka Strups agrāk devies reidos kopā ar citiem nāvēžiem, bet Pasaules kausā?"

„Harij, tā taču ir Knisle," Džinnija drūmi noteica, „tu jau zini, ka viņa spēj izpūst sensāciju no tukša gaisa."

„Saprotu, bet mani tomēr uztrauc, ka viņa tik klaji nomelno Strupa piemiņu. Bet, ko man darīt? Iesūtīt Pareģim vēl kādu rakstu? Vai no tā būs kāda jēga?" Harijs, īsti nezinādams, kā rīkoties, pats pie sevis prātoja.

„Par vēl vienu rakstu - es nezinu, vai no tā tiešām būs kāds labums, jo ko tad tu tur tādu jaunu pavēstīsi? Tu jau iepriekšejā rakstā diezgan skaidri un saprotami izklāstīji, ka Strups rīkojās pēc Dumidora pavēlēm, tāpēc viņš bija iefiltrējies Voldemorta nāvēžu vidū kā dubultaģents, Dumidoru viņš bija nogalinājis pēc paša Dumidora pavēles, turklāt pēdējā gadā bija rūpējies, lai skolā nesāktos klaja vientiešu ģimenēs dzimušo tīrīšana UN viņš parūpējās, lai tu saņemtu vajadzīgo palīdzību Voldemorta sakaušanai. Es tiešām nezinu, ko tad tu vēl tādu varētu uzrakstīt. Domāju, ka tie, kas ticēja Dumidoram, ticēs arī tev, un lai tā Knisle iet dillēs," Džinnija, izteikusi savu viedokli, beigās ar smaidu piebilda.

„Gan jau tev ir taisnība," Harijs piekrita draudzenei. „Uzsākt preses karu ar Knisli man šobrīd nav ne mazākās vēlēšanās."

„Tikai, Harij, gatavojies, ka citiem tas var interesēt, un ne visi būs pārliecināti par Strupa augstsirdīgo uzupurēšanos," Džinnija brīdināja, labi zinādama, ka Harijs reizēm mēdza kļūt īgns un dusmīgs par apkārtējo līdzcilvēku uzmācīgiem jautājumiem, kas draugam šķita neērti, nepatīkami un aizvainojoši, īpaši, ja tika apspriesta Strupa rīcības motivācija.

„Protams, neesmu jau vairs vakarējais." Harijs, pašķiebis galvu, nosmaidīja. „Turklāt tagad man esi tu. Kopā ar tevi man vienmēr viss šķiet vieglāk panesams."

Džinnija par atbildi draugam uzsmaidīja un viņu nobučoja. „Man prieks, ka es tev varu vismaz kaut kā atvieglot dzīvi."

„Kā nu ne, pie tam tu esi arī ļoti skaista," Harijs noteica, cieši raudzīdamies meitenei sejā, un ieskāva ar plaukstu viņas vaigu. Viņš pieliecās draudzenei tuvāk un viņu maigi nobučoja, tad nedaudz pakavējies pavēra lūpas mazliet platāk un noskūpstīja meiteni ciešāk. Viņa, dziļi ievilkusi elpu, atbildēja skūpstam.

Jaunieši vairāk nekā labprāt būtu turpinājuši savu aizsākto nodarbi, taču pēkšņi pavērās kupejas durvis, aiz kurām parādījās Hermione un Rons.

„Es taču teicu, ka vajag pieklauvēt," Hermione, novalbījusi uz riņķi acis, noteica, kamēr Rons, juzdamies neveikli, bija novērsis skatienu.

Harijs un Džinnija atrāvās viens no otra, taču palika sēžam cieši blakus, saņēmuši viens otra plaukstu.

Džinnija ierunājās pirmā: „Vai tad jūs jau savas apgaitas tik ātri esat beiguši?"

Rons pasmaidīja un atbildēja: „Tam mums ir Malfojs. Aizsūtījām viņu uz aizmuguri, lai tiek galā ar tiem mežoņiem. Dzirdēju, ka šie esot sākuši mētāt ilkņoto šķīvīti."

„Es gan ienācu tikai uz mirkli. Labāk došos pati ieviest kārtību, esmu tomēr meiteņu vecākā," Hermione noteica, negribēdama pieļaut to, ka viņa savu meiteņu vecākās pienākumu pildīšanā izgāžas jau pirmajā dienā.

„Nu, beidz, Hermione, lai taču tas sesks tur pacīnās, varbūt tiešām, Harij, šitā zēnu vecākā padarīšana viņam beigās iznāks tāds kā labs sods," Rons iesmējies paziņoja.

„Vai ne? Reizēm gandrīz jāpabrīnās, kur tik labas domas rodas," Harijs pajokoja.

„Tikai žēl, ka tev, Hermione, būs ar to mērgli jāsastrādājas," Rons ierunājās, balsī nedaudz ieskanoties raizēm.

„Tak sīka vienība - pagājušajā gadā tikām galā ar Voldemortu, cik tad tur vienu slīdeni nesavaldīt. Turklāt viņš jau pats arī saprot, ka viņam tagad nāksies turēties rāmjos, ja viņš turpmāk nākotnē sapņo ieņemt kādu pieklājīgu amatu," Hermione secināja. „Labi, es došos uz aizmuguri, kas zina, vai tie mazie Malfoju jau nav nomušījuši beigtu." Meitene apgriezās riņķī un aizgāja uz vilciena aizmuguri, pilnā gatavībā ieviest kārtību.

„Pareizi - Paši-Zināt-Kas," Rons pilnā nopietnībā noteica, vēl arvien vairīdamies izrunāt Voldemorta vārdu.

„Kā tad beigās palika - ar ko tieši tad sāksim?" Džinnija ievaicājās.

„Kā jau Midzeņos spriedām, ir jāsāk pārbaudīt visas vietas pēc kārtas, kuras varētu būt pa ceļam no ieejas līdz direktora kabinetam, sākot ar ticamāko," Harijs ieminējās.

„Doma jau laba, tikai jāatceras, ka Cūkkārpa tev nav nekāds mazais cukura namiņš ar vienu istabu uz vistas kājas," Rons atgādināja.

Tālākās stundas laikā, kamēr vilciens ritmiski čukčināja tālāk, nu braucot kūpinādams savu skursteni cauri zeltainiem labības laukiem, kuriem pāri peldēja baltas mākoņu gubas, jaunieši jau atkal pārsprieda savas domas par Voldemorta iespējām kur nebūt pilī apslēpt vienu niecīgu diadēmu. Sarunai ievelkoties, idejas kļuva arvien neprātīgākas.

„Tā, vēl jau ir Noslēpumu kambaris. Tas jau būtu īstā Slīdeņa garā," Rons ierosināja.

„Jā, jā, Slīdenis ar Kraukļanagas diadēmu," Džinnija aizrādīja, „Diez vai Voldemorts tev ies apgānīt savu senci."

„Pagaidi, Harij, atceries, kas zināja toreiz par Noslēpumu kambari?" Rons visai dramatiski ievaicājās.

„Tu domā Vaidu Vairu?" Harijs saprata drauga mājienu. „Nedomāju gan, ka viņa šoreiz kaut ko zinās. Toreiz viņš vēl mācījās skolā un viņam vajadzēja, lai Vaira neceļ troksni, kad viņš ložņāja pa meiteņu tualetēm," Harijs skeptiski noraidīja jaunāko domu.

„Labi," Rons, viegli uzraucis lūpu, noteica, „tad paliek, ka sāksim pārbaudīt Trofeju zāli, tad noiesim līdz virtuvei, mazums, arī elfi kaut ko zinās. Mokšķis jau tagad mums ir kļuvis stipri palīdzīgāks. Jāmeklē vēl kādi Cūkkārpas noslēpumi, nav jau teikts, ka mēs vai arī pat Laupītāju banda tos visus esam atklājuši," Rons rezumēja visu pārspriesto.

„Ē, bet vēl - kā tad ar slīdeņu koptelpu? Tā Voldemortam varēja likties vairāk vai mazāk mīļa vieta," Džinnija ieminējās.

„Bet kā tad viņš būtu pilnīgi nepamanīts iekļuvis cilvēku pilnā koptelpā?" Harijs neticīgi ievaicājās.

„Viņš noteikti prata uzburt izcilu nošķitumu un tad kaut kur slepus varēja noglabāt diadēmu," Džinnija izteica minējumu.

„Vai arī tie glumie slīdeņi sapriecājās par sava pavēlnieka apciemojumu," Rons drūmi piebilda.

„Vai drīzāk viņš gaitenī satika kādu slīdeni un pakļāva viņu, lai tas paslēpj diadēmu tā, ka tas slīdenis nemaz neko pats nenojauta, ko dara," Harijs izteica savu teoriju, nelikdamie zinis par Rona komentāru.

„Varbūt jāizmanto Malfojs un jāpavaicā viņam, vai viņš savā koptelpā nav redzējis kaut ko diadēmai līdzīgu?" Džinnija ieprātojās.

„Ko vēl neizdomāsi? Varbūt sākam aicināt viņu arī uz ģimenes pusdienām?" Rons visai pikti noprasīja. Biedrošanās ar Malfoju viņam itin nemaz nešķita prātīga doma, katrā ziņā ne, iekams viņš nebūs pienācīgi izcietis visas savas iepriekšējos gados nodarītās pārestības.

„Labi, labi, atslābsti, es tikai meklēju risinājumu," Džinnija atvainojās un, kā aizstāvēdamās, pacēla rokas. „Vispirms pārmeklēsim visas citas vietas, un tos slīdeņus atstāsim pēdējos."

„Protams, pils jau tā ir nežēlīgi liela, sazin cik ilgi laiku mums tā meklēšana aizņems," Harijs ieturēja mierīgāku toni. Tiešām - iespējas, kur varētu būt paslēpta diadēma, bija neticami milzīgas. Skaidrs bija tikai viens - tā nebija paslēpta Vajadzību istabā. Vai arī tomēr bija - un viņa redzētais dzimšanas dienas vakarā pirms iemigšanas tā arī bija tikai sapnis? Galu galā vairāk tamlīdzīgu murgu viņš nebija redzējis. Taču, lai vai kā tur būtu, puisis bija apņēmies veltīt visus spēkus šī jautājuma izmeklēšana, lai tur lūst vai plīst - tomēr uz spēles bija likta visa burvju pasaules drošība tuvākā vai tālākā nāktonē.

Jaunekļa pārdomas neilgajā klusuma brīdī pārtrauca Hermiones uzrašanās kupejas durvīs. Viņa rādījās būt diezgan aizkaitināta.

„Kur tad tu tik ilgi sabiji?" Rons ar interesi noprasīja. Viņam bija licies, ka kārtības ieviešana Cūkkārpas ekspresī nevar prasīt vairāk par stundu.

„Kur sabiju? Atceries tos trokšņus no aizmugurējiem vagoniem?" Hermione pikti noprasīja. Visi piekrītoši pamāja ar galvu. Hermione apsēdās blakus Ronam iepretī Harijam un Džinnijai. „Tas bija kaut kas prātam neaptverams," meitene sūdzējās, pacēlusi rokas un pielikusi pie deniņiem pirkstus, tad viņa pameta plaukstas uz priekšu. „Kaut kādas pilnīgas šausmas."

„Vai tad tie pirmziemnieki ir tik nenormāli?" Rons smīnēdams ievaicājās.

„Pirmziemnieki! Kādi tev pirmziemnieki!" Hermione sodījās.

„Hermione, stāsti taču, nu jau patiešām kļūst interesanti," Džinnija pasmīnējusi ierosināja.

Hermione arī nosmīnēja, taču tūlīt pievērsās Harijam: „Drīksti trīsreiz minēt, Harij, kurš uzrīkoja šo jandāliņu?"

„Vai tad Malfojs kaut ko jau nostrādājis?" puisis iejautājās, jau gandrīz juzdamies sarūgtināts, ka Malfojs zēnu vecākā amatā nebūs spējis izturēt ne divas minūtes.

„Nē, nē, tā jakts bija gājusi vaļā, kamēr mēs vēl tikai ar Maksūru runājām, Malfojs tur šoreiz pat nav pie vainas," Hermione draugam paskaidroja. Harijs sajutās atvieglots, ka tomēr viņa trakais lēmums nebija izgāzies tik neiedomājami ātri. „Vēl divi minējumi," Hermione paziņoja.

„Nu, stāsti taču, citādi mēs te aiz nepacietības nobeigsimies," Džinnija iesaucās.

„Labi, labi - Harij, tu taču atceries Romildu Veinu no mūsu pašu Grifidora torņa?" Hermione piebilda, pacēlusi vienu uzaci un zīmīgi pieliekusi galvu.

„Tā bija tā pati, kas sapildīja konfektēs mīlas mikstūru?" Harijs ievaicājās, atcerējies par melnmatainu meiteni, kas pirms diviem gadiem bija izrādījusies visai apsēsta ar viņu.

„Jap, tieši tā pati," Hermione apstiprināja. „Redzi, Romilda laikam ir atmetusi cerības dabūt tevi, Harij, tad nu viņa ir ķērusies klāt savam nākamajam upurim," Hermione paskaidroja.

„Nu, nu, ko tad viņa tagad lenc?" Harijs jau smīnēdams ievaicājās.

„Nevilu," Hermione atbildēja. Visi iespurdzās. „Un ziniet, ko viņa bija izdomājusi? Viņa bija sadabūjusi ilkņoto šķīvīti un, tā kā viņa sēdēja kupejā, kas bija otrā pusē pretī Nevila kupejai, tad šī bija izdomājusi, ka ar to šķīvi vajag pataisīt troksni, lai Nevils iznāk ārā paskatīties, kas tur notiek. Spējat iedomāties?" Hermione stāstīdama beigās neticīgi novilka.

„Nu izdoma," Harijs pasmējās. Arī Džinnija un Rons sāka rādīties sejā arvien jautrāki, tikai Hermione likās dusmīga un pārlieku nopietna.

„Mhm, tiktāl jau vēl nebija nekas traks," Hermione, nošūpojusi galvu, iebilda.

„Kas tad vēl?" Rons noprasīja.

„Tagad iedomājies," Hermione sacīja, sakniebusi lūpas, „Nevils bija uzlicis durvīm pieklusinošo burvestību, tāpēc viņam tie būkšķi neko daudz netraucēja, un viņš par tiem nelikās daudz zinis. Un kad Malfojs bija aizgājis līdz vilciena galam, Romilda to šķīvi jau bija sākusi tā kārtīgi triekt pret durvīm, tā ka tas atlēca nost un trāpīja Malfojam tieši pa seju. Kliedzienu gan tad Nevils bija sadzirdējis, un viņš iznāca ārā skatīties, kas tur notiek, bet tas šķīvis vēl bija paspējis atsisties pret sienu un bija trāpījis Nevilam pa roku. Tajā brīdī arī es jau biju klāt. No Nevila kajītes izskrēja Luna ar Šīmusu un Dīnu, un turpat netālu bija arī Ernijs ar Hannu. Bet jūs nevarat iedomāties to skatu - Ron, tev tiešām liekas smieklīgi dabūt pa seju ar tiem ilkņiem?" Hermione noprasīja, pagriezusi galvu uz sāniem un cieši uzlūkojuši pie sevis klusi spurdzošo draugu.

„Ja tā ir Malfoja seja, tad tas ir pat visai pamatīgi uzjautrinoši," Rons iesmējās.

„Nu - un kas tālāk? Tie šķīvji taču ir drausmīgi!" Džinnija gribēja zināt.

„Protams, Malfojam seja vienās asinīs, puse vaiga uzšķērsta, asinis gāžas straumēm. Nevilam par laimi tikai skramba augšdelmā. Ernijs noķēra to sasodīto šķīvi un es to tūlīt konfiscēju. Bet Romilda tikmēr stāvēja savas kupejas durvīs pilnīgā šokā. Nesaprotu, kur tādas idejas var ienākt prātā? Mums taču katru gadu pirmajā septembrī atgādina, ka tie šķīvji ir aizliegti. Ja nu kādam gadījumā tas nav pats par sevi saprotams, ka dabūt ar tādu pa seju nemaz nav patīkami," Hermione pamācoši piebilda, kad Rons bija skaļi pavīpsnājis.

„Traki, bet kā tad tas beidzās - vai tad Malfojs tagad ir palicis bez sejas?" Džinnija ievaicājās.

„Par laimi nē. Izrādās, Hanna bija mēģinājusi šovasar iestāties Svētā Mango uzņemšanas kursos, bet bija izkritusi mikstūru pārbaudījumā, taču viņa bija labi apguvusi pamata dziedējošās burvestības. Izrādās, ar Izlabis var arī sašūt vaļējas brūces, tad nu viņa man to parādīja, un mēs pa abām savilkām kopā Malfojam seju. Vispār viņam bija paveicies, ka tas ilkņotais nezvērs nebija trāpījis viņam pa degunu, tad mums tā lieta nebūtu tik vienkārša. Bet vēl jau vajadzēs viņam iet pie Pomfrejas, mēs jau tikai apturējām asiņošanu un savilkām brūces, lai nepaliek liela rēta. Vēl to visu savainojumu vajag dezinfecēt. Tad ar Nevilu Hanna pati tika galā, bet es aizgāju sameklēt aptieciņu ar pārsējiem," Hermione klāstīja tālāk savus šodienas piedzīvojumus.

„Izklausās, ka Švītknābis šim ilkņotajam šķīvim var tikai ūdeni pienest," Rons pasmējās, nemaz nesarāvies no Hermiones dusmīgā skatiena.

„Un ko tad tā Romilda? Viņa tā arī stāvēja visu laiku durvīs?" Harijs ievaicājās.

„Kad es biju sameklējusi apsējus un uzlikusi tos Malfojam uz sejas, es sāku izprašņāt, kas tad tur bija noticis un kam piederēja tas šķīvis. Romilda nokaunējusies visā atzinās. Zini, cik es tajā brīdī biju nikna? Es pilnīgi sāku saprast Maksūru, kad viņa mums toreiz pirmajā gadā noņēma katram piecdesmit punktus. It dritvai kociņ, sestā gada meitene, grifidore!" Hermione sodījās. „Un šitādas muļķības var sastrādāt, man tiešām uz vietas gribējās noņemt savus divdesmit punktus, lai tādas dumjības vairs prātā nenāk, bet nu viņai paveicās, ka mācību gads vēl nav sācies. Bet Maksūrai gan es par šito ziņošu," Hermione strikti noteica.

„Zini, Mione, man šķiet, ka tu mums būsi lieliska profesore Maksūra," Rons smīnēdams piebilda.

„Ko tu ar to gribēji teikt?" Hermione vēl nebija nomierinājusies pēc atgadījuma, tāpēc nespēja uzreiz uztvert jokus.

„Paskaties, tu jau esi gatava noņemt punktus pati savam tornim. Turklāt cilvēki jau sāk drebēt, tikai tevi ieraugot vien. Gan jau tā nabaga Romilda no tavas bardzības bezmaz pietaisīja bikses," Rons, paskaidrojis savu domu, pasmējās.

„Ak tā," Hermione sacīja, beidzot arī pasmaidījusi siltāku smaidu, „bet viņa to bija pelnījusi. Tāds vājprāts jau pirmajā dienā - tā šķīvja ceļā taču varēja trāpīties jebkurš. Un vai tad nevar izdomāt jēdzīgāku metodi, kā iepazīties ar puišiem?"

„Tiešām - tad, ja iemet ar ilkņiem pa seju, puisis uzreiz nav tavējais?" Rons uzspīlēti nopietni noprasīja, ar to sasmīdinādams pārējos.

„Aha, tā jau tas noteikti dzīvē notiek," Hermione uzjautrināta noteica, „Man tev arī kādreiz iegāzt ar šķīvi pa seju?"

„Hermione, tikai, lai būtu droša, ka viss izdosies, labāk ņem tādu lielāku. Gan jau lielumam tomēr ir nozīme," Džinnija smiedamās piebilda.

„Un, ja tev taisni nav pie rokas neviens šķīvis, pasaki man, gan jau mēs ar Džiniju tev kādu ilkņoto steigšus sagādāsim," Harijs ķircinoši ieteicās, uzmetis skatienu Ronam.

„Ņemšu vērā," Hermione pateicās draugiem. „Nu, Ron, ja nu kas, man jau rekur viens ir pie rokas," meitene noteica, pavilkdama ārā no kabatas ilkņotā šķīvīša vienu malu.

„Es jau tikai pajokoju - gan jau pagaidām iztiksim bez tā," Rons smīnēdams atrunājās un nobučoja Hermioni uz vaiga.