„Bet ko tieši tad mēs tagad darīsim?" jautāja Rons. „Aizbrauksim uz Cūkkārpu, un ko teiksim Maksūrai - atvainojiet, mēs pavasarī īsti neizdarījām līdz galam to, kas mums bija uzdots, tāpēc vai mēs te varam paokšķerēties apkārt nezin cik ilgu laiku?"

„Jāizdomā kaut kāds aizsegs," Harijs ierosināja. Puisim šķita, ka uztraukums sāk kņudināt visas iekšas - viņš ļoti iespējams nebija paveicis Dumidora uzticēto uzdevumu. Ja nu Voldemorts tur klīst kaut kur apkārt, ja nu turpat kaut kur Cūkkārpas tuvumā? „Uz Cūkkārpu mums jātiek pēc iespējas ātrāk, lai tur lūst vai plīst."

Hermione pavēra muti, lai ko teiktu, kad nodžinkstēja zvaniņš, visus aicinādams uz virtuvi brokastīs. „Ejam paēst un tad domāsim tālāk, ko darīt," meitene sacīja.

Puiši piekrītoši pamāja ar galvu, un trijotne nokāpa lejā pa kāpnēm un nonāca virtuvē, kur viņus sagaidīja omletes kalns ar siera un šķiņķa maizītēm.

Džinnija no rīta bija palīdzējusi Vīzlija kundzei gatavot brokastis. „Labrīt, brokastīs!" viņa jautri uzsauca draugiem, uzlikusi burkānu sulas krūku uz galda, un, kad viņi piesēdās pie galda, meitene ieņēma vietu blakus Harijam. Drīz vien uzradās arī pārējie - Artūrs, Bils un Flēra nokāpa no augšējiem stāviem, bet Džordžs un Čārlijs miegodamies, staipīdamies atčāpoja šurp no dzīvojamās istabas. „Kas tad mums, vecpuišiem, pārlaist vienu nakti uz dīvāna," bija nosmējies Čārlijs. Viņš izmantoja savu atvaļinājumu, lai nedēļu paciemotos Midzeņos, bet vakarnakt bija atvēlējis Bilam ar Flēru pārnakšņot viņa paša vecajā istabā, tā vietā nosnaužoties uz dīvāna.

„Jūs šorīt gan tādi ieskābuši izskatāties," Vīzlija kundze nosmaidījusi viņiem sacīja, pie plīts vēl gatavodama tēju. „Kā mans opītis kādreiz mēdza sacīt, ka grūtos rītos pēc svētkiem neesot nekas labāks par skābu kāpostu suliņu. Uzreiz padara tevi svaigu kā gurķīti."

„Vai arī svaigu kā kāpostiņu?" smīnēdams ievaicājās Džordžs, sakrāvis uz sava šķīvja kārtīgu omletes ķopsi.

„Ko nu piesienies, tas tikai tāds teiciens." Kaut arī Vīzlija kundze noraidoši novēcināja ar roku, tomēr uzsmaidīja Džordžam.

„Nu, nezinu gan, vai skābu kāpostu sula tagad būtu tas, ko es gribētu dzert," Rons viebdamies noteica, paņēmis ceptu siera maizi.

„Bet ūdeni gan es iesaku izdzert kārtīgu glāzi. Ūdens tiešām atgriež spēku," Vīzlija kundze deva padomu, kamēr vēl ievilkās tēja. „Vispār es arī vakar ļoti slikti gulēju."

„Kas tad nu, mammu?" Bils ievaicājās, paņēmis rokā dakšiņu. „Atkal sapņoji par Svešovski?"

„Jā, redzēju, kā viņš bija ielauzies Midzeņos un dzinās man pakaļ..." Mollija grūti nopūtusies atbildēja. Viņa gan to bija izteikusi tā, ka tas lika noprast, ka sapnim bija vēl turpinājums un tas nemaz nebija patīkams.

Artūrs centās mierināt sievu: „Acuraugs darbojas ļoti labi, tāpēc neraizējies, dārgā, šeit viņš iekļūt iekšā nevar. Martins ar savu auroru komandu te apkārt ir salicis veselu lērumu ar uztveršanas burvestībām; tu un mēs visi šeit esam drošībā."

„Artūr, to es saprotu un kaut nu tā arī viss būtu," Mollija noteica, uzsmaidījusi vīram, tad, nolikusi tējkannu ar uzlieto tēju uz galda, paspieda viņam plecu un nosēdās blakus. „Bet tas, ka es to visu zinu, nemazina manu satraukumu. Ja nu viņš atkal tomēr kaut ko nostrādā?"

Harijs kā šodien atcerējās, kad, pārnākuši mājās pēc Freda bērēm, viņi virs Midzeņu iebraucamā ceļa atrada Tumšo zīmi, zem kuras gaisā degošiem burtiem karājās vēstījums: Mollija Vīzlija, stājies man pretī! Tu atņēmi man sievu un to tu dabūsi rūgti nožēlot! Pēc tam auroru biroja darbinieki priekšnieka Martina Hantera vadībā bija pavadījuši veselu nedēļu ap Midzeņiem, izvietodami papildus Acuraugam visas iespējamās uztveršanas un aizsardzības burvestības. Par laimi līdz šim no atlikušā nāvēžu bara vēl bija klusums.

„Vai Svešovska lietā kaut kas ir pavirzījies uz priekšu?" Hermione ievaicājās, iesūkusi malciņu burkānu sulas.

„Auroru birojā visi raujas caurām naktīm," Artūrs atbildēja. „Bet viņš ir labi noslēpies, visticamāk izmanto savus pazīšanās sakarus, varbūt regulāri maina savu uzturēšanās vietu. Kas attiecas uz taviem vecākiem, tad šobrīd viņiem nepavisam nebūtu droši atgriezties. To tik Svešovskim vajadzētu," Artūrs viņai ar nopietnu seju atbildēja.

Hermione manāmi saskuma, viņa acīmredzami ilgojās pēc saviem vecākiem un ik dienas cerēja, ka drīz, pavisam drīz varēs viņus atgriezt ierastajā dzīvē. Tomēr vēl nebija droši, vēl karš nebija līdz galam beidzies.

„Būs jau labi," Rons noteica, mierinoši saņēmis Hermionei roku.

„Vispār, Harij, tev jaunās brilles ļoti piestāv," ierunājās Džinnija, izjaukdama drūmo noskaņojumu, kas bija uzmācies pie galda sēdošajiem brokastotājiem.

„Tās arī ļoti labi rāda, es tagad tik skaidri redzu. Paldies, Mollij un Artūr!" Harijs pateicās Vīzlija kundzei un kungam.

„Man par to liels prieks, dārgais. Rekur, šeit, aiz omletes šķīvja, ir arī desiņas, nevēlies kādu?" Mollija viņam uzsmaidījusi piedāvāja. „Un kā tu jūties, dārgā?" viņa uzrunāja Flēru. „Nav slikta dūšiņa?"

„Man viss irra labi. Paldies, Mollij," Flēra atbildēja savā franču akcentā, mierīgi turpinādama ēst savas brokastis.

Bils par to gan novalbīja acis. Vīzlija kundze bija ik pa laikam iesākusi Flērai apvaicāties, kā viņai „ir ar dūšiņu", kad vien viņi ieradās ciemos. Kā Džinnija Harijam bija izstāstījusi, tad grūtniecēm parasti no rītiem mēdzot būt nelaba dūša. Tāpat Mollija Flēras klātbūtnē mēdza daudz un uzkrītoši runāt, cik mīlīgs ir Tedijs savos trīs mēnesīšos, un kā viņš dudina un bubina; tāpat viņa šad un tad deva dažādus padomus. „Bērnus nekad nedrīkst midzināt ar gulēšanas burvestību!" vai „Līdz divu gadu vecumam nevar pret klepu dot helleboras sīrupu. Kamēr bērnam nav trīs gadi, par teleportēšanos ir jāaizmirst!" un citus tamlīdzīgus ieteikumus, nepārprotami saistītus ar bērnu audzināšanu. Vīzlija kundze bez šaubām nespēja sagaidīt, kad arī viņai būs kāds mazbērns.

„Nu tu, tēt, vari vismaz šodien atpūsties," noteica Rons. „Šodien tev uz darbu nav jāiet."

„Par laimi jau otro nedēļas nogali ir drusku mierīgāk," Artūrs priecīgi noteica. „Bet bail pat iedomāties, kas mani sagaidīs pirmdien. Gan jau būs sakrājies vesels lērums nelaimju. Varētu domāt, ka pēc Paši-Zināt-Kā krišanas mums būs iestājies miers, bet, nē. Katrs sīkākais šmurgulis pamanās izdomāt kādu nelietību, ar ko mums pēc tam stundām jākrāmējas. Tagad modē viņiem ir noburt tās vientiešu kastītes ar pogām, ko viņi liek pie auss, un, kā pieliek - tā, čiks, sakož ausi, un parādās tur tādi bumbuļi kā klaunu cepures zvani. Un tur nelīdz parastās dziedināšanas burvestības, jo visa tā šmuce ir pārāk tuvu smadzenēm. Ja mēs negribam, lai tie vientieši paliek dumji uz visu mūžu, tad viņi jāved uz Svētā Mango dziednīcu, lai izoperē viņiem tās šausmas. Šķiet, ka viņiem tur drīz būs jāatver jauna nodaļa vientiešiem." Viņš vēl beigās rūgti pasmējās.

„Briesmīgi," noskurinājās Hermione, „bet, Vīzlija kungs, kas tās īsti ir par kastītēm, ko viņi tiem vientiešiem nobur?"

„Es nemaz īsti nezinu, kas tās ir un ko tieši dara - parasti tās ir tādas nelielas kastes ar pogām un tādu kā nūjiņu galā, kaur kur šitik lielas," Vīzlija kungs paskaidroja, ar plaukstām rādīdams apmēram piecpadsmit centimetru garumu. „Vientieši tos sauca kaut kā par tefļoniem. Hermione, Harij, jūs jau labāk pārzināt vientiešu priekšmetus, kā to ierīci pareizi sauc un kāpēc vientieši to liek pie auss?"

Harijs ar Hermioni saskatījās - viņi nezināja, par ko Artūrs runā, jo nekad iepriekš tādu lietu nebija redzējuši.

„Tefļons - varbūt jūs domājāt „telefons"," Hermione ieprasījās, „ar telefona palīdzību var sarunāties, atrodoties lielā attālumā - atceraties, kā sen atpakaļ mēģinājāt zvanīt Harijam? - tāpēc viņi to liek pie auss. Taču, cik man zināms, telefona savienojumam nepieciešams vads. Kā gan var būt iespējams runāt bez pievienota vada uz ielas vai klajā laukā?"

„Paskaties, mēs tik ilgi esam nodzīvojuši mežā, ka vientieši jau ir paspējuši izgudrot telefonus bez vada," Harijs noteica.

Vīzlija kungs bija sajūsmā. „Tad tas telefons viņiem ir jauns izgudrojums! Tu re ko! Šitāds man arī būs jādabū!" Vīzlija kundze par to tikai bezcerīgi novaikstījās.

„Es arī vienu otru vientiesi esmu redzējis runājam pa to - telfonu - vispār izskatās trakoti ērti," Džordžs ieteicās. „Varbūt man joku bodē arī ko tādu vajadzēs ieviest, kas atļauj tiešas sarunas?"

„Zini, tā tiešām būtu viena ļoti noderīga lieta," Džinnija apstiprināja. „Tāda mums būtu labi noderējusi, kad vajadzēja pretoties Strupa diktatūrai."

Viņi visi vēl kādu brīdi apsprieda savas fantāzijas par pārnēsājamām saziņas ierīcēm, arī aprunādami Siriusa spoguli, līdz brokastis bija paēstas. Džordžs atvadījies devās uz savu veikalu, kā jau sestdienā paredzēdams pamatīgu klientu pieplūdumu, vēl pieteicis, lai Rons palīdz viņam pārbaudīt vienu otru jauno izstrādājumu, bet Čārlijs un Bils ar Flēru aizlidoja caur Lidu tīklu viņam līdzi uz Diagonaleju atpūtas un citu darīšanu nolūkos - Svešovska uzbrukuma draudu dēļ ministrijas drošības sargi Vīzlijiem bija ieteikuši ārā no mājām doties tikai pulciņos. „Man atvaļinājums vēl tikai līdz pirmdienai, tad jāapskatās beidzot tas pūķu toniks Diagonalejas bestiārijā. Rumānijas ražojums nav tik labs - ja mums pūķi saķer konjuktivītu, mums ir ko pamocīties, kamēr dabūjam viņiem tīras tās acis," tā pirms atvadīšanās bija paskaidrojis Čārlijs.

„Harij, un ko tad tu esi šodien nodomājis darīt?" Džinnija apjautājās, kad viņi pie dzīvojamās istabas kamīna bija pavadījuši projām trīs Vīzliju jaunekļus un Flēru. „Gatavosies auroru uzņemšanas eksāmenam?"

„Klau, man šķiet, ka mums vajadzētu aprunāties - visiem četriem," Harijs noteica drusku pieklusinātā balsī, zīmīgi paskatījies uz Ronu un Hermioni.

Rons sākotnēji rādījās nedaudz apjucis, taču apstiprinoši pamāja ar galvu, turpretī Hermione piekrita tūdaļ bez kavēšanās.

Harijs palūkojās atpakaļ uz Džinniju. „Izejam dārzā aprunāties."

Izskatījās, ka Džinnija sāka justies mazliet satraukta par drauga nopietnību, tāpēc tam tūlīt piekrita.

Četrotne izsteidzās laukā. Gaiss, kā jau vasaras rītā, bija silts, un šodien solījās būt vēl viena jauka, karsta vasaras diena. Vienīgi Harija, Rona un Hermiones sejas rādījās kā visdrūmākie lietusmākoņi, kad visi draugi bija atraduši kādu nomaļu stūrīti pie attālāka upeņu krūma, kas auga gar veco, apdrupušo mūrīti.

„Nu tā, stāstiet, kas noticis - jūs izskatāties trakāk nekā trīs atprātotāji!" Džinnija noteica.

„Džinnij, es vakar vakarā redzēju sliktu sapni. Ļoti sliktu," Harijs drūmā balsī sacīja.

Džinnija norāva dažas ogas no upeņu krūma un smiedamās noteica: „Es jau jūs vakar brīdināju, ka nevajag pēc šampanieša dzert sviestalu," un iemeta sev mutē gatavās, tumšās odziņas.

„Ne jau šampanietis tur pie vainas. Labi, klausies," - un Harijs atstāstīja draudzenei savu sapni par baiso balsi melnā tukšumā.

„Nu un, sapnis paliek sapnis. Kāpēc tāds uztraukums?" Džinnija nesaprata.

„Kad Harijs mums šorīt to pateica, arī mēs sākumā nodomājām tieši to pašu," Hermione ierunājās, „taču tad mēs to lietu apspriedām rūpīgāk un..."

„Pagaidi, bet jūs taču visus horkrustus iznīcinājāt, vismaz ciktāl es saprotu no tā, ko tu man, Harij, esi pastāstījis," Džinnija iebilda.

„Saproti, mēs paši arī visu laiku bijām tādā pārliecībā, ka to tiešām esam izdarījuši," Rons apstiprināja.

„Bet tad, šorīt, pēc šī Harija sapņa mēs visu vēlreiz rūpīgi pārspriedām, un..." Hermione klāstīja Džinnijai, beigās dziļi ievilkdama elpu un ieturēdama pauzi.

„Un - kas?" Lieta izklausījās patiešām nopietna, un Džinnijai tas sāka nemaz nepatikt.

„Un - ļoti iespējams, ka mēs neiznīcinājām visus horkrustus. Ļoti iespējams, ka tā, kas sadega, nemaz nebija īstā Kraukļanagas diadēma, bet gan pakaļdarināums. Un tas nozīmē, ka Voldemorts, iespējams, vēl kaut kur klīst apkārt. Visticamāk kādā spoka veidolā vai kaut kā tamlīdzīgi," Hermione paskaidroja.

„Izklausās štruntīgi, lai neteiktu vairāk," Džinnija komentēja, teju vai nodrebēdama. „Un īstā diadēma - kas tagad zina, kur tā atrodas?"

„Man ir stipras aizdomas, ka tai tomēr ir jābūt Cūkkārpā. Kad Voldemorts saprata, ka mēs esam tikuši klāt pārējiem horkrustiem, viņš tūdaļ metās skriet uz Cūkkārpu," Harijs paskaidroja. „Mums tikai jāizdomā, kā tur atgriezties un ko teikt Maksūrai. Mēs nevaram tagad tā vienkārši ierasties pie viņas un paziņot, ka kaut kur pa pili, iespējams, klīst apkārt Voldemorts, jo es redzēju sliktu sapni... turklāt pēc dzimšanas dienas svinībām."

„Bet pagaidi, kas tad tieši jums neļauj vienkārši atgriezties Cūkkārpā? Maksūrai par sliktiem sapņiem nekas nav jāstāsta," Džinnija ierosināja.

„Kā tad mēs viņai paskaidrosim, ko mēs tagad, vasarā, tur meklējam?" Rons noprasīja.

„Kāpēc tad jums to diadēmu vajag meklēt tieši tagad? Piesakieties Maksūrai kā parasti studenti uz septīto mācību gadu un meklējiet, cik uziet. Pagājušajā reizē Voldemortam vajadzēja vismaz vienpadsmit gadus, lai kaut necik atgūtu varenību. Nedomāju, ka šoreiz viņš to var izdarīt pāris mēnešu laikā, ja tas vispār ir iespējams," Džinnija izsacīja savas domas.

Harijs jutās mazliet apstulbis - viņš bija tik ļoti pārdzīvojis par nepadarīto darbu un ieciklējies uz to, ka tas ir jāpaveic nekavējoties, ka par šādu iespēju nemaz nebija iedomājies. Tas nozīmētu, ka būtu jāpagaida vēl tikai viens mēnesis, un viņš varētu atgriezties Cūkkārpā uz vēl veselu gadu, veselu brīnišķīgu mācību gadu. Un viņiem visiem būs iespēja pārliecināties par sapņa īstenību un mierīgi savā nodabā nodoties diadēmas meklējumiem, lieki nesatraucot Maksūru.

„Džinnij, tā ir lieliska doma!" Hermione apstiprināja. „Jūs, puiši, varat doties uz Cūkkārpu kopā ar mums, un mums vēl ir vesels mēnesis laika, lai sastādītu meklēšanas plānu."

„Tad tikai jāiet uzrakstīt atteikuma vēstuli Auroru birojam," Rons plānoja darbus uz priekšu, „un jāpiesakās Maksūrai."

„Jā, gan," Harijs piekrita.

No Midzeņu mājas dzīvojamās istabas loga skaļi atskanēja Vīzlija kundzes balss: „Mīļie puikas, jums ir pienākušas pūces!"

Viņi saskatījās savā starpā un aizsteidzās uzzināt, kas tās par vēstīm. Būtu kas pienācis no Auroru biroja par nākamās nedēļas uzņemšanas eksāmeniem? Meitenes sekoja viņiem pakaļ istabā. Pūces bija atstājušas divas smilškrāsas pergamenta aploksnes, kas bija apzīmogotas ar lielu zīmogu, kam pašā vidū rotājās liels C burts, bet apkārt bija apsēduši čūska, lauva, ērglis un āpsis - vēstules bija atnākušas no Cūkkārpas.

Harijs tāpat kā Rons atplēsa savu vēstuli un iesāka to lasīt.

1998. gada 31. jūlijs.

Labdien, godājamais Potera kungs!

Sakarā ar šogad 2. maijā notikušo kauju Cūkkārpas teritorijā, kurā tika sakauts mūsu laiku tumšākais burvis, tika atcelti SLIMu un SĒRGu pārbaužu darbi, tāpēc Cūkkārpa šogad šī īpašā notikuma dēļ piedāvā iespēju Jums atkārtoti apmeklēt Cūkkārpas burvestību un raganību arodskolu un kārtot gala pārbaužu eksāmenus.

Ja esat ieinteresēts izmantot šo piedāvājumu, lūdzu, nedēļas laikā atsūtiet pūci ar apstiprinājumu, lai pēc iespējas drīzāk mēs varetu nosūtīt Jums sarakstu ar nepieciešamajiem mācību līdzekļiem.

Apstiprinošas atbildes gadījumā, lūdzu, sniegt arī atbildi, vai Jūs vēlētos šogad izmantot Cūkkārpas piedāvāto iespēju studēt alķīmijas kursu viena gada garumā kā izvēles mācību priekšmetu. Atbildi nepieciešams sniegt laikus, jo alķīmijas kurss tiks apstiprināts tikai tad, ja būs izdevies nokomplektēt klasi ar vismaz 10 studentiem.

Cūkkārpas

burvestību un raganību

arodskolas direktore

Minerva Maksūra.

Rons smīnēdams palūkojās uz Hariju. „Nu, ko - tad sakām jā?"

„Cūkkārpa, te nu mēs nākam," Harijs smaidīdams piekrita.