„Nu, ko tad jūs ar Lunu no tā Fleimela dabūjāt zināt?" Rons noprasīja, kad Harijs aizelsies līdz ar zvanu uz stundu bija nometies uz sola blakus Ronam, ieņēmis savu vietu Gliemjraga mikstūru klasē.

Harijs veltīja divas sekundes, lai pienācīgi atgūtu elpu, un tad klusi atbildēja draugam: „Sanāk, ka es tiešām varētu būt tas, kā tu pats teici, zelta cilvēks. Un, ja Lunas mammas eksperimenti kaut ko dod, tad, iespējams, ka Akmeni varētu izgatavot, neizgriežot man sirdi."

„Oho, ko neteiksi!" Ronam sajūsmā iepletās acis. „Tagad tikai jāpasaka Hermionei un Džinnijai."

Šī iespēja viņiem gan radās tikai četrdesmit minūtes vēlāk, kad Gliemjrags, izlicis atzīmes, pārrunājis pirmā trimestra veiksmes un neveiksmes un novēlējis priecīgus Ziemassvētkus, palaida jauniešus piecas minūtes pirms zvana. Viņš pat savus septītgadniekus bija paslavējis par centību, tomēr arī atgādināja, ka nākamajos divos trimestros notiks nopietna gatavošānās SĒRGu eksāmeniem, tāpēc jābūt gataviem strādāt tikpat uzcītīgi un vēl cītīgāk.

„Nu, ko tad jūs no tā Fleimela dabūjāt zināt?" Džinnija paspēja ievaicāties gluži tāpat, kā to nodarbības sākumā bija prasījis Rons, kad viņi gāja ārā no klases, nedaudz atpalikuši no pārējiem.

„Vispār," viņš pasmīnējis atbildēja draudzenei, „tava ideja varētu izrādīties pat patiesa."

„Nopietni, tiešām?" Džinnija bija pārsteigta, bet tad viņas satraukuma prieks pārtapa raizēs. „Bet pagaidi, Fleimels taču teica, ka Akmens izgatavošanai nepieciešama sirds."

„Tā, pagaidiet, es kaut ko laikam esmu palaidusi garām. Par ko īsti ir runa? Tak ne jau par Filozofu akmeni?" Hermione visai skeptiski ieprasījās.

„Patiesībā, mana dārgā, šobrīd runa ir tieši par Filozofu akmeni. Fleimels mums praktiski izstāstīja, kā tieši to pagatavo," Rons, mazliet smīnēdams, atbildēja draudzenei, labi zinādams, ka viņa par šo tematu vēlas dzirdēt pēc iespējas mazāk.

„Nezinu, kādēļ man tam tomēr ir pagrūti noticēt," Hermione sarkastiski noteica. „Ja jau tas būtu tik vienkārši, pasaki man, kāpēc tad Cūkkārpas alķīmijas studenti ik pa pāris gadiem pa kādam neizgatavo?"

„Redzi, problēma visu laiku bija sastāvdaļās - pēc Fleimela teiktā, lai sasaitītu visus četrus dabas elementus, vajadzīga superspēcīga maģiskā esence, kas ir iegūstama no īpaši pašaizliedzīga un laba cilvēka sirds asinīm," Rons paskaidroja.

„Tā, tā, tad tu gribi teikt, ka ir jānogalina īpaši labsirdīgs cilvēks, jāizgriež viņa sirds, un tad jāveic ar to kaut kādas pretīgas darbības, lai varētu iegūt vienu štrunta akmeni, kas tev spēj sagādāt kaudzīti zelta?" Hermione, pretīgumā saviebusies, noteica. „Nebrīnos, ka es par to jau agrāk neko negribēju zināt."

„Jap, Hermione, tu visu saprati plinīgi pareizi," Džinnija vienkārši apstiprināja draudzenes teikto, kamēr viņi visi lēnā gaitā devās nopakaļ skolēnu plūsmai augšup uz pirmo stāvu pusdienās. „Un, redzi, man bija ideja, vai gadījumā šādu īpaši labsirdīgo un visādi citādi absolūti lielisko cilvēku nav iespējams atrast ar Daudzsulu mikstūru. Ja jau šis cilvēks ir praktiski ar zelta dvēseli, varbūt viņa mikstūra pārvēršas tīrā zeltā." Meitene, to pateikusi, mīļi uzsmaidīja Harijam un piemiedza viņam ar aci. Puisim no tā gar kaklu uz leju noskrēja karstums, un, cerams, ka vaigos nebija sakāpis pārāk daudz sārtuma. Agrāk radis aizstāvēties no dažādām ņirgām un izsmiešanas, viņš vēl arvien nespēja pierast, ka cilvēki domāja par viņu tik labi, turklāt arī viņa paša Džinnija...

Hermione gan pēc Džinnijas paziņojuma šausmās iepleta acis, tūdaļ atcerējusies, tieši kur viņa reiz bija redzējusi Daudzsulu mikstūru vēršamies vistīrakajā zelta krāsā. „Harij, tu tak neatklāji Fleimelam, ka tieši tava Daudzulu mikstūra pārvēršas zelta krāsā?" Hermione satraukta iespiedzās, saķērusi draugu aiz elkoņa. Harijs, ieraudzījis Hermiones izbiedēto skatienu, tūdaļ aizmirsa visas domas par Džinniju un sajutās Hermionei esam parādā pilnu notikumu un viņu šodienas secinājumu izklāstu.

„Hermione, jā, es viņam to pateicu, bet nav pamata satraukumam," Harijs centās meiteni nomierināt. „Ja Lunas mammas pētījumi izrādīsies noderīgi - kopā ar mani ar Fleimelu runāja arī Luna un viņa palika parādīt viņam savas mammas eksperimentu pierakstus -, tad neviens man sirdi ārā griezt netaisīsies. Lunai bija teorija, ka Filozofu akmenim vajadzīgo saistošo maģiju esences veidā varētu iegūt vienkārši no manām asinīm. Tā kā, Hermione, pateicos par tavām raizēm, bet, tiešām, man nekas nedraud."

„Harij, bet es gribu, lai tu saproti, ka tie alķīmiķi mēdz būt pilnīgi nenormāli. Saproti, kāds kādreiz taču bija noķēris to zelta raganu vai burvi, izgriezis viņam sirdi un pārtaisījis to vienā pretīgā akmenī," Hermione vēl nerimās satraukties. „Ā, un ja tiešām Akmens pagatavošanai bija vajadzīga īpaša raganas sirds, kā tad tu domā, kāpēc vēsturē ik pa laikam izceļas tik drausmīgas raganu vajāšanas un jo īpaši tā pēdējā, kas bija 17. gadsimta otrajā pusē? Tikai tāpēc, ka kāds trakais bija iecerējis pagatavot Akmeni, visā valsts mērogā tika vajāti nevainīgi cilvēki, un medībām tika organizēti pat vientieši. Saproti, tie alķīmiķi ir nenormāli! Ja viņi padzirdēs, ka no tavas sirds var pagatavot Akmeni, Harij, es patiešām baidos, ka tava dzīvība var būt nopietnās briesmās. Un es nemaz nesākšu teikt, ko es domāju par tiem Pandoras eksperimentiem," meitene vēl beigās dusmīgi piebilda, kad bija steidzīgi nobērusi visus savus iebildumus. Viņai acmredzot itin nemaz nebija skaidrs, kā Harijs par to visu varēja tik mierīgi domāt.

„Hermione, es tā domāju vai vismaz ceru," Harijs viņai mierinoši sacīja, ieejot Lielajā zālē, „ka mans vārds burvju pasaulē kaut ko tomēr nozīmē. Ja nu gadījumā es pazustu, mani taču tūlīt steigtos meklēt."

„Zini, īpaši tas mani nekā nenomierināja," Hermione rūgti noteica.

„Bet, Hermione, tad paskaties no šīs puses - ja jau tie alķīmiķi ir tik nenormāli, kā tu saki," tagad ierunājās Rons, kad viņi sāka ieņemt sēdvietas pie ēdamgalda, „es stipri šaubos, ka Fleimels par to dosies izkladzināt visai pasaulei. Domāju, ka viņš šo noslēpumu noteikti gribēs paturēt pie sevis pēc iespējas ilgāk. Un, ja tiešām Harijs pazustu, tad mēs zinātu pirmo, pie kā griezties viņu meklēt. Šaubos, vai kāds tiešām šādi gribētu bāzt savu galvu cilpā." Rons saņēma viņas plaukstu, kad Hermione arīdzan bija apsēdusies viņam blakus, un vēl piebilda: „Neuztraucies, Harijam tiešām nekas nedraud. Turklāt Fleimels rādās diezgan sakarīgs čalis."

No Rona pieskāriena Hermione šķita mazliet nomierinājusies, tomēr viņai acīmredzami šādas alķīmijas afēras pie sirds itin nemaz negāja, lai arī agrāk viņi bija sprieduši, ka tieši ar Filozofu akmens palīdzību viņi varētu pastiprināt savu lokācijas burvestību, ar kuru varētu atrast Kraukļanagas diadēmu.

„Varbūt parunāsim tomēr par kaut ko priecīgāku? Nodarbība pie Gliemjraga bija pēdējā, un rīt jau būs Ziemassvētku vakars. Vai nav lieliski?" Džinnija ieminējās, un Harijs patiešām apbrīnoja savu draudzeni, kā viņa tik reti spēja padoties apkārtējam noskaņojumam un vienmēr uzturēja savu omu možu un dzīvīgu.

* * *

Tajā vakarā Harijs devās gulēt, juzdamies īpaši atvieglots un laimīgs. Atlikusī diena bija pagājusi īstenā Ziemassvētku noskaņojumā, pilī ik šur un tur atskanot smiekliem. Vispārējai līksmei bija ļāvies pat arī Pīvzs, laidelēdamies apkārt un skaļi deklamēdams lielākoties neipieklājīgas dziesmeles par Ziemassvētkiem.

„Ziemassvētku laiks ir klāt,

Kad galds tiek bagātīgi klāts.

Tas nu būtu labiņi, jauciņi,

Bet tad sāk sarasties tauciņi."

„Īpaši uz DUPŠA! HA-HĀ-HĀ!" Pīvzs vēl pēc savas dziesmeles skaļi izsauca. Džinnija par to bija smējusies kā kutināta - „Saproti, tas ir tik stulbi, ka par to nevar nesmieties!" -, un pat Hermione pēc tam kādu brīdi staigāja smīnēdama un, šķiet, bija piemirsusi raizes par alķīmiķiem.

Palīdzējuši Hermionei nodarboties ar pēdējo Ziemassvētku dekorāciju izlikšanu visā pilī, jaunieši vakarpusē bija atgriezušies Grifidoru koptelpā, kur Hermionei bija ar zināmām grutībām izdevies Ronu pierunāt izlikt dažas dekorācijas arī šeit, bet Harijs ar Džinniju bija nomukuši malā un paspējuši jau piepulcēties savu klasesbiedru bariņam, kas visai jautri tērgāja.

Harijs sēdēdams uz dīvāna, iespiests starp Džinniju un Lavenderu, noskatījās, kā Rons un Hermione izkarina zaļas efeju virtenes, krāsainu pušķu lentes un šur tur pa kādam āmulim.

Vienubrīd Hermionei kaut kas samisējās un viņas virtene nogāzās Ronam uz galvas, un meitene tūlīt piesteidzās viņam klāt, lai izpiņķerētu draugu ārā no koši sarkanā pušķa. Izskatījās gan, ka Rons to nemaz nebija ņēmis ļaunā, bet gan centās atturēties no tā, lai turpat uz vietas nesāktu kaislīgi skūpstīt Hermioni. Šķiet arī pati Hermione, pēkšņi sastingusi, bija nojautusi sava drauga domas.

„Hei, čabulīši," garāmejošais Dīns viņiem uzsauca, norādīdams ar īkšķi uz logu pusi, „āmuļus jūs taču sakarinājāt tur."

Tad viņi abi vēl saņēmās pienācīgi piestiprināt Hermiones uzburto virteni un, vairāk nevienam ne vārda neteikuši, pazuda no koptelpas kā nebijuši. Harijs savu draugu zēnu guļamistabās satika tikai vēlu pirms iemigšanas ar neparasti platu smaidu sejā.

Nākamajā rītā, saģērbušies un nogājuši lejā, Harijs, Rons un Nevils ieraudzīja, ka ērtākajā vietā pie kamīna atpūšas liela daļa viņu klasesbiedru, bet pārējā koptelpa bija praktiski tukša, vien uz tālākā dīvāniņa sēdēja pa kādam pārītim klusu un nemanāmu meiteņu.

„Labs rīts," Hermione un Džinnija vienā balsī sveicināja lejā nokāpušos puišus, tāpat labrītu pamāja arī Lavendera un Feja, bet pāris minūtes agrāk lejā nonākušie Dīns un Šīmuss vienkārši palocīja galvu.

Trīs jaunekļi nosēdās uz vēl dažām atlikušajām brīvajām vietām pie kamīna.

„Diez, kas šodien būs brokastīs?" Rons ieprasījās, „Parasti elfi sacep to garšīgo Ziemassvētku omleti ar sieru un speķīti."

„Šodien ir Ziemassvētku vakars, tad vēl varam tik agri nesteigties. Elfiem arī tomēr ir svētki," Hermione aizrādīja. „Un tagad, kad visi pirmziemnieki ir aizbraukuši mājās, var beidzot mierīgi pasēdēt koptelpā."

„Vispār, kāpēc jūsu šeit ir tik daudz? Vai tad jūs nebrauksiet mājās pie savējiem?" Harijs pabrīnījās. Turklāt viņš bija cerējis, ka pils būs pēc iespējas tukšāka - tas atvieglotu diadēmas meklēšanu, ja nu gadījumā viņam ienāktu prātā kāda izmēģināšanas vērta doma.

„Kā nu ne," Dīns atbildēja, „Mēs vienkārši palūdzām Sinistrai, ka mēs gribētu ceļot kā lielie cilvēki. Saproti, nīkt tās stundas Cūkkārpas ekspresī kopā ar visiem tiem knēveļiem, nu baigais prieks." Tumsnējais jauneklis vēl nosmēja.

„Bet kā tad tiksiet mājās?" Rons ieprasījās.

„Aberfortam viņa Vepra galvā ir Lidu tīklam pieslēgts kamīns. Par nelielu pateicību viņš ir gatavs mums atļaut to izmantot. Principā - paēdam pusdienās svētku mielastu, sameklējam Cūkmiestiņā pāris dāvanas un dodamies mājās," Šīmuss visu paskaidroja sīkāk.

„Šīmuss, nu kāpēc tev uzreiz viss bija jāizstāsta?" Lavendera pa jokam aizrādīja. „Varēji tak Ronam sastāstīt, ka lidosim mājās ar pūķiem."

„Paklau, Lavendera, es tev tomēr neesmu nekāds pirmziemnieks, lai noticētu kam tādam." Rons tēlotā sašutumā novalbīja acis.

„Bet, saproti, par tiem pirmziemniekiem - tas bija pilnīgs ārprāts," Nevils piekrita. „Gada sākumā miera nebija pilnīgi nekur. Mūždien kāds kaut kur paspēja pielīst un tad tikai sākās: Vai tiešām tas bija īstais Grifidora zobens? Vai Paši-Zināt-Kā čūska bija ļoti liela? Vai tai bija divas galvas un tā spļāva indi? Un par Vajadzību istabu leģendas patiesi bira kā no Pārpilnības raga."

„Labākais bija, kad viens tev paprasīja, vai Paši-Zināt-Kas spēj izsūkt dvēseli ar skatienu vien," Šīmuss nosmējās.

„Tā laikam tās leģendas rodas," Harijs atbildēja, arī pasmīnējis.

Vēl šo to papļāpājuši un pasmējušies, klasesbiedri devās brokastīs, kas notika vēl pie parastā galdu izkārtojuma. Pēc tām Hermionei kopā ar neticami apzinīgo Drako Malfoju bija pienākums palīdzēt iekārtot Lielo zāli, lai vēlāk varētu rīkot Ziemassvētku mielastu, kurā Harijs allaž bija ierasts viesis, Ziemassvētkos vienmēr palikdams Cūkkārpā.

Rons bija pabrīnījies, kā tad Malfojs nemaz nav aizbraucis mājās, vai tad pēc mammītes nemaz nav sailgojies. Bet Drako bija atbildējis, ka vienus Ziemassvētkus vecāki bez viņa varēs arī iztikt, viņš izjūtot svarīgu pienākuma apziņu palīdzēt Maksūrai, kā vien spēdams. Rons par to bija noraustījis plecus, īsti nesaprazdams, ko tad šis tā Maksūrai bija iecerējis palīdzēt, bet tad Hermione atgādināja, ka tuvākajās dienās Maksūra plāno nodzēst Postuguni, kas joprojām vēl plosījās Vajadzību istabā. Lāsts, izrādījās, nemaz netaisījās izplēnēt, un jau tā tas ir bijis nepieļaujams drauds studentiem, ka viņiem šeit, Cūkkārpā, šajā trimestrī bija jāsadzīvo ar ārkārtīgi tumšu lāstu, kas ierobežots plosījās Cūkkārpas Vajadzību istabā.

Tad, pusdienās izplaukšķinājuši Ziemassvētku petardes, pēc mielasta vecāko klašu studentu bariņš izgāja ceļā uz Cūkmiestiņu, lai dotos mājup daudz ērtākā ceļošanas veidā, nekā to piedāvāja Cūkkārpas ekspresis, atstājot pili vēl klusāku un mierīgāku.

Todien Harijs vēl pavadīja īpaši daudz priecīgu un laimīgu brīžu kopā ar saviem tuvākajiem draugiem, un, būdams kopā ar Džinniju, sajutās, it kā viņam nudien ir īstas cerības izbaudīt ģimenes siltumu. Tā bija viena no īpaši retajām dienām, kad nevienam no četrotnes it ne mirkli prātu nenodarbināja ne diadēma, ne Voldemorts, ne arī uzdevums, kuru viņi paši bija sev uzņēmušies. Tovakar Harijs, iedams gulēt, patīkami pie sevis nopūtās, nodomādams, ka, ja ne viņa dzimšanas diena, tad šī, iespējams, varēja būt šogad viena no patīkamākajām dienām.

Nākamajā rītā Harijs pamodās visai agri, ja ņem vērā, ka tā bija svētku diena - bija pienācis vienmēr gaidītais Ziemassvētku rīts, kas atnāk ar lielāku vai mazāku dāvanu kaudzīti gultas kājgalī. Viņš jau ar acīm tūdaļ pamanīja ierasto Vīzlija kundzes gatavoto saldumu paciņu komplektā ar adīto džemperi, tad bija arī kāda īpaši kārtīgi iesieta dāvana ar lenti un pušķi - tā izrādījās no Hermiones. Viņa bija sagādājusi puisim jaunu ādas maciņu vientiešu stilā. Harijs gan mazliet šaubījās, vai tajā varēs ielikt arī galeonus, taču, pavēris to vaļā, ieraudzīja, ka it kā nelielajā sīknaudas nodalījumā pavisam brīvi ir ietilpusi vesela galeonu monēta - Hermione acīmredzot atkal bija likusi lietā savas telpas paplašināšanas spējas. Harijs pasmaidīja par noderīgo dāvanu, tad, izsaiņojis Hagrida punaino īrisu paciņu, pamanīja savādu, iepriekš neredzētu kastīti. Parasti viņa dāvanu kaudze Ziemassvētkos nebija diez ko liela, tāpēc allaž bija viegli nojaust, kas ko būtu varējis dāvināt vai atsūtīt, bet šāda, laša krāsas ietinamajā papīrā ievīstīta un apsieta ar smaragdzaļu lenti, nebija Harijam atpazīstama.

Puisis ar interesi atrada pie zaļās auduma lentes bantes pievienotu zīmīti, kas perfektā, akurātā rokrakstā vēstīja:

„Mīļo Harij, mēs visi trīs - Vernons, Petūnija un Dūdijs - sveicam Tevi Ziemassvētkos. Kaut arī burvju māžošanos mums neizdevās no Tevis izskaust, tomēr jāatzīst, ka esi izaudzis par labu cilvēku, un Dūdijs grib Tevi īpaši apsveikt.

Atceros, ka veikalā man vienmēr centies šīs izdīkt.

Priecīgus Ziemassvētkus,

Tavi Dērsliji."

Harijs no pārsteiguma iepleta acis - savu mūžu viņš no Dērslijiem nebija dzirdējis ne pušplēstu uzslavu; viņam vienmēr par savu taisnību bija nācies pastāvēt vienam pašam. Un tagad Dērsliji viņu slavēja, ka viņš tomēr esot izaudzis labs cilvēks! Savādā, pat nesaprotamā kārtā puisis attiecībā pret šo atziņu tomēr neko neizjuta - ne prieku, ne skumjas, itin neko, it kā viņš jau sen vairs nebūtu spējīgs jebkā emocionāli uztvert Dērsliju izdarības. Kaut arī Dērsliji skaitījās viņa tuvākie radi, ar savu nemitīgi skarbo attieksmi viņi bija panākuši to, ka Harijs pret viņiem bija kļuvis pagalam nocietinājies, gluži it kā viņi būtu vien kādi svešinieki, kas vienkārši sarežģī dzīvi. Iespējams, ka tā ir gandrīz vai kā organisma aizsardzības reakcija, sprieda Harijs, jo, ja viņš būtu pārdzīvojis un ņēmis pie sirds katru Dērsliju aizrādījumu un rājienu, viņš vienkārši būtu sajucis prātā.

Tad puisis ieinteresēts atvēra vaļā kārbiņu, gribēdams zināt, ko tad Dērsliji būs izdomājuši viņam uzdāvināt. Līdz šim pēc izmēriem lielākā dāvana no Dērslijiem viņam bija Vernona zeķu pāris. Kārbiņa izrādījās pilna ar Mars šokolādīšu batoniņiem, tie tur bija vismaz kāds ducis. Ak, patiešām bērnībā viņam allaž bija kārojies arī pašam notiesāt veselu Mars šokolādītes batoniņu, kas toreiz bija licies kā pats lielākais gardums. Pat arī tad, ja bija kādi svētki, piemēram, Dūdija dzimšanas diena, kad saldumi mēdza vai birt nost no svinību galda; pēc tam, kad Dērsliji bija atgriezušies no savas organizētās izklaides programmas, tad viņi spītīgi tos visus novāca uz to brīdi, kad Harijs tika atvests mājās no Figa kundzes, un tikai pēc tam vakarā, kad Harijs, izlavījās no sava kābūzīša, viņam parasti laimējās pustumsā uziet dažas uz grīdas novēlušās konfektes vai pusapēstus šokolādes batoniņus.

Un tagad Petūnija viņam atvēlēja veselu kasti ar Mars šokolādītēm.

Harijs skumji nopūties vien nodomāja: Desmit gadus par vēlu, Petūnij. Bērnība tiešām viņam nebija no tām spožākajām, bet varbūt tieši tāpēc viņš bija kļuvis tik patstāvīgs, neatlaidīgs un drosmīgs, jo citādi vienkārši pie Dērslijiem nebija iespējams izdzīvot.

Pēkšņi viņa baldahīna aizkari atvērās, un starp tiem parādījās Džinnijas seja.

„Priecīgus Ziemassvētkus, mīļais!" meitene, tērpusies pidžamā, pasveicināja draugu, tad ar ceļiem iekāpa viņa gultā un, pieliekusies tuvāk, viņu nobučoja, un padeva dāvanu.

Harijs jutās mazliet apjucis par meitenes pēkšņo parādīšanos, taču centās savākties. Bērnības atmiņas tomēr nebija nekādas priecīgās, un viņš patiešām vēlējās tās cilāt pēc iespējas mazāk. Tās atgādināja vēl vienu viņa pagātnes lapaspusi, kuru viņš labprāt gribētu piemirst uz visiem laikiem.

„Harij, kas vainas?" Džinnija bija pamanījusi viņa apskumušo garastāvokli. „Kaut kas ir noticis?"

„Nē, nē, viss ir kārtībā," Harijs atbildēja un piespieda sevi pasmaidīt. „Iedomājies, Dērsliji atsūtījuši veselu kasti ar šokolādi. Vienkārši atcerējos, ka bērnībā Petūnija man tās nekad neatļāva ēst."

Arī Džinnija rādījās saskumusi, gandrīz pat vēl vairāk nekā Harijs - viņš, jau ieraugot Džinniju, bija paspējis atgriezties tagadnē un bija noglabājis nepatīkamās atmiņas tumšākā prāta stūrī, kur tās tik drīz atkal virspusē neizlauzīsies.

„Ak, Harij," meitene līdzjūtīgi noteica, ar savām lielajām, brūnajām acīm uz viņu sirsnīgi noraudzījusies, un aizlika puisim plaukstu aiz skausta, no kā viņam pār muguru pārskrēja patīkamas tirpas, „man patiešām ir ārkārtīgi grūti iedomāties, kas viss tev ir bijis jāpārdzīvo. Es vienkārši nespēju iztēloties, kā tas būtu, ja mana mamma būtu mani šādi mocījusi. Es laikam vienkārši būtu sajukusi prātā vai uzsprāgusi."

„Džinnij, nedomā par to. Tas ir sen pagājis, un toreiz man bija tikai divas iespējas - vai nu izdzīvot, vai salūzt. Es izvēlējos izdzīvot, un te nu tagad esmu, kopā ar tevi," Harijs noteica, uzsmaidījis meitenei, tad pieliecās un nobučoja viņu, nolicis malā gan Džinnijas doto, gan Dērsliju atsūtīto dāvanu. Viņš gribēja atliekties atpakaļ un pateikties meitenei par raizēm, bet viņa to neļāva un ievilka draugu dziļākā skūpstā.

Vien īsu brīdi vēlāk pavilkās vaļā arī Harija gultas labās puses baldahīna aizkari, aiz kura parādījās visai apjukusi Rona seja, kuru abi jaunieši ieraudzīja, kolīdz bija atrāvušies viens no otra.

„Džinnij, ko tu te dari?" brālis viņai pieklusināti uzšņāca, acīmredzot negribēdams, lai par viņas agro rīta ciemošanos uzzina arī Nevils, kurš vēl nebija piecēlies.

Pirms Rons paspēja viņai vēl ko aizrādīt, Džinnija tāpat brālim pieklusināti uzšņāca atpakaļ: „Atnācu novēlēt Harijam priecīgus Ziemassvētkus, vai tad tu neredzi?"

Rons, uz acumirkli palūkojies griestos, izsmējīgi nošņāca. „Vairāk gan izskatās, ka tu atnāci darīt ko citu," Rons beigās pavisam klusi nočukstēja. „Es tev atgādināšu, ka šī ir sabiedriska guļamistaba, te atrodas arī es un citi puiši."

„Un viņi visi, ieskaitot tevi, gulēja," meitene atcirta, nu jau grasīdamās celties kājās, lai stātos pretī brālim.

Harijs juta, ka būs jāiejaucas, lai starp viņiem neuzrodas nevajadzīgs tracis. „Ron, nomierinies, viņa tikai mani uz svētkiem nobučoja, mēs neko tādu nedarījām. Te taču tomēr ir Cūkkārpa, sabiedriska vieta."

Rons visai dusmīgi paraudzījās uz Hariju. Acīmredzot viņam tomēr šķita visai nepiedienīgi no paša rīta atrast miesīgu māsu drauga gultā, kaut arī godīgā izskatā - ģērbušos pidžamā un ķemmētiem matiem.

„Ron, man tev ir dāvana," tad Harijs pieliecās pie sava kofera un izcēla paciņu, ko padeva Ronam, novēlēdams priecīgus svētkus.

„Labi, labi, es arī tev gribēju iedot dāvanu. Priecīgus svētkus!" Rons negribīgi noteica, padodams Harijam visai līdzīgu paciņu, kādu viņš tikko bija dāvinājis Ronam.

„Pagaidi, tu taču arī nenopirki Medusdūru jaunās priekakončas?" Harijs ievaicājās.

„Vispār nopirku gan - man likās, ka tev mirklis prieka nenāktu par sliktu. Aprakstā bija teikts, ka uz sūkāšanas brīdi sajutīsies priecīgs," Rons atbildēja.

Tad abi jaunekļi palūkojās savās dāvanās, un tiešām - abi bija viens otram uzdāvinājuši vienu un to pašu, par ko viņi pasmējās.

Tad Harijs pagriezās pret Džinniju. „Tavu dāvanu es gan palūdzu nodot Mokšķim. Ceru, ka šorīt to saņēmi."

Meitene visbeidzot pasmaidīja. „Jā, paldies. Ķēdīti es jau uzliku kaklā. Ļoti skaista," Džinnija pateicīgi notieca, izvilkusi zeltītu ķēdīti ar kuloniņu, kura vidū rotājās mazs, caurspīdīgs akmentiņš, un atrādīja to puišiem, tad rūpīgi noglabāja to aiz pidžamas.

„Es, Ron, atradu arī tavu dāvanu. Salīdzinot ar Džordža atsūtīto lūpu krāsu komplektu, tavas matu sprādzes tāds sīkums vien ir, bet es tik un tā biju sarūpējusi dāvanu arī tev," Džinnija noteica, no pidžamas kabatas izvilkusi sīku paciņu, kura bija domāta brālim. „Bet, kad tu mani no paša rīta jau šitā apvaino, es nemaz nezinu, vai tu šo esi pelnījis."

„Džinnij," Rons noteica, novalbījis uz riņķi acis. „Es vienkārši uztraucos par tavu godu."

Par to meitene iespurdzās un izskatījās, ka tikko valdījās, lai nesāktu pilnā kaklā smieties. „Lai nu būtu, radus jau tāpat neizvēlas. Še tev, brāli, arī priecīgus Ziemassvētkus." Un Džinnija pasvieda nelielo dāvanu Ronam, kurš to veikli noķēra.

Rons ieinteresēts attaisīja paciņu vaļā un izkratīja plaukstā divas sudrabainas lentītes aptuveni divu pirkstu platumā.

„Mantijas aproču lentes ar iestrādātu burtu V, lai tu neaizmirsti, ka esi no Vīzlijiem," Džinnija paskaidroja. „Tās vienkārši jāuzvelk uz svinīgās mantijas, un tu izskatīsies daudz pieklājīgāk nekā Trejbruvju turnīra Ziemassvētku ballē."

„Ā, nu paldies," Rons noteica.

„Un vēl pie tam tās todien Diagonalejā bija uz atlaidi," Džinnija nosmēja.

„Tad nu gan tu esi viena māsa. Dāvini man kaut ko, jo tam vienkārši bija atlaide. Un es jau patiešām padomāju, ka gribi, lai es svinīgajā tērpā labi izskatos," Rons nosmīnēja, daudz neņemdams pie sirds Džinnijas ķircināšanu.

„Un tu jau arī brālis - matu sprādzes! Gan jau arī pirki, jo bija atlaide," meitene nosmēja.

„Nekā, es domāju tikai un vienīgi par tavu skaistumu," Rons tēlotā sašutumā aizbildinājās.

No Džinnijas un Rona vairs ne tik pieklusinātajām balsīm bija sācis mosties arī Nevils. Viņš rādījās pārsteigts, šeit ieraugot Džinniju.

„Labrīt arī tev, Nevil," Džinnija priecīga atbildēja viņa sveicienam un piegāja viņam klāt. Tad, novēlējusi priecīgus Ziemassvētkus, padeva puisim sīku maisiņu ar aizsietu galu.

„Paldies, es tev savu dāvanu jau gan nogādāju vakar vakarā, vai saņēmi?" Nevils priecīgi ievaicājās.

„Jā, paldies, Medusdūru šokolāde vienmēr ir īpaši garšīga," meitene pateicās.

Tad Nevils izbēra maisiņa saturu sev plaukstā un priekā iepleta acis. „Sēklas!" - puisim uz delnas bija sabirušas sēkliņas it kā ar taureņa spārniem.

„Atceros, kā tu priecājies, ka mammai dārzā aug smaržīgās tauriņnaktenes. Tad nu pēc noziedēšanas vasarā es tev dažas dārzā salasīju, kas bija jau izlidojušas. Varbūt tev arī izdosies ieaudzēt, tev jau tādas lietas padodas."

„Paldies, Džinnij!" Nevils pateicās, laipni uzsmaidījis meitenei. Tad viņš uzcēlās kājās un iedeva dāvanas arī Ronam un Harijam.

Harijs un Rons abi par drauga žestu mazliet neveikli pateicās, jo īsti nebija iedomājušies viņam sagādāt dāvanu. Pēc saņemtās paciņas varēja nojaust, ka tajā bija ietīta pamatīga tāfele Medusdūru lieliskās šokolādes.

Kad Nevils jau bija atgriezies pie savas gultas un Džinnija bija atnākusi atpakaļ pie Harija, lai atvadītos, jo viņa vēlējās doties prom un sataisīties pienācīgākā izskatā, lai pēcāk varētu doties brokastīs, Harijs nolēma tomēr mest kaunu pie malas un paskaidrot savu neizdarību.

„Nevil, piedod, diemžēl es tev nekādu īpašu dāvanu nesagādāju," puisis atvainojās savam uzticamajam biedram.

„Tas nekas," Nevils ar smaidu atbildēja. „Dāvināšanas prieks Ziemassvētkos jau slēpjas dāvināšanā, nevis dāvanu saņemšanā. Viss kārtībā, tev nav man nekas jādāvina."

„Klau, bet es tevi par to uzcienāšu ar priekakončām, labi?" Harijs ievaicājās, piesteidzies pie Nevila ar Rona dāvinātajām konfektēm. „Paņem kārtīgu sauju." Viņa piemēram tūlīt sekoja arī Rons, un tā nu Nevils, smaidīdams, sēdēja savā gultā, abās saujās saņēmis pa kārtīgam grābienam konfektes.

„Priecīgus Ziemassvētkus, draugs!" Harijs un Rons Nevilam novēlēja, draudzīgi uzsituši jauneklim katrs pa savu plecu, un Nevils  atplauka patiešām platā jo platā smaidā.

Tā paši Ziemassvētki un arī dažas nākamās dienas pagāja, tās veltot īpaši aktīvai nekā nedarīšanai. Tas gan, saprotams, maz attiecās uz Hermioni, kura bija metusies izmēģināt vairāk vai mazāk jaunu vaļasprieku, kad viņiem tā arī nebija izdevies nedz uziet jaunas norādes, nedz arī ko sakarīgu izdomāt diadēmas meklēšanas ziņā.

„Vai tad tiešām atkal esi ķērusies pie elfu micēm?" Rons izbrīnīts noprasīja, kad ieraudzīja Hermioni ar adīkli rokās cītīgi studējam kādu žurnālu.

„Nē, bet Luna man agrāk ieteica kādu Varkšķa numuru, kurā ir raksts par Ziemeļeiropas tautu cimdu rakstiem, kuros tiek ieadītas aritmantiskas zināšanas," Hermione ar dedzīgu interesi paskaidroja. „Šur tur pat tādus vēl nēsājot arī vientieši, tikai viņi, protams, nenojauš rakstu patieso nozīmi. Lūk, šis raksts," Hermione ar pirkstu norādīja uz kādu sarkani pelēku cimdu rakstu, „šeit periodiski atkārtojas četrinieks un divnieks, kas dod stabilitāti, izturību un līdzsvaru."

„Ko tu neteiksi, es nekad nebūtu iedomājies, ka tu kaut vienu rakstu Varkšķī varētu arī kādreiz uztvert nopietni," Rons pajokoja.

„Es vienkārši meklēju idejas kādam vaļas priekam. Vai tad tiešām mana vienīgā izklaide ir tikai grāmatu lasīšana?" Hermione retoriski pajautāja.

„Protams, tev pat varbūt tas nāktu par labu, ja tu kādreiz atpūstos no grāmatām. Vienīgi nezinu, vai elfi tavus meistardarbus spēs novērtēt," Rons domīgi beigās piebilda.

„Kāpēc tad elfi? Es tos vairāk biju domājusi uzadīt tev. Saki, vai tad tev būtu kaut kas pretī valkāt cimdus, kas sola, teiksim, mazliet veiksmes?" Hermione viltīgi paraudzījās uz draugu.

* * *

Nākamās nedēļas pirmdienas rītā brokastu laikā pie kopējā galda Maksūra uzrunāja Hermioni un Drako, lai viņi ierodas uz sapulci par šodien ieplānoto Vajadzību istabas atvēršanas operāciju. Harijs, Rons, Džinnija un Nevils, to padzirdējuši, arī pieteicās palīdzēt.

Maksūra iesākumā bija rādījusies nedaudz pārsteigta, taču, atzinusi, ka visi četri jaunieši ir pilngadīgi un drīkst piedalīties brīprātīgi šadās operācijās, visbeidzot atļāva arī viņu četrotnei piebiedroties šajā visai augstas bīstamības pasākumā.

Tiesa gan, Robinsas un Obraiensas jaunkundzēm no Grifidora trešā gada direktore nebija tik pretimnākoša un aizliedza šodien tuvoties septītā stāva gaitenim, lai nesarežģītu jau tā piņķerīgo padarīšanu ar visiem drošības pasākumiem.

Pieēduši pilnus vēderus, jaunieši, gatavi paklausīt ikvienam direktores rīkojumam, rāmi stāvēja viņas kabinetā un noklausījās sapulces gaitā.

„Tātad atgādinu par šodien organizēto Vajadzību istabas atvēršanas norisi," viņa iesākumā uzrunāja visus sanākušos, kas bija vairāki Cūkkārpas profesori, zēnu un meiteņu vecākie, kā arī Harijs, Rons, Džinnija un Nevils.

„Drīz ieradīsies apmācīta auroru brigāde, kas ir īpaši specializējusies tumšo lāstu uzlaušanā. Viņus sagaidīsiet jūs, Filius un Džon, un uzvedīsiet viņus augšā uz septīto stāvu. Filiuss piebiedrojas lāstu uzlauzējiem, bet Džons veic apgaitu, lai uzraudzītu drošību septītā stāva gaiteņos." Maksūra piešķīra darbus Zibiņam un Čāgonenam, tad paraudzījās uz jauniešu pusi.

„Saistībā ar Džona pārraudzītajiem drošības pasākumiem, es jūs gribētu izvietot abos septītā stāva gaiteņa tālākajos galos un sāna gaitenī pie kāpnēm uz Kraukļanaga torni. Harij, Ron, Džinnij, Nevil, jums būs jāsargā, lai Vajadzību istabas tuvumā nenokļūst neviena lieka persona, teiksim Robinsas vai Obraienas jaunkundze. Mēs visi zinām, cik pārsteidzīgi un neapdomīgi mēdz but jaunie grifidori," Maksūra zīmīgi pacēla uzaci pret Harij un Ronu, kuri pat savā pirmajā gadā Cūkkārpā bija pamanījušies nostrādāt gājienus, par kuriem Maksūrai mati būtu sacēlušies stāvus, ja vien tie allaž nebūtu savilkti tik ciešā copē. Pēc direktores stingrā skatiena jauniešiem vairs nenāca prātā kurnēt par to, ka viņi ir izvietoti tik tālu no centrālās darbības.

„Horācij, ceru, jūs esat sagatavojis pretapdeguma mikstūras lielā vairumā. Nevar zināt, cik spēcīga būs Postuguns. Var gadīties, ka kādam sanāks apdedzināties. Es ļoti ceru, ka jūs būsiet gatavs šādā brīdī tūdaļ palīdzēt." Gliemjrags tam apstriprinoši palocīja galvu.

Tāpat dežūrēšanas un glābšanas darbos tika norīkoti arī Kliks, Hermione un Drako. Ja viss ies kā plānots, tad viņiem nāktos tikai caurstaigāt tuvākos gaiteņus, lai pārliecinātos, ka Harijam, Ronam un Džinnijai, kuriem bija nolikti nemainīgi posteņi gaiteņu galos, tiešām neviens nav pamanījies aizšmaukties garām. „Atcerieties, ja notiek kas neparedzēts - vienkārši mūciet!" Maksūra stingrā balsī norīkoja.

Tiktāl visiem iesaistītajiem savas pozīcijas bija skaidras, kad auroru vienība jau bija ieradusies skolā. Viss ritēja tā, kā Maksūra tikko bija norīkojusi. Rons un Harijs ieņēma savas vietas septītā gaiteņa abos galos - Rons pie Pūču mājas, Harijs pie centrālās lielo kāpņu telpas, bet Džinnija devās dežūrēt pie kāpnēm, kas veda uz pils zemākiem stāviem un savienojās ar Kraukļanagu torni.

Harijs stāvēja setptītā stāva durvju ejā, kas izveda uz galveno kāpņu telpu, un ieprātojās, diez cik ilgi viņam tā vienatnē būs jāstāv. Kā Rons bija ieminējies, viņi bija tik tālu novietoti no Vajadzību istabas, ka labi, ka viņi nebija nolikti sardzē pie Hagrida būdas. Bet tad visai drīz pie viņa piesoļoja Hermione.

„Tiktāl viss ir mierīgi. Mani ielika dežūrēt tavā gaitenī, Malfojs dežūrē līdz Džinnijas pozīcijai, bet Rona pusi pārbauda Nevils," Hermione steigšus rezumēja. „Kliks ar Gliemjragu un Čāgonenu uzrauga tuvāko apkārtni ap Vajadzību istabu, un aurori kopā ar Zibiņu un Maksūru veic sagatavošanās darbus, kur nevienu citu tuvumā nelaiž." Tad meitene pagriezās uz prom iešanu, lai turpinātu savu apgaitu.

„Pagaidi," Harijs uzsauca. „Pastāsti tak vēl kaut ko. Aurorus redzēji? Kādi viņi bija?" puisis gribēja zināt, jo pats taču kādreiz plānoja kļūt par auroru.

„Ā, nu, protams, piedod, Harij, ka neiedomājos, ka tev tas varētu interesēt," Hermione atvainojoties noteica. „Viņi ir tērpušies tumši zilās Ministrijas formās. Izskatās tiešām nopietni vīri. Tas ir, vīri ir četri un viena ir sieviete. Šobrīd viņi uzstāda burvestību barjeras, lai ierobežotu Postuguni, kas izlauzīsies ārā no istabas, kolīdz tā tiks atvērta. Saprotu, ka istabu atvērs pati Maksūra, un tad visi kopā centīsies apdzēst lāstu. Sagatavošanās darbi tiešām liekas ļoti nopietni. Tagad gan atgriezīšos apgaitā, ja nu mani tur kādam ievajagas, un, kas zina, vai kāds nav pamanījies aizšmaukties mums garām."

„Šaubos gan, kurš būtu tik nenormāls, ka gribētu riskēt sev uz ādas dabūt visļaunāko ugunslāstu, lai tikai paskatītos, kā notiek atvēršanas darbi?" Harijs skeptiski noteica, nošūpojis galvu. „Man gan liekas, ka Maksūra šeit mūs nolika, lai vienkārši nodrošinātos, ka mēs neesam tie muļķi, kas ielien pašā Postugunī. Tas ir, tu ar Malfoju tāpat dežūrētu gaiteņos ar vai bez mums."

„Varbūt tā arī ir, un tomēr, būtu taču bezgala muļķīgi, ja tieši mūsu nevērības dēļ kādam šeit gadītos ieklīst nelaikā," Hermione noteica, uzsmaidījusi Harijam, un tad atgriezās pie dežūrēšanas.

Hermione vēl pāris reizes atgriezās pie Harija, katru reizi ziņodama, ka arvien vēl rit sagatavošanās darbi. Taču pēdējā vizītē meitene pavēstīja, ka aurori velkot mugurā pūķādas spectērpus. Tad jau drīz viss ies vaļā.

Harijs pats sev par spīti sāka just savādu satraukumu. Tik daudz kas tomēr varēja noiet greizi. Postuguns tur plosījās jau kopš otrā maija. Ja reiz uguns elementam piemita pašpastiprinošs efekts un tas plosīja pats sevi un nelaimīgā Krabes līķi, kas zina, kā tas varēja izturēties tagad, pēc tik ilga laika, kad tas bija sevī uzsūcis tik milzīgu maģijas daudzumu. Varbūt tas tomēr nebija tik slikti, ka viņi bija izvietoti tālākajos gaiteņu galos. Džinnijai tur nemaz tuvumā nebija, ko darīt. Tāpat arī Hermionei.

Hermione jau bija tādu labu laiciņu projām, ilgāk nekā iepriekšējās reizes, kad gaitenim pārvēlās pāri dusmīgas uguns rēkoņas troksnis, kam minūti vēlāk sekoja arī ne pārāk patīkams karstuma vilnis. Harijs nudien negribēja iztēloties to elli, kas tagad gāja vaļā pie Vajadzību istabas. Galvenais, lai visiem viss būtu kārtībā.

Puiša nemiers sāka augt arvien lielāks, un viņš, nespēdams sagaidīt Hermioni, no sava ēzeļādas maisiņa izvilka Laupītāju karti un ielūkojās tajā, lai pārliecinātos, ka visi ir savās dežūrvietās un sveiki un veseli.

Atlocījis karti, Harijs tūdaļ ieraudzīja Džinniju savā vietā, arī Rons stāvēja pie Pūču torņa kāpnēm kā paredzēts, un viņam blakus atradās Nevils, arī Malfojs lēnām pārvietojās uz Džinnijas pusi, un Hermione uzsāka tagad ceļu gaitenī uz viņa pusi; meitene netālu no istabas bija uzkavējusies diezgan ilgu laiku. Harijs ar skatienu izsekoja Hermiones ceļam, kur viņai būs jāiet pa gaiteni, līdz viņa nonāks pie viņa pozīcijas, bet tad puisis sastinga. Viņš nespēja noticēt pats savām acīm. Nudien netālu no Hermiones un ne pārāk tālu no Vajadzību istabas atradās divi punktiņi, kuriem tur itin nemaz nebija jābūt - Melānija Robinsa un Keita Obraiena.

Harijs ar karti rokā steigšus metās Hermiones virzinā. Diez vai viņam izdosies meitenes noķert, bet jāmēģina taču bija.

Harijs centās skriet ko kājas nes, bet vēl līdz meitenēm bija daži gaiteņu līkumi, tad puisis ieraudzīja, kas nemaz nebija tik viegli uz plandošā un lēkājošā pergamenta gabala, ka Hermiones punktiņš ir nonācis pie abām meitenēm. Visi trīs punktiņi, šķiet, bija apstājušies.

„Fū," Harijs nodomāja, pāriedams lēnākos rikšos, „Hermione viņas tomēr pārtvēra." Tad pēkšņi sākās rosība pie Vajadzību istabas, kad trīs punktiņi ar nepazīstamiem vārdiem izskrēja katra gaiteņa virzienā. Tas noteikti nevarēja nozīmēt neko labu. Turklāt Harijam par pārsteigumu Hermione bija atsākusi iet uz viņa pusi, bet meitenes atkal lēnām virzījās tuvāk Postugunij.

Sirdij smagi daudzoties, Harijs triecās uz priekšu, cik vien spēdams, un drīz vien jau garajā taisnē ieraudzīja Hermioni.

„Hermione, tās meitenes," Harijs bez elpas kliedza draudzenei, plivinādams Laupītāju karti, „tās meitenes ir tikušas garām."

Hermione rādījās apjukusi tikai uz vienu mirkli, tad apcirtās riņķī un raidīja kādu burvestību, droši vien Cilvēkatklājēju, jo tālumā pie pēdējā gaiteņa liekuma parādījās divas īsa auguma meitenītes. Harijs un Hermione metās viņas panākt, un jauniešiem abiem par šausmām abas meitenes stāvēja sastingušas no bailēm, kamēr uz viņu pusi traucās ugunspūķa pavērtā rīkle, kas acīmrredzot bija pamanījusies izlauzties cauri visai auroru uzstādītajai aizsardzības sistēmai.

Hermione darīja pirmo, kas viņai ienāca prātā, lai aizsargātu abas meitenes - viņa, triekdamās uz priekšu, uzbūra vairogu, kuru tūdaļ pastiprināja ar visiem zināmajiem ritu vārdiem.

Dusmīgā pūķa zobi noklabēja pret Hermiones vairogu, kas notrīsuļoja, bet nepagaisa. Tikmēr Harijs bija sasniedzis abas pārbijušās meitenes, un Hermione cauri uguns rēkoņai uzkliedza: „Ved tūlīt viņas projām, es vēl brīdi varēšu noturēties."

„Labi," Harijs tūlīt paklausīja draudzenei, un, saņēmis abas meitenes - pārdrošnieces aiz pleciem, centās vilkt viņas projām no bīstamās vietas, taču viņas bija sastingušas no bailēm, tikai raudzīdamās uz baiso un karsto pūķa rīkli, kas vēl reizi nodārdināja pār Hermiones vairogu. Visbeidzot puisim izdevās panākt, lai meitenes vismaz paskatās uz viņu, un tad viņas arī pamazām sāka kustēties.

Harijs ar meitenēm sāka lēnām atkāpties un jau gribēja mudināt viņas mesties skriešus, kad viens īpaši nikns ugunspūķa kampiens pārrāva Hermiones vairogā plaisu un uzklupa meitenei.

Harijs viscaur sastinga un jau bija gatavs mesties saplosīt velnišķīgo uguni kaut ar kailām rokām - galvā nezin kādēļ pēkšņi bija iestājies pilnīgs tukšums, ka nevarēja atminēties vairs nevienu pašu burvestību, bet tad vienā mirklī pūķi no mugurpuses ar spilgti zilu šautru iznīcināja kāds aizsedzies, tumšās drānās tērpies stāvs.

Pūķis sabira vienā pelnu svēdrā, bet Hermione nekustīga gulēja uz grīdas. Harijs acumirklī uzrēja meitenēm, lai tās tūdaļ steidzas uz torni, un vienā laidienā aizmetās pie Hermiones, pie kuras jau bija noliecies specapģērbā tērptais Ministrijas aurors.

Harijs nometās blakus Hermionei, sirdij dauzoties kaklā, - nevar taču būt, ka viņa būtu nomirusi. Meitene gan izskatījās briesmīgi apsvilusi, drēbēm vēl kūpot ar maziem dūmu mutulīšiem.

Izrādījās, ka Hermioni izglābušais aurors bija sieviete - viņa bija novilkusi savu aizsargmasku un tagad taustīja Hermionei kaklu.

„Pulss ir, tava draudzene ir dzīva," sieviete priecīgi noteica. „Ja paspēsim viņu nogādāt slimnīcas spārnā, domāju, ka tad viņas dzīvībai nekādas briesmas nedraudēs."

Harijs paklausīgi palocīja galvu un ļāva, lai aurore zem Hermiones uzbur nestuves, kuras ar lidināšanas burvestību paceļ gaisā. „Es gan nezinu, vai Pomfreja tiks galā arī ar apdegumiem uz sejas un rokām, bet nu tas lai paliek viņas ziņā. Starp citu mani sauc Morgana, un tu droši vien esi Harijs Poters?"

Harijs, smagi norijis siekalas, tikai palocīja galvu un, nespēdams vairs izteikt ne vārda, vienkārši soļoja līdzi aurorei, līdz nelabumam būdams satraukts par draudzenes veselību.

Te tev nu bija priecīgais Ziemassvētku laiks, puisis pēdīgi nodomāja, klusībā soļodams līdzi vēl kūpošajam Hermiones ķermenim.