Harijs, izlasījis negaidītās un šausminošās ziņas, nudien jutās, gluži vai būtu apliets ar ledusaukstu ūdeni, un par brokastīm vairs vispār nespēja domāt.

Svešovskis bija paņēmis ciet Digoriju, turklāt Visu svēto vakarā. Protams, viņam vajadzēja pasaulei parādīt, ka šeit vēl mīt gana daudz mežonīgu briesmoņu, ka īstenībā neviens vēl nevar justies līdz galam un pilnīgā drošībā. Vēl bija pietiekami daudz briesmu, kas bija gatavas uzglūnēt vai aiz katra stūra.

Harijs uzlūkoja Ronu un Džinniju, kuri bija apmainījušies ar satrauktiem skatieniem, kas varēja nozīmēt tikai vienu - Diez, ko tagad domā darīt viņu mamma? Taču ne jau stāties pretī Svešovskim burvju divkaujā; tā būtu vistīrākā pašnāvība.

Satraucošām domām traucoties caur prātu, Harijs ar acs kaktiņu pamanīja kustību, kas bija nozibējusi skolotāju galda virzienā. Tur kājās bija piecēlusies Maksūra un tagad visai steidzīgi devās pie Kraukļanagu galda. Tur viņa uzmeklēja Lunu un aizveda sev līdzi, ārā no Lielās zāles. Visticamāk viņa rīkojās saskaņā ar auroru aicinājumu evakuēt Midzeņu kaimiņus. Diez, vai Lunu vēl drīzumā izdosies satikt? Harijs nodomāja. Viņa vismaz atšķirībā no lielākās daļas Cūkkārpas audzēkņu neblenza uz viņu kā kādu supervaroni vai nespļāva sejā indīgus komentārus, kā tad viņš taisoties saukt savus sekotājus.

Atlikusī diena draugiem vedās drūma, sarunas drīz pārtrūka, tikko iesākušās. Arī pārējo pili, šķiet, nomāca kāds neredzams smagums. Ja starp audzēkņiem, īpaši jaunākajām klasēm, vēl šur tur varēja manīt kādu priecīgu seju, tad profesori rādījās gauži saīguši un noskumuši. Pat profesore Asnīte pirmdienas herboloģijas nodarbībā izskatījās drūma, kaut arī ierasti viņa silti ikkatram uzsmaidīja, neskopodamās arīdzan ar laipniem mīļvārdiņiem.

Līdzīgi otrdien arī Zibiņš likās esam neierasti kluss un atturīgs, kaut arī viņam starpbrīžu laikā labpatika sarunāties ar saviem audzēkņiem.

Vienīgā laimes šķipsniņa Harijam par prieku bija tā, ka, izrādījās, ka Luna bija tikai izsaukta, lai palīdzētu evakuēt viņas un viņas tēva mantas ar visu Varkšķa iespiestuvi, ko Ksenofīlijs itin nemaz nebija gatavs atstāt.

Tad nu starpbrīdī pirms šīs nodarbības, Zibiņš paklusām apspriedās ar Lunu, par pārējiem audzēkņiem daudz nelikdamies zinis. Drīz vien visi bija sapulcējušies, zvans, kas vēstīja par nodarbības sākumu, bija izskanējis, un Zibiņš sadrūmis ieņēma savu iemīļoto vietu uz grāmatu kaudzes.

„Tad nu tā - ar vienkāršāko, ar burvestību noturīgumu, mēs tā kā būtu tikuši galā, tad šodien mums vajadzētu ķerties klāt burvestību pastiprināšanai. Es ceru, ka visi saprot, ar ko burvestības noturīgums atšķiras no pastiprinājuma?" Zibiņš ievaicājās, paraudzījies apkārt klasei. Praktiski visi vairāk vai mazāk māja ar galvu.

Profesors noskremšļojās un turpināja runāt: „Tātad noturīgumu mēs panācām ar Ritu vārdiem, piesaistot maģiju uzturošo enerģiju pie apburtā objekta, kas tādējādi spēj paildzināt burvestības iedarbību, bieži vien pat desmit vai simtkārt pārsniedzot nenostiprinātas burvestības iedarbības ilgumu. Tas nebija pārāk sarežģīti, pareizi?" Klasi pāršalca piekrītoša murdoņa.

„Tad nu, lūk, lai burvestību pastiprinātu, tas ir, lai tās iedarbība būtu nevis ilgāka, bet izteiktāka, spēcīgāka, mums ir jāvar vajadzīgo maģijas enerģiju piesaistīt uz attiecīgo brīdi. Un te nu parādās divi praktiski bieži pielietoti veidi, kā to var izdarīt. Varbūt kāds man tos abus var nosaukt?" pasniedzējs ievaicājās. Ieraudzījis tūlīt uzšaujamies gaisā Hermiones roku, Zibiņš atplauka nelielā smaidā.

„Lūdzu, Grendžeras jaunkundze," profesors mudināja viņu nosaukt savas versijas.

„To var izdarīt ar tiem pašiem Ritu vārdiem, jo vārdi spēj kā paildzināt, tā arī sakopot paša burvja spēku," Hermione tūlīt nobēra.

„Pareizi, punkts Grifidoram," Zibiņš apbalvoja meiteni. Hermione pavēra muti, lai vēl ko piebilstu, bet Zibiņš jau bija paspējis dot vārdu Terijam.

„Vēl bez Hermiones minētajiem Ritu vārdiem var izmantot maģiju saistošus priekšmetus, kas spēj darboties kā maģiskās enerģijas uzkrājēji," kraukļanags savā zinošajā balsī noteica.

„Malacis, Būta kungs, punkts Kraukļanagam," Zibiņš apbalvoja arī sava nama skolnieku. „Šeit es gribu tagad vērst jūsu uzmanību uz to, kāpēc mēs par maģiju saistošajiem priekšmetiem nerunājām saistībā ar burvestību nostiprināšanu. Redziet, iegūt šadu priekšmetu, kas spēj pilnībā saistīties ar kādu burvestību un to ilgstpējīgi uzturēt ir visai sarežģīti, ķēpīgi vai dārgi, tāpēc daudz vienkāršāk ir izmantot Ritu vārdus, kas lielākoties arī izdodas pietiekami noturīgi.

Savukārt burvestību pastiprināšanas gadījumā pastiprinājums tiek veidots uz salīdzinoši neilgu brīdi, tādējādi Ritu vārdus nākas meklēt visai spēcīgus un iedarbīgus, pie tam, lai ar kāda cita priekšmeta, objekta vai dzīvas būtnes palīdzību pastiprinātu burvestības maģisko enerģiju, bieži vien ir jāpieliek daudz mazāk pūļu.

Tas ir, minot vulgarizētu piemēru, lai burvestību pastiprinātu, jūs uz mirkli varat aizņemties enerģiju no drauga, bet, lai burvestību nostiprinātu nedēļu ilgai iedarbībai, diez vai jums to pašu draugu izdosies pierunāt nekustīgi nosēdēt vienā vietā," Zibiņš, viltīgi pasmīnējis, nobeidza savu ievadu par burvestību pastiprināšanas metodēm.

Harijs blakus sev pamanīja strauju kustību, un gaisā atkal bija uzšāvusies Hermiones roka. „Profesor, bet kādus maģiskus priekšmetus parasti izmanto burvestību pastprināšanā un vai tie tiešām ir iedarbīgi? Cik esmu lasījusi, tad iedarbīgākā metode tomēr ir pareizi formulēti Ritu vārdi apvienojumā ar vēl kādas maģiskas būtnes vai burvja mirklīgu aizdotu enerģiju," Hermione gribēja zināt, un Harijs nojauta, ka draudzene ar milzīgu nepacietību gaida profesora atbildi, jo tieši ar šo viņi pēdējā nedēļā bija nodarbojušies - likuši kopā savus maģijas spēkus un izmēģinājuši efektīvākos grāmatās minētos Ritu vārdus, taču nebija panākuši nekādu noderīgu iznākumu.

„Galvenos vilcienos tam es varētu arī piekrist. Protams, izsenis ir zināmi dažādi mītiski priekšmeti ar neparastām burvju spējām. Pieļauju, ka, izmantojot šādus priekšmetus, būtu iespējams radīt patiešām brīnumainas maģiskas izpausmes. Piemēram, pastiprināšanas gadījumā es kā tipisku paraugu varētu minēt leģendāro Plūškoka zizli, kura izgatavošanas procesā noteikti ticis nostiprināts tā maģijas daudzkārtīgi pastiprinošais efekts, līdz ar to tas jau buršanas brīdī veic ievērojamu burvestību pastiprināšanu. Tāpat bieži tiek lietotas izejvielas no maģiskiem dzīviem organismiem. Taču, ja jums nepavisam nav izdevies nomedīt kādu īpaši maģisku būtni vai uziet neparasti enerģētiskus augus, protams, vēl vienmēr var pats mēģināt uzjaukt kādu maģiskāku substanci, bet parasti tieši, lai uz īsu brīdi pastiprinātu burvestību, man daudz ērtāka šķiet metode, kur maģija tiek aizlienēta no viena vai vairākiem draugiem, tas ir, maģiskām būtnēm. Katrā ziņā paldies par jautājumu, Grendžeras jaunkundze," Zibiņš vēlīgi paraudzījās uz meiteni un tad turpināja klāstīt šodienas un tālākos plānus pastiprinošo Ritu vārdu apgūšanā. Tomēr Harijam šķita, ka draudzene profesorā vairs klausījās tikai pa pusei, nočukstējusi pie sevis: „Protams, mikstūras," un domās kaldama jaunus plānus viņu pašu sev izraudzītajam uzdevumam.

Izmēģinājušies pastiprinātu Spīžo versiju, skolēni pamazām devās ārā no klases, un Hermione jau atkal ierastajā sprinta cienīgajā ātrumā bija satraukti aizsteigusies uz bibliotēku.

„Hermione, varbūt tu kaut vienreiz mūžā varētu paskaidrot, ko tu esi izdomājusi?" Rons, viegli, aizelsies izdvesa, kad meitene beidzot bija apstājusies pie bibliotēkas milzīgajiem plauktiem un tagad kaut ko cītīgi meklēja.

„Paga, paga, vienu mirklīti. Tūlīt tev visu izstāstīšu," Hermione attrauca, nepievērsdama draugam nekādu uzmanību, un drīz izņēma kādu cietos vākos iesietu grāmatu. Viņa piesteidzās pie galda, nometa uz tā grāmatu, apsēdās uz krēsla un atšķīra to vaļā.

„Harij, varbūt tev ir kāda nojausma, ko viņa tagad dara?" Rons paliecās nedaudz tuvāk Harijam un pavaicāja. Harijs tikai, saraucis apakšējo lūpu, papurināja galvu.

Kamēr Hermione kādu brīdi šķirstīja grāmatu, jaunekļi attāli dzirdēja sūkstāmies Pinsa madāmu: „Atkal jūs te esat atvilkušies taisīt troksni? Šeit ir bibliotēka, Dieva dēļ, nevis kāds sprāgstošo ēzeļu klubiņš! Vai nu ievērojiet klusumu, vai taisāties, ka tiekat!" Harijs pacirta sānis galvu - bibliotēkā nupat bija ienākuši viņa kraukļanagu klasesbiedri, pirms tam sparīgi par kaut ko sarunājušies. Pinsa madāma nudien spēja uzklupt kuram katram par sīkāko pārkāpumu, bet laimīgā kārtā viņu draugu bariņam šogad šo nikno fūriju nebija izdevies nokaitināt.

„Tad nu tā," Hermione visbeidzot ierunājās, kad bija atradusi meklēto lapaspusi, un Harijs acumirklī pievērsās draudzenei. Viņš tur tikai ieraudzīja bildīti ar burbuļojošu katlu, gluži kā iesācēju mācību grāmatā par mikstūrām. „Zibiņa teiktais mani beidzot veda uz domām, kā mums patiešām varētu izdoties atrast Kraukļanagas diadēmu. Un to mēs varam izdarīt, pastiprinot meklēšanas burvestību gan paši ar savu spēku, gan ar Ritu vārdiem, gan ar maģijas esenci."

„Maģijas esenci? Tas ir tā, kā mēs pēdējos mēnešos čalkājamies Gliemjraga nodarbībās? Tu gribi taisīt maģijas enerģijas esenci?" Rons pa pusei neticīgi novilka.

„Precīzi, Ron. Jo ar mūsu pašu spēku un nemākulīgiem Ritu vārdiem mums ar Hariju nekas prātīgs nesanāca. Ja mēs pie Zibiņa apgūtu pastiprināšanas vārdu pamatus, piedevām vēl sagatavotu burvestību pastiprinošu mikstūru, tas varētu nostrādāt," Hermione manāmi priecīga paziņoja savu grandiozo domu. „Un, šajā mikstūru grāmatā ir doti padomi, kā uzbrūvēt šādu mums vajadzīgo esenci."

Hermiones atklājums Harijā atkal iededza prieku, turklāt arī Rona īgnums gāja mazumā. Acīmredzot cerība, ka viņiem tomēr varētu būt iespēja iznīcināt ļaunumu pašā saknē, visiem deva cerību un spēku.

Taču ar diženo domu un mikstūru grāmatu vēl nekas nebija atrisināts. Ne velti šāda esence netika prasīta pat ne septītajā Cūkkārpas mācību gadā - ja nebija pieejami izteikti maģiski priekšmeti, tās pagatavošana bija ļoti ķēpīga, kur jauniešiem pašiem nācās radīt ar savu maģijas enerģiju uzturošus priekšmetus, ko pēcāk varēja iestrādāt esencē. Šāda nejauka nodarbošanās prasīja ļoti daudz enerģijas un pacietības, lai tās gala iedarbojošais efekts izrādītos pietiekami spēcīgs.

Nedēļa drīz bija cauri, tomēr brūvējums, kas atkal tapa otrā stāva Vaidu Vairas tualetē, vēl nebija pat līdz pusei gatavs. Tas tik vien kā noraustīja zizli, pirms viņi bija paspējuši kopīgi noskaitīt meklējamos ritu vārdus, un mazā mikstūras izmēģinājuma flakoniņa spēki jau bija pilnībā izsmelti.

Nedēļas nogalē viņu sapīkušo garastāvokli nedaudz uzjautrināja Gliemrags, kurš bija uzlūdzis ciemos slaveno rokgrupu Ķēmu māsas, kas atvadoties uzstrinkšķināja slavenākajiem un izcilākajiem Cūkkārpas audzēkņiem arī pāris ņiprākas melodijas. Turklāt Harija, Rona un Džinnijas prātus sāka satraukt vēl kāds apstāklis - nākamajā sestdienā bija paredzēts viņu pirmais kalambola mačs pret Kraukļanagu, pret ko, saprotams, vajadzēja attiekties ar vieslielāko nopietnību. Komanda viņiem bija laba, galvenais bija kaut ko muļķīgi nenopūdelēt vai nesajaukt, tāpēc Džinnija viņiem centās izkārtot treniņus ik brīvākajā brīdī, kas nozīmēja, ka Hermionei itin bieži ar maģiskās esences brūvēšanu nācās nodarboties vienai pašai. Harijs nojauta, ka draudzene par to nemaz nejūtas īpaši priecīga, tomēr viņa ne mirkli par to nekurnēja.

Nākamā sestdiena pienāca neticami ātri, it kā kāds dienas būtu saīsinājis par vairākām stundām. Draugi Lielajā zālē klusēdami ēda brokastis, tai skaitā arī Rons gausiem kumosiem košļāja ceptu brokastu desiņu, turpretī Džinnija nekautrēdamās stūķēja iekšā ievārījuma maizītes, piedzerdama klāt ķirbju sulu.

Arī Harijā bija iezīdies satraukums. Lai gan viņi bija cītīgi trenējušies jau kopš septembra, tomēr puisis nebija piedalījies nevienā nopietnā kalambola spēlē vairāk nekā gadu. Visi zināja, ka viņš ir izcils meklētājs, bet ja nu izlaistā gada dēļ viņa prasmes būs ierūsējušas un Džodija Millere, Kraukļanaga komandas kapteine un meklētāja, pamanīsies nocelt zibsni viņam no deguna priekšas?

Paēduši brokastis, kā Grifidoru, tā Kraukļanagu komandas dalībnieki devās atpakaļ uz saviem torņiem pēc sava kalambola aprīkojuma, ar kuru kopā izgāja ārā no pils uz kalambola laukuma ģērbtuvēm.

Diena bija lielākoties nomākusies, šur tur izspīdot cauri pa kādam saules staram, un kokus šūpoja neliels, bet jūtams vējiņš. Ejot zem kājām kraukšķēja novembra salnas apsaldētā zāle, un gaiss jautās rudenīgi dzestrs, tomēr vēsums Hariju patīkami atveldzēja.

Ģērbtuvē arī pārējie biedri bija klusāki nekā parasti, kaut arī Ričijs treniņos visai bieži izmeta pa kādai asprātībai, par kuru Kintija mēdza pārspīlēti uzjautrināti iespurgties. Turpretī šobrīd šeit valdīja satraucoša gaisotne.

„Tātad, mūsu pirmā spēle šogad ir pienākusi," Džinnija ne pārāk veikli centās iesākt savu kapteines uzrunu. „Mēs esam cītīgi trenējušies - tumsā, aukstumā un salā, tomēr arī Kraukļanagu komanda nav sēdējusi ar deguniem grāmatās, bet būs gatavi parādīt savu spēku. Tad mūsu galvenais uzdevums ir parādīt, ka mēs esam kaut nedaudz labāki, pareizi?"

No komandas biedriem atskanēja piekrītoša murmināšana.

„Pareizi! Visi esam savās vietās: es, Endrjū un Kintija tiksim galā ar sviedeni, Rons nosargās stīpas, Ričijs un Brūss savaldīs āmurgalvas, bet Harijs paturēs acīs zibsni. Tad aiziet, uz priekšu! Par Grifidoru!" Džinnija beigās aizrautīgi izsauca, pacēlusi pa pusei gaisā dūri, un biedri viņai piebalsoja ar uzmundrinājuma saucieniem.

Arī Harijs, izsaucis: Par Grifidoru!, sajutās kripucīti drošāk. Izgājuši laukumā, viņi nostājās dažus soļus no Alīsijas, kura kā jau lidošanas skolotāja šodien tiesāja spēli, bet iepretī viņiem nāca arī Kraukļanagi Džodijas Milleres vadībā. Blondās meitenes acīs zibsnīja apņēmība un neatlaidība, solīdama grifidoriem sīvu cīņu.

Tikmēr pāri laukumam vēlās, skaļa un skaidra, maģiski pastiprināta Dīna Tomasa balss, kura uzrunāja visus skatītājus: „Laba diena kalambolam. Es un ceru, ka arī jūs, visi skatītāji, šodien sagaidām nopietnu cīņu starp Grifidora un Kraukļanaga kalambola komandām, kur abas komandas izceļas ar vienlīdz labiem spēlētājiem un slotu ekipējumu. Jā, jā, Harij, šodien tev nāksies ar Džodiju nopietni pacīnīties; viņa ir ne tikai glīta un gudra, bet arī pagājušajā sezonā, cik nu mums tur no tās sezonas iznāca, viņa pierādīja sevi kā lielisku meklētāju."

„Tomasa kungs, varbūt tomēr vairāk runāsiet par pašu spēli?" ierunājās kāda aizrādoša vīrieša balss Maksūras cienīgā tonī. Harijs atpazina, ka tas bija viņu pārvērtību profesors Kliks, kurš nudien arī nodarbību laikā stingrības ziņā neatpalika no Maksūras. Viņa patiesi bija atradusi sev cienīgu aizstājēju.

Dīns nokrekšķinājās un turpināja komentēt laukumā notiekošo: „Tātad pievēršos spēlei, profesor Klik. Tagad komandas kapteines Džodija Millere un Džinnija Vīzlija ir paspiedušas rokas, un, jā, SPĒLE VAR SĀKTIES!" Dīns nobeidzot iebļāva mikrofonā, kolīdz bija izskanējusi Alīsijas svilpe.

„Un sviedeni izmetienā notver Karls Rodžers, sviedene ir pie kraukļanagiem. Piespēle Lizai Tērpinai, viņa veikli aplido Kintiju Noltoni, sargi jau ieņēmuši vietas pie stīpām - Ronam Vīzlijam tūlīt būs pirmais pārbaudījums. Tērpina gatavojas metienam. Uijj," novaidējās Dīns kopā ar daudzgalvaino skatītāju pūli, kad Ričijam bija izdevies veiksmīgi aiztriekt āmurgalvu pret Lizas Tērpinas slotas asti, kas strauji sagrieza viņu uz riņķi, sviedenei pusmetienā izslīdot.

„Sviedeni kritienā notver Džinnija Vīzlija, bumba pie grifidoriem; Vīzlija metas lidojumā uz laukuma pretējo pusi, izvairās no āmurgalvas, piespēle Endrjū Maklagoram; Grifidoru dzinējs tūlīt būs nokļuvis gana tuvu metienam; NĒ! Maklagoru bloķē Būts, un sviedeni pārtver Tērpina. Kraukļanags atkal dodas uzbrukumā," Dīns steigšus turpināja komentēt.

Harijs tikmēr lidinājās augstu virs laukuma un uzmanīgi nopētīja apkārtni. Hermione sēdēja Grifidoru tribīnēs kopā ar Nevilu, arī Hagrids bija atnācis skatīties spēli; bet zibsnis šobrīd nekur nebija manāms. Arī Džodija lidinājās apkārt, gan nedaudz zemāk, un cītīgi nopētīja visu laukumu, tomēr pakaļ vēl nekam nedzinās. Un vēl jau arī bija laiks, jo spēle tikko tikai bija iesākusies.

„... Būts dodas uzbrukumā, met, un Vīzlijs NOĶER SVIEDENI! Kraukļanags paliek bez desmit punktiem; aiziet Kintij; Grifidors izkārtojas uzbrukumā, grifidoru triecējs Voterss veiksmīgi raida āmurgalvu, atbrīvojas ceļš Maklagoram līdz Kraukļanagu vārtiem, protams, viņam piespēle, Endrjū Maklagors met, bet par sprīža tiesu no vārtu cilpas. Arī Grifidoram punkti šoreiz aiziet gar degunu. Sviedene pie Tērpinas, piespēle Rodžeram, veikls lidojums apkārt triecējiem, Rodžers met, UN VĀRTI! Sviedene aizlido Vīzlijam gar pašiem pirkstu galiem; Kraukļanags gūst pirmos desmit punktus!" Dīns sajūsmā komentēja, bet kraukļanagu tribīnes bija uzsprāgušas urravās.

Harijs jau varēja iedomāties, kā šobrīd jūtas Rons - seja viņam bija piesārtusi. Galvenais tikai, lai draugs pavisam nepadodas; ja viņš saņēmās, viņš varēja būt tīri labs sargs. Vajadzēja tikai saņemties...

„Tā - sviedene Maklagoram, piespēle Vīzlijai; viņa izvairās no pretinieku bloka, izlido pa apakšu aiz kārtīm; apmet gaisā kūleni un met - VĀRTI! Grifidors atspēlējas!" Dīns saviļņoti iebļāvās. „Redzējāt? Tas tik bija gājiens!"

Harijs pēdējā mirklī bija pagriezies pret kraukļanagu laukuma pusi un vēl paspēja ieraudzīt Džinnijas meistarstiķi. Ar jauno Komētu viņa tiešām lidoja lieliski. Un jā - tablo, kas skaitīja punktus zem komentētāju ložas, tagad vēstīja rezultātu 10:10. Pirmajā pusstundā spēle nudien bija izvērsusies visai līdzvērtīga, turklāt arī Alīsijai vēl nav bijis jātiesā neviens pārkāpums.

Tā tas turpinājās arī vēl nākamo pusstundu, šur tur kaut kam nomirdzot caur mākoņiem izspīdējušajos saules staros, bet ne reizes tas nebija izrādījies zibsnis. Tad tas bija kāds atspīdums brillēs, tad - pret slotas metāla apkalumu, tad - no rokaspulksteņa. Varēja manīt, ka arī Džodija kļuva nemierīga - nu jau bija pagājis diezgan laika kopš spēles sākuma, zibsnim bija drīz kaut kur jāparādās.

„Tērpina gūst vārtus; Kraukļanags šobrīd vadībā ar 40 pret 30. Spēle nudien ir ļoti līdzvērtīga un aizraujoša. Šķiet, ka šodien rezultātu spēs izšķirt vienīgi meklētāju pozīcija," Dīns stāstīja, „sviedene pie Vīzlijas, piespēle Noltonei..." Un spēle atkal turpinājās, drīz vien Grifidoram panākot neizšķirtu.

Kad Kraukļanags atkal guva vārtus, Harijs ievēroja, ka urravām pa vidu atskan arī kārtīgs ērgļa ķērciens, kas nāca no slavenās Lunas cepures, kura šodien bija zilā krāsā un rotājās ar milzīgu, melnu, spārnus vicinošu ērgli.

Saule turpināja celties arvien augstāk līdz pat zenītam; mākoņi bija sākuši paklīst, pa brīžam paverot kādu spraudziņu žilbinošajiem saules stariem. Spēle tikmēr turpinājās.

Spēles jau ierasti ilga dažas līdz vairākas stundas, tā kā vēl jau kādu brīdi viņi te dabūs pasvīst. Kalambola mači nebija no tiem, kas beigtos piecu minūšu laikā. Tas ir, ja neskaita otro spēli viņa pirmā gada laikā, bet, kā teiktu Džinnija, tā viena reize neskaitās... Harijs, iedomājies par draudzeni, pie sevis tikko manāmi pasmaidīja, bet tad viņam pārskrēja salti drebuļi, kolīdz apziņā bija ielauzies Dīna teiktais.

„Kraukļanaga meklētāja Džodija Millere pēkšņi metas straujā lidojumā. Vai tiešām būtu uzradies zibsnis? Grifidoru meklētājs Harijs Poters gan pagaidām vēl neliekas ko manām, varbūt kraukļanagu māņu gājiens? Sviedene Būtam, Būts veiksmīgi izvairās no āmurgalvas, bet uzskrien virsū Noltonei, kas paspēj noreaģēt un atņemt sviedeni; piespēle Maklagoram."

Tikmēr Harijs bija paspējis atjēgties un, aši pavērsies pret virzienu, uz kuru šāvās Džodija, viņš nudien pamanīja, ka zibsnis šobrīd karājas gaisā turpat blakus tablo pārliekamajām kartona plāksnēm, kas būtībā atradās pusceļā no abiem meklētājiem.

Harijs vairs par Dīna teikto nelikās zinis. Viņā atkal ielija pazīstamais un sen piemirstais satraukums, kad prātā bija tikai viena doma - kā tikt pie zibšņa pirmajam. Puisis pieliecās tuvāk slotai, uzņemdams ātrumu un triekdamies uz priekšu no visa spēka. Džodija gan bija kādu gabaliņu zibsnim tuvāk, kamēr tas šaudījās no viena 80 pie otra, tomēr Harijs zināja, ka viss vēl nebija zaudēts. Zibsnis nekad nemēdza ilgi uzkavēties vienā vietā, un tiešām, kad Džodija bija vien vēl dažu metru attālumā, zibsnis pēkšņi izdomāja mesties lejup. Džodija ar roku notvarstījās, saķerdama vien tukšu gaisu, bet Harijs jau bija paspējis mainīt lidojuma kursu un tagad bija tikpat tuvu zeltītajai lodītei kā Džodija, bet arī kraukļanadze bija attapusies un metās lejā teju brīvā kritienā.

Zibsnis aizlidoja gar pašiem zāles stiebru galiņiem, kas nu jau saulē bija nokausējuši savas sarmas cepurītes. Abi meklētāji tikko neietriecās zemē, abi, savādi gāzelējoties un kūleņojot, plecu pie pleca šāvās uz priekšu viens otram blakus.

Tikmēr Džinnija bija iemetusi devītos vārtus, taču urravas izskanēja visai vārgas, visu skatieniem acīmredzot neatlaižoties no elpu aizraujošās meklētāju cīņas.

Zibsnis bija gar zāli līču loču aizlidinājies līdz zemē iestādītajām vārtu kārtīm, un Harijs jau nopriecājās. Viņš bija izdevīgākā pozīcijā, Džodijai nāksies izvairīties no vidējās kārts staba, un tad viņam nekas netraucēs noķert zibsni, kurš atkal bija sācis lidināties uz vietas. Vēl tikai pāris metri...

Bet tad Harijs sadzirdēja, ka viņa virzienā šaujas āmurgalva lodveida zibens melnajā formā, un viņš steigšus no tās izvairījās. Arī Džodija izvairījās no kārtīm, bet apjukuma mirklī zibsnis bija kaut kur nozudis.

Harijs palūkojās augšup, izrādās - āmurgalvu bija raidījis Terijs Būts, uzsitot to ar savas slotas asti. Pēkšņi pavērās mākoņi, izlaizdami cauri spožo sauli, bet Terija stāvs nozibēja dūmakaini melns, pirms Harijs steigšus novērsa acis, un viņa redzi tūdaļ izkropļoja spilgti zaļi laukumi, kurus acīs bija apžilbinājusi saule.

Puisim iesākumā šķita, ka viņš itin neko neredz, tikai mākoņaini melnās Terija aprises un zaļu fonu, tomēr pēc minūtes, stipri mirkšķinot acis, redze bija puslīdz atjaunojusies.

Taču Džodija atkal bija metusies ātrā lidojumā pakaļ zibsnim un šoreiz meitene patiešām bija krietnu gabalu priekšā. Zibsnis bija uzlaidies augstu gaisā virs kārtīm un zigu zagu šaudījās virs laukuma. Arī Harijs metās pakaļ sīkajai zelta bumbiņai, cerībā, ka Džodijai tomēr kaut kas noies greizi. Varbūt Ričijam vai Brūsam izdosies iztraucēt viņu ar kādu labi mērķētu āmurgalvu. Bet arī tai viņa veiksmīgi aizlidoja garām, pastiepa roku, lai saķertu sīko lodīti, bet pēķšni zibsnis metās lejup, izslīdēdams viņai gar pirkstu galiem.

Harijs teju vai nespēja noticēt savai veiksmei, jo bumbiņa traucās tieši viņa virzienā. Pāris sekundes un tā būs viņam rokā! Puisim jau ausīs sāka dunēt asinis, tomēr viss neizvērtās tik veiksmīgi kā cerēts.

Džinnija, metoties uzbrukumā ar sviedeni padusē, patrāpījās zibšņa ceļā, un Harija ciešajam skatienam nozuda zeltītā lodīte un atkal vairs neparādījās. Harijs apjucis paraudzījās visapkārt, apžilbumam atkāpjoties tik tālu, ka tas vairs netraucēja redzēt, taču, kaut kod pirkstos, bet zibsnis nekur nebija redzams. Arī Džodija bija apstājusies un samulsusi raudzījās riņķī. Zibsnis bija nozudis. Tikmēr kraukļanagu sargs veiksmīgi tvēra sviedeni, atskanot urravām no kraukļanagu tribīņu puses.

Spēle turpinājās vēl vairākas stundas, saulei jau sākot laisties visai tuvu koku galotnēm, bet rezultāts arvien pieturējās visai līdzvērtīgs - 110:130 Kraukļanaga labā. Tomēr šajā ilgajā laikā zibsnis atkārtoti nebija uzradies, tāpēc Harijam sāka rasties muļķīgas domas galvā par pusdienām un gardo ķirbja sulu, viņš nudien sāka justies izslāpis. Arī pārējā komanda šķita esam piekususi, un arī vārtus gan grifidori, gan kraukļanagi sāka gūt arvien retāk, līdz Alīsija gari nosvilpās un paziņoja, ka pēc sešu stundu ilgas spēles visiem pienākas pusstundu ilgs pārtraukums.

Komanda atgriezās ģērbtuvēs, kur varēja atspirdzināties un uzkost elfu sagādātās uzkodas. Dzinēji šķita patiešām izslāpuši un izbadējušies. Arī Rons negausīgi norija vairākas sviestmaizes pēc kārtas.

„Klau, bet ja nu zibsni neviens nenoķer? Mums taču nebūs jāspēlē arī naktī?" Kintija, ēzdama smalkmaizīti, ieprasījās.

„Kā nu ne, mums tikai pēc deviņiem palūgs pārģērbties pidžamās," Ričijam pēc atbildes nebija tālu jāmeklē, par ko pasmējās ne tikai Kintija, bet arī pārējie biedri.

„Mūsējais laukums jau ir salīdzinoši mazs, parasti gan pa visu dienu to zibsni pamanās noķert," Džinnija mierināja biedrus, pēcāk piestūķējusi muti ar šķiņķa maizi, uzdzerdama virsū trešo ķirbju sulas glāzi.

„Tomēr ne es, ne Džodija pēdējo trīs stundu laikā to sasodīto zibsni vispār neesam manījuši ne acu galā," Harijs noteica dusmīgāk nekā bija iecerējis. Pēdējās stundas viņš nudien bija vienkārši lidinājies apkārt un mierīgi noskatījies galvenokārt Džinnijas manevros, bet arī brūnmatainā Kintija ar platu, glītu seju spēlēja visai labi, kaut arī Terijs, noplīvojot viņa biezajiem, kastaņbrūnajiem matiem, ne vienu reizi vien bija patraucējis gan Kintijai, gan Džinnijai. Arī triecēji bija uzdevuma augstumos, ar savām vālēm raidīdami trāpīgi mērķētas āmurgalvas, reiz pat meistarīgi aizsitot malā sviedeni, kad Rons apjucis bija centies aizsargāt pretējo vārtu kārti. Harijam par prieku Rons turējās labi, spēle ritēja līdzvērtīgi, Kraukļanaga pārsvars bija tikai divdesmit punktu, to nebija grūti atspēlēt. Tagad galvenais bija notvert zibsni, ja vien to kaut kā izdotos atrast.

„Vēl tikai desmit minūtes," Džinnija atgādināja. „Vēl tualetes pauze un tad visi dodamies ārā."

Harijs, sakārtojies un uzņēmis jaunus spēkus, nostājās biedru pulciņā blakus Džinnijai. Viņš apskāva draudzeni ap pleciem un, pieliecies tuvāk, iečukstēja viņai ausī: „Zini, tu šodien patiešām labi lido."

Viņa puisim uzsmaidīja un klusi nočukstēja: „Paldies!", tad jau skaļāk uzrunāja visu komandu. „Tad, aiziet uz priekšu! Tā arī tikai turpināt, kamēr Harijs noķers zibsni. Par Grifidoru!"

Visi vēl uzsauca urravas Grifidoram un, slotas uzmetuši pār plecu, izsteidzās atpakaļ laukumā. Arī kraukļanagi atgriezās, gatavi turpināt spēli.

Alīsija nosvilpās, pametusi gaisā sviedeni, kuru noķēra Džinnija, un viņa jau steigšus metās kraukļanagu grozu virzienā, kuri šobrīd vēl nebija aizsargāti. Tomēr āmurgalva patraucēja meiteni, un kraukļanagu sargs bija pienācīgi ieņēmis savu vietu, gatavs atvairīt jebkuru metienu. Džinnija raidīja sviedeni uz vārtiem, un tā sargam aizlidoja garām par mata tiesu, izlidojot cauri vidējai kārtij. 120 pret 130. Spēle atsākās ar jaunu sparu, saulei nu jau slīgstot Aizliegtā meža kokos.

Harijs vai izskatīja visas acis, bet nu sities kaut nost, bet nebija tas sasodītais zibsnis nekur manāms. Harijs atgriezās pie savas labi zināmās stratēģijas - vērošanas. Taču apkārtnei sāka laisties pāri garas ēnas, kas vēstīja par krēslas iestāšanos. Ja viņi nespēja atrast zibsni gaišā dienas laikā, kā gan tas būs iespējams tumsā? Bet zibsnis palika kā nebijis arī pēc desmit, piecpadsmit un trīsdesmit minūtēm.

Džinnija atkal bija paķērusi sviedeni un metās uzbrukumā. Viņu dzinējiem bija izdevies iemest vēl divus vārtus, bet arī Terijs bija atspēlējis vienu, atkal panākot neizšķirtu 140:140.

Harijs domās pievērsās Džinnijai - viņa tiešām lieliski lidoja un ģērbtuvēs bija patīkami viņu apskaut. Kalambola sporta tērpā ar aizsargcimdien un ceļu sargiem, apmetnim plīvojot vējā, viņa vairs neizskatījās tik sīka un maziņa, bet gan stipra un pašapzinīga. Tad, atraujoties no apskāviena, viņa bija apņēmīgi pagriezusies pret biedriem, viņus aizrautīgi uzrunājot. Pēkšņi Harijs atcerējās kādu sīkumu - kad meitene bija griezusies apkārt, Harijam bija izlicies, ka viņas formas tērpa apmetņa mala savādi tā kā nodžinkst vai nošvīkst, bet viņam nebija laika viņai par to prasīt, jo tobrīd bija jāatgriežas atpakaļ laukumā.

Zibsnis, protams, nebija rādījies, būdams kā vai akā iekritis. Vai arī kā kādam kabatā? Harijs uzjautrināts iedomājās.

Zibsnis pēdējo reizi tika manīts, tieši mirkli pirms Džinnija netīšām uzlidoja tam virsū. Ja nu tas palika pie viņas? Ja nu tas kaut kur iesprūda viņai tērpā? Harijam no šīs atziņas ausīs saskrēja asinis. Tas bija tik neiespējami - viņu formas tērpiem īsti nebija kabatu vai kādu citu vietu, kur kaut kam iesprūst - un tomēr, kāpēc tad tik ilgu laiku zibsnis netika manīts? Tas bija jāpārbauda.

Bet tagad sarežģītākā daļa bija noķert Džinniju. Spēle bija ātra, sviedene nemitīgi ceļoja no viena spēlētāja pie otra, visiem šaujoties te uz vienu laukuma galu, te uz otru - panākt meiteni nemaz nebija viegli.

Harijs pielidoja viņai klāt un pavēra muti, lai izstāstītu savas aizdomas, bet meitene viņam uzsmaidīja un tūlīt aiztraucās palīgā Endrjū.

Harijs metās draudzenei pakaļ, tomēr lielajā ātrumā, vējam šalcot gar ausīm, bija viņai neiespējami ko izstāstīt. Visbeidzot pēc vairākiem asiem līkumiem Harijam izdevās Džinniju sakliegt, lai viņa uz mirkli apstājas.

Viņa pavisam negribīgi apstājās laukuma vidū, nemierīgi paraudzījusies uz Lizu, kura jau steigšus šāvās Rona virzienā.

„Harij, kas noticis?" viņa gaužām bažīgi ievaicājās, patiešām vēlēdamās piedalīties spēlē.

„Tikai, lūdzu, pastāvi vienu mirklīti mierā," Harijs meitenei uzsauca un sāka izčamdīt viņai apmetni.

To, protams, bija tūlīt ievērojis Dīns, kurš draudzīgi viņiem aizrādīja: „Poter, Vīzlija, vispār mums šeit vēl ir spēle, čubināties varēsiet vēlāk vakarā. Tērpina metas uzbrukumā grifidoru sargam, vārti! 140 pret 150 Kraukļanagam par labu."

„Harij, nopietni, ko tu dari?" Džinnija pajautāja, skatīdamās caur pieri, it kā raizētos par drauga veselo saprātu, kamēr viņš bija savilcis pie sevis vai visu meitenes apmetni.

Harijs tagad taustīja apmetņa stūri, un patiešām - tā platā, ar zeltaino audumu apšūtā mala iekšpusē bija ieplīsusi, kas lietotam formas tērpam nebija nekas neparasts, un aiz tās bija aizķērusies maza zelta lodīte, vārgi plivinādama savus sudraba spārniņus. Harijs vēl gandrīz sapinās, kamēr satraukumā dabūja izņemt roku no apmetņa auduma mudžekļa. Tiklīdz tas bija izdevies, puisis uzvaroši pacēla dūrē sažņaugto zibsni un skaļi nobļāvās: „Man ir zibsnis! Tas visu laiku bija iestrēdzis Džinnijai apmetnī!"

Džinnija, blakus sēžot uz slotas, nespēja noticēt savām acīm. Arī Dīns par to vēl nelikās zinis, turpinot komentēt Kintijas uzbrukumu, līdz atskanēja Alīsijas svilpe.

„Tiesnes, kas tad nu? Terija Būta blokam nebija ne vainas. Paga, paga, Poters ir noķēris ZIBSNI! Spēle ir beigusies, Grifidors uzvar ar divsimt deviņdesmit punktiem pret simtu piecdesmit! Bet no kurienes tad pēkšņi uzradās zibsnis, iepriekš tas tik ilgu laiku netika nekur manīts?" Dīns beigās nobrīnījās, tomēr nespēdams apslāpēt arī savu sajūsmu.

„Tomasa kungs, atbildot uz jūsu jautājumu," ierunājās Kliks, „es teiktu, ka Potera kungs to vienkārši izņēma Vīzlijas jaunkundzei no formas tērpa, kur tas acīmredzot bija pamanījies kaut kādā veidā iesprūst kopš pēdējās pakaļdzīšanās. Tiešām neticami, kas par spēli, bet tagad visi lūgti atgriezties Cūkkārpā, iekams ir iestājusies nakts."

Tikmēr visa Grifidoru komanda bija nolaidusies uz zemes, biedri apskaudami viens otru un kliegdami gaviles viens par otru skaļāk. Arī Džinnija rādījas nebeidzami priecīga, un Harijs viņu ātri nobučoja.

Visiem ģērbtuvēs drīz pievienojās arī Hermione, kura līksmi metās apskaut Ronu, tad saģērbušies ierastajās, melnajās mantijās un izgājuši ārā no kalambola laukuma ģērbtuvēm, komandas varonīgie spēlētāji bariem saņēma apsveikumus arī no citiem nama biedriem.

Svētku noskaņas pavadīti, viņi uzlāčoja līdz koptelpai, un tikai tad, kad bija atsēdušies mīkstajos dīvānos, sajuta, cik patiesībā visi bija pārguruši, īpaši dzinēji, tomēr miegs vēl nevienam nebija ne acī. Vēl taču vajadzēja pārrunāt neticamo zibšņa atrašanu.

„Bet iedomājies tikai, mēs tur kā sadeguši dzināmies no viena laukuma gala uz otru, bet beigās izrādās, ka pusi no visas spēles laika tas sasodītais zibsnis bija iesprūdis aiz Džinnijas apmetņa vīles. Pusi no spēles laika!" Kintija sašutusi iesaucās, pacēlusi gaisā plaukstu, ar žestiem vēl pastiprinādama savas izjūtas.

„Pagaidi, Kintij, bet iedomājies, kas būtu noticis, ja Harijs nebūtu iedomājies par to apmetņa vīli? Mēs vēl tagad droši vien kā muļķi dzenātos pa laukumu," Endrjū, vienkārša izskata puisis ar īsiem, pelēkiem matiem, iebilda, pa pusei smīnēdams uz savu komandas biedreni.

„Nu, nakts laikā man nenāk ne prātā spēlēt, lai arī cik ļoti man patīk kalambols," Kintija strikti paziņoja.

„Bet, kas tad spēlētu tavā vietā?" Brūss naivi ievaicājās.

„Kā kas? Pilnīgi vienalga kas. Kaut vai pati Maksūra," meitene dzīvi atbildēja, ar plaukstām nogludinādama savas saspurušās, tumšo matu bizes.

Visi par to līksmi pasmējās. Harijs nopriecājās, ka šogad viņiem tomēr bija salasījusies tīri patīkama komanda.