Nudien Voldemorts! Cūkkārpas pirmā stāva gaitenī! Harijs ar šausmām secināja un stingrāk saķēra savu zizli. Puisis acumirklī bija tik apjucis, ka īsti nezināja, ko darīt - vai uzreiz mesties uzbrukumā, vai gaidīt no šausminošā stāva kādu kustību? Turklāt šķita, ka meitenes bailes naidnieku darīja itin kā spēcīgāku, apņēmīgāku tuvoties viņai un panākt, ko nu viņš tur bija iecerējis, un bija pilnīgi skaidrs, ka tas nevarēja būt nekas labs.

Harijs, trīs sekundes stāvējis kā iemiets, tūlīt steidzās glābt Romildu - ja būs uzbrukums, tad arī viņš metīsies aizstāvēties, cik nu spēka. Puisis nostājās priekšā šausmās sastingušajai meitenei un vismaz viņas kliedzieni pieklusa, kolīdz vairs nebija jāskatās uz baiso radījumu.

Tikko Harijs bija aizsedzis meiteni, briesmonis apstājās, it kā būtu nedaudz apjucis, tad ar saviem garajiem, kraupainajiem pirkstiem piekārtoja apmetņa kapuci tā, ka acis tikko bija redzamas.

Pagaidi, Voldemortam taču bija bāli pirksti, un kāpēc lai viņš nodarbotos ar neaizsargātu meiteņu biedēšanu tukšos pils gaiteņos? pēkšņi Harijam galvā iešāvās doma. Tas nav nekāds Voldemorts, tas ir tikai bubulis.

Harijs gandrīz pie sevis pasmaidīja. Viņš prātā iztēlojās, kā apmetnī tērptais stāvs paklūp aiz mantijas apakšas, un skaļā un stingrā balsī izsauca: „Ķiķikulus!" Stāvs nudien novēlās zemē un apmeta kūleni, un pēc vēl viena precīzi tēmēta Ķiķikulus tas pagaisa melnu dūmu mākulī, kas pēc pāris mirkļiem jau bija izklīdis nebūtībā.

„Tev viss kārtībā?" Harijs pagriezās pret pārbiedēto meiteni, kuru ar muguru bija teju iespiedis sienā. Viņa tikai nevaldāmi raudāja un šņukstēja, acīmredzot būdama pārbijusies līdz nāvei. Romilda tomēr bija caur asarām saklausījusi jautājumu, tāpēc tā kā pamāja, tā kā papurināja galvu, paraustīdama plecus, un ieelsās vēl skaļāk, asarām ritot arvien gaužāk.

Viņai acīmredzot nekas nebija kārtībā, un Harijs nespēja Romildu tādu pārbijušos vienkārši atstāt gaitenī. Vispirms viņa bija vismaz jānomierina.

„Viss būs labi, tas bija tikai bubulis. Vai tu spēsi pati nomierināties?" Harijs uzmanīgi pavaicāja, uzlicis roku meitenei uz augšdelma. Romilda tūlīt piekļāvās puisim klāt un turpināja šņukstēt viņam pie krūtīm. Harijs neveikli paplikšķināja viņai pa muguru. Tagad gan vismazāk vajadzēja, lai šobrīd šeit uzrastos Džinnija. Harijs paraudzījās riņķī - aha, tepat bija tas slotu skapis, tur vismaz varēja piesēst, un varbūt tur viņa varēs nomierināties.

„Paklau, es tevi ievedīšu tajā slotu skapī... un palikšu blakus, kamēr tu nomierināsies, labi?" puisis beigās vēl aši piebilda, kolīdz meitene iešņukstējās vēl skaļāk. Harijs lēni un uzmanīgi pietuvojās skapja durvīm, pavēra tās vaļā un iebīdījās iekšā kopā ar Romildu. Durvis palika pavērtas par nelielu šķirbiņu, caur kuru ieplūda nedaudz gaismas tā, ka varēja redzēt vienu otru spaini un vairākas grīdas birstes un slotas. Viņš Romildu uzmanīgi nosēdināja uz kāda uz mutes apgāzta spaiņa un apsēdās viņai iepretī. Meitene tikmēr cītīgi centās izslaucīt acis, taču asaras atkal uzradās arvien no jauna.

„Mēģini saņemties, tu taču esi grifidore, vai ne?" Harijs iejūtīgi iejautājās. Viņš negribēja būt uzbrūkošs, tomēr pēc kādām minūtēm piecpadsmit viņu šeit gaidīs Džinnija, tāpēc sēdēt ar svešām meitenēm slotu skapjos viņam īsti liela noskaņojuma nebija.

Romilda par to tikai iešņukstējās vēl skaļāk, tomēr mirkli vēlāk ievilka vairākas dziļas elpas un centās nomierināties. Harijs tikmēr neko neteica un vienkārši vēroja Romildu. Viņam vajadzēja sagatavoties randiņam, bet atstāt raudošu, bezpalīdzīgu meiteni šņukstam kaut kur kādā tumšā kaktā - tāds nezvērs viņš arī nebija.

„P-paldies, Harij," Romilda visbeidzot izmocīja.

„Par laimi tas bija tikai bubulis, tas nebija īsts. Tu tikai briesmīgi pārbijies," Harijs centās meiteni mierināt.

„Jā, es nu gan laikam esmu gļēvākā grifidore pasaulē. Tā pārbīties no nieka bubuļa," Romilda pati sevi izsmēja.

„Kā tu vispār šeit gadījies?" Harijs ievaicājās, iedomādamies, ka vienkārša saruna varētu ātrāk palīdzēt viņai atgūties.

„Nu, mēs ar Mailzu nācām, saproti, uz šejieni, un tad saradās tā dūmaka, kas mani pārbiedēja tā, ka es nespēju pakustēties, bet tas ņuņņa tūlīt aizlaidās lapās," Romilda izstāstīja, no brūnajām acīm atkal izslaucīdama jaunu asaru gūzmu.

„Būs jau labi, tev vajag vienkārši nomierināties," Harijs apgalvoja, un viņam tūlīt iešāvās galvā vecs, labs padoms, ko reiz viņam bija iemācījis Vilksons. Harijs noknikšķināja pirkstus un izsauca Mokšķi. Viņš paklusām uzdeva viņam uzdevumu un lūdza pasteigties.

„Klau, bet, ja jau tu nāci uz šejieni ar to Mailzu, tad vismaz Nevilam tagad esi likusi mieru?" Harijs viltīgi ievaicājās.

„Likusi mieru? Tiešām tas no malas izskatījās tik izmisīgi?" meitene atbildēja ar pretjautājumu ar zināmu rūgtumu balsī.

„Teikšu godīgi - Ekspresī tas izgājiens ar ilkņoto šķīvīti nebija no tiem prātīgākajiem," Harijs pasmīnējis piebilda.

Meitene pasmaidīja asarainu smaidu, kurš gan pēc mirkļa tūlīt jau bija nodzisis. „Zini, es nāku no vientiešu ģimenes, un mans tēvs ir vienā vidusskolā sporta skolotājs. Tad nu viņš mani un brāli arī mūždien audzināja sportiskā garā, ka mums vienmēr jātiecas pēc uzvaras. Viņš vienmēr mēdza atkārtot, ka jābūt drosmīgam iet uz savu mērķi, neatkarīgi no tā, cik reizes krīti. Un ja pakrīti, tas nozīmē tikai to, ka atkal ir jāpieceļas, lai ietu tālāk. Ja kaut kas bija jādara, tāda opcija kā padoties vienkārši nepastāvēja."

„Traki," Harijs atzina, noklausījies meitenes stāstu, „Tad tāpēc tu tā ieciklējies; vispirms uz mani, tad - uz Nevilu?"

„Jā," Romilda noteica, rūgti pasmējusies, „Mēs, protams, ne tikai nedrīkstējām padoties, bet mums bija jābūt arī pašiem labākajiem. Un tā kā mācībās esmu viduvēja, lidošanā īpaši neizceļos un pat tādā nejēdzīgā klubā kā jauklodītes  esmu viena no vājākajām, tad, saproti, es nolēmu, ka man jāsadraudzējas ar kādu no jums, lai tur vai kas. Vismaz tad varbūt tēvam būtu par mani ar ko lepoties."

„Zini, kā ir? Es domāju, ka ne velti tu esi iešķirota Grifidorā, tāpēc tev jābūt gana drosmīgai atrast pašai savu vietu dzīvē. Un vismaz ciktāl es zinu, tad dzīve nemaz nav nekāda sacensība, tāpēc tev nav pienākums ne ar vienu sacensties," Harijs izklāstīja savu dzīves redzējumu. Vienmēr būt pirmajam un uzvarētājam? Kā gan kāds vecāks ko tādu var nepārtraukti pieprasīt no sava bērna? Puiša tālākās pārdomas gan drīz iztraucēja kluss paukšķis, un slotu skapī bija atgriezies Mokšķis, rokās turēdams zvīņaini zeltītu priekšmetu kārtīgas strausa olas lielumā.

„Paldies, Mokšķi," Harijs paņēma no mājas elfa Čārlija dāvināto šokolādes pūķa olas imitāciju un piecēlies kājās iedeva to Romildai, bet Mokšķis tikmēr ar klusu paukšķi atkal bija aizteleportējies. „Lūdzu, tā ir rumāņu šokolāde. Profesors Vilksons reiz mums iemācīja, ka tā mēdz labi palīdzēt pret atprātotājiem, varbūt tā līdz arī pret bubuļu izraisītajām bailēm. Man tagad ir jāsteidzas." - Puisis pēkšņi atskatījās gaitenī, jo izlikās, ka tur atskan nepacietīgi soļi - „Uzēd šokolādi, pasēdi, nomierininies un tad vakarā atceries atnākt uz Helovīnu mielastu. Gan būs labi, tas bija tikai bubulis. Atā, Romilda," Harijs steidzīgi centās atvadīties, bet meitene ar vārgu spiedzienu un pusšņukstu uzlēca kājās un pateicībā nobučoja Hariju uz vaiga. Harijs neveikli, uzmanīgi pastūma meiteni nost no sevis, skatienu pievērsis durvīm, paplikšķināja viņai pa plecu un izsteidzās ārā no slotu skapja. Pēkšņi viņam sirds sastinga šausmās, jo prom pa gaiteni aizsteidzās naski soļi, vēl aiz stūra uz acumirkli noplīvojot rudām matu cirtām.

Puisis aši ieskatījās rokaspulkstenī, un par vēl lielākām šausmām tas rādīja desmit minūtes pāri trijiem. Viņš bija nosēdējis ar Romildu tajā slotu skapī gandrīz pusstundu, bet Džinnija tikmēr bija pacietīgi gaidījusi ārpusē, līdz, ziņķārības dzīta, bija nolēmusi palūrēt, kas tur rosās tajā skapī, un, protams, viņai vajadzēja trāpīties redzēt pašu neveiklāko mirkli.

Nolādēts, nolādēts, var jau sagadīties, Harijs steigšus pikti nodomāja. Tagad viņš noteikti par katru cenu gribēja panākt meiteni un paskaidrot, kas tur īstenībā bija atgadījies, taču Džinnija bija nozudusi no redzesloka, turklāt Ieejas zālē cilvēki ņigu ņegu staigāja šurpu turpu, iedami uz slīdeņu un elšpūšu koptelpām un dodamies pastaigās ārā vai no tām atgriezdamies.

Harijs satraukts aši izvilka no sava kaklā pakārtā ēzeļādas maciņa Laupītāju karti, atlocīja to vaļā un steigšus nomurmināja labi zināmos burvju vārdus. Ārā Džinnija izskrējusi nebija; ā, rekur viņa devās augšā pa trepēm uz otro stāvu. Varbūt meitene devās uz bibliotēku, domādama, ka arī šodien tur varēs atrast Hermioni?

Puisis steigšus nodzēsa karti un metās skriet uz bibliotēku, bet, šķiet, ka teju katrs klasesbiedrs uzskatīja par pienākumu viņam ar sajūsmu atgādināt, ka vakarā jādodas uz vienmēr ilgi gaidīto Helovīna mielastu.

„Paklau, Luna, es nudien šobrīd steidzos, tiekamies mielastā," Harijs attrauca draudzenei, un vismaz viņa likās mierā un tikai novēlēja Harijam veiksmi. Lai vai cik viņa brīžiem šķita traka, bet viņa vismaz vienmēr spēja uztvert lietas apstākļus.

Vēl izspraucies cauri bariņam jūsmīgu pirmziemnieku, kas bija pilnībā nosprostojuši kāpņu laidienu uz bibliotēkas spārnu, Harijs drīz bez elpas iemetās bibliotēkā. Aši paraudzījies riņķī, viņš gan, protams, nekur neredzēja ne Hermioni, kura vēl kārtoja dekorācijas Lielajā zālē, ne arī Džinniju. Sirds puisim sitās arvien straujāk - viņa taču nebūs iebēgusi kādā meiteņu tualetē un tagad neraud gaužas asaras? Viņš vēl paskrēja dažus soļus pa labi, pastiepa kaklu un palūrēja blakus ailēs, bet tur bija tikai bariņš kraukļanagu, kuri laikam bija gatavi pildīt mājasdarbus pat svētku dienā, tad paskrējis pa kreisi, viņš visbeidzot ieraudzīja Džinniju. Meitene, izskatīdamās manāmi satraukta, centās izsteigties ārā no bibliotēkas.

„Džinnij!" Harijs tūlīt iesaucās, sajutis vismaz tik daudz prieka par to, ka meiteni bija izdevies atrast. Džinnija saminstinājās un apstājās, un Harijs viņai tūlīt piesteidzās klāt.

„Džinnij, es tev visu paskaidrošu, tas bija nelāgs pārpratums," puisis gandrīz bez elpas vienā rāvienā izteica.

„Es arī tā ļoti gribētu domāt," Džinnija atbildēja, tomēr balss viņai skanēja tā kā piespiesti ar mokām, it kā viņa tikko valdītu asaras. „Pagaidām man ir visai grūti saprast, kāpēc tu aicināji mani tur, ja tajā pašā laikā slapsties pa slotu skapi... ar Romildu."

„Tas sanāca pilnīgi nejauši, tas tā..." Harijs iesāka taisnoties, bet Džinnija viņu dusmīgi pārtrauca: „Nejauši? Ko tad tas nozīmē? Tev tur ar to Romildu tad tomēr kaut kas bija?!"

„Tak nē, Džinnij. Nekas tur tāds nebija, viņa bija pārbijusies un viņu vajadzēja nomierināt, tas arī viss," Harijs satraukti stāstīja, turklāt, šķiet, ka augošā panika viņam neļāva skaidri domāt, pie tam Džinnijas satriektais skatiens liecināja, ka Harija izstāstītais nemaz nepalīdz.

„Jahū, Harij un Džinnij, vakarā Helovīns; ballīte!" garāmejošais Antonijs uzsauca klasesbiedriem, apķēris Teriju ap pleciem. „Jāiet gatavoties."

„Pagaidi, es šobrīd pilnīgi neko nesaprotu. Kādā sakarā tu vispār ar viņu tur biji un kāpēc viņa tad tev tur bija uzmetusies virsū?" Džinnija noteica, kolīdz kraukļanagi bija pagājuši pāris soļus tālāk. Meitenes balss gan beigās ieskanējās tāda kā aizlauzta.

„Džinnij, es tev -" Harijs izmisis iesāka teikt, taču viņu pārtrauca kāda cita meitenes balss.

„Harij, es jau tā domāju, ka būsi šeit," Romilda viņam aiz muguras ierunājās, piebakstījusi ar pirkstiem viņam pie pleca. Harijs sarāvās un pagrieza galvu pret nu pienākušo tumšmati. „Es atlobīju tavu olu un šokolāde tiešām līdzēja."

Harijs uz acumirkli bija apstulbis. Nu kā lai tiek vaļā no tās Romildas? Šobrīd viņa man te nemaz nav vajadzīga. Turklāt no Džinnijas puses atskanēja tāds kā vārgs šņuksts, un viņa aizsteidzās puisim garām, bet tikmēr Romilda bija pastiepusi labo roku ar augšup pavērstu plaukstu un netraucēta tikai turpināja savu stāstāmo: „Un tad es tur iekšā atradu šo zeltaino pūķi un atnesu atdot to tev atpakaļ, tas tomēr bija tavs."

Harijs gan šobrīd par šokolādes olām un zelta pūķa figūriņām uztraucās vismazāk. „Lai tas tev paliek kā talismans... ē, drosmei. Man tagad tiešām ir jāskrien," Harijs meitenei attrauca un, pirms bija izteicis visu līdz galam, steigšus metās pakaļ Džinnijai.

Par laimi viņam meiteni izdevās panākt labu gabalu pirms meiteņu tualetēm. Kad puisis viņu satvēra aiz pleca un pagrieza pret sevi, acis Džinnijai bija pilnas ar asarām. Viņš draudzeni cieši apskāva un klusi iečukstēja viņai ausī: „Lūdzu, lūdzu, uzklausi mani. Es tev izstāstīšu visu no paša sākuma, kā tas viss īstenībā bija. Es ar to Romildu tur neko tādu nedarīju. Lūdzu, noiesim vēlreiz lejā uz Firencī klasi, es tev tur gatavoju pārsteigumu jau no vakardienas. Tur būs miers un klusums un mēs varēsim mierīgi visu izrunāt. Labi?"

Harijs sajuta, ka meitene lēnām nomierinās. Brīdi vēlāk viņa ievilka drebelīgu elpu un piekrītoši pamāja ar galvu. Tad jauneklis saņēma viņas plaukstu un lēnā gaitā noveda lejā līdz pirmajam stāvam pie Firencī klases durvīm.