Jaunieši, turpmāko stundu klīzdami apkārt pa pili, bija prātojuši visdažādākās iespējas, kā mēģināt meklēt diadēmu, taču neko vairāk par to, ka viņiem būtu vajadzīgs dabūt savās rokās kaut ko no leģendārās Kraukļanagas mantām, viņiem tā arī neizdevās izsecināt.

Iegājuši kādā tukšā klasē, viņi visādi izmēģinājās gan atsevišķi, gan kopīgiem spēkiem, pat skaitīdami jaunapgūtos ritu vārdus, taču labākajā gadījumā viņu zižļi nosvārstījās plašā lokā uz Aizliegtā meža pusi. Arī Hermionei nebija nekādu citu ideju, kas nozīmēja, ka viņi atkal bija atgriezušies tajā pašā sākumposmā - diadēmu varētu atrast tikai tad, ja viņi nejauši to uzietu. Un šāda iespēja Harijam sāka likties arvien neticamāka. Tāpēc puisis pierunāja draugus doties uz bibliotēku un meklēt jaunas idejas, kā meklēt pazudušu priekšmetu maģijas pilnā pilī, jo bezmērķīga klīšana apkārt pa pili apvienojumā ar aizdomīgu uzvedību varētu panākt vien to, ka cilvēki patiešām sāks domāt, ka viņiem padomā ir kas nelabs.

Šādā noskaņojumā pagāja atlikušās trīs nedēļas darbadienas, turklāt Harija garastāvokli itin nemaz neuzlaboja neveiksme alķīmijas nodarbībās - viņam tā arī nebija izdevies izkustināt nevienu no četriem pamatelementiem, kurpretī Džinnijai ar plikas rokas kustību bija izdevies sacelt vai kārtīgu uguns virpuli. Arī pārvērtības līdz galam īsti negribēja izdoties kā nākas, un jaunas idejas tālākiem diadēmas meklējumiem negribēja uzrasties nepavisam un ne par kādu cenu. Drūmo omu puisim gan bija uzlabojusi mikstūru nodarbība - lai cik tas arī nebūtu neparasti - viņam bija izdevies izgatavot tikpat pieklājīgu uguns esenci kā Hermionei, tāpēc Gliemjrags jau atkal sāka uzteikt, ka Harijam tomēr piemīt zināms mātes talants. Protams, arī nodarbībā pie Čāgonena Harijs, miessaistes lāstu uzlikšanā un atvairīšanā izrādījās viens no labākajiem. Un vēl visam piedevām šodien, kad būs paēstas sestdienas rīta brokastis, bija gaidāms šīs sezonas pirmais kalambola treniņš - viņiem taču vajadzēja izmēģināt savas jaunās piecsimtās komētas pienācīgā kalambola laukumā. Vīzliju zālainajā pagalmā viņš bija lidinājies kopā ar Džinniju vai katru vakaru; šķita, ka jaunajai slotai ir nedaudz mazāka manevrētspēja un arī ātrumu tā varbūt uzņēma pat stipri lēnāk nekā Ugunsbulta, tomēr, kā tieši tas iespaidos viņa meklētāja sniegumu zibšņa ķeršanas brīdī, vēl īsti nebija zināms.

„Tā, šodien mums priekšā ir spēlētāju atlase," Džinnija vēl lieku reizi atkārtoja Harijam, ieliedama sev krūzē pienu. „Ar jums un Ronu droši vien viss ir skaidrs, un Ričijs visticamāk arī tiks par triecēju, bet Džimmijam un Demelzai, lai viņiem vieglas smiltis, gan vajadzēs aizstājējus. Patiesībā man visvairāk interesē, kas būs ar Dīnu - varbūt mums grifidoros tomēr ir uzradušies jauni dzinēju talanti," meitene cerīgi paklusā balsī plānoja šodien darāmo.

„Tad jau redzēsim, kā tas būs - ja būs tā kā man, kad bija jātaisa komandas atlase, skaties, ka nepieņem komandā kādus elšpūšus," Harijs pasmējies meitenei atgādināja.

„Ziniet, ka man šitās sarunas par kalambolu nekad nav šķitušas aizraujošas," Hermione ierunājās, apēdusi šokolādes smalkmaizīti, „bet šobrīd man sāk šķist, ka daudz patīkamāk būtu plandīties aukstā, ledainā vējā uz viena koka gabala, nekā doties tumšos pazemes tuneļos kopā ar Drako Malfoju."

„Pareizi, Hermione, tev šodien ir pirmā meiteņu vecākās dežūra," Rons atskārta. „Varbūt, Džinnija, sargu pārbaudi var atstāt pašu pēdējo, tad es pirmo stundu varētu doties līdzi tev, lai nav tik traki."

„Ron, bet kas man par to būs, ja es sargu pārbaudi pārlikšu uz beigām?" Džinnija smīnēdama ieprasījās.

„Būs jau labi, Ron," meitene viņam pateicībā uzsmaidīja. „Ar bubuļiem esmu sastapusies arī iepriekš, bet par Malfoju šaubos, ka viņš uzdrošinātos mani ķircināt."

„Pareizi, ja viņš tevi nosauks par vientiesi, tad atgādini viņam, kā vientieši krauj ar labo āķi," Harijs draudzenei ieteica, piemiedzis ar acīm. Hermione par to tikai sāji pasmīnēja - viņa pati šo notikumu gan ne par kādu varoņdarbu nekad nebija uzskatījusi.

„Beidz, Harij, ja viņai tiešām nāksies kauties ar Malfoju, tad vienu es tevi nekur nelaidīšu," Rons, nu jau noraizējies, noteica.

„Liecieties tak mierā! Čāgonens mūs taču tikko satrenēja uz miessaistes lāstiem, un Malfojs vakardien nemaz nebija no tiem spožākajiem audzēkņiem," Hermione, zīmīgi pieliekusi galvu, uzlūkoja Ronu. „Ar mani viss būs kārtībā."

„Ja tu tā saki. Bet ja kas, tad es tev varu doties līdzi," puisis atkal apņēmīgi atkārtoja.

„Pagaidi, Ron," Džinnija iesmējās, „par šitādām prasībām tad no tevis kaste sviestalus un galeons."

„Tad nu māsa atradusies," puisis nopurpināja. „Hermionei jādodas baisos, tumšos tuneļos kopā ar Malfoju, bet tu te sāc tirgoties."

„Es dzirdēju, ka Hermione tikko apgalvoja, ka viņai viss būs kārtībā. Un ja nu uz treniņu būs sanākusi tikai vecā komanda? Kā tad mēs spēlēsim bez sarga, ko?" Džinnija nu jau nopietni prasīja.

„Ron, ej ar pārējiem kopā spēlēt kalambolu. Sliktākajā gadījumā izsaukšu Mokšķi - viņš jau tagad mums vienmēr ir gatavs palīdzēt," Hermione mierināja draugu. Harijs gan noprata, ka Hermione nekad neizkalpinātu mājas elfu, ja no tā varētu izvairīties, tomēr Rons ar šādu variantu šķita esam apmierināts.

Brokastis jau arī nāca galā, un arīdzan citi audzēkņi lēnām sāka doties savās gaitās. Atstājuši Hermioni vēl izlasīt līdz galam Dienas Pareģi, Harijs, Rons un Džinnija uzkāpa Grifidoru tornī pakaļ savām slotām un mierīgā gaitā kātoja uz kalambola laukumu, apspriezdami daļēji mākoņainā un vējainā laika piemērotību kalambola spēlēšanai.

Ieejot ģērbtuvēs, Harijs, Rons un Džinnija pamanīja, ka te bija kaut kas mainījies - ģērbtuves bija atjaunotas un izremontētas. Acīmredzot Cūkkārpas kaujas laikā arī kalambola laukums bija dabūjis ciest, varbūt tam pāri bija bradājuši milži, tomēr šeit Maksūra labojumus bija veikusi ar lielu rūpību un tie nebija tikai pagaidu variants. Laikam jau jaunajai direktorei dziļi sirdī valdīja milzīgs entuziasms pret šo sporta veidu.

Apskatījušies arī labiekārtotās dušas, viņi priecīgi ņēmās pārģērbties, un drīz saradās arī citi agrākie komandas biedri un potenciālie spēlētāji. Pulkstenis bija jau arī dažas minūtes pāri deviņiem, tāpēc Džinnija aicināja visus iznākt laukumā.

„Sveicināti, mani biedri kalambolisti, šogad man būs tā laime pa īstam izpausties Grifidora kalambola komandas kapteines lomā," meitene, pagriezusies pret visiem sanākušajiem, noteica. Viņa aši pārlaida acis - tur bija Harijs, Rons, biedri no pagājušā gada komandas sastāva, spēcīgi piektā, ceturtā gada puiši, tad arī krietns bariņš pašu mazāko audzēkņu - varbūt otrgadnieki, varbūt tiešām pirmgadnieki. Tad meitenes skatiens aizklīda tālāk un kļuva drūmaks - Harijs saprata, ko viņa bija ieraudzījusi. Allaž skaisto, zaļo laukuma mauriņu vietumis klāja melni pleķi, no kuriem spraucās ārā šauršauriņi maurzāles stiebriņi, izskatīdamies vārgi un nīkulīgi pret gadsimtiem ilgi zaļojušo, biezi lekno zāles paklāju.

Biedri atbildēja sveicienam, ko nomurminādami vai palocīdami galvu.

„Iesākumā es gribētu, lai jaunākie kandidāti izlido vienu apli ap laukumu, labi? Pēc tam rīkosim sargu pārbaudi," meitene pasmaidījusi laipni ierosināja. Protams, izrādījās, ka viens otrs no jaunākajiem censoņiem nemaz īsti nezināja, kādā virzienā jāsēžas virsū slotai, tāpēc šiem puikām un meitenēm Džinnija palūdza atgriezties šeit pēc gada, kad viņi būs kārtīgi apguvuši lidošanu pie Alīsijas Spinetas. Mazākie grifidori par to nemaz nerādījās pārāk apbēdināti, bet visai līksmā noskaņojumā devās uz skatītāju tribīnēm.

Rons, brīdi pavērojis mazākos censoņus, piegāja pie Džinnijas un dusmīgi noprasīja: „To sargu atlasi tu pirmo speciāli ieliki, ko?"

„Ron, ja tu nebūtu tik neaptēsts, tad saprastu, ka tā es tevi atbrīvošu jau pašā sākumā un tu varēsi uzvilkt savas mirdzošās bruņas un skriet glābt savu daiļo Hermioni kaut vai uz visu atlikušo dienu," meitene nedaudz izsmējīgi paskaidroja.

„Ā, nu jā, protams," brālis, neveikli stostīdamies, novilka, noraudzījies, kā mazākie kandidāti aplido laukumu, cerēdami uz vietu kalambola komandā. Vienam otram lidojums bija visai grīļīgs, bet daži no lielākajiem puišiem visai veikli pašāvās garām trīs augstajām kārtīm.

Nolaižoties viens puika gandrīz ar degunu iebrauca zemē; viņu Džinnija tūdaļ aizsūtīja uz tribīnēm kopā ar vēl krietnu bariņu ar tiem, kuri, viņasprāt, neuzrādīja nekādas labās lidošanas prasmes. Kāds lielāks puisis sāka runāt pretī, ka viņš esot rādījis dažādus asus manevrus un tā nav nekāda neprasme lidot. Džinnija viņam atteica, ka te nav nekādas gaisā tirināšanās nodarbes, bet nopietns kalambols, tā kā čalim nācās vien doties malā. Tagad strīpā tika nostādīti sargi. Bez Rona uz sarga vietu bija pieteikušies vēl divi puiši no piektā gada, visai būdīga auguma, kuri stipri kontrastēja ar rudmaša tievo, garo stāvu.

Džinnijai par prieku abi sargu kandidāti spēlēja pat diezgan ciešami, abi notverdami trīs metienus no pieciem, bet Rons tomēr noķēra arī ceturto Dīna mesto sviedeni. Džinnija jaunos sargu kandidātus Dērku un Karlu atstāja rezervistos.

Rons, nokāpis no slotas, piegāja pie Harija. „Fū, man jau likās, ka nenoķeršu to pēdējo. Bet izdevās."

„Protams, ka izdevās," Harijs teica, uzsmaidījis draugam. „Ja jau tu briesmīgi nebaidies par to, ka neizdosies, tad jau beigās tomēr izdodas. Lielākais bieds parasti ir pašas bailes."

„Tu jau gandrīz izklausies kā Dumidors," Rons nosmējās, paraudzījies uz jaunajiem triecēju atlases kandidātiem. „Man gan tāds ļoti nemierīgs prāts, kas šobrīd notiek ar Hermioni. Varbūt man tomēr aiziet viņai palīgā?"

„Nezinu. Domāju, ka viņa tiks ar to galā, bet, ja man visu atlikušo treniņa laiku būs jāklausās tavos satraukumos, tad labāk ej arī," Harijs smīnēdams atbildēja.

„Tad es aiziešu gan. Pēc tam tikai izstāsti, kā gāja treniņā," Rons noteica un mirkli vēlāk pagriezās uz promiešanu. Viņš paskatījās uz Džinniju, un viņa, nobolījusi uz riņķi acis, divreiz pamāja ar galvu. Tad Rons ātri aizsteidzās projām. Tikmēr viens no potenciālajiem triecējiem, dzīdamies pakaļ āmurgalvai, vairs nespēja novaldīt slotu un traucās virsū tieši Džinnijai. Viņa steigšus izvilka aiz jostas aizbāzto zizli un nobļāvās: „Apturies!"

Slota sāka lidot manāmi lēnāk, līdz zēns nogāzās sāniski zālē un slota noraustīdamās nokrita viņam blakus. Skaidrs - no šī censoņa arī pagaidām vēl neiznāks nekāds triecējs.

Tālākais treniņš pagāja mierīgi, vien Džinnijai nācās izšķirt divu sestgadnieku strīdu, kurš kur un kā ir metis sviedeni, tāpēc meitene komandā uzņēma to, kurš bija gatavs mazāk bļaustīties un pirmais paklausīja kapteinei. Tā nu viņi bija tikuši pie triecēja Brūsa Votersa, dzinējiem Endrjū Maklagora un Kintijas Noltones, un visiem par pārsteigumu maziņā, sīciņā otrgadniece Milija Mailza uzrādīja lielisku manevrētspēju un ar veiklu roku noķēra zibsni, kas bija lidinājies starp divām garajām grozu kārtīm. Viņa palika meklētāja vietas rezervistos.

Harijam par lielu prieku Dīnu pārspēja ceturtgadniece Kintija, teicami aplidodama Karlu un iemezdama teju vai pusi no visiem raidītajiem metieniem. Dīns par laimi daudz neiebilda Džinnijas lēmumam atstāt viņu rezervē.

Viņi vēl izmēģināja jaunajā sastāvā izlidot pāris vecās, labās Olivera Žagara kombinācijas, un tad jau saule bija uzkāpusi augstu debesīs, vēstīdama par pienākušo pusdienas laiku.

Noguruši, bet bezgala priecīgi par izdevušos kalambola treniņu, Harijs un Džinnija nesteidzīgi nomazgājās un pārģērbās, un tad arī drīz devās lēnā gaitā uz pili ieturēt pusdienas.

„Nebija nemaz tik traki ar to Komētu, ne?" Harijs ierunājās, mērodams ceļu pa taciņu augšup uz pili.

„Nekāda vaina! Un par dāvanu jau tāpat nedrīkst sūdzēties," meitene noteica, pateicīgi uzlūkojusi Hariju.

„Kur tad kapteine bez pieklājīgas slotas," puisis atbildēja, piemiedzis ar aci. „Bet katrā ziņā domāju, ka mums būs izredzes pacīnīties par kausu. Komanda ir bijusi arī spožāka, bet tagadējie jau arī nebija gluži zemē metami."

„Būs labi. Un galu galā - kā būs, tā būs. Ko tur daudz domāt vai pārdzīvot," Džinnija atbildēja, saņēmusi viņa roku.

Viņiem vēl jau arī bija laiks, ko gatavoties. Sezonas pirmā spēle bija paredzēta desmitajā oktobrī - Elšpūtis pret Slīdeni, bet viņiem pret Kraukļanagu būs jāspēlē četrpadsmitajā novembrī. Tomēr, zinot no pieredzes, laiks Cūkkārpā brīžiem mēdza skriet kosmiskos ātrumos. Par to spriezdami, jaunieši drīz bija nokļuvuši Lielajā zālē pie pusdienu galda un kārtīgi nodevās liellopu gaļas sautējuma notiesāšanai.

Pēkšņi Harijam sāka likties, ka kaut kas nav gluži kā parasti - un tiešām pusdienas bija jau pusē, bet nekur neredzēja ne Ronu, ne Hermioni.

Kad Harijs jau liecās tuvāk, lai par to bilstu kādu vārdu Džinnijai, tūlīt zāles durvīs uzradās arī Rons, taču viņš bija viens pats. Abi - Harijs un Džinnija - noraudzījās uz rudmati ar pārsteiguma pilnām acīm.

„Ron, kur tad tu tik vēlu? Un kur ir Hermione?" Džinnija paspēja ievaicāties pirmā.

„Eh, tā sanāca. Negribu par to runāt," Rons attrauca un īpaši rūpīgi ņēmās lāpstot sautējumu sev uz šķīvja.

Arī Harija vaicājumi nedeva nekādus panākumus, tāpēc jaunieši, paraustījuši plecus, lika draugu mierā, bet diez ko labi tas viss neizskatījās.

Paēduši viņi Ronu vairāk netincināja un uznesa savas slotas augšā uz guļamistabām, taču Hermione nebija arī koptelpā. Nu jau viņi sāka satraukties. Harijs aši izņēma Laupītāju karti no sava maciņa un vispirms kartē izmeklēja bibliotēku, bet arī tur neredzēja punktiņu ar Hermiones vārdu. Drīz Džinnija pamanīja Hermiones vārdu pirmā stāva tualetēs, kuras atradās netālu aiz Firencī klases.

Viņi abi nosteidzās lejup, un Džinnija iegāja meiteņu tualetē. Harijs nogaidīja kādas minūtes desmit, līdz draudzene iznāca ārā, šoreiz jau kopā ar visu meklēto Hermioni.

Viņas mati, kas tā jau parasti bija stipri spuraini, šobrīd bija īpaši izspūruši un vietām mikli, kur tajos bija sabirušas asaras.

„Hermione, kas notika? Vai Malfojs tev tomēr kaut ko nodarīja?" Harijs sabijies ievaicājās. Ja tā būs taisnība, tad pie Hermiones ciešanām vainīgs būs tikai un vienīgi viņš ar savu neiedomājami dumjo domu, ka vajadzēja savu zēna vecākā vietu atdot Malfojam. Tomēr tas neizskaidroja Rona dīvaino izturēšanos, tāpēc klusa balss prāta nostūrī viņu mierināja, ka vaina šoreiz būs kaut kur citur.

„Nē, nē, Malfojs tur šoreiz nemaz nav vainīgs, drīzāk viņš mani izglāba," Hermione pusšņukstus atbildēja.

Harijs vairs neko nesaprata, tāpēc Džinnija ņēmās viņam paskaidrot, ko tikko bija uzzinājusi no asarainās Hermiones. „Ja pareizi saprotu, tad viņi pazemē bija sastapuši bazilisku, un Malfojs viņu no tā it kā izglāba."

„Bazilisku?!" Harijs teju vai iespiedzās, šausmu trīsām notirpstot pāri mugurai.

„Ne jau īstu bazilisku, bet bubuli, kas man pa-parādījās kā bazilisks," Hermione trīcēdama izšņukstēja. „Bet tās dzeltenās acis iz-izskatījās tik īstas, man tūlīt likās, ka es patiešām pārakmeņojos, kā toreiz," meitene turpināja stāstu, nu jau nedaudz sākdama atgūties. „Tad Malfojs attapās un uzbūra Ķiķikulus un bazilisks nokrizdams aizšļūca pa zemi - nu, vienu vārdu sakot, izrāva uz muti." Meitene ievilka dziļu elpu, nu jau lēnām stājoties arī asarām. „Tad Malfojs vēlreiz uzbūra Ķiķikulus, un tas bubulis pagaisa dūmos. Bet tās dzeltenās acis - es vienkārši vairs nevarēju pakustēties, tāpēc Malfojs mani saņēma aiz pleciem un stumšus grūšus vadīja uz priekšu, ārā no tuneļiem. Drīz jau arī man bailes bija sākušas atlaisties, tāpēc es jau tam Malfojam gribēju teikt, lai viņš laiž mani vaļā, ka tālāk es pati varēšu paiet, bet tad... tad..." un meitenei atkal uznāca jauns asaru vilnis. Viņa kārtīgi nošņaukājās un uz draugu mierinošajiem vārdiem atbildēja ar stāsta nobeigumu.

„Bet tad pazemē uzradās Rons un, ieraudzījis mūs tā, sāka kliegt uz mani, uz Malfoju, ko mēs te apakšā esam atnākuši apskauties vai. Viņš tā esot bijis par mani uztraucies, bet es te mīcoties ar... ar Malfoju! Lai nu ar ko, bet - Malfoju! Tu spēj iedomāties?" Hermione, paskatīdamās griestos, vairākas reizes samirkšķināja plakstiņus, bet pāris asaras tik un tā iztecēja viņai no acīm.