Sestdienas rītā nonākuši lejā brokastīs, draugi smērēja uz maizītēm aveņu ievārījumu un sprieda par šīs dienas plāniem.

„Nu, kā tad ir - jums radās vēl kāda ideja, kā pārmeklēt Trofeju zāli?" Harijs ievaicājās. Draugi noliedzoši papurināja galvu. „Tad pamēģinām vēlreiz uziet uz Trofeju zāli, ja tur arī nekas nenāks prātā, ejam uz virtuvi?"

„Man gan tūlīt būs jāiet uz sapulci pie Maksūras," Hermione aizbildinājās, „un man nav ne jausmas, cik ilgi tā varētu iet."

„Un man vajag noķert Alīsiju un pieteikt viņai nākamnedēļ kalambola laukumu," Džinnija izklāstīja savu šodienas uzdevumu.

„Nevilu arī ņemsim līdzi uz meklēšanas darbiem?" Rons ievaicājās, paraudzījies uz puisi, kurš šorīt ēda brokastis kopā ar pārējiem viņu istabas biedriem.

„Eh, lai tak Nevils atpūšas - sestdiena tomēr," Harijs attrauca.         

Paēduši brokastis, Rons ar Hariju, atvadījušies no draudzenēm, devās augšup pa kāpnēm. Nonākuši Trofeju zālē piektajā stāvā, viņi paraudzījās riņķī, taču arī, atrodoties šeit, nevarēja iedomāties neko vairāk, ko pārbaudīt. Pabakstījušies vēl kādu laiku šur un tur apkārt, puiši, neguvuši nekādus panākumus, sāka kļūt īgni. Šķita, ka šī nodarbe ir pavisam bezjēdzīga laika šķiešana, katrā ziņā šeit atrast kaut ko vairāk par apbalvojumiem un prefektu sarakstiem nebija nekādu iespēju.

Galu galā puiši meklēšanai meta mieru un izgāja ārā gaitenī. Te drīz viņiem noraizējušies nāca pretī kādi divi pirmziemnieki.

„Paldies Merlinam, jūs esat prefekts Vīzlijs. Mēs esam apmaldījušies, jau kādu stundu klīstam apkārt," satraukti noteica mazs grifidoru puika ar tumšiem matiem un kantainām brillēm. Protams, vēl bez sava pašreizējā satraukuma Hariju un Ronu abi zēni nopētīja ar lielām, pielūgsmes pilnām acīm.

„Kas tad īsti ir noticis, kur jūs gribējāt nokļūt?" Rons vaicāja mazajam puikam.

„Mēs devāmies ceļā uz bibliotēku. Gribējām sākt pildīt profesora Gliemjraga mājasdarbu par mikstūru jaukšanu. Pirmdien mums jau būs jābrūvē pašiem sava pirmā mikstūra. Mēs negribam izgāzties," otrs puisītis paskaidroja.

„Neuztraucieties, es jūs aizvedīšu. Bibliotēka ir otrajā stāvā, bet jūs tagad esat piektajā. Ejam nu," Rons, uzmetis skatienu Harijam, sāka vest abus jaunos grifidorus bibliotēkas virzienā. Harijs tikmēr palocīja galvu, tā dodams ziņu, lai tik Rons pilda savus prefekta pienākumus; viņš var līdz virtuvei noiet arī viens pats.

Puisis lēnā garā soļoja lejup pa kāpnēm, pa laikam sveicinādams pretī nākošos skolēnus. Brokastis bija sen beigušās, un tagad Cūkkārpas audzēkņi devās kur nu kurais - citi meklēja ceļu uz bibliotēku, citi devās laukā, pagalmos baudīt silto laiku, citi mēroja ceļu uz Cūkkārpā organizētajām ārpusnodarbību aktivitātēm. Rons kā prefekts bija īpaši nopūlējies, lai nekļūtu par šaha vai jauklodīšu kluba, vai jebkuras citas pieņemamas brīvā laika pavadīšanas iespēju pulciņa vadītāju; viņam iepriekš pilnībā bija pieticis ar kalambolu un tā treniņiem. Un Harijs to labi varēja saprast - ar visām mācībām un treniņiem, un DA, viņiem savu rūpju vienmēr bija vairāk nekā vajag, lai vēl uztrauktos sestdienās par šaha spēli vai burvju kāršu kolekcionāru saietiem.

Sataustījis raupjo virsmu uz Ieejas zāles margām, Harijs pamanīja, ka tās tiešām ir izgatavotas no koka, lai aizstātu savu akmens līdzinieku, un ir prasmīgi pārvērstas, ka piegūla izlauztajai vietai pavisam gludi. Acīmredzot Maksūra šeit bija pielikusi savu prasmīgo roku. Viņam nekad nebija izdevies neko pārvērst tā, lai tas saglabātu ilglaicīgu efektu - pārvērtības prasīja īpaši uzmanīgu koncentrēšanos, tāpēc vieglākās, protams, bija šurpu turpu pārvērtības. Bet šādas - ilglaicīgas, noturīgas pārvērtības - tur bija jābūt nudien prasmīgam burvim, lai spētu saistīt ar pārvēršamo priekšmetu noturīgu maģijas spēku. Visu cieņu Maksūrai.

Kāpjot lejā pa lielajām, plašajām kāpnēm, Harijam pēkšņi prātā iešāvās kāda doma. Tik spēcīga burve kā Maksūra spēj ilglaicīgi pārvērst, piemēram, koku par margu sastāvdaļu, bet ja nu Voldemortam arī kas tāds būtu ienācis prātā - pārvērst diadēmu citā veidolā? Viņš to būtu varējis nolikt visiem acu priekšā, un neviens pat neiedomātos, kas tas ir. Diadēma varēja būt paslēpta pilī vai tās apkārtnē ne tikai jebkur, bet arī pat varēja būt pieņēmusi jebkādu veidolu! Pārmeklēt pili un teritoriju pa ik centimetram - šāds darbs prasītu gadus vai pat gadu desmitus.

Harija drūmās domas pēkšņi iztraucēja no pazemes nākoši trošņi un būkšķi.

Harijs gāja raudzīties - viņš uzmanīgi izgāja cauri durvju ailei uz pazemes kambariem un lēnā gaitā devās uz priekšu. Nokāpis lejup pa dažiem tumšā akmenī cirstiem kāpņu laidienu pagriezieniem, puisis trokšņus jau sadzirdēja skaļākus līdztekus neskaidriem uzkliedzieniem. Izgājis plašajā gaitenī, kas veda uz mikstūru klasi un slīdeņu koptelpu, Harijs ieraudzīja arī bļaustīšanās un nekārtību cēloni. Slīdeņu koptelpas gaitenī atradās bariņš slīdeņu, kur daži no viņiem turēja priekšā izstieptus zižļus, sargādami sevi ar Sargum maģisko vairogu. Tikmēr viņiem pretī, ar mugurām pret Hariju, stāvēja vismaz savi trīsdesmit pavisam jauniņi skolēni. Nu jau varēja saklausīt, ko viņi savā starpā sabļāvās.

„Tak nāciet ārā un cīnieties, jūs gļēvuļi," kāds jaunulis Harija pusē uzbļāva, izšaudams sarkanu šautru. Harijs sprieda, ka tas varēja būt Dullum, taču šautra bija vārga un drebelīga, tik tikko aizlidodama līdz pretinieku vairogam, kur tā nobira zemē kā dažas sarkanas zvaigznītes.

„Jūs liksieties vienreiz mierā? Mēs jums neko neesam nodarījuši. Laidiet tak mūs ārā," kāds slīdenis atbildēja.

„Neesat nodarījuši? Sasodītie slīdeņi, Paši-Zināt-Kā kalpi, jūs visus vajadzētu uz vietas izslēgt. Mana māsa cīnījās Cūkkārpas kaujā, bet ko jūs, nodevēji, darījāt?" vēl kāds cits no tuvākā bara uzbļāva. Harijam pienākot pulka aizmugurē, puisis pamanīja, ka šeit bija sapulcējušies galvenokārt grifidori, ja nu vēl šur tur bija retais kraukļanags un elšpūtis.

„Ko jūs varat visu laiku muldēt par tiem saviem radiem, kas kāvās Cūkkārpas kaujā? Ne mēs viņiem to likām, ne mēs kādu tur savainojām! Pagaidiet, kad mēs par šito izstāstīsim Gliemjragam," no slīdeņu puses skanēja atbilde, kad vairogus aizskāra vēl dažas drebelīgi krāsainas burvestības - šķiet, tās raidīja nemākulīgi pirmziemnieki. Bija saprotams, ka šī blokāde bija jau ieilgusi, tāpēc Harijs nolēma iejaukties un tādai nejēdzībai darīt galu. Viņš pacēla zizli un nočukstēja: „Blīkšķo!"

Gaitenī noplīkšēdams atbalsojās skaļš troksnis, un pēkšņi abas karojošās puses apcirtās, meklēdamas pēc blīkšķa avota.

„Kas te notiek?" Harijs stingrā balsī noprasīja. Viņš jutās patiešām pieaudzis, stāvēdams starp mazā auguma bērniem.

Ieraudzījuši Hariju, grifidoru pirmziemnieki likās tādi kā sakaunējušies.

„Mēs... mēs te atnācām izskaidroties ar slīdeņiem," kāds gaišmatains puisītis atbildēja.

„Viņi mūs te bez kādas jēgas iespundēja un nelaiž tālāk!" no slīdeņu puses tūlīt nekavējās sūdzīga balss, kurai piebiedrojās apstiprinoša murdoņa.

„Bez jēgas? Vakar, kad pirmā nedēļa nemaz vēl nav galā, jūs jau atkal sākāt plānot kādas slīdeņu neģēlības! Mūsu brāļi un māsas maijā necīnījās tādēļ, lai šiten tādi slīdeņi mums bojātu dzīvi," šoreiz deva pretī kāda melnmataina meitene.

„Tā, tā, visiem tagad jānomierinās!" Harijs strikti pavēlēja, runādams pēc iespējas skaļākā balsī. „Ja es pareizi saprotu, tad jūs te tagad turat gūstā slīdeņus. Interesanti zināt, kāpēc?"

„Vakar mums bija kopīgas mikstūru nodarbības, bet tie jau viens otrs sabēra mums katlos kaut ko tā, ka viss ūdens, kas bija jākarsē, pārtecēja pāri," meitene atbildēja.

„Un kāpēc jūs neko neteicāt profesoram Gliemjragam? Vispār, kā tevi sauc?" Harijs joprojām nesaprata, kur bija problēmas cēlonis.

„Esmu Prīmula, un viņš ir Henrijs. Profesors Gliemjrags teica, ka mēs esot pārkarsējuši katlus! Bet Henrijs taču redzēja, kā viņi tur kaut ko pielej," meitene apgalvoja, palūkojusies blondā zēna virzienā. Puisītis gan rādījās nosarcis un nokaunējies. Izklausījās, ka viņš centās murmināt: „Laikam tā bija; es gan nezinu, vai tiešām; varbūt man tikai izlikās..."

„Bet es nesaprotu, kāpēc tad jūs negājāt pie profesores Sinistras un neizstāstījāt visu atgadījumu?" Harijs neizpratnē noprasīja. Slīdeņi tikmēr kurnēja par grifidoru visatļautību un to, ka viņi bez iemesla tiek aizturēti. Mazie grifidorēni tikmēr blisinājās uz Hariju ar lielām stirnas acīm. Šāda doma viņiem acīmredzot nebija ienākusi prātā. Atceroties pašam savas sākotnējo gadu nedienas un profesores Maksūras rāšanos, puisim taisni vai gribējās iesmieties.

„Tas mums, Harij, neienāca prātā," blonais puisītis Henrijs atbildēja.

„Henrij, viņš taču ir pieaudzis kungs, tev viņu pieklātos uzrunāt par seru. Vai tad mamma tev neko par pieklājību nav iemācījusi?" Prīmula draugu klusi norāja, ar elkoni iebakstījusi viņam sānā.

Henrijs kaunīgi nosarka. „Ē, ser, un vēl jūs nesen stāstījāt par Cūkkārpas kauju, un tajā bojā gāja mans brālis Maikls, un tad mēs visi sarunājām, ka jānāk tiem slīdeņiem pateikt..." zēna balss uz beigām kļuva vēl klusāka, pavisam nokaunoties par savu taisnošanos, kas sāka izklausīties arvien muļkīgāka un nepareizāka. Harijs tikai spēja stāvēt un mirkšķināt acis - nudien Hermionei bija taisnība: tiem mazajiem tiešām bija idejas. Un par to ka viņu jāuzrunā par seru, par to Harijs nesaprata - smieties vai nē.

„Tagad visi klausieties - šie slīdeņi jums neko nav nodarījuši, vismaz Cūkkārpas kaujā ne," puisis aši piebilda, kolīdz bija ieraudzījis sašutušās bērnu sejas. „Un, ja notiek kādas nejaucības klases nodarbību laikā, ir jāsaka priekšmeta profesoram vai pēcāk jāiet pie profesores Sinistras. Viņas kabinets ir astotajā stāvā, netālu no Astronomijas torņa. Šādi konfliktus Cūkkārpā nerisina," Harijs beigās pārmetoši piebilda. Slīdeņi bija nolaiduši savus maģiskos vairogus un tagad lūdza atļauju doties prom.

Grifidoru pirmziemnieki nokaunējušies pašķīrās un palaida garām slīdeņus. Harijam gan izskatījās, ka kāds glīta paskata brūnmatains zēns ar jūraszaļām acīm, garām iedams, viltīgi nosmīnēja. Var jau būt, ka šī saķeršanās tiešām nebija bez iemesla, tomēr Hariju nedaudz pārsteidza, ka grifidoru un slīdeņu sadursmes notika jau tik drīz un tādos apjomos.

Kad slīdeņi bija aizgājuši, Harijs saviem jaunākajiem biedriem deva vēl kādu rājienu: „Turklāt šāda rīcība - barā ielenkt dažus pretiniekus - itin nemaz nav grifidoru cienīga. Jums pieklātos cīnīties par taisnību un aizstāvēt nespēcīgos, nevis barā uzbrukt pāris jokupēteriem."

„Mēs tikai gribējām viņus pārmācīt... nolikt pie vietas... sodīt..." šur tur no pūļa atskanēja murmināšana.

„Ar sodīšanu Cūkkārpā nodarbojas prefekti, zēnu un meiteņu vecākie un  profesori. Pie tam jums ir ārkārtīgi paveicies, ka es neesmu neviens no viņiem, tāpēc nevaru jums atņemt punktus, tomēr, ja atgadīsies vēl kas tamlīdzīgs, es patiešām par to informēšu direktori, ka mūsu pirmā gada grifidori neprot uzvesties un apkauno mūsu torni. Tapēc lai šādas sadursmes vairāk neatkārtotos. Cūkkārpā mācīties ir pelnījis ikviens neatkarīgi no viņa asiņu tīrības vai māsu un brāļu darbiem," Harijs dusmīgi pamācīja mazākos. Nevarētu teikt, ka Harijs pats nekad nebūtu gribējis piedalīties tādā ambrāžā, tomēr šādas naidīgas sadursmes itin nemaz nebija vēlamas, turklāt visticamāk lielākā daļa no aizturētajiem slīdeņiem nemaz nebija neko noziegušies. „Un tagad visi steidzīgi pazūdiet no šejienes."

Bērniem divreiz nebija jāsaka, un pulciņš jaunāko skolēnu pagriezās un devās uz kāpņu pusi. Kad lielākā daļa bija jau pazudusi aiz tumšajām akmens sienām, kāda meitenīte ar elspūšu nozīmīti un blondiem bizēs sapītiem matiem, pēc izskata nedaudz līdzīga Hannai, uzrunāja puisi: „Harij Poter, mums šķita, ka jūs esat grifidoru pusē. Galu galā nāvēži nogalināja manu mammu un tanti, un arī jūs pats bijāt varonīgi cīnījies pret viņiem." Tad meitene pagriezās un aizskrēja ar asarām acīs pakaļ pārējiem biedriem.

Harijs bija pārāk apstulbis par šo atgadījumu, tāpēc nepaguva viņai neko atbildēt. Un ko lai arī viņš vēl teiktu? Protams, ka kaujā pret Voldemortu bija daudz kritušo un acīmredzot viņiem visiem bija palikuši sērojoši radinieki, kuros, ieraugot slīdeņus, atkal bija uzliesmojušas sāpes un dusmas. Gluži kā Čāgonens vakar bija sacījis - pēc kara uzvaras prieks drīz pāriet un paliek tikai zaudējums un sāpes.

Atkal grimdams drūmās domās, Harijs uzkāpa atpakaļ Ieejas zālē un izvilka Laupītāju karti, cerēdams pēc iespējas ātrāk uzmeklēt Džinniju. Meitene bija grifidoru koptelpā - Harijs, sekodams Laupītāju kartes norādei, bija steigšus uzskrējis augšā, Grifidoru tornī. Viņam vajadzēja satikt draudzeni vai vismaz Ronu, vai Hermioni - viņam iekšā viss tā vārijās, ka likās, ka viņš tūlīt kaut ko saspridzinās. Viņš taču bija cīnījies tieši par mieru un laimīgu burvju sabiedrību, bet še tev - tikai ceturtā diena Cūkkārpā un jau notiek plašas sadursmes ar slīdeņiem un viņš tiek apvainots nodevībā un netaisnībā.

„Lūk, kur tu esi," Harijs atvieglots iesaucās, kolīdz bija ieraudzījis draudzeni sēžam uz dīvāna tā patālāk no pārējiem. „Tu neticēsi, kas man tikko..." puisis iesāka teikt, taču pārtrauca runāt, kad bija pienācis tuvāk Džinnijai un ieraudzījis viņas seju. Tā bija aiztūkusi un acis viņai bija saraudātas, bet abas mantijas piedurknes - izmirkušas pleķainas. „Džin, kas ir noticis?" Harijs sabijies jautāja.

„Nekas tāds. Neuztraucies, Harij," viņa noteica, pasmaidījusi asarainu smaidu, un vēl pēdējo reizi apņēmīgi nosusināja acis ar piedurknes stūrīti.

„Džinnij, mīļā, es taču redzu, ka tevi kaut kas nomāc. Kas notika? Lūdzu, pasaki - vai kāds tevi apvainoja? Vai tie bija slīdeņi?" Harijs centās uzminēt, kādēļ draudzene bija tā sabēdājusies. „Nevar taču būt, ka Alīsija tev neatļāva atlasīt kalambola komandu?" Harijs pēkšņi iedomājās pavisam cita veida drausmīgu domu.

„Nē, nē, ar to viss ir kārtībā," Džinnija, asarām acīs nu jau lēnām žūstot, nosmējās un novicināja gaisā papīra lapiņu, kas gan bija gaužām nopleķojusies un nesalasāma.

„Kas tad ir noticis?" Harijs joprojām nesaprata bēdu cēloni.

„Harij, es noķēru Alīsiju pēc brokastīm, un mēs devāmies uz viņas kabinetu, tu zini - Ziemeļu torņa pusē aiz centrālā pagalma. Es pieteicu mums kalambola laukumu nākamsestdien no rīta puses. Tad mēs vēl šo to papļāpajām, un es devos uz šejieni, lai izliktu paziņojumu, bet tad..." meitene pārtrauca runāt, atkal sākdama cīnīties ar asaru straumi.

Harijs, apsēdies viņai blakus, apskāva meiteni, taču vēl joprojām nekādi nesaprata, kas tajā visā bija tik bēdīgs. Viņa piekļāva galvu Harijam pie krūtīm un mirkli vēlāk nomierinājusies turpināja savu stāstu: „Bet tad es izgāju no Alīsijas kabineta un devos uz šejieni, un ceļā es satiku... Kolinu." Harijs tikko saklausīja pēdējo vārdu.

„Kolinu?" puisis pārvaicāja. „Kādu Kolinu?"

„Krīviju," Džinnija atbildēja.

„Kolinu Krīviju?" Harijs bija gauži pārsteigts. „Bet Kolins Krīvijs taču ir miris. Džinnij, kā gan tu varēji..." pēkšņi puisis apklusa - viņš beidzot visu saprata. Kolins Krīvijs bija miris, un Džinnija varēja viņu sastapt šeit, Cūkkārpā, tikai vienā gadījumā - ja Kolins bija atgriezies kā spoks. Tagad vai viņam pašam asaras sasprāga acīs, iedomājoties par augumā sīko grifidoru ar lauvas sirdi. Viņš bija kaujā cīnījies par labākiem laikiem, par Hariju Poteru, bet tagad viņš vientuļš klīdīs pa Cūkkārpu kā spoks. Vienīgie biedri viņam visu atlikušo pasaules mūžu būs citi Cūkkārpas spoki.

„Viņš teica, ka esot šeit atgriezies, jo esot vēlējies par katru cenu cīnīties ar pretiniekiem, viņš nebija gatavs padoties pat nāvei. Un tagad viņš spoka veidolā klīst apkārt pa pili, viņš šobrīd esot tīri prie-priecīgs, jo Vol-voldemorts ir uzveikts," meitene runādama šņukstēja, uz beigām vairs nespēdama skaidri izsacīt savu domu.

Jaunieši kādu brīdi sēdēja apkampušies, apdomādami nabaga mazā drosminieka likteni. Tā sēžot, viņi galu galā nomierinājās un iesāka prātot, ko šodien varētu darīt tālāk. Kad Džinnija bija savaldījusi savas asaras, viņa paņēma jaunu, tīru lapiņu un uzrakstīja no jauna aicinājumu, lai iespējamie kalambola komandas biedri nākamsestdien no rīta pulksten deviņos pulcējas kalambola laukumā. Kad meitene paziņojumu sprauda pie dēļa, atvērās portreta caurums un, ēzdams eklēru, koptelpā ienāca Rons.

Sasveicinājies ar māsu un savu labāko draugu, viņš nosēdās dīvāniņā un tikko paspēja ieprasīties, ko viņi tādi, it kā tikko piparvelnus būtu saēdušies, kad jau atkal atvērās portreta caurums un pa to ielīda Hermione. Rons pacēla sveicinādams roku un ar otru iebāza atlikušo eklēra galu mutē. Viņš piedāvāja eklērus arī pārējiem, kolīdz Hermione bija pienākusi klāt viņu trijotnei.

„Vismaz ar Maksūru un Malfoju tiktāl nu būtu galā," viņa nopūtusies atkrita dīvānā, bet, novēcinājusi roku, atteicās no eklēra. „Redzu, ka tu gan laikam esi bijis virtuvē," meitene komentēja, ar vieglu nepatiku noskatījusi puiša šokolādē nosmērētos pirkstus.

„Kā tad, ka biju - tie eklēri viņiem ir dievīgi," Rons sajūsminājās. „Bet, kur tu, Harij, biji pazudis? Tu taču izgāji pirms manis," Rons gribēja zināt.

Harijs draugiem ātri atstāstīja par atgadījumu pie slīdeņu koptelpas. Meitenes izskatījās šokētas, bet Rons, nodūris acis zemē, rādījās gluži vai nokaunējies.

„Tā laikam ir mana vaina," draugs atzinās. Saņēmis no saviem biedriem neizpratnes pilnos skatienus, Rons paskaidroja sīkāk: „Kad mēs ar Nevilu pirmajā vakarā palikām te, mēs spriedām, kurš ko kaujā ir izdarījis un, ejot projām, sākām runāt, ka slīdeņi jau nu gan neko jēdzīgu nav izdarījuši. Un es Nevilam smejoties izmetu, ka šie par to būtu pelnījuši dabūt pa biksēm. Laikam jau mazie to būs dzirdējuši un ņēmuši par pilnu. Bet es to tak nebiju domājis burtiskā nozīmē."

„Ron, tas nozīmē to, ka pirmziemnieku kātbūtnē tev rūpīgāk jādomā, ko tu saki. Viņi tomēr tevi uztver kā autoritāti," Hermione zinoši paskaidroja.

„Kā autoritāti?" Rons, neticēdams savām ausīm, atkārtoja Hermiones teikto, tad pats sev par spīti uzlocīja lūpu kaktiņus smaidā.

„Protams, ka tie mazie tevi uztver kā autoritāti, viņi mūs visus uzskata par paraugu un ieklausās ikvienā mūsu izteiktajā vārdā, tāpēc ir jādomā, ko runājam," Hermione strikti noteica, uzlūkodama Ronu.

„Autoritāte - bet es taču neko tādu, jūs abi jau visu," Rons iesāka klusi pie sevis purpināt.

„Ron, tu būtu tīri patīkams, ja vienreiz iemācītos novērtēt to, ko tu esi paveicis. Tieši tu izglābi Hariju no tā ezera, tu sacirti Slīdeņa medaljonu -" Hermione uzskaitīja drauga varoņdarbus, bet viņš tikmēr iebilda: „Un aizgāju no jums prom kā tāds gļēvs pakaļa." Hermione par to nelikās zinis, bet tikai turpināja saukt drauga varoņdarbus: „Tieši tu izdomāji par ilkņiem Noslēpumu kambarī, un tieši tu varēji to atkal atvērt, lai mēs varētu iznīcināt horkrustu Elšpūša biķerī un, nemaz nerunājot par to, ka tu Cūkkārpas kaujā varonīgi cīnījies un kopā ar Nevilu pieveici Pelēci. Par to vien tev visa burvju sabiedrība var būt mūžīgi pateicīga," Hermione beidza savu slavas dziesmu Ronam un ar tādu kā lepnumu, tādu kā žēlumu noraudzījās uz draugu, kuram šobrīd bija nedaudz piesarkušas ausis.

„Teic viens cilvēks," Hermione vēl smīnēdama piebilda, „tu viņu paslavē - šis sāk mulst un gvelzt visādas muļķības, pamēģini viņam aizrādīt - šis uzpūšas kā zemeņu uzpūtenis."

Džinnija iespurdzās par Hermiones piebildi. „Jā, zemeņu uzpūtenis tiešām varētu būt precīzākais apzīmējums - sapūšas liels un sarkans." Tagad iesmējās arī Harijs un Hermione.

„Varbūt tomēr beigsiet mani apsmiet? Jūs abi labāk izstāstiet, kas jums te notika, kāpēc paši bijāt tādi sarkani?" Rons noprasīja, un tagad viņa lūpu kaktiņš izsmējīgi uzliecās. Bet tad viņš iedomājās, ka varbūt to nemaz negrib zināt. „Ē, protams, ja tas nebija nekas dziļi personīgs."

Harijs ciešāk apskāva Džinniju, un meitene saņēma dūšu un draugiem izstāstīja par Kolinu. To uzzinot, uzjautrinājums acumirklī pazuda gan no Rona, gan no Hermiones sejas.

Vēl kādu brīdi gremdējušies atmiņās par Kolinu, draugi atskārta, ka tuvojas pusdienlaiks, tāpēc bija jātaisās iet lejā. Ceļā uz pusdienām Hermione vēl izstāstīja, kā bija pagājusi sapulce pie Maksūras, kur galvenokārt viņai un Malfojam tika izstāstīti standarta zēnu un meiteņu vecāko pienākumi. Vēl Maksūra esot teikusi, ka Vajadzību istaba šogad esot norobežota un viņiem tūlīt esot jāziņo, ja tur sāk notikt kaut kas aizdomīgs, un ziemas brīvlaikā esot plānoti tās sakopšanas darbi. Vēl viņa ar Malfoju esot norīkota arī reizi nedēļā izstaigāt pils apakšējos stāvus, lai izķertu pēdējos bubuļus, un nākamā sanāksme būšot pēc mēneša, kad arī viņu un Malfoju norīkošot uz nakts dežūrām reizi mēnesī, sestdienu vakaros.

Apsēdies pie pusdienu galda un sācis tiesāt ceptus kartupeļus ar vistas gaļu, Harijs atcerējās, ka Rons bija nogājis viens pats uz virtuvi. „Klau, tu biji lejā, virtuvē - tur kaut ko uzzināji?"

„Neko īpašu. Mokšķis tiešām ir uzņēmies vadību gatavot ēst. Apjautājos par diadēmu, bet šie teicās, ka zinot tikai to, kas Kraukļanagas tornī ir uz galvas tai statujai," Rons pastāstīja, ko bija noskaidrojis.

„To es pats arī esmu redzējis - tā ir no akmens, izkalta staujai uz galvas. Un to, kā tā diadēma apmēram izskatās, to mēs jau tāpat zinām," Harijs noteica un iedzēra sulas malku no glāzes.

„Tad viņi pastāstīja vēl kādu interesantu lietu - Maksūra šiem esot lūgusi, lai ziņo par jebko, kas viņiem liktos neierasti," Rons, pieklusinājis balsi, noteica.

„Domā, ka viņi kaut ko zina par to, ko mēs meklējam?" Harijs, nedaudz sabijies, ievaicājās.

„Nezinu," Rons atteica, ēzdams kartupeļu biezputru ar speķa mērci.

„Man drīzāk ir aizdomas," Hermione ieminējās, „ka Maksūra vienkārši ir gudrāka par lielāko vairumu cilvēku."

„Viņa droši vien nojauš, ka viss vēl nav norimis, ka vēl var izcelties visādas nekārtības," Džinnija vēl piebilda.

„Labu apetīti," kāds noteica, pienācis viņiem klāt. Tā izrādījās Lavendera - viņa apsēdās blakus Džinnijai, iepretī Ronam. Meitenes viena sejas puse izskatījās savādi gluda, un tālāk uz kakla šur tur varēja manīt rētas, kuras viņai nebija izdevies kārtīgi nomaskēt ar kosmētikas līdzekli. „Žēl, arī šodien pusdienās nav asiņainais steiks," meitene skumīgi novilka. „Kā nāk pilnmēness, tad uz tiem man sarodas īpaša kāre. Parīt būs pavisam traki."

„Kā tev vispār ir pilnmēness laikā? Manu brāli arī Pelēcis saplosīja, tad pilnmēness naktīs viņš nevar gulēt," Rons ieminējās.

„Tas, ka nevar pagulēt, - tas būtu maigi sacīts. Sajūta tāda, it kā visas malas tā kā kņudētu, kā sāpētu, it kā kājas un rokas lēnām rautos ārā no ķermeņa," Lavendera viebdamās atklāja, neērti izlocījusi pikstus, pēc tam tos savilkdama dūrē.

„Un kaut kādas zāles pret to nav dabūjamas?" Džinnija ievaicājās, patiešām juzdama līdzi meitenei. Viņa atcerējās, kā savulaik sākumā pēc sakošanas bija mocījies Bils, tāpēc labi varēja iedomāties, kā aptuveni izpaužas Lavenderas simptomi.

„Teorētiski var dzert to pašu Vilksērgas mikstūru, bet Diagonalejas aptiekās tā praktiski nav dabūjama, vismaz ne manam maciņam," Lavendera noteica, sērīgi nopūzdamās. „Dzirdēju, ka Malfoji tagad taisoties pievērsties aptieku biznesam, varbūt tad pie viņiem man būs cerība to dabūt par paceļamu samaksu."

„Tiešām Malfoji taisās atvērt to aptieku?" Rons pasmīnējis noprasīja.

„Kaut kas jau viņiem būs jādara, ja reiz viņiem ir aizliegts apgrozīties Ministrijā un visās citās valdēs," Hermione paskaidroja. „Gan jau ar viņu sakariem nebūs grūti ievest retākas sastāvdaļas retākām mikstūrām, lai tās šeit varētu pārdot par labu naudu."

„Klau, bet kas tiem mazajiem šodien lēcies? Viņi tak nepārtraukti sačukstas un skatās uz mums," Lavendera pamanīja. Harijs viņai ātri paskaidroja, kas šorīt bija noticis pazemes tuneļos pie slīdeņu koptelpas.

„Ak tad tā. Nu ja - viņi jau no jums īpaši nenolaiž acis, bet arī mūs, pārējos DA biedrus, neliek mierā ar jautājumiem par pašu kauju un Vajadzību istabu un ir gatavi man sekot ik uz soļa," Lavendera sūdzējās. „Tāpēc nemaz nav nekāds brīnums, ka šie arī varētu būt sadomājušies tēlot varoņus," meitene drūmi secināja, pēc tam iedzērusi ķirbju sulu.

„Tak gan jau šie norimsies," Džinnija vienkārši noteica.

„Stap citu - Pīvzu jums ir tagad sanācis sastapt?" Lavendera, šķībi smīnēdama, ieprasījās. Draugi papurināja galvu. „Man gadījās viņu satikt trešajā stāvā. Varat iedomāties, šis palicis pat gandrīz paklausīgs, viņš tur palīdzēja Filčam svečturos nomainīt sveces."

„Ko?" Rons ieprasījās iesmējies.

„Jā, Maksūra esot apstiprinājusi Filča prasību padzīt Pīvzu, ja viņš turpinās graut Cūkkārpas lietas," Lavendera paskaidroja. „Tad nu šis tagad cenšoties uzvesties īpaši labi. Vismaz attiecībā pret skolas inventāru."

„Bet tos pirmziemniekus viņš gan vēl varētu pamocīt," Rons smīnēdams piebilda. Hermione par to sašutusi iebilda: „Ron!" Džinnija un Harijs gan tikai pasmīnēja.

* * *

Jaunieši vēl joprojām sēdēja bibliotēkā, gatavodami mājasdarbus. Harijs pēc pusdienām kopā ar Džinniju, pļāpādams niekus, bija pastaigājies tāpat vien pa Cūkkārpu, un pēc tam viņi bija izmetuši līkumu arī pa tuvāko apkārtni. Daļēji puisis gribēja tāpat paklīst pa pili, cerēdams, ka varbūt paveiktos pamanīt kaut ko nudien neparastu, kas palīdzētu diadēmas meklējumos; bet galvenokārt viņš vienkārši gribēja pavadīt kādu laiku kopā ar Džinniju. Pēc tam visi paēduši vakariņas bija devušies pildīt mājasdarbus.

Harijs šobrīd lauzīja galvu, kā lai izpilda Gliemjraga uzdevumu un atrod, kā iegūt uguns elementu, no kura pēcāk izvilkt esenci. Nevienā mikstūru grāmatā īsti nebija rakstīts, kā tādu iegūt - tikai kā izmantot. Un arī Hermione, mīklaini smaidīdama, tikai noteica, ka viņam tas šoreiz būs jāizdomā pašam, pati tikmēr rēķinādama plašas tabulas.

„Vē, trijnieks," viņa saviebusies noteica.

„Izklausās slikti. Hermione, ko tas īsti nozīmē?" Rons ievaicājās.

„Es tagad rēķinu skolas un mūsu skaitļus notikumu virzībai līdz Ziemassvētkiem, un es ieguvu trijnieku. Numeroloģijā tam ir nestabilitātes nozīme," Hermione paskaidroja.

„Nestabilitāte tiešām izklausās slikti," Džinnija drūmi piekrita Rona izteikumam, lasīdama Augstāko pārvērtību rokasgrāmatu.

„Par to jau es šodien pārliecinājos - gan jau šodienas sadursme starp grifidoriem un slīdeņiem nebūs pēdējā," Harijs piebilda, kā paredzēdams, ka šis trimestris nemaz jau tik mierīgs un bezrūpīgs nebūs.

* * *

Turpretī svētdiena bija pagājusi gaužām mierīgi, vien Hermionei un Ronam vajadzēja izšķirt kādu strīdīgu trešgadnieku pārīti, kas koptelpā sāka taisīt traci, bet Nevilam nācās nepārtraukti turēties blakus Harijam un Džinnijai, jo citādi Romilda viņu gaidīja vai ik uz stūra, te lūgdama aizlienēt spalvu - viņa savējo esot pazaudējusi -, te palīdzēt ar herboloģijas mājasdarbu, te prasīdama, vai viņš nevarot aizstāvēt viņu pret kādu elšpūti, kurš šo neliekot mierā.

„Ironiski," Džinnija nosmīnēja, „un viņa tev nemaz neuzmācas. Kam tad tev tagad lūgt palīdzību?"

„Tāpēc jau atnācu pie jums," Nevils pasmējās. „Tagad viņa nevarot atšķirt ķempjsūkļu pākstis no buboņbumbuļiem."

„Tā nu gan ir viena traka meitene, ko?" Harijs noteica.

„Pilnīgs trakums ar tādu! Nu sakiet, ko man ar viņu darīt?" Nevils izmisis ievaicājās, sēdēdams uz krēsla iepretī dīvānam, uz kura bija piemetušies Harijs un Džinnija.

„Kā jau es tev to teicu mācību gada svētku mielastā, viņa varētu likties mierā tad, ja tu sāktu nopietni satikties ar kādu citu meiteni," Džinnija, pašķiebusi galvu, ietieca. Nevils palūkojās sāņus.

„Vai tev neviena nav iepatikusies?" Harijs pavaicāja.

„Ir, bet..." Nevils, nedaudz piesarkdams, sāka stostīties.

„Bet, kas tad par vainu?" Džinnija ievaicājās. „Viņa taču nav aizņemta vai kā citādi nepieejama?"

„It kā nē, bet... Bet es nekad nevienu neesmu nekur uzaicinājis. Tas ir, ja neskaita ceturtā gada balli, kad es uzaicināju tevi," Nevils pavisam kautrīgi atzinās, uzmetis bažīgu skatu Harijam.

„Tev vienkārši jābūt drosmīgam kā grifidoram, Nevil. Nav jau tik traki ar tām meitenēm," Harijs noteica, palūkojies uz Džinniju un pasmaidījis.

„Ja nu viņa negrib ar mani satikties? Es pieešu viņai klāt un uzaicināšu uz tikšanos, un ja nu viņa pasaka nē? Tur jau tad no kauna zemē jāiegrimst," Nevils baiļojās.

„Un ja nu viņa piekrīt? Varbūt, ka viņa to tikai gaida, kad tu sadūšosies viņu uzaicināt?" Džinnija ieminējās.

„Galu galā tu tagad esi kļuvis par varoni. Un paskaties, kā viena otra tev dienu un nakti dzenas pakaļ. Kāpēc gan lai kāda ar tevi negribētu satikties - tev tikai vajag sadūšoties. Un ja nu tu domā aicināt Lunu, tad man šķiet, ka viņa jau nu gan piekristu," Harijs iedrošināja Nevilu, palocīdams galvu.

„Laikam jau būs jāsaņemas, bet zobenu katrā ziņā vicināt ir vieglāk nekā aicināt meitenes uz randiņiem," Nevils kautrīgi nopurpināja, vairs neko citu neizteicis.

Tikmēr jau pie trijotnes bija atgriezies Rons, atkrizdams krēslā blakus Nevilam. „Hermione šamos aizveda pie Sinistras. Šie esot sastrīdējušies par to, vai tu, Harij, esot cīņā izmantojis visus Nāves dāvestus, vai arī tāpat pats ar plikām rokām uzveici Pats-Zini-Ko. Šie pilnīgi bija gatavi sākt duelēties. Atnākt, paprasīt tev jau viņi nevarēja, ko?" Rons, novalbījis acis, nosmēja. Harijs arī par to iesmējās.

„Vispār - pirms tam viens bija man pienācis klāt un prašņāja, vai man bija visi dāvesti, kad cīnījos pret Voldemortu, un es šim atbildēju - nē, zini, ar plikām rokām viņu uzveicu. Laikam tak tiešām būs ņēmis nopietni." Harijs noraustīja plecus.

„Cilvēki vairs tiešām jokus nesaprot," Rons secināja. „Hermionei gan tas nepatiks - man jau viņa aizrādīja, ka tie mazie nāvīgi nopietni uzņem visu, ko mēs pasakām."

„Jā - nu pietiek ar vienu neveiksmīgu joku, lai izceltos nemieri," Harijs drūmi secināja.

* * *

„Cik patīkami atkal jūs visus šeit redzēt tik kuplā skaitā!" profesore Asnīte priecīgi jūsmoja, smaidīdama kā pati saulīte. „Patiešām, patiešām! Un jūs visi esat gatavi apgūt herboloģiju. Par to man ir vēl lielāks prieks. Šogad es jums esmu sagatavojusi SĒRGu pārbaudījumos iekļautos augus, kuru apskatu sāksim ar indīgo taustekleni," profesore, īsiņā auguma ragana ar lapu zaļu mici, pagriezās pret violeti sarkanu augu ar garām stīgām. Tas nudien neizskatījās no tiem draudzīgākajiem.

„Jums vajadzēs sadalīties pa trijiem. Jūsu uzdevums būs pabarot tausteklenes ar šīm te pelītēm. Šīs man vēl ir jaunules, pa vasaru atkal saaudzēju jaunas, jo diemžēl maijā nāvēžu diēta diez ko par labu manām draudzenēm nebija nākusi," Asnīte paskaidroja. „Tikai barojot neaizmirstiet cimdus, tās tomēr ir indīgās tausteklenes!"

„Ā, bet, pirms ķeramies pie lietas, es došu desmit nama punktus tam, kurš man varēs pateikt, kas ir šis te," profesore, mirkli vēlāk attapusies, pacēla nelielu podiņu ar tādu kā skujainu zariņu. Tas it kā kustējās, it kā stāvēja mierīgi, no attāluma bija visai grūti pateikt. Harijam par pārsteigumu Hermione nebija pacēlusi roku, bet gan, skatīdamās griestos, rūpīgi domāja. Bet tikmēr blakus Nevilam iepletās acis, un viņš steigšus pašāva gaisā plaukstu.

„Jā, mīļais?" Asnīte aicināja Nevilu atbildēt.

„Profesore, tā ir žņaudzējegle!" Nevils sajūsmināts iesaucās.

„Pareizi! Par to desmit punkti Grifidoram. Precīzais auga nosaukums ir Igaunijas žņaudzējegle. Šobrīd tā neizskatās diez ko bīstama, bet pamēģiniet tai tikai pietuvoties," Asnīte piebīdīja tuvāk skujenim kādu koka puļķīti, „un tā tūlīt iesāks jums ķerties klāt - re, re, garākie zari jau ir apžņaugušies ap puļķīti. Tāpēc žņaudzējegles ierasti stāda ap īpašuma perimetru. Tās spēj ar saviem zariem saķert jebkuru zagli. Un nemaz nerunājot par to, ka tāds skujains apskāviens mēdz būt visai sāpīgs."

„Profesore, vai gadījumā kaut kur nebija rakstīts, ka šīs egles tika stādītas arī ap jauno brīvdabas koncerta laukumu, kad vasarā uzstājās Ķēmu māsas?" Nevils ar interesi ievaicājās.

„Tieši tā, Nevil. Vispār - tu jau man pagājušajā gadā to tik vien darīji, kā kopi tausteklenes, varbūt šogad gribi audzēt žņaudzējegli? Tikai ņem vērā, ka kopšana būs visai piņķerīga," Asnīte piedāvāja. Nevils, protams, nespēja no šāda piedāvājuma atteikties.

„Un tā, mīļie, tagad atpakaļ pie tausteklenēm. Tās jau visu rītu gaida, kad beidzot tiks pie brokastīm," profesore noteica pārējai klasei un iesāka izrādīt izsalkušos augus.

Hermione kopā ar Ronu, nostādamās pie tausteklenes, kas atradās blakus Harija un Džinnijas noskatītajam augam, klusi pie sevis noteica: „Ar Nevilu herboloģijā man vairs nav ko domāt sacensties; tur viņš mani ir pārspējis."