Vasarai beidzot pienāca beigas. Tā bija sliktākā vasara Lilijas dzīvē. Pat priekš Anglijas tā bija pārāk auksta, vējaina un lietaina. Nokļuvusi līdz Kingskrosas stacijai, vaiņa nolādēja pasauli par to, ka mantu lādi nācās stiept pašai. Ārā bez želastības svilināja saule, un smagā lāde nekādi nepadarīja dzīvi jaukāku. Šodien viņu neviens nepavadīja: Sevs aizbrauca agrāk, bet viņa aizkavējās. Viņa jau iepreikš bija sarunājusi, ka brauks vienā kupejā ar Helgu. Helga gandrīz visu laiku pavadīja ar draudzenēm no Kraukļanaga, bet Lilija gandrīz nekad nepalika vientulībā, neskatoties uz to ka deva preikšroku Grifidoru vai Severusa sabiedrībai. Ar viņu Lilija parasti brauca uz Cūkkārpu, tomēr viņu izlīgšana pēc Potera aizbraukšanas  neatbŗivoja no aukstuma, kurš bija starp viņiem: Lilijai aizvainojums negāja mazumā pat neskatoties uz to, ka viņai Severuss bija vajadzīgs. Iegrimusi savās domās, viņa ātri izgāja cauri pūlim. Tikko viņa piegāja pie pēdējā vagona, kā viņu pasauca Rets Viljamss.

Lilija domās pateicās Dievam par to, ka Rets parādījās blakus, pats aristokrātijas iemiesojums, viņš viņu tūlīt atbrīvos no sloga. Viņš bija skolas formā, pie krūtīm bija piesprausta vecākā nozīmīte.

— Sveika, Lil! — viņš pasamaidīja, apstājies viņai blakus.

— Sveiks, Ret, —viņa pasamaidīja Elšpūtim pretī. — Kā brīvdienas?

— Garlaicīgas, ja godīgi, — viņš novaikstījās. —Nekā īpaša šoreiz. Palīdzēt? — viņš jautāja.

— Jā, paldies, Ret. Atradīsi kupeju ar Helgu, labi? — viņa pasmaidīja un nopakaļ puisim iekāpa vagonā.

Kā par nelaimi ejā smēķēja Bleks un Poters. Kā viņi nebaidās, ka viņus ieraudzīs skolotāji? Lilija novaikstījās un nolādēja psauli vēlreiz, pamanīdama, kā Bleks pieliec galvu un pasamaida, ar skatienu pavadot Grifidorieti.

— Stulbais Poters! — viņa iesaucās apsēzdamās pretī Helgai, kura bija paslēpusies aiz  «Deinas Pareģa».

Meitene nolaida avīzi un pajautāja:

— Kas Lilijai Evansai atkal noticis?

— Varu derēt, ka viņš jau visiem to ir izstāstījis...

— Ko tu tā uztraucies? Lai domā ,ko grib,  — Helga viņu pārtrauca.

Bet tā izdarīt  varēja tikai Helga, Lilijai tas nebija pa spēkam.

* * *

Viņi vēl arvienn stāvēja ejā.

— Ko tu domā? — vaicāja Džeimss izmezdams cigareti.

Siriuss paraustīja plecus.

— Domāju par Evansu. Paskaties, — viņš teica, izlekdams uz platformas. Džeimss metās pakaļ draugam, sabāzis rokas kabatās un nesaprazdams, kāpēc draugam savajadzējies izkāpt. Tikai vēlāk viņš ieraudzīja, kur skatās Siriuss, slinki smēķējot cigareti un laižot dūmus gaisā, kā Cūkkārpas ekspresis. Valburga Bleka, viņas vīrs un viņu jaunākais dēls Regulus, kuram jau bija piedspadsmit gadu, stāvēja netālu un  atvadījās, tā, kā tas ir pieņemts aristokrātu ģimenēs. Reguluss izskatījās ,kā īstens Bleks: kārtīgs, taisnu muguru un paceltu zodu.Bleki ignorēja Siriusu, kaut gan vinš bija pārliecināts, ka nav palicis nepamanīts.

— Izskatās, ka tevi reizi par visām reizēm izsvītrojuši no ģimenes, — iesmējās Džeimss.

— Un paldies Merlinam, — pasmaidīja Siriuss.

Kad vecākie Bleki aizgāja prom, Reguluss sāka kustēt vilciena virzienā, viņš pat nepaskatījās uz viņu pusi.

—Ei, — teica Sriuss, strauji satverdams brāļa roku. — Varbūt, tomēr sasveicināsies ar brāli, pajautāsi, kur es biju visu šo laiku?

— Laid mani, Sirius, —viņš teica , izraujot roku no tvēriena. — No tevis nes pēc cigaretēm.

— Esi dabūjis prefekta nozīmīti? —iesmējās Džeimss.

— Un kas par to, — viņš atbildēja un iekāpa vilcienā.

—Tiešām, — noteica Siriuss , greizi smejoties. — Ejam uz kupeju, Džeims.

* * *

Lilija nonāca pie secinājuma, ka Poters vēl nav paspējis neko izstāstīt, nevienam, izņemot Bleku. Viņa sēdēja pie Grifidora galda, un lūkojās uz Poteru un viņa draugiem. Siriuss slinki aplūkoja zāli, bet Džeimss, gaidot pusdienas, bungoja ar pirkstiem pa galdu;, Vilksons runāja ar kādu septītgadnieku (Lilija nezināja viņa vārdu), bet Pīters ar savu šaudīgo skatienu aplūkoja zālē esošos cilvēkus.

— Lilij, kā pagāja tavas brīvdienas? — vaicāja pretī sēdošais Deiviss.

—Neslikti, — viņa atbildēja, skatoties uz klasesbiedru.

Viņai ļoti patika šīs sarunas ar klasesbiedriem. Klausīties par viņu piedzīvojumiem un problēmām, uzklausīt viņu viedokļus. Viņi vienmēr atrada kopīgu valodu. Gandrīz pret viesiem klasesbiedriem, izņemot Poteru un viņa kompāniju, Lilijai bija siltas jūtas.

— Lilij, šīs bija priekšpēdējās vasaras brīvdienas mūsu dzīvē, bet tu saki «neslikti»? — iesaucās Mērija Tomasa, kas sēdēja pa labi no viņas.

— Nu, ir jau vēl arī pēdējās brīvdienas, tā ka...

— Eh, Lil... — novilka Gordons, kurš sēdēja pa labi no Deivisa, — neko tu nesaproti. Šīs brīvdienas bija jāpavada tā, lai tās paliktu atmiņā uz visu dzīvi.

Lilija pasamaidīja.

— Kā tu pats pavadīji brīvdienas?

— Edinburgā ar Rebeku.

— Džonatan! — iesaucās Bekija.

Pat Mērija izskatījas izbrīnīta.

— Par to agrāk vai vēlāk vienalga uzzinātu, Cūkkārpā neko nav iespējams noslēpt, — viņš pasmaidīja un aplika roku ap meitenes pleciem.

Rebeka sarauca seju un, sakārtojusi matus, uzlika rokas uz galda. Lilija piesarka. Kā gan viņa varēja cerēt, ka šeit kaut ko ir iespējams noklusēt.

— Pie tam, puse Grifidoru jau zina par to, — viltīgi smaidot, ierunājās Deiviss.

— Un vēl saka, ka meitenes ir tenku vāceles, — Rebeka aizvainoti nošņācās un aizgriezās no Gordona.

— Bekij, — viņš novilka, — nu neapvainojies, Bekij.

— Mans brālis tevi nogalinās, — viņa, it kā starp citu, piebilda , ar acīm meklēdama ,pie Slīdeņa galda, kādu septītā gada zēnu.

— Nomierinies, Džonatan, atrisināsiet savas problēmas citur. Tūlīt sāksies šķirošana, — nočukstēja Lilija, uzsizdama pa Gordona plecu.

Lilija palūkojās uz pirmziemnikiem, kas gāja iekšā Lielajā zālē, un tāpat kā visi sāka applaudēt. Viņi piegāja pie pasniedzēju galda, ar interesi aplūkojot zāli.

— Mana māsiņa — Ketrīna, —nočukstēja Mērija, pasmaidījusi norādīja uz meitenīti ceturtajā rindā, kura bija ļoti līdzīga māsai,tikai viņas mati bija daudz garāki. — Ceru, ka arī viņa nokļūs Grifidorā.

Liliju pārņēma dīvaina sajūta, kad viņa lūkojās uz mazajiem bērniem. Viņa tos apskauda, tāpēc ka viņi pirmoreiz izjūt šos sajūsmu, satraukumu, kas vairs nekad neatkārtosies.

Viņa patiesi priecājās par katru, kas ar samaidu sejā cēlās kājās un skrēja pie galda, pie kura viņš ēdīs tuvākos 7 gadus.

Šķirošana ,beidzot, beidzās, un sākās vakariņas. Lielo zāli piepildīja skolēnu sarunas.

— Cik tev šogad mācību priekšmetu, Lilij? —jautāja Rebeka .

— Man pieci: Aizsardzība, Burvestības, Pārvērtības, Herboloģija un Mikstūras.

— Man šķita, ka tev patika Pareģošana, — aizgriezusies prom no māsas, jaunizceptās Grifidores, Mērija pievienojās sarunai.

— Jā, patika, — atbildēja Lilija, nevērīgi atmetot atpakaļ matus, — bet... Man nav vēlēšanās to mācīties tālāk. Man pieitiek ar pamatiem.

—Man arī ir pieci priekšmeti, — paziņoja Gordons, — Aizsardzība, Burvestības, Pārvērtības, Pareģošana un Mikstūras.

— Par ko tu strādāsi? —jautāja Mērija.

— Viņš gatavojas kļūt par kalambola zvaigzni, — ironiski iesmējās Deiviss, kurš par to tika atalgots ar iznīcinošu skatienu.

— Un ja nesanāks, tad par bankas darbinieku, tēvs uzstāj, viņam ir sakari Gringotos.

—Man tie paši priekšmeti, kas Džonam, tikai vēl Herboloģija un Rūnas, — Rebeka paraustīja plecus. — Nezinu, ko gribu, nevaru izšķirties starp auroru un dziednieku.

— Tu esi sevi apkrāvusi ar stundām! — iesmējās Mērija. — Kā tiksi galā? Septiņi priekšmeti! Mans vecākais brālis teica, lai es pat nemēģinu uzņemties tik lielu nastu!

—Ceru, ka būs labi, — viņa noteica. — Tikai Stīvs var paņemt četrus priekšmetus, lai sagatavotos. SĒRGiem, uz ko gan viņš cer?

— Tagad daudzi vēlas kļūt par auroriem? — vaicāja Mērija.

— Jā, Paši-Zināt-Kas vēl nospēlēs savu lomu, — teica Deiviss.

Vakariņas beidzās, un Lilija iedomājās par mīkstu krēslu ,kamīna priekšā, un grāmatu. Viņai patika pavadīt vakarus lasot , un arī miegs vēl nenāca. Ātri uzskrējusi pa kāpnēm ,viņa iegāja koptelpā uzreiz pēc pirmziemniekiem.

* * *

«Slima suņa murgi, Džeims,nevis roks. Nē, nopietni, kāda velna pēc vajadzēja bojāt manu pirmo brīvdienu dienu? Kaut liktu mierā pirmajā dienā! Vasara... Murgs priekš Siriusa, Bleku ģimenes atvases. Ko es izdarīju iepriekšējā dzīvē tik sliktu, ka nokļuvu šajā ģimenē? Nē, Džeims, šis pilnīgi noteikti nav roks...Vai kāds, šajā pasaulē, varētu izdarīt ko tādu, lai par sodu viņam tiktu mana māte?

Zini, šī vēstule var līdz tevīm nenonākt, tā ka sarunu par šo tēmu, par kuru rakstu bezizejas stāvoklī, domāju, vajadzētu to atlikt līdz musu tikšanās brīdim.

Bet ja neiraudzīsi mani pirmajā septembrī uz platformas, tad tam ir tikai divi iemesli: vai nu esmu iedzēris indi, vai arī kāds no manas ģimenes ir mani piebeidzis.

Ar laba vēlējumiem Siriuss.

Džeimss pabeidza lasīt, un viņi sāka spalgi smieties — nē, tikai Siriuss varēja uzrakstīt ko tādu!

Viņš palūkojās uz Bleku, kurš atgāzies bordo krēslā un izstiepis kājas pret kamīnu, ar smaidu vēroja draugus. Viņš paliecās uz priekšu, un norādot uz vēstuli, teica:

— Sapratāt? To es uzrakstīju brīvdienu pirmajā dienā, bet Džeimss to tā arī nesaņēma.

— Bet, galu galā, vēstule tomēr nokļuva līdz adresātam... — iebilda Vilksons..

—Jā , saplēsta, pēc tam salīmēta un saburzīta, — iespurdzās Poters, nodemonstrējot draugiem vēstuli.

Tā vai citādi, šī izrāde ar Bleka vēstules lasīšanu kļuva par apskates priekšmetu; visiem, kas  atradās koptelpā. Spalgie smiekli un skaļā, izteiksmīgā lasīšana pievilka skatītājus, bet laupītāji to pat nepamanīja.

— Es to nevarēju nosūtīt, — teica Bleks. — Mana cienījamā māte ielauzās istabā, saplēsa to, sāka kliegt par, kādi maitas ir mani draugi, un par to ,ka es apkaunoju dižciltīgo Bleku dzimtu. Bet vēlāk, kad es to pēc nedēļas gribēju nosūtīt, viņa kā zinādama... — Siriuss noraustījās. — Nē, goda vārds,dažreiz man šķiet, ka viņā mīt pats velns. Sajuta, atkal sarīkoja skandālu, bet pēc tam iesita man ar vāzi — es tik tikko paspēju paķert jau, nākamajam gadam, sagatavoto koferi un izlidot ar slotu ārā pa logu.

Lilija skaļi nosprauslojās,  viņa visas šīs runas uzskatīja par uzmanības pievēršanu. Viņa sēdēja uz palodzes un centās iedziļināties lasāmvielā. Ar acs kaktiņu Lilija pamanīja, kā Bleks tik tikko manāmi uz viņu palūkojas, nedaudz uzraudams lūpu kaktiņu. Dziļi ieelpojusi, viņa vēlējās doties augšā uz guļamistabu, bet viņas lepnums neļāva pakustēties no vietas.

— Pavadīju vasaru pie Poteriem, — izmeta Bleks. Sīkaudzim no sajūsmas aizrāvās elpa.

— Pīt, vai tad Siriuss tev netika par to rakstījis? — jautāja Džeimss.

— Nē, — novilka Pīters.

— Nezinu ko es darīšu nākamajā vasarā, bet uz Ziemassvētku brīvdienām es mājās neatgriezīšos, tāpat kā uz pārējām, — novilka Bleks.

—Tad arī mēs paliekam, vai ne ? — pasmaidīja Vilksons, bet Džeimss un Pīters iesmējās.

— Vari nākamajā vasarā palikt pie manis, — pasmaidīja Džeimss.

— Nē, vēl vienu tādu vasaru tava māja neizturēs, — pasamaidīja Siriuss, un viņi ar Džeimsu sāka smieties.

Lilija atkal nosprauslojās, palūkojoties uz grifidoriem pāri grāmatai.

— Kā ir pie Džeimsa? — vaicāja Pīters.

— Lieliski, —teica Bleks, palūkojoties uz Poteru. — Džeimsa vecāki ir ļoti jauki cilvēki un pieņēma mani pat mana drauga prombūtnes laikā. Jā, kad es ierados, Džeimsa Poter nez kāpēc nebija mājās, un viņš atgriezās tikai pēc trim dienām.

Vilksona acīs bija manāms neviltots izbrīns.

— Tu neko neteici. Kur tu biji, Žubur?

Lilija drebēja un lūkojās uz izplūdušajiem burtiem, lādot sevi par to, ka nespēja ne iedziļināties lasāmvielā ne aiziet uz guļamistabu. Viņa redzēja, kā Poters, it kā starp citu mainot pozu, pagriezās un palūkojās uz viņu;. Viņai vēl tikai trūka kļūt par šīs sarunas dalībnieci. Viņai likās, ka viņa tūlīt izkritīs cauri zemei. Bet , protams. Bleks, visdzrīzāk, jau visu zina. Kāpēc tad viņš uzsāka šo sarunu? Velns lai parauj tos zēnus!

— Laikam tās bija, kaut kādas izklaides, kurās nav vietas taviem labākajiem draugiem, Džeims? — iesmējās Vilksons.

— Jā, smilšains krasts un skaistas meitenes, — ierunājās Siriuss, un draugi atkal sāka smieties.

— Un ja nopietni? — jautāja Vilksons, bet Sīkaudzis gaidot atbildi lūkojās uz Džeimsu.

— Mēnestiņ, kāpēc tu tik ļoti vēlies uzzināt patiesību? — pusčukstus jautāja Poters, uzlikdams elkoņus uz ceļiem un zodu atbalstīdams rokās.

— Es? — Vilksons pašūpoja galvu. — Es taču ne priekš sevis cenšos. Paskaties uz Pīteru, viņš ziņķārības dēļ ir spējīgs uz visu;. Paskaties, kā viņš uz tevi skatās.

Draugi sāka klusu smieties, bet Pīters nosarka, nolaizdams acu skatienu no Džeimsa.

— Nu, tikai Pītera dēļ es jums izstāstīšu, — Džeimss iesmējās un pieliecās tuvāk draugiem.

Tūlīt viņa mirs, visi viņu aprunās,bet Amēlija Vilsone no piektā gada, tā balamute, kura sēdēja netālu no zēniem, uzdzirdēs un visiem izstāstīs, pat ja Džeimss to pateiks čukstus. Poters — nelietis, viņš noteikti izstāstīs, pie tam viņa neizpildīja viņa lūgumu.  Lilija aizvēra acis un pielika grāmatu pie sejas.

— Ja nopietni, tad es glābu vienu siltumnīcas puķu ģimeni no apātijas, — viņš apmierināti pasamaidīja un atspiedās pret krēsla atzveltni.

Siriuss arī pasmaidīja, bet Vilksons;, kura sejā bija lasāma neizpratne, jautāja.

— Nopietni?

— Vai tad es par kaut ko tādu melotu? — iespurdzās Džeimss, kuram bija vienalga par to, ka Pīters tā arī neko nav sapratis.

Lilija domās pateicās, kaut gan tā arī nesaprata, kāpēc Poters nestāstīja atklāti. Jā, lai to zina tikai laupītāju kompānija. Lilija Evansa to pārdzīvos.

* * *

Lēnām paceļoties virs apvāršņa, saule apgaismoja ezeru ar rozā gaismu. Kuplie, gluži kā apzeltītie mākoņi,apstājušies virs Cūkkārpas, kopā ar, dzeltēt sākušajiem, kokiem,  kas veidoja vienreizēju ainavu, kuru kāds izcils mākslinieks zīmējis ar akvareli. Aizliegtā meža malā pastaigājās daži dzīvnieki, piedodot tam visam dzīvīgumu. Kāds nerātns saulesstars iespīēja Grifidora tornī, pārslīdot pāri aizmigušo meiteņu gultām. Tikai viena no viņām bija apsegusies, bet viena meitene jau stāvēja spguļa priekšā un ķemmēja rudos matus.

Lilija pamodās labā noskaņojumā. Viņai patika pirmajā dienā piecelties agrāk un redzēt jaunā mācību gada sākumu. Kad saule uzmanīgi izslīd no apvāršņa, pieskārdamās pilij, kad pirmziemnieki pieceļas mazā gaismiņā, lai nenokavētu pirmo stundu, ieraudzīt iedvesmotās skolēnu sejas, jaunās grāmatas, tos vecākos audzēkņus, kas tikko atgriezās no ballītēm, kas notika par godu jaunajam mācību gadam.

Nočīkstēja durvis, un uz sliekšņa parādījās Rebeka. Viņas mati bija sajaukti, bet skolas forma saburzīta.

—Ar labu nati , Bekij, —Lilija dzirdēja pieklusināto Gordona blasi.

— Labrīt ,Džon, — viņa nogurusi atbildēja un, atvērusi durvis iegāja guļamistabā. — Lilij? — viņa ierunājās, ieraugot meiteni pie spoguļa. — Tu jau esi augšā?

— Jā, —pasmaidīja Evansa, iespraužot savos matos matu spraudi.

— Cik pulkstens? — berzējot acis miegaini nomurmināja Rebeka.

— Nu... — nenoteikti atbildēja Lilija, — ja neiet uz brokastīm, tad tev ir pusotra stunda lai izgulētos.

Aizvākusi matus no sejas un aizsegusi seju ar plaukstām, Rebeka lēnām piegāja pie savas gultas, un atlaidās tajā, atspiedusies pret galvgali, un, pamanījusi savu atspulgu ,nostenēja:

— Pēc kā es izskatos...Ja brālis ieraudzīs mani tādā izskatā , tad viņam radīsies aizdomas, ka kaut kas nav tā...

— Starp citu, es biju domājusi,ka tu tā nedari...

— Kā? — nosprauslojās Bekija. — Nestaigāju visu nakti ar draugiem un nedzeru ugunsviskiju? Es arī tā domāju...

— Paguli, Rebeka, — pasmaidīja Lilija , skatoties uz draudzeni, —uz tevi nav iespējams paskatīties.

Vāji pametusi ar galvu ,Bekija atlaidās spilvenā, bet Lilija paņēmusi somu ar grāmatām izgāja gaitenī. Viņa zināja, ka tulīt sāks mosties pārējās meitenes,  atrasties satraukušos meiteņu vidū Lilija nevēlējās.

Cūkkārpas gaiteņos valdīja liela rosība, Lielā zāle bija jau pa pusei pilna, bet galdi — uzklāti brokastīm. Viņa pasamaidīja un piegāja pie Grifidora galda, apsēžoties blakus ar nogurušajiem, bet apmierinātajiem Gordonam un Deivisam.

— Sveika Lilija, —abi vienā balsī ierunājās, ēdot putru.

— Ko jūs izdarījāt ar Rebeku? — meitene likdama omleti, smejoties vaicāja.

— Neko.

— Jā, viņa pati, neviens viņu nespieda, — apstiprināja Deiviss, kas lika Lilijai pasamaidīt vēl platāk.

— Jūs labi saņemsiet no viņas brāļa, kad viņš uzzinās , ka es aizskāruši jauno aristokrāti, —nosprauslojās Lilija, sniegdamās pēc ķirbju sulas.

— Es uzskatu, ka Stīvens ir saprātīgs cilvēks un visu sapratīs, — izteicās Grodons.

Deiviss sāka smieties.

— Viņš taču ir slīdenis, domā, sapratīs?

— Ne visi slīdeņi ir tik slikti, — piebilda Lilija.

— Protams nē, Evansa. Puņkimuss — vienkārši burvīgs, — Lilija izdzirdēja pazīstamu balsi, bet pagriezusies, pamanīja, ka viņai aiz muguras stāv Džeimss, bet Siriuss un Remuss ar Pīteru jau apsēdušies pie galda viņai pretī.

— Lūdzu, nebojā man noskaņojumu no paša rīta, Poter, — meitene atgaiņājās, pievērsdamās šķīvim.

Džeimss, atstūma Deivisu un apsēdās pa labi no viņas.

— Kāds noskaņojums? Kā pirmā diena? — viņš vaicāja, pievelkot sev klāt kausu ar sulu.

—Kamēr tu nebiji atnācis, viss bija lieliski, — Lilija neapmierināti atbildēja.

— Bet es domāju, ka padaru tavu dzīvi labāku,—viņš iesmējās, un Lilija tūlīt pat atcerējās vasaru.

— Atšujies, Poter —viņa mierīgi atbildēja, aizgriežoties no grifidora, viņa nepaspēja pat dakšiņai pieskarties, kad atskanēja zvans, un Potera trauka saturs lēni tecēja pa galdautu uz grīdas.

Lilija pieleca kājās, tomēr uz formas svārkiem jau bija traips.

— Piedod, Lilij, es tūlīt izlabošu, — apdullinošu smieklu pavadībā Poters arī pieleca kājās, vilkdams ārā zizli.

—Tu esi idiots Poter. Aizvāc savu zizli! —viņa iesaucās, slaucīdama svārkus ar salveti, bet pēc tam, sadusmojusies, ;viņa nometa to uz galda un skaļi piebilda: —Paldies par sabojāto rītu!

Paķērusi somu, viņa devās prom no zāles.

— Pagaidi, Evansa!

Meitene strauji apgriezās.

— Kas vēl?

— Stundu saraksts, — pasmaidīja Vilksons, sniedzot viņai pergamentu.

— Ak jā, paldies ,Vilkson. Es biju par to pavisam aizmirsusi.

Viņa palūkojās uz pergamentu un dzirdēja, kā Vilksons pasaka:

— Tāds pats, kā mums.

— Mums? — viņa pārjautāja, paceļot uz viņu skatienu.

— Man, Siriusam, Pīteram un Džeimsam.

— Un kā tad Poteram izdevās nolikt Mikstūras? —viņa jautāja prefektam.

— Lilij, — viņš novilka,— tici man, viņš to izdarīja patstāvīgi.

—Kādā veidā? — viņa samulsusi iesaucās. — Viņam pa visu gadu nebija nevienas labas atzīmes Mikstūrās! Viņam mūždien uzsprāgst katls, vai arī notiek kas cits.

— Varbūt, viņam stundās slikti sanāk, tomēr patiesībā viņš nav nemaz tik slikts mikstūrās, — iesmējās Vilksons.

— Gribi teikt, kas sprāgstošie katli — tā ir spēle uz publiku? — viņa sarauca uzacis, nedauz palūkodamās uz Poteru, kurš kaut ko apsprieda ar Bleku.

— Nu, tu taču zini, kā viņam patīk pievērst sev uzmanību, — Vilksons pasmaidīja.

—Kurš idiots gan rīkotu šovu ar slikti smakojošiem dūmiem un nepareizi pagatavotām mikstūrām, ja jau viņš saprot priekšmetu?

— Retorisks jautājums, Lilij,—ierunājās Vilksons.— Mikstūras Džeimss nolika uz  «Izcili».

—Lieliski, — viņa nočukstēja — ;tagad katrā stundā es sev blakus redzēšu viņa seju.

— Lilij, — teica Remuss, nolaižot skatienu, — man šķiet, tu esi pārāk skarba pret viņu.

— Nu, kādam taču jāizturas pret Poteru ne tā, it kā  viņš būtu pasaules valdnieks, — viņa paraustīja plecus un, lasīdama stundu sarakstu, devās prom no Lielās zāles.

Viņiem bija tik daudz «logu»! Un todien pirmās bija Mikstūras, uzreiz pēc pusdienām, kopā ar Slīdeni. Lilija noskurinājās. Laika vēl bija daudz, bet uz tamlīdzīgām stundām viņa parasti gāja kopa ar Severusu. Uznākusī nostaļģija nedeva Lilijai mieru, viņai pat likās, ka viņa dzird Seva balsi. Viņš bija tik mierīgs, kā allaž vēss... Viņa pacēla acis un saparata, ka viņai tas tikai likās: pa priekšu klasesbiedru bara vidū gāja Severuss. Ja Liliju nevīla atmiņā, tad tir bija Eiverijs un Rožē. Tajā mirklī viņa sajuta milzīgu vajadzību pēc viņa sabiedrības, tomēr iet klāt viņam tagad, kad viņš ir opā ae saviem drauģeļiem, būtu neprāts. Un viņa turpināja lēnām iet nopakaļ slīdeņiem, domādama par to ka viņai ir jāatjauno šī draudzība.

Pēdējā laikā , nākotne, viņai likās tik neskaidra, ka viņa pierada sekot visām dvēseles iegribām. Visdrīzāk, šādu pasaules redzējumu ietekmēja mātes pēkšņā nāve un tas cik pēdējā laikā visi bija nemierīgi. Likās, ka Angliju nākotnē gaida kas briesmīgs. Ar katru dienu kļuva spēcīgāks ,un vāca sekotājus, Paši-Zināt-Kas. Katru dienu viņa pārskatīja «Pareģi», cerot neatrast kaut ko neparastu. Taču diemžēl, viņas cerības ne vienmēr piepildījās. Tomēr Lilija centās par to nedomāt. Tagad viņa domāja par to, ka jāizlīgst ar Severusu.

* * *

Pie brokastgalda notikušais Džeimsu neapbēdināja, kaut arī viņa draugi bija gatavi derēt, ka ja no rīta noskaņojums būtu bijis sliktāks, viņš būtu dusmīgs visu dienu. Bet Poters bija lieliskā noskaņojumā un dažas minūtes pēc tam, kad Evansa pameta Lielo zālil;, tā priecājās par lielo «logu» skaitu stundu sarakstā, ka to droši vien , dzirdēja arī Hagrids, kurš brokastoja savā namiņā.

Tomēr viņa secinājumi par brīvību un izpriecām pārvertās pīšļos.

Sestais gads sākās tik smagi, ka neskatoties uz lielo skaitu  «logu» , tik tikko pietika laika miegam. Audzēkņus burtiski apkrāva ar mājasdarbiem un no pirmās dienas terorizēja ar atgādinājumiem par SĒRGiem. Viņi tikko nokārtoja SLIMus, bet te atkal uzkrauj eksāmenus, kuri būs tikai nākamgad... Prieku neradīja arī jaunais Aizsardzības pret tumšajām zintīm pasniedzējs.

Viņi lēnām gāja uz Aizsardzību pret tumšajām zintīm, tā bija otrā mācību diena un pirmā Aizsardzības stunda šajā trimestrī.

Kabineta durvis izrādījās aizslēgtas, un gaitenī sāka drūzmēties audzēkņi. Kad tās beidzot atvērās, no kabineta izgāja audzēkņi, skaļi apspriežot stundu. Toms Brukss, tikko izgājis ārā no kabineta, tūlīt pat pienāca pie Lilijas un laupītājiem, kuri stāvēja blakus.

— Tas jaunais profesors  — zvērs. Veiksmi.

— Man jau ir apnicis, ka musu aizsardzības profesori mainās katru gadu, — Llija teica Rebekai, kad viņas iegāja klasē.

— Kur palicis profesors Kolinss? — vaicāja Rebeka

— Es dzirdēju, — izaicinoši atbildēja Nensija, — ka viņš par Nāvēdi kļuvis.

—Kāpēc gan aizsardzības pasniedzējam būtu jākļūst par Nāvēdi ? — noskurinājās Bekija. — Manuprāt, tās ir muļķības.

— Viņš devās uz  Īriju, — teica Mērija. — Mans vecākais brālis man par to stāstīja, viņš dažas reizes tikās ar Kolinsu.

—Atkal jauns aizsardzības pasniedzējs, šķiet, tas jau sāk palikt par ieradumu, — teica Poters, palūkodamies uz draugiem.

— Manuprāt, Kolinss bija itin labs pasniedzējs, —ierunājās Bleks.

— Jā, — teica Vilksons, — atceraties, kā viņš...

Atskanēja paukšķis, un klasē iestājās klusums . Visu skatieni bija pievērsti jaunajam profesoram. Tas bija pavsiam jauns, gaišmatains vīrietis.

— Es savā kabinetā, stundas laikā, nevēlos dzirdēt nevienu skaņu. Es neciešu, kad mani kritizē. Es esmu vēl jauns, bet zinu vairāk, nekā jūs visi kopā. Tāpēc kritika tikai pasliktinās jūsu stāvokli.

— Manuprāt, viņam ir pārāk augsts pašvērtējums, — nočukstēja Bleks.

— Es nevēlos dzirdēt neko par profesoru Kolinsu. Un vēl jo vairāk negribu dzirdēt to, ka mūs kāds salīdzina. Tas tiks sodīts. Mans viedoklis ir tāds: profesors Kolinss — ir nepraša, nemāklulīgs, vecs vecis, kuram būtu jārūpējas par savu veselību.

— Nu, tas jau ir par daudz, — teica Bekija.

— Mani sauc profesors Šulcs. Esmu dzirdējis, ka jums katru gadu ir mainījušies profesori šajā priekšmetā. Tāpēc, esmu pārliecināts, ka jūsu apmācība šajā priekšmetā ir bijusi nepilnīga un saraustīta. Es brīnos, kā jūs ar tādu līmeni varējāt nokārtot SLIMus uz Icili.Jebkurā gadījumā SĒRGi  — tie jau vairs nav SLIMi. Un es gatavojos novest jūs...

— Līdz baltajām pelītēm, — izmeta Siriuss, un kopā ar citiem blakus sēdošajiem  aizlika mutei priekšā rokas, lai nesāktu smieties.

— ...līdz eksāmeniem, mister Blek, — teica Šulcs, noskatīdams rindu, kurā sēdēja Laupītāji un Deiviss ar Gordonu, ar iznīcinošu skatienu. — Es gribu pilnībā atjaunot visas jūsu zināšanas, tāpēc ka  SĒRGos  jums atprasīs visu . Es varu apzvērēt, ka šobrīd jūs SĒRGus nenokārtotu. Es nākamgad neteisos, nekur, iet prom.

— Vai tiešām? — nočukstēja Siriuss, kura piezīme profesoru tikai uzvilka. —  Visi zina, ka šis amats ir nolādēts.

— Mister Blek, —novilka Šulcs, pienākdams pie viņa sola, — šķiet, es stundas sākumā skaidri un gaiši pateicu, ka sarunu manā stundā nebūs.  Jūsu pienākums ir pakļauties maniem noteikumiem , ja vēlaties mācīties pie manis. Un es neticu lāstam.

Siriuss iespurdzās, nenovērsdams skatienu no Šulca, meitenes, kuru iekāres priekšmets bija Siriuss, dusmīgas palūkojās uz jauno skolotāju. Kad profesors aizgāja. Džeimss nočukstēja:

— Man ir ideja. Pdarīsim rītdienu nedaudz jautrāku, paskaidrosim Šulcam mūsu jūtas izmantojot mūsu fantāziju ?

— Mister Poter, — man tika stāstīts par jūsu raksturu un augstprātību. Labāk nevajag censties man ieriebt, jus jau tā automātiski esat izslēgts no to audzēkņu saraksta, ar kuriem man gribētos strādāt.

— Jums ir jānovērtē manas zināšanas, nevis jāskatās, kad es parkāpju jūsu bezjēdzīgos, pedantiskos noteikumus. Jūs taču esat vācietis?

Šulcs izbolījis acis skatījās uz Poteru, pēc tam, nenolaizdams skatienu, paziņoja:

— Mīnus desmit punkti Grifidoram par sarunām stundas laikā.

— Man škiet, — ierunājās Siriuss, — ka no tāda pedanta, kā jūs, nevar sanākt labs skolotājs kaut vai tāpēc, ka jūs nemākat komunicēt ar cilvēkiem un uzskatāt sevi par labāku nekā citi.

— Mīnus desmit punkti Grifidoram par apvainojumu, — viņš atkārtoja.

— Patiesība acis grauž? — izmeta Poters.

— Sods!

— Nobiedējāt, — iespurdzās Bleks.

— Jums arī , mister Blek.

—Jūs esat pretīgs pasniedzējs, — teica Vilksons.

— Jā, pēc 10 minūēm būs zvans, bet mēs tā arī neko neesam atkārtojuši, — iesaucās Gordons.

— Lai jums top zināms, profesor, — pēkšņi ierunājās Lilija, — profesors Kolinss bija lielisks.

Atskanēja zvans.

— Viņš ir briesmīgs, — teica Rebeka.

—Nav jau kur likties, — Lilija paraustīja plecus, — nāksies visu gadu ciest viņa prasības.

* * *

— Ziniet, ko? — kādā vkarā, otrajā mācību nedēļā , no gultas nomezdams grāmatu un pergamentu kaudzes, teica Džeimss. — Man tas ir apnicis. Mēs visu laiku mācāmies. Tāds iespaids, ka profesori aptrakuši. Pat Maksūra visu laiku uzdod rakstu darbus. Tā var sajukt prātā! Vēl tas Vācietis ar saviem sodiem, labi, ka vakar tie izbeidzās.

— Ko tu piedāvā? — vaicāja Vilksons, kurš, gulēdams gultā, lasīja mikstūru grāmatu.

— Izvēdināt galvu, — viņš teica, izstiepdamies uz gultas.

Siriusa acīs iedegās uguntiņas.

— Ir priekšlikums? — viņš jautāja, nolikdams spalvu.

— Nu, — novilka Džeimss, palūkojies uz Vilksonu, — līdz pilnmēnesim vēl ilgi.

— Jums ir priekšlikumi? — vaicāja Džeimss, skatīdamies uz draugiem.

— Varbūt... varbūt, kādam ieriebt? — ieteicās Pīters.

— Nē, pagaidām negribas, — atgaiņājās Siriuss. — Tam jānotiek spontāni un ir vajadzīga vēlēšanās. Vai, arī iemesls.

— Vai piemērota kandidatūra, — piebilda Džeimss.

— Bet vislabāk ir nevienam nemaitāt dzīvi, — teica Remuss.

— Varbūt, Vācietis?

— Varbūt, pagaidīsim līdz nākamajai nedēļai, kamēr viņš atdziest?

— Tad tikai Cūkmiestiņš? — jautāja Pīters.

— Cūkmiestiņš? — pārjautāja Siriuss.

— Labi, ja rodas kāda ideja, tad uzreiz sakiet, — teica Poters, atgriezdamies pie darba.

* * *

Pagāja divas nedēļas, kamēr sestgadnieki beidzot iekļāvās skolas dzīvē, tomēr Lilija atrada laiku lai izpildītu savu vēlēšanos, tomēr viņa kopā  ar Severusu vairs nepavadīja tik daudz laika, kā agrāk, un viņu draudzība vairs nebija tik ideāla, kā iepriekš. Lilijai bija tāda sajūta , ka šai draudzībai ir pazudis kāds ļoti svarīgs komponents. Lilija aizvien biežāk sāka pamanīt sev pievērstu Potera skatienu.

Viņa saparata, ka dara daudz ko viņam par spīti, un viņai tas patika. Viņai patika viņu kaitināt un darīt to, kas patmīlīgajam grifidoram nepatika.

Vissiem par izbrīnu, profesors Šulcs vairs neuzbruka audzēkņiem, viņš stundās vispār maz runāja, tikai skaidroja vielu un deva uzdevumus. Vērtēja strikti un reti kādu žēloja. Siriusu un Džeimsu viņš centās ignorēt, bet nekad nepalaida garām iespēju izteikt kādu piezīmi. Pirmais iespaids par profesoru , kā izrādījās, bija maldinošs, kaut arī viņš tiešām bija izlecējs un pedants , tomer tai pašā laikā viņš bija labākais Aizsardzība pret tumšajām zintīm pasniedzējs, kuru viņi bija redzējuši.

* * *

Saule kura atvadījās no Anglijas maigi sildīja Cūkkārpas sienas. Šī bija viena no tām nedaudzajām dienām, kad viņa nejauši satikusies ar Severusu, Lielajā zālē, nolēma pastaigāties gar ezeru. Pūta neliels vējiņš, kurš bužināja matus. Pēkšņi viņa izdzirdēja Potera balsi. Viņš ar draugiem sēdēja zem tā paša koka un kaut ko ar viņiem apsprieda. Lilija smagi nopūtās.

— Sev, —viņa irunājās.

— M?

— Varbūt, iesim uz Cūkkārpu? Kaut kur pasēdēsim , vai labāk apiesim apkārt skolai? — Severuss neatbildēja.

Lilija palūkojās uz Severusu.

— Sev! —viņa iesaucās, pamanījusi, ka tas iedams lasa kaut kādu grāmatu.

— Piedod ,Lilij ; — viņš pievērsās meitenei.

— Sev... — viņa novilka,  — iesim pastaigāsim kaut kur citur? .

— Tūlīt pabeigšu, Lilij, pavisam nedaudz palicis, — viņš noteica un atkal pievērsās grāmatai.

— Kas, tev svarīgāks: kaut kāda grāmata vai es? — viņa pasmaidīja.

— Tu protams, — viņš noteica tādā tonī, kurš necieta iebildumus. — Tūlīt pabeigšu, — viņš teica, — un iesim.

— Nu, Sev! — viņa iesaucās, un izrāva no rokām grāmatu. — Es biju domājusi, ka tev vairāk patīk Aizsardzība pret tumšajām zintīm, nevis Mikstūras, — viņa piebilda, pētīdama gramatu.— Jauktasiņu Princis, iesim?

— Lilij, lūdzu, atdod grāmatu, — viņš lūdza.

Be tā paslēpa viņu aiz muguras.

— Nu nedrīkst visu laiku tikai lasīt grāmatas, — viņa teica. — Iesim, Sev.

Sīdenis padevās.

— Iesim, Lilij, — viņš pasmaidīja, un meitene atsmaidīja pretī.

Viņš atdotu visu, tikai tāpēc, lai redzētu šo smaidu mūžam. Tādu brīžu dēļ viņš bija gatavs pamest ne tikai mācības bet arī visu uz pasaules. Viņi pagāja garām Poteram un viņa draugiem gar ezera krastu.

Lūkodamies viņiem pakaļ, Poters nosprauslojās.

— Kas par?

— Džeims, — smaidīdams, ierunājās Siriuss, — viņi ir vienkārši draugi.

— Tu man esi parādā galeonu, Blek, — Džeims, sarūgtināts, noteica.

— Kāpēc? — izbrīnījās Siriuss.

— Mēs saderējām, ka viņi vairs nekad nesarunāsies.

Bleks pasmaidīja un, parakņājies kabatās, pameta draugam monētu. Džeimss to noķēra un nopūtās. Vasarā viņš domāja, ka viņa var būt kopā ar viņu, tomēr bija vēl Puņķimuss, kurš, protams, nebija viņam pretinieks. Bet kas zin, kas notiek Lilijas Evansas galvā? Poters redzēja,kā uz meiteni skatās Severuss Strups, un kaut arī Lilijal;  — to Džeimss zināja droši — Strupā saskatīja tikai draugu, Potera dvēslē katru reizi uzjundīja bailes, kādēļ vel vairāk gribējās pārmācīt Puņķimusu, paskaidrot viņam, kas ir labi, un kas ir slikti, un cik nelabi — izmantot tumšo maģiju.

* * *

Pirmajās mācību nedēļās Lilija daudz laika pavadīja Rebekas Mūras kompānijā: Severuss reti parādījās blakus Evansai, bet Helga bija tā aizņemta ar mācībām;, ka pat vēlēdamās nevarēja atrast brīvu brīdi priekš draudzenes. No vsiem grifidoriem Lilijai visvairāk patika Rebeka, Gordons un Deiviss, viņiem arī viņa patika. Pa vakariem viņi visi parasti pavadīja laiku kopā un plāpāja, bet tagad ļoti bieži kopā pavadīja arī mācību laiku. Viņa tik bieži bija Grifidora koptelpā, ka pirmo reizi pa visu skolas dzīvi saprata, ko nozīmē koptelpas mājīguma sajūta. Lilijai bija neierasti tik daudz laika veltīt klasesbiedriem, viņai pret visiem bija siltas jūtas, viņai vienmēr bija bijusi stipri savādāka kompānija. Tagad viss bija mainījies.

* * *

Gandrīz nedēļu Rebeka un Džonatans nešķīrās vispār. Meitene baidījās, ka, ja atstās puisi vienu, var uzrasties viņas brālis, gatavs izrēķināties ar māsas «pāridarītāju».

— Kas tās par rūpēm? — Lilijai žēlojās Rebeka, kad viņas stāvēja vannasistabā pie spoguļa. — Kurš visu šo izdomāja, šīs muļķības?

Lilija paraustīja plecus? Viņa pati nesaprata, kāpēc vecākie brāļi tā izturas pret māsu puišiem... Viņiem taču pašiem arī ir meitenes.

— Muļķības kaut kādas. Kā lai paskaidro Stīvenam, ka Džons ir labs.

—Vai arī Džonam, ka Stīvs ir neaprēķināms, — iespurdzās Lilija.

Bekija skumji pasmaidīja.

— Manuprāt, tas nav iespējams. Ne viens, ne otrs, variants. Ak, šie zēni...Viņi domā kaut kā savādāk ... Kā lai viņiem paskaidro šīs elementārās lietas?

Lilija paraustīja plecus.

Viņas lēnām gāja pa gaiteni uz pazemes pusi. Mikstūras — labs priekšmets, tikai vieta kabinetam ne pārāk labi izvēlēta. Lilijai pazeme ne pārāk patika: visur mitrs un zirnekļu tīkli, gaisma šeit tik tikko tiek iekšā, un kabineti tiek apgaismoti ar lāpām.

Kāpjot lejā pa kāpnēm uz pazemi, viņa bez saviem soļiem sadzirdēja skaļu troksni lejā, kāpņu pakājē bija pmatīgs sastrēgums. Lilija pacēlās uz pirkstgaliem, lai saskatītu, kas noticis, bet viņai tā arī neizdevas neko ieraudzīt.

— Kas tur ir? — jautāja Mērija, kura bija apstājusies aiz meitenēm. Tās paraustīja plecus.

— Palaidiet prefektu, —Lilija izdzirdēja Vilksona balsi, kurš kāpa lejā , spiežoties cauri pūlim. Viņam pakaļ, pa šo «koridoru», gāja viņa draugi.

— Redzi Evansa,kādas privilēģijas ir Džeimsa Potera draugiem ? — izmeta Poters, ejot viņai garām.

— Es drīzāk teiktu, Remusa Vilksona draugiem, — atbildēja Lilija.

—Nāc, — viņš teica, sniegdams meitenei roku un piedāvādams viņai pievienoties un nokļūt līdz notikuma centram.

Lilija ignorēja viņa prikšlikumu, bet Džeimss tikai pasmaidīja . Bet Lilija tomēr iekārtojās aiz viņiem, un viņām ar Rebeku izdevās tikt nedaudz uz priekšu.

Tas, ko meitenes vēlējās ieraudzīt, jau tuvojās loģiskam noslēgumam.Gaiteņa vidū norisinājās cīņa . Citā reizē Lilija būtu gatva apzvērēt, ka Stīvens Mūrs nerīkotu kautiņu citu acīs, bet pacenstos grifidoram visu paskaidrot, kur tas noziedzies, kādā citā, klusākā, skolas stūrī.Tomēr Slīdenis, nebija palaidis garām savu iespēju. Be tā kā Džonatans bija netaktisks un runīgs ar visiem cilvēku tipiem, tad vienkārši draudi beidzās ar šo kautiņu. Vilksons centās izšķirt zēnus, viņam palīdzēja arī daži citi zēni.

— Stīv! — iesuacās Rebeka, kad saprata kas noticis.

Izspraukusies cauri pūlim, viņa pieskrēja pie zēniem, un Stīvens gandrīz uzreiz atkāpās no pretinieka. Viņa mati bija sajaukti, bet vaigs bija uzpampis.

— Stīv, — viņa teica, apstādamās pretī brālim, — kāpēc tu tā? Ko viņš tev izdarīja?

— Vai tad tev viņš neko neizdarīja? — nočukstējaStīvens..

— Džons — ir mans pusis, Stīv, un viņš ir labs. Pietiks izrādīt šīs rūpes, kas pārsniedz visas robežas. Tavas draudzenes brālis tevi taču nesit.

Stīvens nosprauslojās.

— Stīv, saki ka varāk neaiztiksi manu puišus?

Stīvens pašķielēja uz Džonu, no kura pārsistās lūpas tecēja asinis.

— Nu, tikai ja tu pati man to nelūgsi,vai arī ja es nolemšu, ka tavs puisis izturas nepareizi.

Rebeka pasmaidīja.

— Nu, miers? —ierunājās Džons, sniegdams pretiniekam roku, bet tas, pašķielējis uz to, pacēla somu un devās dziļāk pazemē.

Rebeka palūkojās uz Džonu.

— Paklau, — viņš teica, —kāpēc tu neļāvi man pašam visu nokārtot?

— Nokārtot? — Rebeka nesaprata. — Jūs taču kāvāties!

— Un  kas? — viņš  iesaucās. — Man pašam bija jātiek ar to visu galā. Bet tu....

— Stop, — iejaucās Vilksons. — Varbūt, jūs to aspriedīsiet klasē? Mums jau šeit pietika ar vienu attiecību skaidrošanu. Un es iesaku visiem izklīst, ja profesori pamanīs pūli, tad viņi sapratīs, ka kaut kas ir noticis.

Vsis sekoja Remusa padomam, un pūlis izklīda. Rebeka un Džons, skaļi strīdēdamies ,devās uz klasi . Bet Lilija ar acīm sameklēja Poteru, kurš runāja ar Vilksonu, kurš bija palicis pie kāpnēm. Arvien biežāk Lilija no viņa Dzirdēja frāzes, kas deva mājienus, ka Džeimss vasarā bija pie viņas, katrreiz ,tās dzirdot, viņai sarāvās sirds. Bet tagad viņa nolēma — lai jau labāk visi zin, nekā Poters priecājas par viņas mocībām.

—Poter , — vina teica, izmantojot troksni, kas valdīja apkārt. Tas ,apgriezies,  izbrīnīti skatījās uz meiteni, — var tevi palūgt uz pāris vārdiem?

Viņi aizgāja pie loga un apatājās,veltot viens viens otram vērtējošus skatienus . Džeimss stāvēja savā iearstajā pozā: sakrustojis kājas un nedaudz atliecis atpakaļ muguru. Vienu roku viņš turēja kabatā, ar otru — spēlējās ar zibsni. Mati , kā parasti  bija izspūruši , kaklasaite bija atsieta un karājās uz kakla, krekla piedurknes bija atrotītas; . Puisis nedaudz pielieca galvu, aplūkojot Liliju: viņas rudos matus kuri atradās uz pleciem, kaklasaites mezgls — nedaudz vaļīgs, bet atradās tur kur tam jabūt. Gaisma ,kas nāca no loga , iezīmēja viņas sejas kontūras, atstarodamās zaļajās acīs.

— Poter, — viņa teica, apņēmīgi skatīdamās uz grifidoru, — tev, laikam, ļoti patīk krist man uz nerviem.

— Par ko tu runā? — viņš izbrīnīts jautāja, spēlējoties ar zibsni.

— Izbeidz, lūdzu, — viņa teica, skatīdamās, kā Džeims roka veilkli noķer zibsni.

— Labi, — viņš atbildēja, paraustīdams plecus.

— Pie kā es paliku? Tev, laikam, ļoti patīk krist man uz nerviem;. Pirmajā reizē, koptelpā, lai pārējie neko nesaprastu, tu iztiki ar šifra frāzi,;bet tagad tu pastāvīgi met replikas, kas tā vai citādi dod mājienus par to, ka tu biji pie manis vasarā . Neviens, protams , nesaprot to nozīmi, bet...    Ja jau nevari nociesties un tev ir nospļauties par mani, tad izstāsti to visiem, nenervozē mani.

— Evansa, cik , gan ļoti, tev patīk garas runas, — viņš iesmējās. — Es nevienam negrasos neko stāstīt, ja vien tu pati to nevēlies. Es jau teicu, ka tā ir davana par labu SLIMu nokārtošan. Tu taču tos labi nokārtoji?

Lilija apjauka.

— Nu re, — turpināja Poters, — tā ir dāvana, un es tev to dāvinu no sirds, piekrizdams visiem taviem noteikumiem.

No sirds. Bet kā tad?.. —Lilija apjukusi jautāja.

— Skūpsts? — Džeimss pasmaidīja. — Nu, vismaz bija vērts mēģināt.

—Tu esi cūka , — satriekta noteica Lilija, bez dusmām balsī.

—Var jau būt . Bet par Siriusu, Remusu un Pīteru neuztraucies. Viņi par mums netenkos, viņi prot glabāt noslēpumus,  — viņš iemsējās, apgriezās un uzsmaidīja Blekam, kuš stāvēja netālu no viņiem. — Tā ka vari būt mierīga, Evansa.

* * *

Noskanēja zvans, un grifidori atstāja parvērtību kabinetu. Lilija sakārtoja somu un viena no pirmajām izgāja no kabineta. Aukstais vējš, saules, darbu darīja bezjēdzīgu, tāpēc audzēkņi vairs no mantijām nešķīrās. Lilija devās uz bibliotēku — tur viņa bija sarunajusi tikties ar Helgu.

— Nē, jūs dzirdējāt?

Lilija pacēla acu skatienu. Pa priekšu gāja Poters , Bleks un Sīkaudzis. Vilksona ar viņiem nebija, tāpat kā stundās.

— Jūs viņu dzirdējāt? — atkārtoja Poters, pasperdams akmeni, kurš gadījās viņam ceļā. — «Mister Poter, manuprāt, jūs necenšaties. Patrenējieties ,brīvajā laikā, kā nākas», — viņš atdarinaja Maksūras balsi. — Ko?! Necenšos? Trenēties?! Un to man saka viņa?

.— Ko viņa teica tev? — viņš vērsās pie Bleka.

— Izcili, msiter Blek, — ? pasmaidīja Siriuss. —Viņa mani vienmēr slavē, pats zini.

—  Viņa man vienkārši piesienas.

— Džeims, — nogurušā balsī novilka Bleks, —lūdzu ,izbeidz. Es saprotu, ka Kaķenes piezīme aizskāra tevu lepnumu un pašcieņu, — viņš iesmējās, — bet labāk atradīsim kādu citu sarunas tematu.

* * *

— Nē, tu vari iedomāties? Viņš uzskata, ka ir labāks par profesori Maksūru, —nosprauslojās Lilija, pārrakstot paragrāfu no Maģijas vēstures grāmatas. —  Profesore ir ne tikaii vecāka par viņu, viņa ir zvēromags, tā ir augstākā Pārvērtību pakāpe.

— Nu, Lilij, varbūt, viņš pats ir zvēromags? — Helga paraustīja plecus, ceļot no plaukta jaunu grāmatu. Sadzirdot neticīgu sprauslošanu, viņa turpināja. — Lilij, tev jāmācās novertēt cilvēkus, —viņa apsēdās pretim draudzenei. — Tu esi neobjektīva. Ja, godīgi, Poters ir ļoti spēcīgs burvis, ne tikai priekš sava vecuma. Starp citu, tu zini, ka Poters , Bleks un Vilksons lielāko daļu SLIMu nokārtoja uz «Izcili»?

— Nu jā, tev jau tas labbāk zināms, tu taču mums esi no Kraukļanaga, — viņa nočukstēja sev zem deguna.

— Lilij, —Helga iesmējās, — problēma nav tornī.

— Piedod, — noteica Lilija, — es zinu. Aizmirsīsim, labi?

Helga pasamidīja. Un meitenes, noliekušās pār grāmatām, pa visu vakaru, nepārmija nevienu vārdu.

* * *

Zēnu guļamistabā smaržoja pēc koka. Četri zēni uz grīdas, ar pielūgsmi acīs, pētīja jauno slotu.

— Tā ir izcila, vai ne? — vaicāja Džeimss.

— Jā. Žubur, — atbildēja Bleks, apsēzdamies uz gultas, — tu to atkārto jau septīto reizi.

— Bet tā ir izcila, — nočukstēja Džeimss.

— Astoto... — iesmējās Siriuss.

— Džeims, tu nāc? — istabā ienāca Deiviss. — Kas jums te ir?

— Džeimss nopircis jaunu slotu, — paskaidroja Vilksons.

— Tā ir izcila, — atkārtoja Džeimss, paceļot to no grīdas.

— Džeims, iedosi palidot? — jautāja Pīters, skatoties uz draugu.

Tas paskatījās uz viņu, bet Siriuss pat piepacēlās, lai redzētu Džeimsa seju.

— Emm, Pīter, — puisis atbildēja, aplikdams vienu roku ap drauga pleciem, — tāda lieta... Tu taču nepārāk labi lido, jā ?

Pīters sadrūma.

— Pīt, — ierunājās Siriuss, pieceļoties no gultas, —  Žuburs , rekur, lūdzas par viņu, viņu nedrīkst kropļot.

Džeimss savilka seju, viņi steigšus paķēra jakas un devās ārā.

Apsēdies pirmajā rindā, Bleks atliecās atpakaļ, vērodams, kā Brukss dod norādes spēlētājiem. Vilksons, blakus, lasīja grāmatu, bet Pīters bija aizmidzis. Bleks bija pārliecināts, ka Grifidoram ir labākā kalambola komanda: viņi bieži trenējās, un Siriuss vērojot treniņu s no tribīnēm,ka visi pilnībā atdodas spēlei, bet Žubura spēle nedeva, pretiniekiem, nekādas cerības uz uzvaru. Džeimss gaisā , gaisā, izdarīja virāžu un noķēra zibsni. Deiviss sapīka.

— Tu mums neļauj spēlēt, Džeims! Tu noķer zibsni jau piektajā minūtē!

— Aizveries, Deivis! — viņam uzbrēca Brukss, pielidodams klāt Džeimsam , kurš smējās. — Ja viņš neķers zibsni, mēs zaudēsim. Pārtraukums, desmit minūtes.

Deiviss sapīka vēl vairāk un pikēja lēja uz laukumu, bet Poters, vēl aizvien smaidīja, izdarīja virāžu un uz brīdi sastinga. Tribīnēs sēdēja Evansa un Strups. Slīdenis viņai kaut ko teica, bet meitene skatījās...uz Džeims. Viņš apmierināts pasmaidīja un piezemējās blakus Blekam.

— Kas noticis? Tu tā priecājies par to, ka Deivisam skauž? — ierunājās Bleks.

— Nē, kas ?

Vilksons pasmaidīja.

— Tu taču staro.

Džeimss pasmaidīja.

— Tur netālu sēž Strups un Evansa.

Bleks nosprauslojās.

— Tad ta brīnums.

— Un Evansa uz mani skatījās.

—Ko padarīsi, viņai patīk kalambols? —lasīdams grāmatu irunājās Vilksons.

— Tu gan māki visu sabojāt, — izmeta Džeimss, aizgriezdamies no Menestiņa un skatīdamies uz laukumu.

— Vajadzīga tev tā Evansa, —ironiski novilka  Bleks. — Re, skaties, — viņš teica, pagriežot galvu.

Tur, metrus desmit no viņiem, sēdēja trīs meitenes kraukļanaga šallēs. Viena no viņām, acīmredzami, galvenāšajā kompānijā, smaidīja viņiem. Tā bija blondīne ar skaistiem sprogainiem matiem, tumšām acīm un rozā lūpām, viņa neticami atgādinaja lelli.

— Sjūzena Boldere, — komentēja Bleks. — Lutina tevi ar savu uzmanību.

— Man viņa ir apnikusi, — Poters, aizgriezdamies, nosprauslojās.

Bleks paraustīja plecus.

— Bet, manuprāt , viņa ir tīri laba, man patīk.

— Pārāk mākslīga, — ierunājās Vilksons.

— Un uzbāzīga, — piebilda Džeimss.

— Itkā tu Evansai uzmanību vispār nepievērs, nekādas uzbāzības, —Siriuss, smiedamies, ironiski piezīmēja.

— Tas ir savādāk.

— Vai tiešām? — Bleks pacēla uzaci.

— Sjūzena...vina ...Viņa nāk uz katru treniņu , sauc uz Gliemjraga vakariem, uz Cūkmiestiņu, tas ir šausmīgi, — teica Džeimss. — Kaut kāda aristokrātiska lelle.

— Toties skaista, — noteica Bleks, nolika roku Poteram uz pleca , pagrieza pret viņu. — Skaties, kāds viduklis, lupas, acis, bet mati! Mmm... Kā viņa tev smaida!

Džeimss atbrīvojās no drauga rokas, bet Siriuss sāka smieties.

— Lila labāka, — paziņoja Poters un ar šiem vārdiem apsēdās uz slotas un aizlidoja.

* * *

Lilija dievināja kalambolu. Pirmā spēle tuvojās straujiem soļiem. Pa gaisu lidinājās dzeltenes lapas, laiks kļuva arvien augstāk. Viņa ar Severusu sēdēja uz soliņa. Agrāk viņiem patika pļāpāt. Viņai patika klasuīties viņa stāstus.  Viņa, viņu, klausījās tik ilgi, kamēr nejauši palūkojās uz kalambola laukumu. Un iedomājās par spēli. No šejines bija redzams, kā grifidori lidinās pa gaisu. Pēdējā laikā spēlētāji snagi trenējās. Tuvākajās dienās bija jānotiek pirmajai spēlei: Grifidors pret Kraukļanagu.

Laikam, tas bija vienīgais, kas viņai patika Poterā. Viņš izcili lidoja. Viņš atrāvās no zemes tik viegli. Gaisā viņš izpildīja tādus trikus, kas aizrāva elpu. Viņš varēja neiespejamo. Viņš varēja noķert zibsni pirmajās speles sekundēs. Pateicoties viņam , viņi gandrīz vienmēr uzvarēja.

Lilija viņu apskauda. Šai rudmatainajai meiteni nebija tāda talanta lidošanā. Pirmajā reizē lidojot, viņa gandrīz ietricās kokā, viņai ar to pietika, tomēr viņa vienmēr bija vēlējusies lidot. Kalambols ar visām tām bumbām, pakaļdzīšanos, ātrumu, brīvību un vēlmi uzvarēt , darīja vinu traku. Viņai biezi teica, ka viņa ir pati labākā līdzjūtēja, ka viņa vienmēr ir redzama no tribīnēm. Viņu iesauca par talismanu. Tas notika viena starpgadījuma dēļ, kad Lilija neatnāca uz spēli, nokļuva Slimnīcas spārnā viltus pakāpiena dēļ uz grifidora kāpnēm, grifidori zaudēja. Toreiz Poteru notrieca no slotas, viņš salauza sev ribas, bet zibsni noķēra slīdeņi. Tagad, pēdējo dienu laikā, spēlētāji viņu visādi sargāja.

Meitene, neatraudamās, vēroja klasesbiedru. Viņš, smejoties, kaut ko kliedz uz Deivisu. Cik gan viņš bija burvīgs, kad bija gaisā. Mati bija sajukuši, džinsi un t-krekls likās kā vienīgais iespējamais ekipējuma variansts: šobrīd bija auksti, bet viņuu tas neuztrauca.Lilija dziļi ielpoja, kad ieraudzīja, kā Poters pagriežas ar seju pret viņu. Šis smaids, viņš...

— Lilij? — atskanēja Severusa balss.

Viņa strauji pagriezās, un ar apjukušu skatienu, sāka kārtot matus aiz auss.

— Piedod Sev, es aizdomājos. Ko tu tur teici?

Skatiens no skropstu apakšas un vainīgs smaidiņš. Severuss viņai piedos par nepieklājību un neuzmanību, piedos par visu.

* * *

Lilija un Helga gāja uz stadionu. Viena otrai uzsmaidījušas, viņas atvadījās: katra gribēja sava nama uzvaru. Līdz mača beigām bija palikušas trīs minūtes, un Lilija ielūkojās sava torņa ģērbtuvē, kur komandas kapteinis atgādināja stratēģiju un deva pēdējos norādījumus.

— Bet rekur mūs Saulīte! — viņš iesaucās, pamanīdams Evansu durvju ailē. Viņš tūlīt devās viņai klāt un apskāva.

— Tu taču zini, ka šis ir mans pēdējais gads. Mums jauzvar.

— Cik jūs māņticīgi, — viņa iesmējās.

Atrs no viņiem apskava Liliju, bet viņa tiem velēja veiksmi. Pēdējais pie viņas pienāca Poters, un Lilija apskāva arī viņu.

— Veiksmi man novēlēt negribi? — Poters jautāja, kad Lilija atrāvās.

— Viņa tev vajadzīga?

— Kuram tad tā nav vajadzīga? — pasmaidīja Džeimss.

— Nu, tad veiksmi.