Prologs

1998 

Viltšīra, Malfoju muiža, Pavasara brīvdienas

Drako atmiņas.

            Māju pieskandināja tikko dzirdama melodija: muižas vārtus atvēruši svešinieki. Gaismu izdzēsis, piezagos pie loga. Melnie, apmetņos ietinušies tipi neko daudz neizteica, bet upuru pulciņš lika nodrebēt. Šis nebija Cūkkārpas ekspreša laupījums. Pa grantēto celiņu tika vilkts slavenais Zelta trio, kam sazin kā bija pamanījies piepulcēties Dīns Tomass. Brīdi vēroju streipuļojošo Poteru un divos līkumos saliekto Vīzeli. Saviebos, pamanot ķerstekļa roku Grendžeras kuplajos matos.

              Izvilku no slēptuves ugunsviskija pudeli un drosmei iekampu vienu šļuku, tieši tobrīd atskanēja paukšķis un, atstādams dubļainas pēdas uz krēmkrāsas paklāja, pie manis klumpačoja Kverplis. Svešovsku elfs pastiepa roķeli un pārtvēra manu vērtīgo pudeli.

            -Kāds ir palaidies pļēgurošanā.

            -Kādam elfam ir pārāk liela mute! – īgni atcirtu.

            -Cisijas kundze teic', lai jaunskungs nākot uz viesistabu.

            Es sakrustoju rokas uz krūtīm.

           -Un, ja es neeju, ko tad?

            -Lūcijkungs teic', lai Kverplis tev’ stiepjot, kā varot, - Svešovsku elfs grāba pēc manas auss.

            -Iešu jau iešu! Novāc ķepas! – izmisīgi uzbrēcu. Elfs pasmīkņāja un aizteleportējās. Es nedrošiem soļiem vilkos uz viesistabu.

            Tēvs sēdēja un blenza kamīna liesmās. Iemetos otrā klubkrēslā, prātodams, vai atklāt, ka tūlīt istabā iegrūdīs Izredzēto jeb pieturēt muti.

            Durvis atvērās. Soļi, būkšķi, švīkstoņa, it kā kādu vilktu pa zemi. Salkana, šķebinoša smaka. Fenrīrs Pelēcis. Sametās šķērmi.

            -Ko vajag? – tēvs norūca. Citos laikos Pelēcis un viņam līdzīgie būtu putekļi uz Malfoja zābakiem, bet tagad vajadzēja piesargāties.

            -Šie apgalvo, ka noķēruši Poteru, - māte atteica, lūkodamās uz manu pusi, - Drako!T

            Atskatījos. Ķerstekļi pagrūda savu laupījumu tuvāk kamīnam. Es sastindzis blenzu. Tomass. Vīzelis ar bārdu līdz pusvēderam. Grendžera. Izredzētais (baisā paskatā). Goblinu varēja neskaitīt.

            -Kā tev šķiet? – tēvs nepacietīgi apprasījās. Es brīdi apsvēru, kādu atbildi viņš cerēja sagaidīt. Laikam jau apstiprinošu – mani vecāki bija pārāk daudz cietuši, lai atļautos būt augstsirdīgi. Nekas cits neatlika, vajadzēja vien doties tuvāk, lai aplūkotu vieglprātīgi iekritušos grifiķēmus.

             Uzmetu paviršu skatienu Poteram. Pārākais Blīduma lāsts. Kurš šoreiz pacenties? Visticamāk, Grendžera. Pati sevi pārvērst gan nebija paspējusi.

            -Vai tas ir Poters? – tēvs neatlaidās, apjēdzis, ja viņš Pavēlniekam izsniegs Izredzēto, tad uzreiz tiks apžēlots.

            -Nezinu. Diez vai, - es nomurmināju. Tēvs pētīja Poteru, kā daždien ļoti šaubīgu senlietu. Par laimi, Zelta puisēna ģīmis bija tā uzpampis, ka rētu tik tikko varēja saskatīt.

            -Vai tā ir Grendžera? Nudien, līdzīga. Drako, kā tev šķiet? – manai mātei vientieses dzīvība bija knutas vērtē. Dzirdēju Pelēci norijam siekalas.

            -Nezinu. Laikam. Varbūt.

            Kad šis vakars beigsies, es uzkāpšu muižas galvenajā tornī, atvēršu logu un ļaušu savam ķermenim lidot... lejup. Tas nebūs ilgi.

             Apklusu un iekodu lūpā. Baidījos pateikt kaut ko lieku, tomēr tēvs gribēja, lai padaru darbiņu līdz galam.

            -Drako, vai tas ir Ārčija Vīzlija dēls? Kā šo sauca?

            Vīzelis čukstus nolamājās.

            -It kā. Varētu būt.

            Atvērās durvis, mums pievienojās Bellas tante. Viņa uzreiz atpazina Grendžeru, bet nedaudz saminstinājās, ieraugot Potera uzblīdušo mūli. Tēvs, sajutis atbalstu (un konkurenti cīņā par Galvenā Briesmoņa labvēlību), rotīja augšā piedurkni. Vilkacis izvirzīja savas pretenzijas - galu galā par Potera galvu bija apsolīta čupa galeonu. Cerēju, ka šie trīs saplūksies.

            Pēkšņi tante pamanīja zobenu, ko ķersteklis bija ieslēpis apmetņa krokās, droši vien cerēdams, ka izdosies noblēdīt un pēcāk uzsist gaisā kādā no Diagonalejas krāmu bodēm. Phe! It kā Grifidora zobenu varētu tirgot kā vecu tupeļu pāri! Tomēr tanti neuztrauca ķerstekļa peļņas plāni. Grifidora zobenam vajadzēja glabāties Gringotu bankas Svešovsku dārgumu glabātuvē. Tad, kas bija šis?

            Ķerstekļi negribēja atteikties no trofejas, Bellas tante aši vien šos sastindzinātus novēla uz paklāja. Pelēcis mēģināja pretoties, tomēr uzklupt trakajai Svešovskai viņš neiedrošinājās.

            -Aizvāc atkritumus, Drako! Ja pašam nav dūšas piebeigt, sakrauj pagalmā grēdā, pēcāk nodarīšu.

            -Kā tu atļaujies izrīkot manu dēlu? – māte aizsvilās, bet tante spēja domāt vienīgi par zobenu. No kurienes? Vai īsts?

            Es lēni uzlevitēju sastindzinātos, vēl lēnāk vilkos uz durvīm. Viens ķersteklis iepinās lielajā lustrā, un man nācās nopūlēties, lai to izpiņķētu. Lustra šūpojās, teju gatava nokrist. Es iedomājos par jezgu, kas tad izceltos.

            -Tak kusties! – tante man uzbrēca. Es turpināju ieturēt gliemeža cienīgu ātrumu. Ticis aiz durvīm, apstājos un ieklausījos.

            -Fenrīra kungs, aizvediet gūstekņus uz pagrabu! – tikai mana māte bija spējīga smirdīgu vilkaci uzrunāt tāpat kā Ministrijas tīrasini.

            -Pagaid’! ... draņķasine, lai paliek! - tante iebrēcās.

            Aiz šausmām paklupu.

            Vīzelis bļāva, lai labāk ņemot viņu. Es simtprocentīgi piekritu. Tante atcirta, ka ar rudo noņemšoties, ja skuķe pratināta atstiepšot kājas.

            Ko darīt? KO DARĪT?

            -Mokum!

           -Āāāāaaāaāāaāāāa!

            -HERMIONE! Hermione! – Vīzelis izmisīgi brēca. (Kam vajadzīgi ienaidnieki, ja ir vismaz viens draugs ar cāļa smadzenēm?)

           -Āāāāāāāāāāāāāāāāā!

            Ja virs manis nešūpotos četri sastindzināti ķermeņi, es droši vien ierautos kaktā un gaudotu līdz.

            Izstreipuļojis pagalmā, nogāzu ķerstekļu miesas zālienā. Brīdi vēroju balto pāvu neskaidrās kontūras.

            Vai Strupam varēja uzticēties? Vai nevarēja?

           -Āāāāāāāāāāāāāāāāā!

            Vieglītēm piemetu pirkstus pie Tumšās zīmes. Nočukstēju vajadzīgo vārdu. Ja būšu kļūdījies, teikšu - pieskāros nejauši.

             Aiz muguras lūza zars. Es apcirtos.

            Agrākais Slīdeņa nama vecākais stāvēja zālienā un, saraucis uzacis, pētīja ķerstekļus. Tad viņš uzmanīgi apgāja tiem apkārt un soļoja uz māju.

            -Tur nedrīkst! – es metos priekšā, - tā sanāca... es pats... jūs izsaucu.

            -Tā jau man likās. Kas lēcies?

            Sāku stāstīt, alkatīgi vērodams viņa sejas izteiksmi. Neizdibināma. Tikai, atskanot Hermiones kliedzieniem, viņa acīs kaut kas pazibēja.

            -Ko jūs gribat no manis?

            Saltais draņķis..

            -Es negribu, lai viņi mirst, - nomurmināju, - un šie arī.

            Strups uzmeta ķerstekļiem pāris bezvārdu burvestības, tie, acis plikšķinādami, sāka slieties augšā un tenterēja uz vārtu pusi, es paskrēju līdzi, bez mana pieskāriena vārti nebūtu atvērušies.

            Kad ķerstekļi bija aizvākušies, Strups pēkšņi noprasīja, kāpēc es esot saucis tieši viņu. Man zeme sagrīļojās zem kājām.

            -Nu, jūs esat citādāks kā viņi. Jūs negribējāt nogalināt Dumidoru. Es zinu... Ko lai es iesāku?

            Strups pavīpsnāja. Man gan būtu bijis jāzina, ka viņš nekad skaidri neatbildētu uz riskantu jautājumu. Tā vietā viņš sāka klāstīt par labiem nāvēžiem un labiem cilvēkiem, par izvēlēm un iespējām. Es, niknuma pārņemts, tik vien sapratu, ka man jādabū Zelta trijotni sveiku un veselu prom no muižas. Strups pat netaisījās man palīdzēt.

            -Un vēl, Drako, necīnieties pret Poteru.

            -Jo viņš jāatstāj Pavēlniekam?

            -Arī. Ja Poters jums uzbrūk, ļaujiet, lai viņš jūs atbruņo. Tas ir svarīgi.

            Jutos vīlies. Pat neatvadījies, metos atpakaļ uz māju, kur Hermione gaudoja nebalsī.

            Muižas viesistabā oda pēc asinīm un vēmekļiem. Hermione, čokurā sarāvusies, gulēja uz paklāja.

            -Jēgtum! – Bellas tante pūlējās piedabūt spīdzināto pie samaņas.

            -Kur ņēmāt zobenu!? KUR?

            -Atradām... Nē... Nevajag!

           -Mok...

            Es ieķēros tantes piedurknē, lāsts aizlidoja sienā.

            -Kas, pie Salazara? Vācies!

            Mana galva spēcīgi atsitās pret grīdu. Bija vajadzīgs laiks, lai apjēgtu, ka tante mani pagrūdusi malā. Lēnām cēlos sēdus. Kā caur miglu saskatīju meitenes izmocīto seju. Droši vien man izlikās, viņas asiņainās lūpas mēģināja pasmaidīt.

           -Mokum!

            Tante bija atsākusi izjaukto eksekūciju. Māte palīdzēja man piecelties kājās. Aizsteberēju līdz krēslam un atkritu tajā.

            - Čeriša! Ūdeni!

            Mirkli skatījos elfas acīs, cerēdams, ka viņa sapratīs - te vajadzīga lielāka palīdzība kā nieka ūdens glāze. Neko neteikusi, Čeriša nozuda.

             -Āāāāāāāāāāāāāāāāā!

            Cik ilgi vēl? Stundu, divas? Grendžera diez vai tik ilgi izturēs.

            -Zobens nav īsts. Tas ir viltojums... Viltojums!

            Tēvs nokremšļojās. Patiesībā viņam riebās nežēlīgas raganas. Vīri varēja kaut zarnas ritināt, bet dāmām bija jābūt elegantām un maigām.

            -Bell’, piestāj. Tas ir viegli pārbaudāms. Drako, atved no pagraba goblinu. Viņam jāspēj noteikt, vai zobens ir īsts.

            Piecēlos, ceļgali ļodzījās. Izvilku zizli. Uzmetu tantei brīdinošu skatienu.

            -Nekādas jezgas, kamēr neesmu atpakaļ. Negribu, lai kāds satrakojies gūsteknis iezveļ man pa galvu ar kaut ko smagu!

            -Nemuldi. Tur nav nekā tāda, ar ko varētu zvelt, - tēvs drūmi aizrādīja.

            -Pasteidzies, - tante piemetināja.

            Steigšus notenterēju pagrabā. Drošības labad uzbļāvu, lai visi pavācas tālāk no durvīm. Atvēru durvis. Priekšā melna tumsa. Pagrūdu uz priekšu zizli, izgaismojot cietumnieku sejas. Norīstījos, ieraudzījis Poteru. Vīzelis vīstīja dūres. Apdomāju, vai laist šos brīvībā. Dumja doma. Vienīgais bēgšanas ceļš veda cauri viesistabai, visi dabūsim ribās “Avada”.

            Nogrābu goblinu aiz krunkainās roķeles un atmuguriski kāpos uz izeju. Aizcirtu smagās durvis un uzreiz sadzirdēju paukšķi. Mājas elfs.

            Steigšus pagriezu atslēgu. Cerēju, ka augšā nebūs sadzirdējuši teleportācijas troksni.

            -Tu! – iešņācu lielajā, netīrajā goblina ausī, - teiksi, ka tas ir viltojums!

            -Kas? – goblins nekautrējās pārjautāt.

            -Zobens. Nav. Īsts, – bezmaz iespļāvu sasodītajā ausī.

            -Ko dosi? – šis gan bija īsts bankas goblins.

            -Pusi kalnu īpašumu.

            -Visus, dēliņ. Vi-i-i-sus, – goblins novilka.

            -Em... mjā.

            Laupīšana goblinu stilā.

             -Bet es neko neesmu teicis. Par zobenu.

            -Nu, protams, man tikai izlikās, - goblins atņurdēja.

            Māte atviegloti uzelpoja, man atgriežoties no pagraba dzīvam un nesavainotam. Pārējos vairāk interesēja goblins.

            -Ved to šurp! – tante brēca. Viņa atkāpās no Hermiones un pagrāba zobenu. Iztēlojos veco Godriku grozāmies kapā.

            -Vai tas ir tas... kas nu tas ir? Citiem vārdiem, vai tas ir īsts?

            Es redzēju šausmas Hermiones acīs. Gudrs burvis uzskatītu, ka ir saņēmis atbildi. Par laimi, tante bija pievērsusies goblinam.

            -Kas tas ir?

            Viņa novicināja goblinam gar degunu zobena asmeni. Manai mīļajai tantei ļoti patika iebiedēt upurus.

            -Nu, tas varētu būt zobens. Sudraba zobens ar rubīniem rotātu rokturi.

            -Stulbais lops, es tev prasu, vai tas ir īsts? Vai tas ir no goblinu sudraba?

            Goblins paraustīja plecus.

            -Lai, ko tādu pateiktu, man tas jāizpēta tuvāk.

            Šajā brīdī atskanēja vēl viens paukšķis. Es ieklepojos, diemžēl par vēlu.

            -Kas tas? – tēvs reaģēja nekavējoties, - dzirdējāt... troksni pagrabā?

            -Manuprāt, elfs, – Bellas tante, pieri saraukusi, uzlūkoja manus vecākus.

            -Drako... Aizej...

            Nu, bālāks jau vairs nevarēju kļūt.

            -Nē, uzmeklē Tārpasti! Lai nokāpj un pārbauda pagrabu.

            Tārpastis, kritis nežēlastībā, slēpās muižas otrā stāva vistālākajā istabā. Pat nemēģināju klauvēt, zināju - neatsauksies. Sadragāju durvis. Tārpastis iemetās kaktā, zizlis rokā.

            -Tpi! Tik vien kā pienapuika! – mani ieraudzījis, zvēromags nospļāvās, - ko’t vajag?

            -Ej, pārbaudi pagrabu! Tēvs manījis kaut ko aizdomīgu, - es pavēlēju.

            -Ak, tā gan. Kverplis teica, ka noķēruši Poteru, - Tārpastis pasmīnēja, - vai tiesa?

            -Nezinu. Tas tips ne pārāk līdzinās Rētgalvim.

            -Tu un nezini? Man domāt, pēc sešiem vienkopus pavadītiem gadiem tev gan vajadzētu zināt Džeimsa puišeli. Kā tad nu pēkšņi nespēji atpazīt?

            Garie zobi atiezās, un siekalas apšķieda manu svārku piedurkni. Preteklis.

            -Es esmu slīdenis. Lai kādu uzrādītu, vajadzīga drosme. Tāda atpazīšana vairāk piedien grifidoriem.

            Apcirtos un gāju atpakaļ uz viesistabu. Aiz muguras dzirdēju šļūcošus soļus. Ienācu tieši uz nākamo Hermiones kliedzienu. Tārpastis kāpa lejā uz pagrabu.

            -Pārtrauciet! Ne tad, kad tiek atvērtas pagraba durvis! – uzbļāvu, tante aprāva burvestību un atkal pievērsās goblina iztaujāšanai.

            Pēkšņi pagraba kāpnēs parādījās ļaužu pulciņš. Tālāk lietas norisinājās prātam neaptveramā ātrumā. Mūsu atbruņošana. Tantes nazis pie Hermiones rīkles. Zižļu bunte manā plaukstā. Paukšķis. Dobijs. Krītošā lustra. Kristāla lausku lietus. Desmitiem sīku adatu ietriecās man sejā. Poters stāvēja manā priekšā un sniedzās pēc zižļiem. Es sažņaudzu sauju, roka smeldza, un es padevos. Vēl viens paukšķis. Istaba pēkšņi bija tik klusa un plaša.

            -Zobens! Viņi paņēma zobenu, - tēvs novaidējās.

            -Jo labāk. Kur ir mans zizlis, Drako? – Bellas tante prasīja.

            Es klusēju. Manas rokas bija tukšas. Sīkās brūces sāpēja, jutu asins lāses ritam pa seju.

            -Tu atdevi MANU ZIZLI? – tante spiedza, - tu, sīkais, puņķainais idiots!

            -Neuzdrošinies tā runāt ar manu dēlu! – māte pavērsa pret viņu sazin kā sataupīto zizli. Tante savukārt paķēra sastindzinātā Pelēča zizli.

            -Tukšrokdžimpiņ! Stindzakmenī!

            Māte nokrita. Bellas tante piegāja klāt nekustīgajai māsai un ļauni iesmējās.

            -Un ko tu man padarīsi? Ar ko tu esi labāka par Dromedu? Mana tīrasiņu meitiņa dus zem pagraba dubļiem, kamēr jūsu jaukteņi vazājas pa pasauli!

            -Bell', apdomā, ko tu runā! – tēvs saviebās.

            -Tu, apsmiekls no burvja! - tante ņirdza, - es pat nezinu, kas sirellas bastards par kustoni?

            Gribējās zvelt šai nelietei.

            -Kā man patīk vaļsirdīgas ģimenes sarunas! – istabas vidū stāvēja Galvenais Briesmonis un ļauni ņirdza.

            -Kur ir Poters?

            Tēvs nostājās Galvenā Briesmoņa priekšā un nokāra galvu.

            -Mana vaina. Kļūdījos. Pārskatījos.

            Briesmonis pamāja ar zizli, un tēvu apņēma tumšzila liesma. Viņš vaidēdams nokrita zemē un sāka raustīties krampjos.

            Bellas tante bija pieklususi, bet, kad viņai tika uzmests pelēks tīmeklis un smalkie pavedieni sāka griezties iekšā ādā, viņa steidzās atstāstīt notikušo. Protams, pieminēja arī to, kā es vilcinājos atpazīt gūstekņus, kā metos aizstāvēt Grendžeru, kā atdevu zižļus.

            -Kurp viņi devās? – Briesmoņa zizlis iedūrās man krūtīs. Es sarāvos.

            -Es nezinu, kungs.

            -Tu nezini, kur tavi nelietīgie skolasbiedri mitinās, kas viņus slēpj, kas viņiem palīdz?

            -Es... viņi negribēja sadarboties.

            -Tev bija jāpielāgojas katrai dvēselei. Jāizzina katra slepenākie nodomi. Vai tā tu kalpo Tumsas Pavēlniekam?

            -Nē, es nekalpoju. Tā. Nekalpoju.

           -Mokum!

            Manās iekšās bija iemitinājies nezvērs, un tas plosīja manu ķermeni. Katra šķiedra tika stiepta, spīlēta, plēsta. Es nekad vairs nebūšu viens vesels. Es nekad vairs nebūšu dzīvs.

            Burvestība beidzās, es instinktīvi kārpījos tālāk no briesmām. Tumsas Pavēlnieks tērpināja manu tēvu.

            -Kāpēc tu domāji, ka tas bija Poters?

            -Br-rilles, mans kungs, it kā bija rēta pierē, taču, manuprāt, Poters bija tievāks. Zobens...

           -KAS?

            -Sudraba zobens... Rubīni.... – tēvs murmināja. Tante novaidējās.

            Es aizvēlos aiz dīvāna. Un tad es to ieraudzīju – starp sienu un dīvānu gulēja zizlis. Grendžeras zizlis. Ko iesākt? Grifidors pagrābtu zizli un uzbruktu Pavēlniekam. Es biju slīdenis, un slīdeņi nepārdomāti neriskēja, it īpaši, ja istabā bez Galvenā Briesmoņa bija salīdis vēl bariņš mazāka mēroga mērgļu. Es aizsniedzos līdz zizlim un ieslidināju to svārku kabatā.

            -Zeņķi! Šurp! Kas tas bija par zobenu?

            Nesaņēmis tūlītēju atbildi, viņš mēģināja lauzties manā prātā. Veltīgas pūles. Es nekad nebiju savām acīm redzējis īsto Grifidora zobenu. Es nevarēju apliecināt, ka ķerstekļi patiešām bija atnesuši Cūkkārpas dārgumu.

            Vīlies Briesmonis nolaida zizli.

            -Jūs mani izsaucāt muļķību dēļ! Es biju ceļā uz svarīgu mērķi, bet jūs, nožēlojamie, atļāvāties mani aizkavēt!

            Platiem soļiem Briesmonis slāja uz durvīm. Dzirdēju tēvu atviegloti uzelpojam.

            Un tad Tumsas Pavēlnieks pagriezās un spēra pāris soļus uz manu pusi.

           -Dragājies! Mokum!

            Sāpēs biju pārkodis lūpu. Mute pieplūda asinīm. Nepanesu šo garšu. Pasaule ap mani satumsa, un es vairs nejutu ciešanas.

*

1998

Cūkkārpas kauja

Hermiones atmiņas.

            Tikko bija beigusies pirmā sadursme. Voldemorts visžēlīgi piešķīris stundu pārdomām un mirušo apraudāšanai. Freds. Tonksa. Remuss. Un vēl daudzi no tiem, ar kuriem nesen biju smējusies, strīdējusies, sacentusies. Es sēroju par visiem, bet Rons bija mani atgrūdis un meties mammas skavās. Vīzliju dzimtas bēdās izrādījos lieka.

            Pēkšņas, nepatīkamas nojausmas pārņemta metos ārā no zāles. Jāatrod Harijs. Kas zina, ko viņš saskatījis Strupa atmiņās – varbūt tās slēpa kādas baismīgas ziņas?

            Pa grīļīgajām kāpnēm uzkāpu līdz Direktora apartamentiem. Gargujas - nogāztas, durvis – atvērtas, vītņu kāpnes – iestrēgušas. Kabinetā ne ļaužu, ne portretu. Klusītēm pasaucu Hariju, pēc drūmām ziņām viņš mēdza nolīst kādā tumšā stūrī, tomēr atbilde nesekoja.

            Uz rakstāmgalda domnīcā virmoja pērļaini balts šķidrums. Uz paklāja mētājās pazīstama pudele. Ja nu šajās atmiņās slēpās kas svarīgs, kādas ziņas, kas palīdzētu uzvarēt Pavēlnieku? Es apņēmīgi iegremdēju seju šķidrumā. Kad pēc dažām minūtēm atgriezos no svešajām atmiņām, spēju tikai sēdēt uz grīdas un kaukt. Pati nezinu par ko raudāju, par saltā un dzēlīgā profesora traģisko dzīvi un iznīcināto mīlestību vai par Harija baiso likteni.

            Saniknota uz sevi, izberzu acis un cēlos kājās. Bija jāatrod Harijs, jāaptur, pirms viņš paspējis izdarīt kaut ko pārsteidzīgu.

            No liela portreta pretī lūkojās blāvi zils skatiens. Sveicinot noliecu galvu.

            -Grendžeras jaunkundz! Man jāsaka, ka ārkārtīgi priecājos jūs redzēt, - Dumidors tikko jaušami pasmaidīja.

            -Diemžēl es nevaru atbildēt ar to pašu, ser. Pēc visa, ko esmu uzzinājusi, šaubos, vai spēšu jūs uzlūkot tikpat goddevīgi kā līdz šim. Kā jūs varējāt? Jūs viņu maldinājāt! Jūs jaucāt mums prātus līdz pat pēdējam brīdim!

            -Vislabāko nodomu vārdā! – portrets skumji palocīja galvu.

            -Pateicoties jūsu labajiem nodomiem Strups tika nogalināts. Jā, jā, Tumsas Pavēlnieks viņam uzrīdīja savu čūsku. To pašu, kura, kā rādās, vēl ir jānožmiedz. Ja mēs būtu zinājuši patiesību, mēs būtu Strupu izglābuši. Bet mēs stāvējām un skatījāmies, kā viņš mirst.

            -Vislabāko nodomu vārdā!

            -Tā jums šķiet. Un tagad jūs gribat sūtīt Hariju nāvē, jo tas iederas jūsu dižajā uzvaras plānā. Jo viņš ir horkrusts. Kurš būs nākamais? Rons? Es? Nevils? Un kas notiks, ja mēs visi iesim bojā?

            -Arī Nevils nav pati pēdējā cerība. Šajā sakarā es gribētu lūgt nelielu pakalpojumu. Atvediet šurp Drako Malfoju.

            -Kālab? Visticamāk, viņš jau ir aizskrējis pie saviem nāvēžu vecākiem. Kad pēdējoreiz šo gļēvuli redzēju, viņš bučoja Rukvuda zābakus, lūdzoties žēlastību.

            Dumidors domīgi uzlūkoja domnīcu, tad viņa acis atgriezās pie manis.

            -Kāda nojauta man saka priekšā, ka viņš nebūs tā darījis. Katram no mums mēdz būt savi vājuma un drosmes brīži. Man ar Malfoja jaunskungu ir kas pārrunājams, pirms sāk... piepildīties likteņa lēmums.

               Bijušais skolas direktors lūkojās man acīs, viņa skatiens bija salti zils, gandrīz dusmīgs. Es nodomāju, ka šis portrets maz līdzinās tam Dumidoram, kuru es pazinu. Tas vairāk atbilda Knisles grāmatā aprakstītajai personai: paštaisnai, savtīgai, nežēlīgai. Neatvadījusies izslīdēju no kabineta. Jutos apmulsusi. Kas zina, kādam nolūkam Dumidora portretam vajadzīgs Malfojs? Un vai būtu prātīgi ievest nāvēdi direktora kabinetā? Bet Strups bija kalpojis Dumidoram un Paši-zināt-Kam vienlaikus un sēdējis šajā kabinetā. Un reiz Dumidors bija iebildis pret Malfoja dvēseles sapostīšanu. Neticami, ka tādam seskam vispār bija dvēsele.

            Iegrimusi savās domās, uzskrēju virsū kādam pretimnācējam.

            -Hei, vai direktors ir savā kabinetā?

            Jau gribēju atbildēt, ka jā, bet tad apjēdzu, ka direktors bija Strups, un Strups gulēja miris Bubuļu būdā. Pēc tam iešāvās prātā, ka sastaptais puisis izskatās dīvains, agrāk neredzēts, it kā no septītā gada audzēkņiem, bet es visus savējos pazinu vaigā. Jauniņais? Ienaidnieks!?

            -Kas tu tāds esi? – stingri noprasīju. Puisis pastiepa roku uz manu pusi un pamāja. Jutu, ka kājas pašas kāpjas atpakaļ. Nespēju pagriezties, streipuļoju tālāk, seju vēl aizvien pievērsusi Direktora apartamentu ieejai. Pēkšņi gājiens aprāvās, zem kājām pazuda pamats, es atmuguriski gāzos tukšumā.

            Attapos guļam uz miklas akmens grīdas. Augstie aplupušie griesti likās pazīstami. Kaut kur šalca ūdens. Tualete? Galva smeldza, mutē dīvaina rūgtena garša un sazin kas spieda labo roku. Kad mēģināju iegrozīties ērtāk, iesāpējās sāni. Ar pūlēm apspiedu vaidu.

            -Eu, tu! Grendžera! Dzīva? – cauri garlaikotajai intonācijai skanēja izbailes. Malfojs.

            -Laikam jau. Nez kurš no Nepieļaujamajiem lāstiem tas bija?

            -Kā lai es zinu? Tu noripoji pa kāpnēm, tieši man virsū. Greizkājiem kāpjot vajadzētu turēties pie margām, - viņš nosmīkņāja.

            -Idiot, manas kājas nav greizas! Kāds mani novārdoja. Varbūt tu.

            -Apžēliņ, Grendžera, ar tukšām rokām? Ja tev krītot ir izbiris no galvas, varu atgādināt, ka manas ģimenes pēdējais zizlis sadega Apslēpto mantu kambarī. Bezzižļa burvestības tie āksti mums nepaguva līdz galam iedīdīt.

            Zobus sakodusi, mēģināju uzslieties sēdus.

            -Guli! Tāda tu nekur neaizskriesi. Un, tavai zināšanai, arī tu vairs neesi bruņota.

            Pēc tādas ziņas es steigšus biju sēdus un ar kreiso roku taustīju kabatas.

            -Pievāci?

            -Nē. Salūza, tev veļoties pa kāpnēm. Žēl, tantei tas ļoti patika. Tu neesi diez ko saudzīga pret svešu mantu. Nolauzi, ietrieci savā vientieses roķelē, nosmurgāji ar draņķīgajām asinīm.

            Es bažīgi aplūkoju labo roku. Prāvais auduma gabals bija tumši sarkans. Pirkstu gali sala. Nekāds brīnums, uz augšdelma rēgojās improvizēts žņaugs, tiesa, nostiprināts pēc visiem ārstniecības priekšrakstiem. Malfojs saviebās.

            -Soda darbi Vientiešmācības kabinetā. Profesorei Murmiņai... aptrūkās ideju, kā mani izklaidēt. To lietu laikam sauca... me-di-cī-nis-kā palīdzība.

            -Rādās, esi labi apguvis. Cik sen kopš uzlikts?

            -Pusstunda. Varbūt mazāk. Tas man atgādina, ka... viena lieta noved pie citas, - pievilkdams kāju, viņš klumburēja viņpus izlietnēm.

            -Kāpēc tu mani nenogādāji Slimnīcas spārnā?

            -Tur nav brīvu gultu. Te ir drošāk, ja vien sargātājburvestības un logu stikli izturēs. Ja Izredzētajam nepaveiksies...

            -Vai tev tas rūp?

            Malfojs apstājās un izlaida roku cauri salipušajiem matiem.

            -Poters aizgāja uz Aizliegto mežu.

            -KO TU TEICI?

            -Ko dzirdēji. Poters aizgāja uz mežu. Viens par visiem.

            -MELO!

            -Kas man ko melot! Nebļauj kā aizkauta aita. Tu traucē koncentrēties.

            Izbīlī apklusu. Negribējās noticēt, ka Harijs aizgājis paslepus, neatvadoties, nevienu neaicinot līdzi. Bet, ja tā padomā, viņš nekad nevienu netika aicinājis, mēs paši bijām pieņēmuši lēmumus, sekojuši, labprātīgi riskējuši un allaž pēdējā brīdī atkāpušies, ļaujot izšķirošās kaujas Harijam izcīnīt vienam. Nu viņš bija aizgājis uzvarēt vai mirt, jo tāds bija likteņa lēmums.

            No kakta atskanēja šņācošas skaņas. Vai Malfojs būtu sadomājis man uzrīdīt čūsku? Palūkojos uz slīdeni, tas čūskmēlē tērzēja ar zaļgani spīdošiem galvaskausiem. Galvaskausi nelikās īpaši atsaucīgi. Viņš papurināja vienu, otru, trešo un atkal atsāka šņākuļot.

            -Tavas čūskas būs pasprukušas.

            -Turi muti! - viņš uzbrēca un atsāka taustīt galvaskausus.

            -Es labāk iešu uz Slimnīcas spārnu. Pomfreja madāma man...

            -Ej! Lai tev paveicas vēlreiz nokrist pa kādām kāpnēm! – Malfojs atcirta, - un pirms lasies, paņem šo, varbūt noderēs.

            To teicis, viņš iegrūda man rokās apsvilušu grāmatu un steigšus metās uz tualetes tālāko stūri.

            Es apmulsusi pētīju netīro vāku. “Burvju spējas un to pārmantojamība vientiešu vidū”. Vai tā būtu atzīšanās? Vai sesks sirds dziļumos nožēlo, ka saucis mani par “draņķasini”? Atšķīru vāku. Grāmatas iekšpusē bija viltīgi izveidota slēptuve, kurā gulēja... zizlis.

            Mans zizlis. Īstais. Pie Olivanda iegādātais. Malfoju muižā pazaudētais. Kā viņš to bija paveicis? Kāpēc?

            Paņēmu zizli kreisajā rokā un izgaisināju pārsējus. Nudien, nelāga brūce. Domās pateicos Zibiņam, kurš bija mācījis burties ar kreiso roku. Pārliecinājusies, ka roka izdziedināta, uzmanīgi atlaidu vaļā žņaugu. Ja es būšu kļūdījusies kaut par vienu asinsvadu... Tomēr ne, asinīm atsākot riņķot, es sajutu simtiem sīksīku adatiņu kņudinām pirkstu galus. Pēc tam es sadziedēju punu uz galvas. Aptaustīju sānus. Sakopu nobrāzto ceļgalu. Nu patiešām varēju doties prom, bet varbūt tomēr vajadzētu pateikties?

            Tai brīdī es sadzirdēju dīvainu, stieptu skaņu. Tad – klusums. Brīkšķis un atkal apspiestas gaudas. Palūkojos apkārt.

            -Malfoj?

            Drako stāvēja ar rokām ieķēries izlietnē. Pleci saspringti, ķermenis izliecies, kājas ieurbušās grīdā.

            -Es gribēju pateikt...

            -VĀCIES!

            -Kas tev kaiš?

            -Es teicu – lasies prom!

            Ja sesks bija cerējis mani aizbaidīt, tad viņš slikti pazina grifidorus. Es piegāju un palūkojos sāpēs saviebtajā sejā, izlietnes malā iekrampētajās, krīta baltajās rokās. Pacēlu zizli. “Sargus!”

            -Tas nelīdz! – viņš noņurdēja, - nekas nelīdz! Var tikai ciest un cerēt.

            -Uz ko?

            -Ka mani neaizsauks. Ka noturēšos...

            Drako miklās rokas slīdēja viena otrai tuvāk, tad labā atrāvās no izlietnes malas un ieķērās kreisajā piedurknē. Audums nostirkšķēja, poga aizlidoja pa gaisu, krekla stērbeles pašķīrās, atklājot manam skatienam uztūkušu delmu ar melni liesmojošu tetovējumu.

            -Es negribu doties pie viņa! Dari kaut ko! Neļauj man aizlidot!

            Voldemorts joprojām bija dzīvs un aicināja kopā savus kalpus. Es bija dzirdējusi stāstus, kā tas notiek, bet ieraudzīt savām acīm liesmojošo zīmi, plati ieplestās, sāpēs satumsušās acis, apakšlūpā ieurbušos zobus, asinīm notecējušo zodu, roku, kas lēnām tuvojās liesmojošajam tetovējumam... Nespēdama izdomāt neko labāku, ieķēros puiša labajā rokā un atlauzu to sāņus. Ko vēl varētu? Sastindzināt vai apdullināt?

            -Varbūt labāk nogalini uzreiz? Kāda starpība tu vai tas Briesmonis?

            Vai viņš murgoja? Vai es būtu pārklausījusies?

            -Tas... nav grūti... koncentrē enerģiju un saki skaidri... Avada...

            Viņš nošņirkstināja zobus.

            -Gr... Hermione! Lūdzu!

            -Nezināju, ka tu tik maz spēj izturēt!

            -Sāpes ir panesamas. Nevaru noslēgt prātu.

            Tāpat kā Harijs - to es sapratu. Toreiz, ceturtajā gadā, pēc tam, kad Strups bija visiem uzrādījis savu Tumšo zīmi, es biju izšķirstījusi grāmatu grāmatas, lai par šo simbolu uzzinātu ko vairāk. Ziņas bija skopas. Kāds izbijis nāvēdis savās atmiņās kaut ko klāstīja par Voldemorta spēju uzrunāt savus kalpus ar Tumšās zīmes palīdzību. Sāpes neesot nekas salīdzinājumā ar paģērošo balsi, kas skanot kalpa galvā. Voldemorts aicinot visus, bet katru uzrunājot kā vienīgo. Lūdzoties kā vienīgo, draudot kā vienīgajam.

            Kādus draudus Voldemorts pielietoja pret Drako? Vai man bija ko likt pretī? Prātā iešāvās veids, kā Noslēpumu kambarī Rons bija novērsis manas domas no šausmas vēstījošā horkrusta. Un, jā, es biju draņķasine. Tām vajadzēja būt gana stiprām izjūtām.

            Ilgi nedomājot, pieplaku asiņainajām lūpām. Gaidīju, ka tikšu atgrūsta, atbruņota vai parauta līdzi uz Aizliegto mežu. Lūpas, sākumā stingas un saltas, pamazām padevās, atbildēja skūpstam, un tad es sajutu rokas, kas skāvienā satikās uz mana skausta, pirkstus, kas jauca un glāstīja matus.

            -Hermione! KO TU DARI? Vēl stundu atpakaļ Noslēpumu kambarī... es domāju, ka tu esi mana meitene!

            Rons bija pamanījies uzrasties īstajā brīdī, lai pasaule atkal nostātos vecajās sliedēs.

            -Tas nav tas, ko tu domā. Es atguvu savu zizli. Palūk!

            -Par iespaidīgu samaksu, vai ne? – Rona balsī ieskanējās histēriska nots, - kamēr mēs sērojam, tu laizies ar šo! Un tev pat nelabi nepalika? Kā tu uzdrīkstējies! Lielajā zālē guļ nonāvētie! Mans nabaga brālis! Šurp nāk nāvēži! Bet tu...

            -Atvēsti, Vīzel! Nekas tāds nenotika. Tava meiča izskatījās tik pateicīga, ka es sagribēju noprovēt, kā tādas vientieses garšo. Nu, kurš no jums pirmais gāzīs man pa purnu? – Malfojs nosmīkņāja.

            Divi zižļi gluži likumsakarīgi pavērsās pret bālo seju. Kaut kur plīsa stikls, tad vēl viens, vēl...

            -Sākas, - Malfojs nomurmināja, - tad tu saki, nāvēži nāk? Rādās, Poters būs miris, un Pavēlnieks... izdzīvojis?

            -Apklusti, ķēms! Hermione, nāc. Katrs cīnītājs tagad būs no svara.

            -Tik skaļi vārdi, Vīzel! - Malfojs smīkņāja, - Un kā tad tu domā cīnīties? “Tukšrokdžimpiņ” vai “Sargus”? Tumšās zintis jau jūs neprotat.

            -Pieturi žaunas!

            -Dūšas trūkst, vai ne?

            -Mokum!

            Malfojs laicīgi parāvās sāņus, lāsts ietriecās sienā. Rons mēģināja vēlreiz. Es paguvu pārtvert viņa roku.

            -Tūlīt izbeidz! Viņš nav apbruņots. Tā nebūs godīga cīņa.

            -Pasaki, kad tas sesks ir cīnījies godīgi? – Rons aizvainoti saknieba lūpas.

            -Nekad. Tomēr tas nedod tev tiesības izrīkoties tāpat!

            Rons nolaida zizli.

            -Labs ir. Lai viņu rauj Velns-Zin-Kas! Ejam.

            Es paliku stāvam.

            -Kas ir?

            -Es neiešu. Man viņš jāaizved pie Dumidora.

            Nu uz mani raudzījās divi pārsteigti skatieni.

            -Tu ko, galvu saspiedusi? Dumidors taču ir beigts!

            -Grendžera nokrita pa kāpnēm. Uz galvas. Mans ieteikums, Vīzel, nevienu viņas darbību nevajag ņemt par pilnu.

            Sašutumā piecirtu kāju.

            -Stulbeņi! Es runāju par Dumidora portretu Direktora apartamentos. Šis portrets gribēja satikt Drako.

            Rons apcirtās un izmetās no tualetes.

           -Paldies.

           -Par ko?

            -Par oriģinālu problēmas risinājumu. Tas līdzēja, - slīdenis nomurmināja, - un par Dumidoru – veikli izdomāts. Vīzelis uzķērās.

            -Neko es neizdomāju. Tevi gaida Direktora apartamentos, un es pieraudzīšu, lai tu tur nokļūtu.

            -Jo tu man neuzticies? Tu, mazā, stulbā, aizdomīgā, pārgudrā vientiese joprojām uzdrošinies man neuzticēties?

            -Tikai tu esi spējīgs izteikt tik pretrunīgus apvainojumus.

            Malfojs samiedza acis. Es sāku soļot uz durvīm. Viņš paskrēja nopakaļ, satvēra mani aiz pleciem, pagrieza pret sevi.

            -Vai tu man neuzticies?

            -Pēc septiņiem briesmīgiem gadiem tas būtu tikai normāli, - es izrāvos un turpināju ceļu.

            -Es neesmu vakarējais.

            -Pieņemsim, ka es tev ticu.

            -Ko? – viņš sastinga.

            -Es tev ticu. Uzticos. Vai beidzot tu nāc?

            Bijām gandrīz sasnieguši Direktora apartamentus, kad sadzirdējām Paši-zināt-kā balsi.

            -Nāciet visi ārā! Nāciet un skatieties! Pārliecinieties savām acīm. Jūsu Izredzētais ir beigts. Viņš guļ pie manām kājām. Skatieties.

            Kas varēja domāt, ka reiz es apraudāšu Harija nāvi, iespiedusi seju slīdeņa kreklā? Ka slīdenis glāstīs manus matus un mēģinās mierināt?

            Atjēgusies, atgrūdu negaidīto žēlotāju un metos prom.

*

1998

Cūkkārpas kauja

Drako atmiņas.

            Notrausu Grendžeras puņķus no krekla, pieglaudu matus un kāpu augšā uz Direktora kabinetu. Durvis bija atvērtas, tomēr pieklauvēju pie stenderes.

            -Nāciet vien iekšā, manu zēn, - Dumidoram visi bija “mani zēni”.

            -Ko vēlaties?

            -Tik vien, kā piebīd’ kāpnīt’s, atver lodziņ’, izmet laukā Šķirmicīt’, - Dumidors dudināja, it kā Potera bojāeja viņu neuztrauktu.

            -Protams, ja vien te būtu kāds rezerves zizlis, - apmulsis nomurmināju.

            -Šobrīd mana kabineta logi nepakļaujas maģiskai iedarbībai. Jums būs jāpaļaujas uz paša spēkiem. Pasteidzieties.

            Starp grāmatplauktiem slējās milzīgas koka kāpnes. Diemžēl tuvāk aplūkojot, tām trūka divu ritentiņu. Stīvējoties ap kāpnēm atklājās, ka arī atlikušie ik pa brīdim iestrēgst.

            -Piedodiet, manu zēn. Sen nav labotas.

            Loga stikli iekrāsojās sārti. Atskanēja Briesmoņa brēciens.

            -KURŠ TAS BIJA? Kurš uzdrošinājās?

            -Ātrāk, manu zēn!

            Tālāk kāpnes slīdēja vieglāk. Portrets vai ne, bet kādu drusku maģijas tas spēja pielietot.

            Pagalmā pūlis kaut ko brēca. Steigšus uzrāpos pa kāpnēm un palūkojos laukā.

            -Lēniņš.

            -Ko?

           -Tas bija Lēniņš, kas uzdrošinājās uzbrukt Briesmonim. Nu saņems sodu, - atteicu un kāpu lejā meklēt šķirmici. Uz rakstāmgalda to neatradu.

            -Palūkojieties kādā no skapjiem.

            Atvēru skapi un knapi noķēru dīvaino priekšmetu, pirms tas bija uzkritis man uz galvas.

            -Iespējams, es būšu kļūdījusies, - šķirmice nomurmināja.

            -Jā, es arī brīnos, kāpēc mani neiešķiroja Elšpūtī. Kas tālāk? – es īgni noņurdēju.

            -Šķirmici vajadzēs izmest pa logu.

            -Lai Merlins parauj! – mice šņāca. Es pūlējos pagriezt aprūsējušo loga rokturi. Visbeidzot logs bija vaļā. Lejā pagalmā Briesmonis vicināja zizli. Izklausījās, ka viņš bļauj “Šurpum!” Sabijos, ka esmu pamanīts. Atvēzējos un izmetu protestējošo mici pa logu.

            -Kas tur notiek? – Dumidors ziņkārīgi jautāja.

            -Ek, uzmauca šķirmici Lēmiņam galvā. Aizdegās. Viņš norāva... Zobens? Grifidora zobens! Nocirta čūskai galvu. Visi skrien iekšā... Poters!? Es neredzu Potera līķi. Viņš ir pazudis!

            Aiz pārsteiguma sazvārojos.

            -Oh, nu tik iet vaļā! Mana mamma! Viņai nav zižļa, - steigšus kāpu lejā, - man jādabū viņa drošībā.

            -Pagaidiet, man jums vēl kas jāsaka! - portrets iebrēcās, bet es jau skrēju uz durvīm.

            -Man nav laika jūsu niekiem.

            -Reizēm niekiem, manu zēn, ir lielāka nozīme nekā jūs domājat, - pamācoši noteica Dumidors. Es aizcirtu durvis.

*

1998

Cūkkārpas kauja

Rona atmiņas.

            Todien es sapratu, kā viens lāga burvis var būt laimīgs un izmisis vienlaikus. Mēs uzvarējām. Forši. Harijs izdzīvoja, sakāva Paši-zināt-ko un kļuva varonis. Arī forši. Bet Fredijs, mans mīļākais brālis, bija un palika miris. Mans uzvaras prieks bija sabojāts. Vēl viena darvas karote medus mucā – mana meitene piekrāpa mani ar ienaidnieku. Lai kā viņa attaisnotos, es zinu, ko redzēju. Protams, svarīgākajā brīdī viņa atgriezās, cīnījās man blakus, pat pāris reizes mani izglāba, bet to skatu es nekad neaizmirsīšu.

            Direktora kabinetā es tik tikko spēju pacietīgi noklausīties Harija lielīšanos par piedzīvoto. Un tās slavas dziesmas Strupam. Runā, ka domnīcā redzēto katrs uztverot citādi. Es noteikti būtu saskatījis profesoriņa divkosīgo dabu. Tikai Harijs spēja piedot visiem un visu. Kad es atceros, kā viņš Paši-zināt-kam lūdza nožēlot grēkus, nelabi metas!

            Pēcāk Harijs teica, ka esot noguris un iešot pagulēt, bet pats metās uz zāli uzmeklēt Malfojus. Tāds liekulis! Es paslēpos aiz blakus kolonnas un centos saklausīt, par ko šie runā.

            -Es gribēju pateikties par dzīvības glābšanu, - Harijs pieglaimojās Malfojietei.

            -Dzirdēju, ka tu esot izglābis manu dēlu. Uzskati to par parāda nolīdzinājumu, -Malfojiete salti atteica.

            -Vēl labāk būtu, ja tu pasargātu mūs no Azkabanas, - vecais sesks bezkaunīgi piemetināja.

            -To es nevaru apsolīt, - Harijs ieklepojās, - patiesībā esmu šeit, lai aizņemtos jūsu dēlu.

            -Vedīsi mani pie auroriem, Poter? – jaunais sesks apjautājās. Ņirdziens gan izklausījās tāds drebelīgs.

            -Tava torņa vecākais guļ miris Bubuļu būdas putekļos. Es gribu viņu atgādāt atpakaļ Cūkkārpā, - Harijs lēni teica, - vai nāksi ar mani?

            -Drako nekur neies! – Malfojiete ievaimanājās.

            -Nevajag, māt. Ļaudis sāk skatīties.

            -Tas mums ir liels pagodinājums, - vecais sesks negaidīti teica, - protams, Drako, tev jāiet. Poter, pieskati, lai viņam nekas ļauns nenotiek.

            Harijs kaut ko nomurmināja.

            Es klusu nošņācos. Tas esot draugs. Tagad viņš brāļojās ar nāvēžiem. Par mani, labāko un uzticamāko, viņš bija aizmirsis.

            Tikko tie abi izgāja no zāles, es steidzos uzmeklēt aurorus. Kāds skaļš tips, garš, plecīgs, ar spožiem uzplečiem man likās svarīgāks nekā citi.

            -Aurora kungs?

            -Jāsaka – virsniek Ričardson! – virsnieks uzbrēca, - Ko gribi?

            -Virsniek Ri-i-čardson, - es savaldīju drebošo balsi, - jums jāzina, ka te starp uzvarētājiem slēpjas daži ļoti bīstami nāvēži, kuriem pienāktos būt Azkabanā. 

*

1998

Cūkkārpas kauja

Harija atmiņas.

            Es steidzos. Mans ceļabiedrs paklupa uz sadragātas skulptūras atlūzām, gandrīz uzkāpa sašķaidītam zirneklim, iebrida peļķē, bet laikam jau neuzdrīkstējās žēloties.

            Vālējošais vītols purināja savus pašķidros zarus un izskatījās vēl greizāks nekā parasti. Zemē gulēja biezs zaru klājiens, spēj tikai izvēlēties. Sameklēju gana garu vicu, tomēr šoreiz atvairīt niknās zaru pātagas nenācās – koks, tikko tam pietuvojās, norima un ļāva atvērt ieeju slepenajā alā. Jau stāvēdams uz pirmā pakāpiena, atskatījos. Malfojs brīdi svārstījās, aizdomīgi uzlūkoja koku, tad skriešus metās uz alu. Pie ieejas nenobremzēja un uztriecās man virsū. Būkšķi, šņākuļošana, paklusas lamas nenorima, kamēr abi nebijām noripojuši līdz pašai lejai.

            -Nu, sasodīts, akurātāk nevarēji?

            -Malā pavākties nevarēji?

            Brīdis nebija no jautrajiem, tomēr man sanāca smiekli. Malfojam bija tik nožēlojams izskats.

            -Mums paveicās – parasti viņš cenšas upuri sagrābt un ielidināt alā.

            -Esmu redzējis, - Malfojs novilka.

           -Neesi pārdomājis?

            -Poter, pēdējā gada laikā tiku labi apmācīts līķu nešanā. Ak jā, vēl acu aizvēršanā un bedru rakšanā. Piekritīsi, tas ir daudz vieglāks darbs nekā mocīšana un nobeigšana.

            -Man žēl.

            -Upuru? Pēc nāvēžu lāstiem viņi labāk jutās Garu pasaulē.

            -Tevis. Vai viņi tev rādās sapņos?

            -Katru nakti. Un tagad vēl arī Krabe. Tā nebiju gribējis.

            -Tu taču neizsauci postuguni?

            Malfojs stomījās.

            -Tobrīd ne. Man tos vārdus pieteica lietot galējas vajadzības gadījumā. Nekad tādus nebiju teicis. Mazliet patrenējos. Varbūt par skaļu.

            Sevišķi pārliecinoši tas neizklausījās. Slīdenis čīkstulīgā balsī turpināja:

            -Man to lāstu pateica profesors Strups. Ja viņš zināja... kāpēc nebrīdināja?

            -Vai tad tu būtu to izteicis? – pajautāju, jau iepriekš zinādams atbildi. Neviens no slīdeņiem nebūtu gatavs ziedot savu dzīvību.

            -Varbūt... ja nebūtu citas izejas.

            Nicīgie vārdi paši lauzās uz lūpām.

            -Tev taču būtu bail? Droši vien visu kauju notupēji pagrabā?

            Atskanēja būkšķis. No alas sienas izvēlās daži akmeņi. Man tomēr nezvēla.

            -Piedod, ja kļūdījos. Tāds iespaids.

            -Ko citu Izredzētajam domāt? Tevis tur nebija un, jā, man bija bail no visa un visiem. Pēc tam kāds piešķīra kasti ar dullumbumbām. Metu kristāla lodes, kaut kādus niknus augus, akmeņus.

            -Tev nav jāatskaitās.

            -Man radās iespaids, ka ir gan. Es atdevu tavai draudzenītei viņas veco zizli. To pašu, ko jūs pametāt mūsu mājā. Biju pieglabājis. Šķita, ja to iemantotu mana tante, jums būtu problēmas.

            -Ak, tad tāpēc mūs nemeklēja.

            -Jā, un tēvs sameloja, ka esot pārskatījies. Pavēlnieks ārdījās. Es pievācu zizli, noslēpu, atvedu uz skolu.

            -Ko teica Hermione? – es apjautājos. Malfojs sastomījās.

            -Ek, paldies un vai cik labi. Tur nebija laika runāties, uzradās Vīzlijs.

            Nu sapratu, kāpēc Rons vairījās no Hermiones kā no mēra apsēstās. Es pūlējos atcerēties, cik tālu vēl jāiet, bet Malfojs, sajutis iespēju pielabināties, turpināja.

            -Strups toreiz, muižā, teica, lai es palīdzot jums izbēgt. Un šovakar... viņš lika man atgriezties Cūkkārpā. Apgalvoja, ka tu man uzticēšoties. Nu, viņš allaž tevi turēja par ko īpašu.

            -Viņš mani? Nē, viņam īpaša bija mana māte. Mani viņš necieta ne acu galā.

            Šoreiz nobremzēja Malfojs.

            -Kur nu, es pat teiktu, ka tu biji viņa mīļākais skolnieks.

           -Nemuldi, viņš allaž mani izsmēja un pazemoja!

           -Nē, Poter, mēs bijām tie, ko viņš neturēja nekādā cieņā. It kā jau mums bija gādīgs un gudrs torņa vecākais, bet pietika tikai tuvumā parādīties grifidoriem un tev, kā mēs izgaisām. Mēs varējām stāvēt uz galvas, varējam uzspridzināt klasi, ārdīties, kā vien ienāca prātā, bet viņš redzēja tikai tevi. Visus septiņus gadus – viņš bija kā apsēsts ar tavu personu!

            Apmulsis uztriecos virsū satrunējušai kastei. Paberzēju celi, uzmanīgi palūkojos gar kastes malu. Gaisā jautās nemiers, it kā atbalsis no tikko izskanējušām skaņām, bet varbūt tie bija paša sirdspuksti. Vēlreiz vajadzēja doties telpā, kur Voldemorts bija izrēķinājies ar savu kalpu. Kam īsti Severuss bija kalpojis? Ko atbalstījis? Kur, pie Merlina, viņš bija palicis?

            Brīdi abi vaļā mutēm aplūkojām uz grīdas pamesto melno apmetni.

            -Te nu bija, viņš ir pazudis. Bet tu teici, ka nevaram pamest viņa līķi guļam vecajā graustā uz putekļainas grīdas! – Malfojs ņirgājās, - šķiet, runas par Strupa nāvi bijušas nedaudz pāragras.

            -Palūk!

            Sekodams nojautai, pacēlu augšup Strupa apmetņa stūri. Uz grīdas gulēja tumšpelēks zizlis.

            -Interesanti. Tad viņš ir izdzīvojis vai tomēr miris? - Malfojs iesvilpās.

            -Ir tikai viens veids, kā to pārbaudīt. Paņem.

            -Kāpēc es? No kurienes tāda uzticība?

            -Es teicu – ņem!

            Malfojs nedroši pasniedzās pēc zižļa. Tas tikko manāmi iemirdzējās.

            -Man šķiet, tāds arī bija viņa nodoms.

            -Pamest zizli un notīties? Poter, viņš jau nu gan tā nedarītu!

            Es domīgi aplūkoju zizli, tad sāku iztaustīt pamestā apmetņa kabatas. Nodzinkstēja pudelītes, putekļos izkrita daudz pieredzējis sudraba nazītis, tam nopakaļ noplivinājās saņurcīts fotogrāfijas fragments. Es apgriezu to otrādi. Brīdi vēroja mātes smaidu. Tātad arī no šī dārguma Strups atteicies. Kālab?

            Daudz nedomādams, atraisīju Hagrida dāvāto maisiņu un izvilku otru fotogrāfijas pusi. Saliku abas kopā.

            -Labotus!

            -Tev neviens neko neprasīja!

            -Es tikai gribēju pārbaudīt zizli. Tas darbojas.

            -Sanāk, tas ir tevi atzinis.

            -Bet iepriekšējais saimnieks...

            -Iepriekšējais saimnieks ir no tā atteicies par labu tev, - es nopūtos, - un tas nozīmē – ka viņš ir devies tālāk.

            -Kurp? Pats visiem klāstīji, ka viņš esot miris.

            -Bija, nebija. Vienu brīdi es arī biju miris. Sēdēju tādā kā Kingkrosas stacijā. Kāds man piedāvāja divas iespējas – doties tālāk pasaulē vai atgriezties un pabeigt cīņu. Es izvēlējos otro. Kāpēc lai viņš neizvēlētos pirmo?

            -Lai aizbēgtu?

            -Varbūt viņš saprata, ka cilvēka dzīve ir kas vairāk nekā bērnu dienu atmiņas un īpašu spēku radīti brīnumi, - es pie sevis nomurmināju. Nelikās, ka Malfojs būtu mani sapratis.

            -Burvim dzīvot vientieša dzīvi ir nožēlojami.

            -Un kā ir būt stiprāka burvja pakļautam un izmantotam?

            -Arī draņķīgi.

            -Jūs abi – zižļus zemē un marš – pie sienas! – durvju ailē parādījās vairāki vīri auroru apmetņos. Mēs netaisījamies padoties, tomēr mūsu pamestās burvestības atlēca kā no prasmīgi uzburta vairoga. Svešie darbojās, neievērojot spēles noteikumus – viens rokas mājiens un mūsu plaukstas gribot negribot izlaida zižļus, kājas pašas sāka atkāpšanos.