Lauku dabas hipnotizējošā harmonija.

Dubļiem pielietais ceļš, kuru izrobojušas ledainas lāmu acis ar zaļjūras dziļumiem. Saule savij debesis kā zīda lakatus. Ne aci nenovērst no šī pinuma. Meža smagnējais, nekustīgais miers, kas apskauj un nogulda savā klēpī. Tā, ar zariem sadurstītais, ceļš, kurš plēš zābaku zoles. Vējš, kurš koķeti vienmēr grib paturēt manu matu šķipsnu starp lūpām vai aizplīvurot priekšā skropstām. 

Kailo ābeļzaru ievainojošie pieskārieni.

Iebrist līdz potītēm stiklaina ledus peļķē. Dzīvīgs zaļums kā ūdensmeitas mati zem stingā pārsega. Aukstūdens mēle, ielavījusies caur zābaka robu, nolaiza kāju pirkstus.

Ieskriet istabas siltajā mutē. Noaut basu pulsējošu kāju. 

Cukurainais hiacinšu smārds atsitas pret nolupušo loga rūti un noskūpsta pēdējos saules starus.