- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
,,Brokastis un lidošana’’

Pirmajā brīdī kad Nekana pamodās viņa nesaprata kur ir. Kādēļ viņai apkārt ir aizkari? /Bet forši aizkari!/ Viņa pusaizmigusi juceklīgi nodomāja. Tad pēc pāris sekundēm viņa saprata ka ir Cūkkārpā. Viņai jau atplauka smaidā. Viņai patika Cūkkārpa. Un viņai arī tīri labi patika Džeimsa banda. Neko daudz jau no Cūkkārpas viņa vakar neredzēja, bet to ko redzēja, tas bija interesants. Pat Šķirmice. Lai gan viņai ne īpaši patika ka viņa ložņāja pa viņas domām. Un dīvaini ka viņa uzskatīja ka Nekana ir gudra. Viņa laikam ka to sacīja pirmā Nekanai. Neteiksim ka visi viņu sauca par stulbu, bet netieksim arī ka uzskatīja par īpaši inteliģentu un gudru. Lai arī kā Šķirmices pārdomas vai likt viņu Kraukļanagā glaimoja. Un kā vēl glaimoja.
  Pēc pāris minūšu domāšanas un staipīšanās viņa saprata ka ir diezgan liels klusums. Un ka viņai gribas ēst. Vai tad ir tik vēls jau? Nevar būt. Viņa jutās tā it kā būtu apmēram 8 vai 9 no rīta. Tikai tad viņa atcerējās par klusum burvestību ko vakarā uzlika. Viņa izvilka zizli no spilvena apakšas kur to vienmēr glabāja drošības dēļ un noņēma burvestību. Izrādījās ka tā ir bijusi tīri derīga, jo tagad bija dzirdama paskaļa krākšana. Tātad nebija vēls. Viņa klusām attaisīja aizkarus un apskatījās apkārt. Visi aizkari gultām bija aiztaisīti, un nebija nevienas šķirbiņas pa kuru palūrēt uz jaunajām skolasbiedrenēm. Lai arī kā Nekanai tas arī īpaši neinteresēja. Viņa piesardzīgi izkāpa no gultas.
  Par laimi viņa izkāpa no gultas ar labo kāju. Un tas nebija tīšām, jo viņa par to atcerējās tikai pēc tam kad bija jau izkāpusi. Vispār jau viņai būtu vienalga, bet viņa zināja ka tā arī ir- ja izkāpj no gultas ar kreiso kāju, tad diena būs sūdīga. Jo, tas viņai jau pāris reižu bija piepildījies.    Piemēram tad kad viņa mājās pie galda no rīta aizmiga un ar seju iegāzās brokastu pārslu šķīvī. Nu tas jau varēja arī būs saistīts ar to ka viņa līdz rītam spēlēja kārtis ar draugiem. (Viņas mamma bija aizliegusi iet pie draugiem, tādēļ viņa ar lidu pulvera palīdzību daļēji (tas nozīmē viņa tur bija tikai līdz viduklim) ieradās pie viņiem pa nakti.). Bet, tas jau tā.
  Izkāpusi no gultas viņa pagriezās atpakaļ. Pamājusi ar zizli un nočukstējusi kārto, viņa pagriezās pret vannasistabas durvīm un klusām līdz viņām aizgāja.
  Aizslēgusi durvis viņa atviegloti nopūtās. Viņa ne pārāk gribēja iepazīties ar pārējajām meitenēm. Ja godīgi, viņa bija diezgan kautrīga. Nu labi, ar puišiem bija izņēmums, jo ja tu viņiem patīc tad viņiem ir vienalga cik stulba tu esi. Tas ir nedaudz idiotiski, bet tā nu tas ir.
 Nekana pagriezās pret spoguli, atvēra muti norādījusi ar zizli uz muti noteica tīro. Viņai patika būt burvei. Daži viņas burvju draugi tīrīja zobus kā vientieši, bet Nekana deva priekšroku burvju vārdiem, un laika taupīšanai. Protams tad kad viņa bija mājās viņa tik bieži nelietoja maģiju, bet Cūkkārpā bija savādāk. Un piedevām viņa tagad gribēja pasteigties lai tiktu kaut cik agri laukā un varētu palidot uz slotas. Klusībā viņa cerēja ka tiks Grfidora komandā. Tad jau redzēs. Viņai viss labāk patiktu būt triecējai. Viņai arī viss labāk sanāktu būt triecējai, jo viņai bija laba reakcija. Ja tu pāris gadus palidinies uz slotas pa mežiem, tad reakcija izsktrādājas līdz pilnībai. Un ja vēl ir pavasaris kad visi putni kā aptrakuši lidinās apkārt, bez labas reakcijas tu drīz vien būsi putnu slaktētājs.
  Ar tādām domām viņa aši ielīda dušā. Pāris minūtes zem karsta ūdens, matu ieziepēšana, izskalošana un viņa bija ārā. Viņa ar zizli norādīja uz ķermeni un pasacīja slaukus. Nu vispār jau šodien viņa maģiju lietoja krietni par biežu, bet viņai patika. Un tas tik tiešām ietaupīja laiku. Un laiks ir galeoni. Viņa ar zizli izpildīja mazu, bet sarežģītu mājienu pēc kura no tā sāku plūst karsta gaisa straume. Viņa pāris minūtēs (tagad viņai bija īsi mati) izžāvēja matus un, ja tā var teikt uzvilka drēbes. Precīzāk sakot gan uzmorfēja. Protams ka tā bija skolas forma. Ja tā to var nosaukt. Varbūt ka brīvdienās tā nebija jāvelk, bet viņai tā tīri labi patika. Vienkārša zaļa mantija. Zem tās viņai bija melnas ādas bikses un melns, bet viegls džemperis ar atsegtiem pleciem, bet kas gan to redzēja?
  Tad viņa atkal klusām atslēdza durvis un izlavījās ārā. Atkal pielavījusies pie savas lādes viņa izņēma ,,Nimbus 1900’’. Viņa bija lepna par savu slotu. Tā pagaidām skaitījās viss, viss labākā. Viņa varēja derēt ka nebūs daudzi skolēni kam ir tik pat laba slota.
  Tad viņa novaibstījās. No sākuma taču vēl bija jāiet ēēēēsst. Pagaidām viņai īstenībā vispār negribējās ēst, bet viņa zināja ka drīz vien sāks gribēties. Tad viņa ar zizli uzsita pa slotu un nočukstēja nošķitum. Zizlis palika līdzīgs hameolonam. To varēja pamanīt, bet bija kaut vai nedaudz jāpiepūlē acis un jāieskatās lai viņu ieraudzītu. Tad viņa klusām izsteidzās no istabas. Žēl ka viņa nezināja cikos būs augšā zēni. Varbūt ka viņi jau tagad bija augšā, bet viņa šaubījās. Un tagad arī viņu tas īpaši neinteresēja. Tagad viņai gribējās paēst un tad lidot. Un varbūt tad viņa meklēs zēnus. Tad jau redzēs.
  Viņa klusām izlavījās no istabas. Koptelpā viņa atviegloti izelpoja un pieņēma savu mīļāko tēlu- viņu pašu. Vismaz viņa uzskatīja ka tā ir viņa pati. Šo tēlu viņa viss biežāk izmantoja un arī ar to viņa ieradās Cūkkārpā. Un ar to viņa arī nostaigās visus Cūkkārpas gadus. Viņas vecmamma jau brīdināja lai viņa Cūkkārpā īpaši bieži tēlu nemaina, jo daudzus tas kaitina un daudzi vienkārši viņu nevarēs atpazīt. Jā bija lieta kas bija metamorfomaga spējā nedaudz kaitinoša.
  Izrāpusies pa izeju viņa lēnām aizgāja līdz gaiteņa galam... Tā, kur īsti IR ēdamzāle? Viņa paskatījās uz gleznām kuras bija pie sienas un piegāja pie kādas kurā bija attēlots vīrietis kas domīgs sēž pie galda tumšā istabā. Viņš ar interesi skatījās uz Nekanu.
  -Ēēēm... Atvainojat, bet vai jūs nezinat kā nokļūt līdz ēdamzālei?-
Vecais burvis priecīgs pakratīja galvu un ar gaišu smaidu atbildēja:
  -Zinu. Beidzot kāds pieklājīgs jauneklis. Aizej līdz gaiteņa galam, nokāp 2 stāvus zemāk tad nogriezies pa kreiso gaiteni, ej līdz galam, nogriezies pa labi un tu būsi klāt!-
Nekana priecīgi pasmaidīja un laipni pateicās. Tad viņa aizsteidzās līdz gaiteņa galam un nolēkšoja lejā pa kāpnēm. Viens stāvs, otrs... Tā tagad pa kreisi... Pa labi... Un voila- esmu klāt! Viņa pie sevis klusām domāja. Un viņai par pārsteigumu viņa arī bija klāt. Viņa klusībā bija prātojusi vai tik tā glezna viņu neāzē. Tas likās PĀRĀK viegli.
  Iegājusi ēdamzālē viņa manīja pie visiem galdiem dažus skolēnus. Nedaudz kautrīgi viņa apsēdās pie Grifidoru galda bet, pie pašām durvīm. Slotu viņa neuzkrītoši nolika uz sola sev blakus. Neviens slotu nepamanīja. Lieliski. Viņa klusībā apmierināti smejoties uzlika sev uz šķīvja dažas olas un pāris sviestmaizes ar lasi. Diezgan nesaskanīgas brokastis, bet garšīgas gan. Aši apēdusi ēdienu viņa pievilka tuvāk augļu trauku. Lēnām ēdot augļus viņa nopētīja skolniekus pie Grifindora torņa gada. Viens no tiem bija nopietns zēns ar brillēm uz deguna viņš lasīja grāmatu. Tas lika Nekanai pasmīnēt. Lasīt ēdot? Interesanti... Tālāk sēdēja pāris meitenes. Cacas. Viņa pazina šo sugu jau no pirmā acu zkatiena. Viņai riebās cacas. Cacas bija vienkārši pārāk cacīgas. Un rozā. Punkts. Tālāk sēdēja meitene, TĀ jau bija interesantāka. Ar blondiem īsiem un spurainiem matiem viņa izskatījās piemīlīgi. Tikai... Arī viņai bija līdzi slota. Tādēļ Nekana aši aprijusi pēdējo banāna gabaliņu steidzīgi piecēlās kājās. Viņa cerēja ka tā meitene ir tik ko kā atnākusi NO lidošanas, nevis UZ lidošanu. Viņa ļoti, ļoti cerēja.
  Izskrējusi pa zāles durvīm viņa dziļi ieelpoja. Gaiss bija karsts lai gan bija tikai rīts. Viņa izgāja ārā pa lielajām durvīm un pagāja uz priekšu. Cerams ka noteikumos nebija rakstīts ka nedrīkst lidināties pa visu skolas teritoriju. Diez vai. Viņa izvilka zizli no mantijas apakšas un ar to uzsita pa slotu, un nočukstēja buramvārdus kas noņēma nošķituma burvestību. Viņa vēlreiz dziļi ieelpoja un laimīga pasmaidīdama uzkāpa uz slotas un atspērās. Gaiss pluinīja viņas matus. Viņa aplidojusi mazu lociņu pacēlās augstāk un lidoja uz kalambola laukumu. Tur varēja redzēt ka šaudās kāds cilvēks. Zēns viņa nosprieda pielidojot tuvāk. Ar īsiem, spurainiem un melniem matiem. Un piedevām viņa viņu pazina.
  -Ei, Džeimss! Hello?!-
Pēdējo vārdu viņa izsauca pēc tam kad Džeimss bija nedaudz apjucis paskatījies apkārt. Viņa pilidoja viņam klāt prasmīgi nobremzējot. Viņš izskatījās diezgan pārsteigts.
  -Čāāāu. Tu arī lido, ja?-
Nekana novaibstījās un iesmējās.
  -Nē zini es tagad slauku gaisu.-
Viņš arī iesmējās. Tad viņš palidoja gabaliņu atpakaļ un aplūkoja Nekanu. Nekana sarauca uzacis uz augšu. Viņa izskatījās izbrīnējusies. Un nedaudz aizdomīga.
  -Tu labi lido? Nu reakcija ātra? Kalambolu spēlēt māki?-
  -Man nav ne jausmas vai es lidoju labi, bet reakcija man ir tīri laba. Es mājās parasti lidoju pa mežu.-
Viņš iesmējās un nedaudz domīgs nopētija (jau atkal!) Nekanu. Viņa izskatījās ka varētu tīri labi spēlēt kalambolu. Tikai kā kas? Triecējs? Dzinējs? Meklētājs diezvai. Viņš pats bija meklētājs un viņam arī gribējās palikt meklētājam.
  -Nu labi... Pārbaudīsim tevi. Noķer mani.-
Nekana iesmējās un strauji lidoja Džeimsam klāt viņš veikli izvairījās un strauji pikēja, Nekana gandrīz neatpaliekot viņam sekoja. Viņa kopā ar Džeimsu pēkšņi izgāja no pikējuma. Džeimss apbrīnā pašūpoja galvu. Parasti visi ietriecas. Apmetuši pāris lokus un izlidojuši pat cauri kalambola stīpām Nekana strauji uzdzina tempu un noķēra Džeimsu aiz mantijas stūra. Nobremzējusi un šķelmīgi paskatījusies uz viņu Nekana iesmējās.
  -Nu? Kā tad es lidoju?-
  -Labi. ĻOTI labi vispār. Gribi spēlēt komandā?-
Viņam nemaz nebija jāpaskaidro kādā komandā. Nekana tāpat saprata. Viņa domīga pasmaidīja... Un tad atbildēja:
  -Zināji, labprāt. Tikai es varēšu NEbūt meklētāja? Tas ir nedaudz garlaicīgi lidināties pa laukumu un meklēt kaut kādu sūda bumbiņu. Lai gan ja zibsni varētu paturēt un pēc tam pārdot, tad vismaz būtu kāds pamudinājums meklēt viņu...-
Pēdējo teikumu viņa izteica domīgā balsī. Džeimss pasmējās par viņas vārdiem.
  -Nu atnāc nākam otrdien sešos vakarā uz kalambola laukumu, tad būs pārbaude. Un par to meklētāju, nekas tev tik un tā neiznāktu. Nav jau ka tu slikti spēlē!  -viņš aši piemetināja ieraudzījis Nekanas sejas iztieksmi-  bet, es jau esmu meklētājs. Ja kas, piesakies gan uz triecēja gan uz dzinēja lomām.-
  Nekana pasmaidīja un pamāja ar galvu.
  -Bet, man liekas ka es jau ieši Džeimss. Gribu paskatīties kas man ir sabāzts lādē.-
  Pēc pēdējā teikuma viņa atvadoties pamāja ar roku un aiztraucās uz pils pusi. Džeimss nedaudz apstulbis pagrozīja galvu. Viņš nevarēja pierast pie tā cik pēkšņi Nekana atvadījās. Tas izskatījās ka ir jau ieradums. Viņš noskatījās Nekanai pakaļ. Viņa lidoja uz pils pusi. Bet, pils durvis taču bija otrā pusē... Pēc brītiņa viņš ieraudzīja kā Nekanas stāvs, kas jau bija sarucis krietni mazāks ielido pa vienu no pils logiem. Pašūpojis galvu, jo viņam nekad neienāktu ielidot guļamistabā pa logu viņš laidās uz pils pusi.
  Kad Nekana bija ielidojusi istabā viņa nopētīja klasesbiedreņu gultas. Visas kā viena bija nekārtīgi saņurcītas. Viņa nobolīja acis. /Vai tad ir tik grūti saklāt gultu... Kaut vai ar burvestības palīdzību!/ Viņa nopūtās un piegāja pie savas gultas. Tumšais bija aizmidzis un gulēja pieķēries pie stangas. Nedaudz saraukusi uzacis viņa ar zizli izdarīja nelielu mājienu, fokusēdama burvestību uz savu sikspārni, un jau kuro reizi nočukstēja klusum. Viņa gribēja lai viņas mājdzīvnieks kārtīgi izguļas. Un lai izgulētos ir nepieciešams klusums. Tad viņa smagi nopūtusies pacēla lādes vāku. Tā, tā, tā. Te būs ko darīt. Viņa piegāja pie sava naktsskapīša un atvēra atvilkni. Iebāzdama zizli iekšā atvilknē viņa izpildīja diezgan sarežģītu mājienu un noteica- izpleties. Pēc viņas vārdiem varēja burtiski redzēt kā padziļinās atvilkne. Nekana apmierinati nošūpoja galvu un piegāja atpakaļ pie lādes. Viņa sarauca pieri. Ar ko sākt?
Tad paņēma mikstūru komplektu un sāka kārtot naktsskatpītī. Katlu vinā stūrī... Tajā iekšā daļu kastīšu. Stikla pudeles salikt vienā stūrī, un tā tālāk.
  Viņa nosprieda ka viss sakarīgāk būs ja visus mācībās nepieciešamos priekšmetus viņa liks pirmajā atvilknē, grāmatas otrajā, bet viņas pašas personiskās mantas trešajā. Tā arī viņa aizvadīja lielāko daļu dienas. Tā kā viņa ne pārāk gribējās ēst viņa nemaz pusdienās neaizgāja. Vakarā viņa nopūtās un aizcirta lādes vāku, tajā bija palikusi tikai slota un tās kopšanas līdzekļi. Viņa ļoti rūpējās par savu slotu.
  Diezgan garlaicīga diena. Lai gan viņa nebūt nebija iebildumu var teikt ka jau tikt uzņemtai Grifidora komandā. Pēc laba brīža, ko viņa pavadīja bezmērķīgi sēžot uz gultas un spēlējoties ar zizli viņa atcerējās par derībām. Pasmīnēdama viņa piecēlās no gultas un steidzīgi devās uz istabas durvīm. Viņa varēja derēt (ko viņa vispār jau arī bija izdarījusi) ka Džeimss neapēdīs tās divas bļodas ar želeju. Viņa vēl jo projām nedaudz smīnēdama attaisīja durvis un izgāja koptelpā.
Autora piezīmes
Beigas ir diezgan neveiklas, zinu jau zinu. :D Vienkārši ja es VĒL turpinātu sanāktu pārāk gari.
Atsauksmes (15)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.