Burvestības, Zabs- Slīdenis un došanās izlikties par mēnessērdzīgu.



Pēc krietnas aizelšanās dēļ skriešanas un pāris slepeno eju izmantošanas, viņi beidzot nonāca pie Burvestību klases. Ja godīgi, nedaudz vēlāk nekā viņiem vajadzētu būt nonākušiem. Un tā domāja ne tikai Nekana, bet arī pasniedzējs. Nosodoši pagrozījis galvu, viņš lika tiem apsēsties. Nekana apsēdās tieši aiz Džeimsa, bet pārējie Laupītāji izvietojās viena zīmītes lidojuma attālumā viens no otra. Brītiņu nopētījis Nekanu un pakasījis galvu viņš atjēdzās, ka tā laikam ka tomēr ir tā jaunā skolniece. Papurinājis galvu skolotājs Nekanu iepazīstināja ar sevi. Viņš bija profesors Marjs. Kā viņš jau paspēja pasūdzēties viņam reizēm bija īslaicīgi atmiņas zudumi, dēļ kādas galvas traumas ko viņš ieguva cīnoties ar nāvēdi.
-Ak... Jaunības ziedu laiki...-
Viņš klusām nomurmināja un sērīgi nopūtās. Un viņam tiešām bija jāsaka ,,jaunības laiki’’, jo mati viņam, lai neteiktu vairāk, nebija īpaši daudz, un nerunāsim nemaz par to ka viņš knapi varēja noturēt zizli rokās, nedrebinoties un to neizmetot no rokām.
  Sāka viņš ar pāris parastajām katra gada ievadfrāzēm, no kurām daļa bija veltītas tam, lai Džeimsam un Siriusam atgādinātu cik šis ir svarīgs mācību gads un ka tajā noteikti nedrīkst jokoties un izmuļķot profesorus. Džeimss vēl paliecās atpakaļ un noinformēja Nekanu ka tā viņš apgalvo katru gadu, jau kopš pirmās klases. Pirmās tādēļ ka viņš bija paspējis Šķirošanas laikā aiznest cepuri atpakaļ pie galda un, protams ka netīšām, atļaut to  izraut Pīvzam no rokām.
Galu, galā šogad viņiem būs S.L.I.M.i.( Sākuma Līmeņa Ieskaites Maģijā, kā viņš izskaidroja tiem kas bija nedaudz atpalikuši.). Pēc vēl kādām 20 minūtēm, pa kurām Nekanai bija sākusi klanīties galva, viņš beidza runāt. Beidzot. Tā kā bija palikušas vēl tikai kādas 5 minūtes no stundas viņš viņus palaida agrāk. Pēc izbrīnīta skatiena Džeimsa virzienā, viņa sameta mantas iekšā somā un piegāja viņam klāt. Pēkšņi viņai prātā ienāca kāda doma. Satraucoša. Viņa sarauca uzacis.
  -Hei, man tikai liekas, vai arī rīt ir pilnmēness...?-
Žuburs izmisīgi paskatījās uz pārējiem Laupītājiem. Viņi nedzirdēja ko Nekana jautāja, bet pēc Džeimsa sejas izteiksmes spriežot kaut ko ne īpaši labu. Viņš sarauca uzacis, izliekoties ka nezin nevienu iemeslu, kādēļ viņai to vajadzētu jautāt.
  -Jā, ir gan. Kas par lietu?-
Tagad viņai bija kārta gandrīz krist panikā. /Domā iemeslu, domā iemeslu, domā iemeslu... Kaut ko smieklīgu. Smieklīgu. smieklīgu, smieklīgu. Ā! Izdomāju./
  -Nu... es esmu daļēji mēnessērdzīga.Tas izpaužas tā ka es reizēm sāku lidināties apkārt ar slotu. Un parasti kaut kur arī ieskrienu. Kaitinoši- priekš manis.-
/Jā, tas derēs. Nevainīgs attaisnojums. Fūu. Krīze pārvarēta. Var atslābt./  Lai gan viņa to nezināja, Džeimss viņai pretī, domāja gandrīz to pašu.
  -Nopietni? Mēnessērdzīga?-
Viņš gandrīz sāka smieties, bet ieraudzījis Nekanas skatienu aprāvās.
  -Labi, labi. Nav smieklīgi. Nepavisam.-
Viņa nobolīja acis. /Ka tik ne arī./
  -Āha, tieši tā. Nepavisam nav smieklīgi. Nepavisam. -
Un pati sāka smieties. Redzēdams ka Nekana smejas arī Džiemss atsāka smieties. Protams ka pie viņiem tajā brīdī pienāca Siriuss un uzreiz sāka izjautāt.
  -Par ko jūs smejaties?-
Džeimss jau atvēra muti, bet es uzmetu viņam brīdinošu skatienu. Lai viņš pat nedomā izpļāpāties. Pat nedomā. Viņš pasmīnēja un sāka runāt.
  -Nekas, nekas. Nekana tikai man izstāstīja noslēpumu.-
Pēdējo vārdu viņš pateica ķircinoši. Varu derēt ka jau šovakar džeki par to zinās. Varu derēt.
  -Tā kā tas ir noslēpums, pieņemu ka tu mums viņu izstāstīsi tikai tad kad mēs būsim ārpus viņas dzirdeslauka, ja?-
Siriuss viņam pajautāja, piemiegdams man ar aci. Man gribējās viņam iekost. Vajadzēja izdomāt kautko mazāk apkaunojošu. Kautvai to ka es nevaru aizmigt pilnmēnesī, vai arī es pilnmēnesī... ām... nu , es nezinu, nevaru koncentrēties darbam. Izlikos ka apvainojos. Demonstratīvi uzmetu lūpu ar vienu vēzienu atmetu savus matus uz muguras, izlēju zodu gaisā un devos prom. Ar acs kaktiņu protams ka šķielēju un Siriusu un Džeimsu. Viņi nobolījās viens pret otru, paķēra savas somas un devās pie manis. Pasmaidīju. Tiklīdz viņi varēja redzēt manu seju, novācu smaidiņu.
  -Jāā?-
Vēljoprojām izlikos ka esmu apvainojusies. Gribu redzēt Džeimsu vai Siriusu atvainojamies. Man liekas ka Cūkkārpa to nav pieredzējusi vismaz kādus 100 gadus, ja ne vairāk.
  -Es neko nestāstīšu. Apsolu.-
  -Es nevienam nestāstīšu to ko Džeimss man noteikti pastāstīs. Apsolu.-
Iesmējos par Siriusa solījumu un iedunkāju viņu.
  -Āha, āha, ka tik ne arī. Starp citu, kas ir nākamā stunda? Man liekas ka Mikstūras, ne?-
Džeimss domīgi sarauca uzacis un izvilka no somas papīra lapiņu uz kuras bija stundu saraksts.
  -Jup. Viena no burvīgākajām stundām pasaulē. It īpaši ja tu mācies pie Gliemjraga. Ak, jā starp citu, varu solīt ka viņš tevi mēģinās ievilkt savā klubiņā.-
Es neticīgi pablenzu viņā.
  -Klubiņā? Paga, paga profesors taisa klubiņu? Un kurš klubiņš grib mani? Kaut kāds ekstradīvaino cilvēku klubiņš?-
Remuss iesmējās par manu toni. /Nē, bet nopietni, klubiņš, kurā iederos es?/
  -Ja, godīgi, tu esi diezgan tuvu. Viņa klubiņā ir ievilkti īpaši talantīgi, bagāti, slaveni vai arī ar īpaši tīrām asinīm apveltīti cilvēki.-
Pēc pēdējā apgalvojuma viņš saviebās. Varēju saprast kādēļ viņš tā saviebās. Man personīgi par asinīm bija vienalga, bet es zināju ka daudzi cilvēki ir ar to apsēsti. Es varēju saprast to, mierīgi, bet man tik un tā, man tas likās dīvaini. Un it īpaši ja tā uzskata profesors.
  -Saprotu ka viņu varbūt ir ieinteresējušas manas, hkmm... asinis, bet nē, nu tiešām. Ja es sāktu skaļi pļāpāt par sava sikspārņa pēdējo atvemto maltīti, viņš varbūt ka necenstos neko pasākt?-
Skaļi sāku prātot. Es zināju ka zēni iesmiesies. Mēs tikko bijām nokāpuši stāvu zemāk un spriežot pēc skolēnu straumes, nonākuši pie Mikstūru klases. Grifindoriem bija pie formas sarkana emblēma, un kā es bija nopratusi, Kraukļanagiem bija zila, Elšpūšiem bija oranža, bet Slīdeņiem- zaļa ar sudrabainu. Un kā varēja noprast šī stunda mums būs kopā ar Slīdeņiem. Burvīgi.
  -Hah, rekur Laupītāju jaunā draudzenīte. Vēl neesi pamesta? Laikam ka rekords. Varu derēt ka viņa ir draņķasine. Tik pretīgs izskats ir tikai dranķasinēm, ne Zab?-
Pēdējos teikumus Lūcijs Malfojs atkal jau smīnot savu MalfonuTM smīnu teica pāris citiem slīdeņiem. Viens no viņiem, redzēdams Nekanas blēdīgo smīniņu ieteicās;
  -Un paskaties kā viņa izturās! Deram uz 20 galeoniem?-
Un viņš pašpārliecināti pasmīnēja. Jāsaka ka tas viņam tīri labi piestāvēja. Viņš bija vidēja auguma, tumsnēju seju un ar melniem matiem. Nekana uzmeta viņam atzinīgu skatienu, reizē izliekoties ka paklūp, tādējādi piespēlējot viņa spēlītei (nav jau grūti kādam izpalīdzēt, ne?) un devās pakaļ Laupītājiem, no kuriem viņus bija izšķīrušas pāris viņu fanukluba meitenes. Viņas visas ķiķināja. /Man riebjas ķiķināšana. Skan tik... meitenīgi. Un cacīgi./ Sev aiz muguras viņa dzirdēja kā Lūcijs piekrīt derībām. /Idiots./ viņa nicīgi nodomāja. Nē, nu bet tiešām, kā Slīdenim viņam vajadzētu būt ne tikai nepieklājīgam, bet arī kaut cik gudram. Acīmredzot tas neattiecās uz visiem Slīdeņiem. Sekojot Laupītājiem viņa nonāca pie trešās solu rindas. Šijā kabinetā soli bija nevis pa diviem kopā, bet gan garās rindās. Uz rindām jau stāvēja katli. Viņas katlam pa kreisi bija kāds sašvīkāts un melns, bet pa labi spožs un tīrs pēc materiāla kas izskatījās pēc sudraba. Viņas pašas bija nedaudz apbružāts, melns un nenosakāma materiāla. Burtiski. Viņai nebija ne jausmas kas tas bija par materiālu, bet tas nekusa pat pie visstiprākās temperatūras ko viņa ir spējusi uzkarsēt ar uguntiņu zem katla, tādēļ viņai arī tas īpaši neinteresēja. Izrādījās ka tas pa kriesi ir Pītera, bet pa labi- Zaba, kā viņu bija nosaucis Malfojs. Zabs pie viņas piegāja un pašpārliecināti jautāja;
  -Tu esi draņķasine?-
Nekana pacēla vienu uzaci un paskatījās uz Lūciju.
  -Tu jau vari atdot tos divdesmit galeonus. Esmu tīrasine. Un vispār, priekš Slīdeņa tu esi tāds muļķis. Šķirmice gadījumā tevi negribēja ielikt Elšpūtī?-
Pēdējo teikumu viņa teica smejoties. Remuss kas bija klausījies viņā arī iesmējās. Viņa uzsmaidīja Zabam, viņš jau bija klāt Lūcijam un pievāca savus... khm, godīgi uzvarētos 20 galeonus. Tad viņa piemiedza ar aci Remusam un piesēdās pie sava katla, izvilka grāmatas un sāka gaidīt skolotāju. Pēc pāris sekundēm viņai labajā pusē nosēdās Zabs. Viņš izvilka savu grāmatu kas bija perfekti tīra un rakstāmspalvu kas izskatījās pēc kādas izmirstošas ērgļa astes spalvas, protams ja nebija fēniksa spalva. Viņa klusām iesmējās izvilkdama savu futlārīti ar parastu, baltu spalvu un atgāzās krēslā, gaidīdama profesoru. Viņš iesteidzās pēc kādām 5 minūtēm. Viņš bija milzīgs, resns un viņam bija lielas valzirga ūsas. Pirmās trīs lietas kas piesaistīja uzmanību.
  -Tātad klase, es esmu profesors Gliemjrags, kā jau jūs zināt šogad ir S.L.I.M.I, tādēļ sagaidu ka jūs strādāsiet daudz cītīgāk nekā citus gadus...-
Pēc kādām piecām minūtēm Nekana beidza iedziļināties tekstā un sāka šūpoties uz krēsla aizmugurējām kājām. Slikts ieradums, no kura nevarēja viņu atradināt pat tas ka viņa ir pāris reizes nogāzusies uz aizmuguri, un vienreiz gandrīz salauzusi asteskaulu. Pēc vēl pāris minūtēm viņai pieslīdēja no labās puses zīmīte.
,,Paldies. Man liekas ka Malfoju Slīdenī tik tiešām ielika dēļ kļūdas.''
Viņa pasmīnēja un aši uzskricelēja atbildi.
,,Nekādu problēmu. Viņš tiešām ir pārāk liels stulbenis lai būtu Slīdenī, ne?’’
Pēc pāris sekundēm atnāca vēlviena atbilde.
,,Viņš ir liels idiots. Es esmu Zabs, tu?’’
Viņa pasmaidīja. Kas to būtu domājis. Varbūt Slīdeņi nav nemaz tik ļauni, viltīgi un slikti kā visi saka. Nu, vismaz kāda daļa. Vai arī viņi ir ne tikai ļauni viltīgi un slikti, bet arī apveltīti ar spēju labi izlikties. Lai gan, ja tu esi viltīgs, tad tu visdrīzāk arī melo. Un ja tu melo, tad tev ir jāprot izlikties. /Nu labi, kāda starpība, jebkurā gadījumā?/ Un viņa uzrakstīja atbildi.
,,Nekana. Gliemjrags vienmēr tā muld?’’
,,Tici man, tas nav nekas. Būtu bijusi pirmajā gadā.’’
Pēc vēl vairākām zīmītēm viņi bija iepazinušies pietiekami lai saprastu ka viņiem ir diezgan līdzīgas intereses. Piemēram viņš bija Slīdeņa meklētājs. Un viņiem būs pārbaude šovakar, bet Nekanai rītvakar. Tiklīdz noskanēja zvans Nekana iegrūda zīmītes somā un iebāza iekšā arī grāmatas un visu pārējo. Gliemjrags tā arī bija nopļāpājis visu stundu. Laupītāji jau stāvēja un gaidīja viņu. Viņa uzsauca ,,veiksmi pārbaudē’’ Zabam kurš arī no viņas atvadījās un devās pie Laupītājiem. Džeimss izskatījās šokēts.
  -Tu zini ka viņš ir Slīdenis?!-
Nekana paskatījās uz viņu.
  -Un? Es dzīvoju pļavā. Būt Slīdenim nav tik traki, tiešām.-
Viņš neticīgi paskatījās uz viņu, tad papurināja galvu un sāka runāt par kautko citu.
  Pēc 12 stundām viņa atviegloti iekrita gultā un izlikās ka ir aizmigusi. Īstenībā viņa nevarēja aizmigt dēļ pilnmēness /Beidzot ir pilnmēness. Ceru ka viss būs labi./ Pēc kādas stundas, kad viņa bija pārliecināta ka pārējās meitenes ir jau aizmigušas, viņa klusām izrāpās no gultas, pagrāba somu un slotu, attaisīja logu un izlaidās laukā. /Dodos izlikties par mēnessērdzīgu. Hah./