Lietus sit pa bruģi. Londona gaida, kad sitieni beigsies. Tad varēs atslīgt pelēkajā miglā un nozust zem drūmā ciklona loka. Līdz ar pēdējo lietus lāsi, zirgu pakaviem klakšķot pret slideno bruģi, kariešu riteņi pēdīgi turpinās ceļu. Starp tumšo māju sijām un renstelēm, starp apbrīnojamo vienaldzību un vientulību, kas mijiedarbojas ar drūmajiem laika apstākļiem, ne viens vien ieslīgs depresijā un atdos pēdējo, no kā atstāt šo elles bedri. Kučieris, mēli skaļi valstīdams, apstādina zirgus. Vīra platmale laistās lietū, izmirkusi līdz pēdējai vīlītei. Ceļš beidzas pie cementā lieta nama, smagnējām ozolkoka durvīm, kuras vārgi izgaismo lukturis. Kučiera roka sniedzas pēc žvadzošām naudas monētām. Zirgi aicinoši iezviedzas, un īsā mirklī kariete ar zirgiem ir prom. Mantu lāde viegli kūļājas gar sāniem, to velkot pa zemi. Iguānas ceļojumu terārijs izstaro savādu auru, tam draudīgi zvārojoties virs lādes malas. Tā ir gandrīz nemanāma, vien dzīvnieka acis kā mikroskopiskas spuldzītes spīžo tumsā. Uz durvīm vakara krēslā stiepjas metāla loks, ar kura palīdzību dara zināmu par vēlamu un nevēlamu viesu klātbūtni. Skaņa, to sitot pret koku, ir patīkama. Dažu sekunžu pavadīti, aiz durvīm pietuvojas cilvēka soļi. Durvis tiek atrautas, un pretim lūkojas izbiedēts vieplis.  
 
- Negaidīju.
Tas ir šai rudo cirtu un zaļgano acu īpašniecei raksturīgi. Ar nevērīgu rokas mājienu mani aicina stāties uz austrumniecisku ornamentu klāta paklāja.
- Labvakar! Kā klājas? Vai ceļš bija grūts šai vēlajā stundā? Paldies, labi. Kariete pienāca agri, zirgi, riksīšiem vien mudināti, veica stiepto ceļa gabalu, - es īgni norūcu, iguānu un lādi novietojot uz paklāja.
- Tu zini, ka mani neiepriecini ar savu klātbūtni. Sēdies! Tēju vai kafiju? Ar cukuru vai pienu? – namamāte vedina tālāk, istabā, kur krietnu teritoriju aizņem raibs dīvāns. Es apsēžos sakrustotām kājām un aplūkoju mājokli. Krāšņas, nomācošas sienas, no tālām zemēm atvesti visdažādākie priekšmeti, kas istabā mētājas ik uz stūra. Visvairāk mani nomāc kā ar svinu pielieti aizkari, kas, uzslieti uz tērauda stangām, aizsedz skatu aiz loga, liedzot piedzīvot saules slīdējumu aiz apvāršņa.
- Izskatās, ka esi pabijusi visos pasaules nostūros, - es tāpat vien ieminos. Kaut kā jau saruna ir jāuztur. Mans skatiens netīko sastapties ar namamātes acu zīlītēm, tāpēc tas vienaldzīgi turpina izģērbt katru priekšmetu, būtni un parādību, asi šaudīdamies. Balss man atbild no kādas ar akustiku pildītas telpas mājas otrā galā, sakot, ka ir pabūts šur un tur. Tad es atceros par savu terārijā sagumušo dzīvnieku, kuru tūliņ laižu brīvībā. Dīvāns un paklājs nav gluži piemērotas vietas, kur tam atlaisties, tāpēc es to novietoju sev uz pleca. Vieglītēm pārbraucu ar rādītājpirkstu pār tā zaļo un grumbuļaino miesu, un tad liekos mierā. Dzīvnieks ir mierīgs, arī pār mani nolaižas vieglums. Pēc brīža manā priekšā parādās rudmate.
- Mana rīta kafija, - tā vēsta un noliek krūzi uz galda. Es to paņemu un pielieku pie lūpām. Vienā mirklī lūpas no krūzes atraujas.
- Auksta, - es izdvešu un izbrīnīti palūkojos uz sievieti. Viņa pasmaida un apsēžas uz galda malas.
- Vai ir kāds īpašs iemesls tavam apciemojumam? - viņa jautā, pētot gulošo dzīvnieku man uz pleca. Es sekoju viņas skatienam un arī aplūkoju savu dusošo skaistuli. Noglaudu iguānas vaigu un dūdoju tai pie gandrīz nemanāmās auss
- Nu, manu mazulīt... – Iguāna nedzird, tomēr es jūtu pienākumu to uzrunāt. Mans cēlais dzīvnieks, bet es tam – saimnieks. Sieviete nepacietīgi gaida, bungojot ar pirkstiem pa ceļgalu savu.
- Mēs novērojam, - es saku, izvairoties gaidītās atbildes arī sava mazā drauga vārdā. – Vai zināji, ka iguānas ir uzticīgas teritorijai, kurā tās mīt? -
Sieviete pieceļas un pieiet pie kamīna. Noņem no tā kādu taisnu stūru figūru. Atver to. Uz sejas atveido patīkami pārsteigtu un priecīgu grimasi.
- Man ir sena bilde ar tavu mīluli, - tā vēsta un pasniedz man melnbaltu fotogrāfiju. Pretī no papīra gabala smaidu es, man blakus ir prāva iguāna. Šis reptiļu eksemplārs šobrīd dus zem zemes. Prātā uzjunda atmiņas, senas kā avīžu gabali manas mājas apputējušajā skapī. Atmiņas es glabāju kā avīzes, jo vēsture ir jāsargā. Atmiņu kadri skrien kā filmu treileri, un pie viena no tiem es apstājos, dzidri iesmejoties. Es turpinu patvaļīgi smieties kā tādā neprātā. Sieviete mani neizpratnē vēro.
- Vai redzi šo rētu? – es vaicāju, nedaudz paceļoties no dīvāna, muguru izslejot. Iguāna nedaudz sakustas. Es parauju drānas uz augšu, lai atklātu kailu miesu un iegurni. Uz tā rēgojas pagātnē savilkusies brūce, tai stiepjoties kā garai līknei nedaudz uz vēdera pusi. – Šo man tā atstāja par piemiņu no sava ar nazi konkurējošā naga. -
Sieviete izmoka smaidu, taču tās acis neizpauž it neko. Joprojām tikpat dziļas, joprojām, tās, kas manī vieš bailes un liek domāt par viltu, ko tā izstaro. Smaids no viņas lūpām nozūd tikpat ātri kā nebijis, un viņa izrauj man no rokām fotogrāfiju.
- Ko tu vēlies, mans negaidītais viesi? – Tā pēkšņi un vienkārši viss var pārvērsties par leļļu teātri. Galvenais traģēdijas varonis, piekārts dzeloši asiem striķīšiem pie iznesīgā režisora rokas, tā nu tu tur esi – aizkulisēm.
- Es varu krist uz ceļiem tavā priekšā... - ar visu dzīvnieku uz pleca es nometos pie viņas kājām, – lūgties...
Sieviete palec sāņus, lai izvairītos no maniem centieniem to apkampt ap ceļgaliem. - Piecelies, istabene nav izberzusi paklāju. –
Es centos savaldīt savas jūtas, centos tās noslāpēt. Bet pūles bija veltīgas, jo paliku stāvam uz ceļiem. - Sniedz man naktsmītni! Nav vietas man vairs uz šīs pasaules. –
Sievietes acīs pazib savāds spožums, pazīstams, citi to var nesaprast. Prātā jau dzirdu atteikuma vārdus kā baznīcas zvanu iezvanāmies.
- Kā tad tā? Vienmēr cēlums un tik ļoti demonstratīvais lepnums no tavas puses ir tapis par... nožēlojamu lūgumu. Un tu nekad nelūdz. –Varētu piekrist viņai, vien piebilstot, ka lūgumi tiek izteikti personām, kas ir spējīgas tos izpildīt. Es ciešu klusu un ļauju gremdēties sevis pazemojošās pārdomās gan sev, gan viņai.
- Saki, kas īsti notiek - tu nāc pēc manas palīdzības? –Es sajūtos kā melns plankums balto vidū. Tā ir viņa, vienmēr viņa, kas atgādina lietas patieso būtību, to šķīsto patiesību, kas reizēm aizmirstas. Es gribu piecelties, bet sirds neļauj.
- Ļaunākais, – pēdīgi atbildu ar savādu cerības atblāzmu.
Ir bijis lemts nokļūt šai neapskaužamajā situācijā. Piekrišanas gadījumā es šeit glābjos kā pie pēdējā zara platas upes vidū. Un pat tas negarantē manu nonākšanu uz sauszemes.
- Es esmu kā liels nelaimes putns, kas ar savām spārnu vēdām tevi atbaida un apdraud, bet -
Sieviete iesmejas. – Un es esmu tavs medījums un upuris. Neiestigsim poēzijā. Saki īsto iemeslu, kas tevi šurp atvedis. –
- Tu, mana visudārgā! Tavi nemitīgie centieni pēc sapratnes nu mani ir sasnieguši. Man nevajag tavas piedošanas, pietiks ar vienu nakti zem tava dārgakmeņiem nosētā jumta. –Sieviete palūkojas augšup. Jumts nav dārgakmeņiem, bet greznu sienu rotāts gan. Un tā ir māksla, viņa ar skatienu liek noprast.
- Labi, nesaki. Paliec šeit. Rūpējies par izklaidi. Un paklāju... – viņa norāda uz to un izsoļo no istabas. Ar lielu piepūli es apjēdzu viņas piekrišanu, un vairāk nekas nav svarīgs. Rudmatei aizejot, telpā ienāk istabene. Man sametas šķērmi, domājot, cik zemu nāksies krist. Cik dzidru kaunu nāksies liet aiz krāgas! Istabene, klusa kā kaps, plati man smaida.
Paklājs tik nostaigāts kā visa pasaule. Daudz ļaužu braukuši šurp, lai skatītu vaigā kaprīzo Luidiēnu. Un šodien šīs pēdas tiks dzēstas no manas rokas. Bet vai cilvēki atgriezīsies, lai iespiestu tās atkal? 

Mūžībā aizgājušas bija vairākas stundas. Es iededzu sveci un apstājos ap paklāju. Nakts neredzamās velves bija iesējušas manī velnišķīgu sēklu. Uguns liesmas locījās dejā ap manu roku, es tās vadīju tuvāk grīdai, lai izgaismotu paklāju. Sviedri plūda pār seju, pirksti drebēja. Nekas nestājās savā vietā. Es alku ieraudzīt, kā pagātnes pēdas atstājušas paklāju, un nu tas, šķīstīts un viens, stāv manā priekšā. Bet liesma nodzisa. Svece izkrita no manām rokām, un acis pārklājās ar tumsu. Es nolamājos un slābi nometos uz ceļiem, ar rokām taustot pēc sveces paklāja mīkstajā virsmā. Citkārt, pirksti savijās ap tā garākajām auduma dzīslām, bet reizi pa reizei roka sniedzās arvien tālāk paklājā pēc patīkamajām izjūtām, to aptaustot, līdz pēdīgi es uz tā vienkārši gulēju vaļējām acīm nakts tumsā. Tad ausis uztvēra ko neparastu. Vai Luidiēna nāk?
Es labprāt novilktu drēbes. Šis dārgums manam augumam lika notrīsēt. Un alkt to izjust uz kailas miesas. Un es tā arī izdarīju. Ļāvu atklāties paklājam. Tajā slēpās daudz noslēpumu, tagad arī mans. Un ej nu sazini, vai šķietamo tuvojošos soļu dēļ. Luidiēna nāk.
Jūtīga elpa kā vijolītes tumsā sasniedz manu degunu. Tas jūt vairāk kā ausis, tā arī ir labāk. Luidiēna nāk ar visu tās pavadošo uzbrūkošo glanci. Viņas soļus zeme jūt un notrīs četros baiļu cēlienos. Soļi kļūst par niecīgiem pirkstgalu tapinājumiem uz nesalabotās dēļu grīdas. Es taču visu jūtu, es esmu cieši līdzās zemei. 

- Es saņēmu ziņu no vēstniecības. Jau vairākas dienas ir izsludināta meklēšana visā pilsētā, - viņa nopūšas, pirms turpināt. Jā, Luidiēna sēž zemē, uz paklāja.
- Es gribēju to pateikt no... –
- Slēpties šeit ir –
- Neprāts.-
- Nē, milzīga padarīšana. Es teicos palīdzēt viņiem. Tevis atrašana nevarētu aizņemt ilgāk par nedēļu.-
-Jā, jo, galu galā, es esmu tepat, uz paklāja, bez drēbēm. Tas prasītu nieka sveces aizdegšanu, un slēpnis tiktu vairāk kā atklāts.-
-Bez drēbēm? Vecie ieradumi...-
- Jā, vecie. – 

Tā viņa jau atkal ieslīd manā dzīvē – manis ieziestu ceļu eļļā. Mēs runājam tumsā un kailu miesu par lietām, kas deg zem pēdām, manot savstarpēji teikumus koķeti papildinām pusvārdos. Tā mēs runājam, līdz rīts aust. Tā mēs piedodam.