14. ieraksts:

Nespēju par viņu nedomāt... Tas ir tāpat kā aizliegt sev elpot. Redzu viņu katru saulaino rītu. Viņa ir mirusi, nē, man viņa vienmēr būs dzīva, jo saikne starp mums ir pārāk liela. Katru dienu pieaug mana vēlme... vēlme ielēkt viņai līdzi. Bet vai tas ko mainītu? Vai tad mēs abi katru rītu stāvētu, atspiedušies pret reliņiem, un vērotu kaut ko tur- tālumā? Bet vai nav labi tāpat? Tas ir vienalga, vai es esmu dzīvs vai ne, tas ir vienalga tik ilgi, kamēr esam kopā. Tā mēs stāvam un raugāmies viens otram acīs... vismaz es raugos viņējās. Liekas, ka ar katru dienu viņas acis kļūst dzīvākas, ka viņa mani beidzot ierauga, bet tad... burvība atkal izzūd un viņa pazūd putu vērpetēs, un man pietrūkst spēka viņu apturēt. Zinu, ka to spētu, bet... vai tas maz ir iespējams? Pavisam nesen pieķēru sevi liekam kāju pāri reliņiem... Kad esmu ar viņu, liekas, ka esmu kāds pavisam cits.

Un vēl jau arī tas sapnis, kas nevarēja būt patiess –tieši tāpēc arī nospriedu, ka tas ir sapnis. nebija jau nozīmes tam, vai nosapņoju to miegā vai nomodā. es ielecu viņai līdzi. Es ielecu! Un tad es atcerējos, nē, tās nebija manas atmiņas... nevarēja būt. Man likās, ka tā nav mana pirmā reize, tas nebija pirmais skūpsts ar okeāna sāļajām lūpām. Es nekad nebūtu spējis ko tādu aizmirst, ja vien patiesi bija ko atcerēties un es to visu nenosapņoju... nē, bet tas jau arī bija tikai sapnis, tāpēc daudz nelauzu par to galvu.

Stulbums! Jums liksies, ka jūku prātā, taču varu droši un pavisam nopietni apgalvot, ka esmu pie pilna prāta un skaidrā saprāta. Es jau nemaz nerakstu... to dara pats kuģa žurnāls un kuģis! Tāpēc neticiet nevienam vārdam, ko saku... tikai šim –mans stāsts un mans sapnis ir pilnīgi izdomāti, lai kapteinim nebūtu tik garlaicīgi pa vakariem, kad beidzas brendijs. Vismaz tā man šķiet, jo nekas no notiekošā nevar būt patiesība. Es nevaru būt īsts...

Pamodies savā kajītē no rīta, atkal neatceros kā līdz tai nokļuvu, varbūt biju piedzēries, es neatceros. Izgājis ārā, atkal ieraudzīju „zeltmataino parādību”. Nostājos viņai līdzās un raudzījos karameļsaldajās acīs, kas lika visu aizmirst un visu atcerēties. Vai patiesi es spētu sekot viņai un ielekt viļņos? Un pie velna, ja nekad nesasniegsim Eiropu. Tagad man bija kas svarīgāks. Viņa šeit būs vienmēr un vienmēr šeit būšu arī es –vismaz tik ilgi, līdz uzzināšu patiesību. Nē, tik ilgi, līdz pieņemšu to, jo es to jau zināju...                                      

                                                                                                R.V.

15 ierakts!

!mans kuģis! mana dvēsele! un sajūtas caurstrāvo ķermeni! caurdur kā naži nē kā cukursaldas karameles noslīd pār mēli! kā ienīstu karameles! cik gan stulbs var būt kapteinis! vai! es taču runāju pats par sevi! ha ha ha! tas ķēms nav kapteiņa vārda cienīgs! viņš lūdzas ostas muļķis! lūdzas lai upuris nebūtu velts! lai sofija izrautos! lūdzas to bezbiļetnieku! taču viņi visi pieder man! labi mums! viņi visi ir atstājuši savus vārdus kuģa žurnālā! parakstījuši sev spriedumu! atvēruši durvis uz savu dvēseli! ak redz sofija ir īpaša! pie velna! ir gan! bet viņai nekad nepārraut sapni ko sapņot liek kuģis! viņa ir akla! viņa ir kurla! viņa ir mēma! viņai nav varas! viņa nevar!

                                                                                                            !kapteinis noass!

16. ieraksts:

          ... Skatīt 5. ierakstu...

17. ieraksts:

(...izrautas lapas...)

32. ieraksts:

          Esmu cita... Arī kuģis ir cits. Atskārsme nāca kā strāvas trieciens! Kapteinis Noass domāja, ka spēs mani apturēt, ka es nezinu... Bet es zināju, dziļi iekšā es jutu, ka kaut kas nav kārtībā, ka viss ir savādāk. Jutu viņa klātbūtni, skatienu, smaržu un elpu uz sava skausta, taču nespēju izdarīt neko, lai paliktu. Viņš neticēja, ka mīlestības spēkos ir likt laikam apstāties un gaidīt, likt jūrai pieklust un pat kuģim mainīt kursu. Viņš neticēja, ka mīlestība spēj dzīvot cauri gadsimtiem pat tad, kad viss cits jau ir miris, pat tad, ja nav vairs ne zemes, ne debesu, ja palicis tikai kuģis. Bet Raens man pieskārās. Es biju akla, bet ne nejūtīga. Nē, viņš nepieskārās manam ķermenim (man tāda nemaz nebija), viņš atrada manu dvēseli, kas bija ieslodzīta aiz viņa kajītes sienas. Viņš atgrieza mani dzīvē, atrada mani pašu, pārrāva mokošo apli, un es atdevu viņam atmiņas. Nu es biju cita! Mēs bijām citi, bijām tie paši, kas pirms tūkstošiem gadu. Nu mūsu dvēselēm pavērās viss Okeāns un vēl vairāk. Biju domājusi, ka esmu kropla, bet nekas nevarēja būt kroplāk par kuģi bez tā patiesā kapteiņa, bez tā dvēseles. Tagad kuģis ir atradis to ostu, ko bija meklējis, ir atradis savu paša dvēseli, ir atradis mani. Nekas vairs nav vajadzīgs, viss bija tepat. Bija tikai dvēseles...

                                                                             k.p....nē, vienkārši Sofija

33. ieraksts:

Kuģis paceltām burām traucās pretī saulrietam, kas visu debess un jūras pamali iededza kā liesmojošu ugunskuru. Tas bija tāds pats saulriets kā visi citi, bet reizē tajā jautās kas vēl nepieredzēts, kas tāds, kas ikvienai dvēselei lika gaidās ietrīsēties un pavērties kvēlojošajā jūrā. Tas bija jauns sākums! Ūdeņi nemierīgi vēlās gar kuģa sāniem, cenzdamies saprast, kas tagad notiks. Gaiss trīcēja gaidās, daba bija aizturējusi elpu. Stūres rats maigi ļāvās maigajām rokām, kas grieza to tikai sev vien zināmā melodijā. Tikai šīs rokas atzina Dvēseļu kuģis, tikai šai dvēselē kuģa žurnāls nespēja ielauzties, jo tai nebija ko slēpt. Kuģim bija jauns kapteinis, tā īstenais kapteinis. Tagad kuģis zināja, arī pārējie braucēji zināja patiesību. Ostas nebija, māju nebija, arī paša kuģa nebija. Bija tikai kluss čuksts, neizteikta vēlme un apmaldījusies nopūta, kas līdz ar vēju viegli slīdēja pār nebeidzamo Okeānu. Un spalgs kraukļa ķērciens atkal atgrieza realitātē... Sapnis bija izsapņots. Dvēseļu kuģis atkal ienira Okeāna klēpī, lai pēc simts gadiem no jauna iznirtu. Uz klāja mūs atkal gaidīs zeltmatainā Sofija un bezgalīgais ceļojums sāksies no jauna...

            ...turpinājums... pēc simts gadiem...