9. ieraksts:

            ...skatīt 5. ierakstu...

10. ieraksts:

„...336 vīri uz miroņa lādes, Jo-ho-ho, un pudele ruma...”

Šovakar (kā katru vakaru pēdējos tūkstoš gados) kapteinis atkal bija piedzēries. Viņš uzvedās kā ārprātīgs. Kliegdams un lādēdamies viņš strauji sagrieza kuģa stūri, bet kuģis nemainīja kursu... Tad viņš sabruka zemē un lūdzoši pacēla rokas pret debesīm, un lūdzās. Ko lūdza? Kaut ko, kas kuģim bija viņa paša atņemts, bet... Vienalga... es jutu, ka arī mums visiem jālūdzas... lūgsimies!

11. ieraksts:

Vai bija maz kāds, kurš zināja? Vai maz iespējams ielauzties sava prāta kambaros tiktāl, lai patiešām saprastu? Visa ļaunuma sakne ir prāts. Ar sirdi viņi visi jau sen būtu noticējuši, bet prāts teica ko citu. Taču viss bija iespējams... nē, ne viss. Tikai viena lieta uz Dvēseļu kuģa bija neiespējama, un tieši to visvairāk vēlējās kapteinis, kuģis un tā pasažieri –beidzot piestāt ostā, beidzot atvilkt elpu, nomierināties, saprast, kas tas bija par murgu, kurā bija pārvērtusies viņu dzīve... nē, nāve. Viņš pats nezināja, cik šeit viņu ir, bet bailes no kuģa žurnāla bija pārāk lielas. Pirmais vārds tajā bija viņa paša! Nē! Nē! Jau neskaitāmas reizes viņš bija izmetis mazo melno grāmatiņu pār bortu, saplēsis to, dedzinājis, bet tā atgriezās. Allaž atgriezās...

Kuģis neapstājoties šķēla viļņus un traucās uz priekšu. Neapturams, mirstīgajiem neredzams, allaž uzņemdams visus ceļā sastaptos. Taču vai viņi paši saprata? Vai te vispār bija kaut kas, ko saprast? Patiesību zināja tikai kapteinis, tikai... kurš no viņiem? Lepnais kruīza kuģa stūrmanis, kurš, saulei austot, stāvēja uz komandtiltiņa un bija aizmirsis vakardienas sāpes, vai vakar redzētais, piedzērušais vīrs. Kurš no viņiem abiem bija īstenais kapteinis un kurš tikai māņu tēls? Vai arī abi bija viens cilvēks, kas atainoja gadu iedarbību uz cilvēka saprātu? Un kas tad bija visi pārējie? Vai tie bija piespiedu vergi, kuģa kalpi, pazudušās žurkas, vai... vienkārši nelaimīgie, kas uz kuģa bija atraduši mājas, ko tiem bija lieguši dzīvie?

Bailes vienmēr liedz mājas tiem, kuriem tās nepieciešamas visvairāk. Bailes liedz mīlēt, liedz dzīvot, liedz arī mirt, bet... vai ir kas tāds, ko tās spēj sniegt? Tās vieno. Vieno dvēseles, vieno kuģi, vieno dzīvos... un vieno mirušos pat cauri gadsimtiem...

12. ieraksts;

...iznīcināts tīšām vai gājis bojā kādu citu, no kuģa kapteiņa un pasažieru neatkarīgu iemeslu dēļ...

13. ieraksts:

Pēdējais ieraksts kuģa žurnālā:

Vieta: kaut kur Okeānā, uz vārdā nenosaucama kuģa...

Laiks: dažas dienas vēlāk, bet arī daudzus gadsimtus tālāk... vai atpakaļ... es nezinu.

Salst... ļoti salst. Nezinu, kāpēc, bet bail vairs nav. Bailes ir zudušas. Kur? Varbūt kaut kur Klusā okeāna dzīlēs... Aisbergs aiznesa līdzi tik daudz, pārāk daudz... Aizsalst lūpas, ledus pārklāj ne tikai ķermeni. Neesmu vairs savā laikā, bet tas nekas, jo arī es vairs neesmu es pati. Es paliku uz „Fareras” klāja un nogrimu līdz ar to. Bet kas par to, esmu atradusi mājas...

Šeit ir daudz pasažieru. I r tādi, kas zina, ir, kas nezina. Nezina to ,kas ir citi un kur nu vēl paši. Tie, kas zina, tie klusē. Pārāk liela atbildība slēpjas patiesībā. Patiesība, kas nodara pāri, nevienam nav vajadzīga. Šī kuģa patiesība bija pavisam vienkārša, tāpēc jo grūtāk aptverama. Reiz pie tās jānonāk bija visiem un jāpieņem tā. Līdz ar to mans stāsts ir galā, bet... reizē tas vēl tikai sākas, bet bez žurnāla, bez meklējumiem, jo viss jau ir atrasts...

                                                                                      misis X