7. ieraksts:
Saulei esot tieši galvvidū, kuģis pēkšņi sāka mainīties. Milzīgā kruīza kuģa vietā tagad slējās milzīgs četrmastu burinieks melnām burām. Vējš spēji iepūta melnajās burās, dzīdams kuģi Okeānā. Vizuļojošie ūdeņi no jebkura braucēja izvilināja laisku smaidu.
Tas pietuvojās kā migla un kā migla arī nozuda. Tā bija tikai nojauta par kuģi, kas, iespējams, tiešām tur bija, tikai pirms daudziem simtiem gadu. Tas bija cits kuģis ar applīsušām, izbalējušām burām. Masta galā plīvoja karogs, no kura pretī ņirdzīgi raudzījās miroņgalva ar apakšā sakrustotiem kauliem. Daži lielgabala ložu caurumi kuģa korpusā, abordāžas āķi, izbiedēti kliedzieni un tad... mūžīga tumsa, kuģim nozūdot Okeāna dzīlēs. Nozūdot, lai pēc tam atkal paceltos no jauna, lai savienotu savu dvēseli ar citām, lai turpinātu mūžīgo, nebeidzamo ceļojumu Okeānā, ko reiz sauca par Zemi.
8. ieraksts:
Kārtējais ieraksts kuģa žurnālā
Vieta: Klusā okeāna ūdeņos, ziemeļos, uz Fareras klāja
Laiks: 22.35. 1945. g. 13. oktobris
Auksti. Bail. Apkārt daudz aisbergu. Kapteinis saka, ka viss būšot labi, bet neviens tam netic. Pārāk sarežģīts viss šķiet. Līdz mājām vēl tāls ceļš. Pakrūti arvien vairāk aizžņaudz bailes, ka viss vēl nav galā... Uz kuģa valda dīvaina gaisotne, šķiet, kapteinis zina ko tādu, ko nedrīkst teikt mums pārējiem. Pārāk bail, lai jautātu. Daudz dīvainu pasažieru uz klāja, lai gan nevienā ostā vēl neesam piestājuši. Pamazām beidzas pārtika... Pārāk bail par sevi, lai spētu uztraukties par pārējiem un kuģi... Ak, kungs! Tikko kaut kur ietriecāmies!!! Ak, lūdzu, kaut tas nebūtu aisbergs! Kaut tas nebūtu aisbergs!
misis X
8. ieraksts:
Kuģis māna. Kuģis mainās... Tikai tagad, šķiet, sāku saprast. Paraudzījos uz to ar pavisam citām acīm. Pārāk savādi viss šķiet... Vai varētu būt tā, ka... Nē! Tas ir pilnīgs absurds! Tā nemēdz būt, bet... kaut kādi savādi cilvēki uz šī kuģa! Šodien atkal redzēju gaišmataino meiteni. Ieraugot viņu, paliku sastindzis stāvam. Vakar viņa bija nolekusi, šodien atkal stāvēja pie reliņiem un ar neko neredzošu skatienu raudzījās tālumā, hipnotizēdama horizontu. Es nejutos pārsteigts, kad viņa pacēla smagās kleitas malu un uzlika kāju uz reliņiem. Es pat necentos viņu apturēt, jo zināju, ka nepagūšu, pat ja arī pagūtu... vai tas ko mainītu?
Centos atrast savu iepriekšējo ierakstu, bet man tas neizdevās. Tas bija izzudis! Vai to bija uzsūkušas lapas, vai varbūt tas vairs nebija tas pats žurnāls, vai... varbūt to ierakstu es nemaz nebiju veicis. Varbūt es zeltmataino meiteni vakar nemaz neredzēju? Šķiet, nekas mani uz šī kuģa vairs nepārsteigs. Kuģis dzen ar mums velnu! Gribēju aprunāties ar kādu pavecāku dāmu, bet viņa man atbildēja, ka neko nezinot, jo esot mirusi... Uz kuģa patiesi spokojas, bet tā arī nespēju tikt skaidrībā ar to, kas tieši. Vai esmu vienīgais dzīvais uz kuģa? Vai varbūt...
R.V.
