3. ieraksts:

Jauna meitene sudrabzilā tērpā ar dziļu četrstūrainu kakla izgriezumu un trīsstūrveida ņieburu, kas izcēla viņas tievo vidukli, stāvēja uz milzīga trīsmastu burinieka klāja. Viņa raudzījās tikko austošās saules zeltainajos staros, kas maigi glāstīja viņas bronzai līdzīgo ādu. Siltais pieskāriens lika meitenei notrīcēt. Liega vēja pūsma izsēja sarkano lenti no zeltainajiem matiem un ierāva Okeāna viļņos. Meitene pacēla smagās brokāta kleitas malu un uzkāpa uz margām... Pēc dažiem mirkļiem viņas ķermenis pazuda aicinošajos viļņos...

Lente jau sen bija Okeāna sāļuma saēsta, jo bija pagājuši simtiem gadu. Tikai atmiņas, kas glabājās Okeāna dzīlēs, bija palikušas par liecību trīsmastu buriniekam, kas reiz bija peldējis Atlantijas okeānā, tāpat nogrimušas bija arī atmiņas par šo okeānu. Taču zeltmatainā meitene vēl aizvien kavējās pie kuģa reliņiem. Kuģis bija pavisam cits –šausmīgi novecojis, 25. gadsimta modelis, taču meitene bija tā pati. Viņas zeltainie mati plīvoja vējā, trūka tikai lentes. Viņa raudzījās tikko austošās saules zeltainajos staros, kas... vairs nespēja noglāstīt viņas ādu, jo meitenes tur patiesībā nebija. Viņa nemaz neredzēja šo krāšņumu, jo bija akla. Viņa raudzījās pavisam citā laikmetā... Viņai nebija, ko zaudēt. Pēc mirkļa meitene kārtējo reizi (kuģim jau sen bija apnicis skaitīt) metās viļņos, kas visu šo gadu tūkstošu laikā nebija mainījušies ne par matu. Viņa pameta kuģi, lai rīt atkal uz tā atgrieztos, lai bezgalīgi turpinātu šo apli, lai meklētu izeju. Ja vien viņa spētu to saskatīt, ja vien spētu izrauties... likās, ka tad kaut kas būtiski mainītos! Kaut kas notiktu...

4. ieraksts:

Kuģis allaž paliek viens un tas pats. Tas ir vienalga, vai tas nogrimst vai pazūd bez vēsts. Kuģis allaž paliek tas pats. Kuģa dzīve nekad nemainās, izņemot vien to, ka šeit nav žurku. Nevienas pašas žurkas... Tāpēc neviens nezina, kas ir tas, kas naktīs grabinās un liek lipīgiem sviedriem tecēt pār muguru. Dažkārt naktīs guļot, jūtu, ka kāds apguļas man blakus... Es nezinu, kas, bet pārāk bail iedegt gaismu, bailes aizžņaudz kaklu, liedz elpot.

Cik gan savāds šis kuģis ir! Dažkārt šķiet, ka vairs nekad nesasniegsim Anglijas krastus, ka nekad vairs neredzēšu mājas... Vai tas, kas atnāk naktīs spēj nodarīt man pāri, tiktāl, ka s spētu sajukt prātā? Nodarīt sev kaut ko? Ak, iluminatora otrā pusē saule jau pazūd aiz horizonta... naktīs šeit notiek baisas lietas, bet no rīta...

Šorīt, bet... varbūt tas bija vakar... vai aizvakar, es redzēju meiteni. Gluži kā vīzija viņa stāvēja pie reliņiem un raudzījās kaut kur jūrā. Tik apburošu būtni vēl nekad nebiju redzējis. Viņa šeit pagalam neiederējās, bet reizē arī iederējās, jo es šeit arī biju. Nezinu, kāpēc, bet man šķita, ka pazīstu viņu... Pēkšņi viņa uz kāpa uz kuģa reliņiem un pārliecās pār bortu. Nākamajā mirklī viņas vairs nebija... Nebija! Es nezinu, vai tā bija viņa, kas kliedza vai es –tas bija vienalga, jo neviens nenāca palīgā. Es būtu meties pār bortu, bet viņas tur vairs nebija. Viļņi aprija visu. Es neatceros kā nokļuvu kajītē, es nekad to neatceros, šķiet, ka biju iemidzis. Šķiet, ka es tikai guļu un domāju par viņu. Liekas, ka domāju par viņu jau tad, kad vēl nebiju sastapis. Ak, es atkal to dzirdu! Tas, kas mīt ēnās, atkal ir atgriezies... pie joda!

                                                                                R.V.