1. ieraksts kuģa žurnālā:

Ūdeņi tik mierīgi kā vēl nekad. Pie horizonta debesis pamazām sāk sārtoties, gaidot saulrietu. Tas, tāpat kā visi citi, aizslaucīs no atmiņām vienu dienu kas pavadīta uz Dvēseļu kuģa klāja. Tāda pati diena kā visas citas, bet... pārsteigusi ar savu vienmuļo garlaicību un trulo vientulību. Vienīgais draugs pašlaik ir tikai kuģa žurnāls, kas nerimstoši klausās un uzdod simtiem neatbildamu jautājumu. Kuģa žurnāls ir spogulis, kas parāda tikai acīmredzamo, neiedziļinoties sīkumos, nedomājot... Ak, pie velna kuģi, pie velna žurnālu! Nē, nē, mēs jau tur esam! Vai saruna ar sevi nav pirmā vājprāta pazīme? Ja ir, tad ticiet, es neesmu vājprātīgs, jo runāju ar jums, bet ja jūs mani uzklausāt –paši esat vājprātīgie! Muļķi! Nekad neticiet kuģa žurnālam, tas melo! Es esmu kuģa žurnāls uz šī nolādētā kuģa! Nolādēto kuģa. Man apnikusi žēlošanās un vaimanas, un smiekli. Ārprātīgie smiekli... Es nevaru naktīs gulēt, jo kuģis krāc, cenšas aizmirsties savā melodijā, bet es... nespēju aizmirsties pat ruma upēm plūstot pa rīkli, dedzinot miesu, kuras man vairs nav. Nekad neticiet kuģa žurnāla vārdiem, es noticēju... Uzrakstīts vārds vairs nepieder jums, tas pieder nodzeltējušām, nolādētām lapām, tas pieder kuģa dvēselei. Izlasīts, tas jau ir cits vārds, vārds, ko uzspiež kāds, kurš slēpjas lapas otrā pusē, kas uzspiež mūžības zīmogu. Izrunāts šis vārds kļūst par lāstu, noklusēts –par meliem. Tikai vārdam, kas vēl mīt domu atvaros piemīt sava dvēsele.

Saule jau pazūd aiz horizonta, svece tikai tagad iedegas. Īstā dzīve sākas tikai tagad... Raustīga, izvairīga liesma. Kurš gan uzticas kuģa žurnālam, kam ir sava, no kuģa neatkarīga, dvēsele? Tas, kurš neuzticas pašam kuģim... Es!

Neatdodiet žurnālu kapteinim, viņš melo, slēpj sevi un patiesību, apkrāpj kuģi... Ak, mans kungs, es teču esmu kapteinis.......................

                                                                                                k.p.

2. ieraksts:

Neviens nezināja, kas viņi visi bija. Viņu vārdi sen bija noslīkuši okeāna dzīlēs līdz ar mītisko Atlantīdu un bija sākuši jaunu dzīvi. Viņu ķermeņi sen bija zivju saplosīti vai piederīgo apbedīti. Tikai dvēseles nebija radušas mieru un palikušas vai arī tikušas iesprostotas uz Dvēseļu kuģa. Tikai mazums no viņiem zināja, kas viņi ir, vēl mazāk bija to, kuri zināja, kas viņi bija pirms tam. Daži dzīvoja Realitātē, citi domāja, ka dzīvo Realitātē, bet daži vēl aizvien redzēja to milzīgo kruīza kuģi, uz kura bija atpūtušies vai arī noplukušu trīsmastu burinieku, kas bija devies kārtējā sirojumā. Citi uz kuģa bija nonākuši nejauši, maldīdamies starp viļņu vaidiem un okeānu auriem, pārējos iemānījusi bija malduguns. Viņi visi bija miruši, taču tikpat dzīvi, kā jūs, pat vēl dzīvāki... Katram bija sava dzīve, kam lemts turpināties mūžīgi, jo Dvēseļu kuģis nekad nepiestāja krastā, nekad neapstājās, nekad nemainīja kursu. Tas veica to pašu ceļu, ko allaž, vācot dvēseles. Veica savu pirmo un pēdējo ceļojumu, mūžīgo ceļojumu, bezgalīgo ceļojumu. Neviens nezināja no kurienes nāk jaunas dvēseles, nevienam nerūpēja, kur pazūd jau esošās. Visiem bija vienalga, kas aizpilda kuģa žurnālu, daži pat nezināja, ka tāds vispār ir un ko tajā atzīmē... Kuģa žurnāla lūgums palika neizrunāts, neuzklausīts. Kuģa masti lūdzās, vētrās krakšķēdami, bet vējš aizdzina melno buru lūgumus. Kā pātagas plīkšķēja virves un troses, kuģim šūpojoties un gāzelējoties... līdz, saulei austot, tas atkal pārvērtās par milzīgu, lepnu kruīza kuģi, kas peldēja no nākotnes. Saulei sliecoties pret rietu, pret debesīm pacēlās draudīgi masti melnām burām, takelāžu un plīvojošu, melnu karogu. Stūres rats bija ieķīlējis un neizkustināms, taču nevienam tas nerūpēja, vismazāk jau kapteinim. Varbūt tas uz mirkli likās svarīgi kādam pasažierim, bet pēc mirkļa viss jau bija aizmirsts. Dažkārt tikai kraukļu ķērcieni atgādināja, ka ārpus kuģa klāja eksistē kāda cita realitāte. Realitāte, kas neatzina Dvēseļu kuģa klejojumus, kas centās izskaidrot. Tieši tāpēc, līdz ko tika pamanīta kraukļu klātbūtne, kuģis ietinās baltās miglas burās un iegrima dvēseļu dzīlēs... Bet kurš aizpildīja kuģa žurnālu? Varbūt pats kuģis? Nē, kuģis zināja patiesību, viņam tā nebija jāmeklē. Bet patiesība vienmēr varēja būt mānīga, tāpēc arī kuģis to meklēja –citu patiesību. Kuģis meklēja savu ostu, meklēja mājas. Jau gadsimtiem ilgi Dvēseļu kuģis klīda pa milzīgo, nebeidzamo okeānu, nezinādams, ka nav nedz okeāna, nedz zemes, ka... nav ostas, nav māju... nav arī paša kuģa.

Palika tikai lūgums... vel neizteikts.