Harijs gulēja uz muguras, blenzdams uz baldahīnu, kas pārsedza gultu. Piemiņas pasākums bija paredzēts desmitos no rīta. Viņš nebija spējis aizmigt visu nakti - domas par to nemitīgi jaucās galvā. Hermione bija gribējusi ar viņu par to runāt, bet Harijs bija bloķējis viņas nolūkus, ieskrienot guļamistabā, saritinoties gultā un cieši aizvelkot aizkarus. Ierastais „netraucēt” signāls Cūkkārpā.

Pasākums būs desmitos. Pēc tam cilvēki sāks pamest pili. Dosies mājās. Harijs sekos Vīzlijiem uz „Midzeņiem”. Viņš labprāt būtu devies jebkur citur, lai tikai nebūtu diendienā jāredz citu apsūdzošie skatieni. Tā bija viņa vaina, ka Freds ir Miris. Viņam vajadzēja būt spējīgam to novērst. Bet par nelaimi, Harijam nebija citur kurp doties. Viņš prātoja, vai Dērsliji jau atgriezušies Dzīvžogu ielā. Viņam vajadzēja no turienes savākt atlikušās mantas. Jā, domā par to...Domā par to, lai nebūtu jādomā par pārējo. Kurš bija tas, kas uzņēmās par viņiem atbildību? Elfiass Dodžs? Nē, Dedals Digls. Viņš prātoja, vai Dedals apmeklēs piemiņas pasākumu. Viņš varētu vecajam burvim palūgt, lai neved viņus atpakaļ uz Sariju līdz... Kam? Šodien bija otrdiena. Ja vien viņi varētu pagaidīt vēl līdz ceturtdienai. Viņš varētu aizlavīties no Midzeņiem, kamēr visi aizmiguši un savākt mantas no Dzīvžogu ielas. Jā tieši to es darīšu.

„Harij?” no aizkaru otras puses atskanēja Hermiones balss. „Harij, ir gandrīz laiks...”

„Harij, draugs, tev tiešām jāsaģērbjas.” Rona balss pievienojās Hermionei.

Harijs pasniedzās un atrāva aizkarus. Viņš izvēlās no gultas un iztaisnojās. Viņš bija saģērbies jau labu laiku iepriekš. Pirms pārējie bija pamodušies. Zēns tikai nevēlējās kustēties, pirms tas bija absolūti nepieciešams. Neveltījis draugiem ne vārda, viņš izsoļoja pa durvīm. Tiksim ar to galā un viss, ne tā? Harijs bija nogājis tik pat kā visu ceļu no Grifidora torņa iekams apstājās. Čalojošā pūļa troksnis Tumšā ezera krastā lika viņam sastingt. Viņa kuņģis sarāvās.

Viņš nepamanīja Ronu un Hermioni sev abās pusēs. „Mēs tev palīdzēsim,” Hermione nočukstēja. Harijs mēmi pamāja. Hermiones roka apvijās viņam ap vidukli, savukārt Rons apņēma zēna plecus.

„Saņemies, vecais, tikai vienu pakāpienu,” Rons nomurmināja. „Lieliski. Vēl vienu.”

Soli pa solim viņi Hariju aizvadīja līdz vietām pašā aizmugurē. Harijs atkrita krēslā un mēmi pārlaida acis publikai. Viņš redzēja Andromedu Tonksu, bērnu krēsliņu pie viņas kājām un segās satītu vīstokli, ko sieviete turēja rokās. Harija vēders sarāvās krampī un viņš elsdams saliecās uz priekšu. Viņš rīstījās tā, it kā taisītos tur pat uz vietas apvemties, bet nekas nenāca ārā. Tedijs, viņš izmisīgi nodomāja. Pāris rindas tālāk viņš redzēja saulē atmirdzam dažādu toņu sarkanus matus. Harijs aizspieda acis. Šobrīd jau redzēt Ronu vienu pašu bija pietiekami smagi, bet Molliju vai Arturu. Džinniju. Harijs bija redzējis Džinniju sēžam starp Džordžu un Čārliju, viņas mati sasprausti augšup gludā mezglā.

Pāris reizes ievilcis elpu, Harijs atvēra acis. Runāja tas pats nolāpītais burvis, kas Dumidora bērēs. Viņi atradās tikai pāris metru no Dumidora kapa. Harijs apmierināts pamanīja, ka labojumi, ko viņš bija izdarījis pagājušajā naktī bija palikuši bez pēdām. Plūškoka zizlis nu atradās tā patiesajā mājvietā.

Harija acis pētīja blakus sēdošos. Digls...Kur gan viņš ir? Te pat vien bija - trīs rindas priekšā Andromedai. Pēkšņi Harijs visapkārt sadzirdēja klusus šņukstus - tika lasīti bojāgājušo vārdi. Viņš dzirdēja Hermioni drebelīgi nopūšamies, kad atskanēja „Remuss Džons Vilksons”. Kad burvis nolasīja „Nimfadora Džuljeta Vilksone”, mazuļa raudas šķita ieurbjamies miglā, kas ieskāva Hariju. Viņa galva strauji pacēlās un viņš ieraudzīja Andromedu, maigi paijājam Tedija muguru. Tedija galviņa nu bija redzama un Harijs pamanīja, ka ierasto tirkīza toni nomainījusi tēva smilšbrūnā matu krāsa. Viņš juta kādu plaukstu saņemam viņējo un palūkojās lejup. Hermione spieda viņa pirkstus tik stipri, ka šķita - kauli sabirzīs putekļos.

Harijs vairs klausījās tikai pa pusei, kad pēkšņi izdzirda burvi sakām, „Severuss Tobiass Strups”. Apslāpēti pārsteiguma elsieni pāršalca publiku. Harijs centās norīt kamolu kaklā. Viņš gribēja piecelties un izkliegt aizstāvību Strupam, bet burvis jau sauca nākamos vārdus.

„Frederiks Gideons Vīzlijs.” Šķita viss Rona augums noraustījās, Harijs juta draugu drebam aiz pūlēm neraudāt. Viņš nolaida plaukstu uz Rona ceļa. Draugs to saspieda vēl spēcīgāk kā Hermione. Harijs dzirdēja Rona saraustīto elpu pavisam tuvu ausij un apjauta, ka drauga galva atdusējās pašam uz pleca.

Harijs juta svaigas, neremdināmas sāpes starojam no publikas. Viņš prātoja vai tās jebkad rimsies.

Ceremonija beidzās un Harijs palūkojās uz Ronu un Hermioni. Abi bija bāli un satriekti. „Man ar kādu vēl jāparunā,” viņš izstomīja un sameklēja Dedalu Diglu. „Vai jūs jau nogādājāt Dērslijus mājās?” viņš bez ievada vaicāja.

„Es...nuu....Nē.”

Harijs juta paša galvu stīvi pamājam. „Vai varētu pagaidīt līdz ceturtdienai?”

Digls šķita nedaudz pārsteigts, bet piekrita. „ Es varu pagaidīt.”

„Paldies.” Harijs soļoja atpakaļ uz pili, neskatīdamies ne pa labi, ne kreisi. Viņš vēl nebija gatavs sastapties pats ar savām sērām, doma par citu cilvēku bēdu uzņemšanos šķita pat pretīga. Bija vienpadsmit. Mollija bija teikusi, ka viņi dosies mājās pēc pusdienām. Domas par ēdienu lika Harija kuņģim vēlreiz sarauties. Kopš pamošanās vakardien viņš nebija neko prātīgu ēdis, vienīgi lielos daudzumos patērējis ķirbju sulu un sviestalu.

Harijs uzlavījās pa trepēm līdz guļamistabai un sāka kravāties. Nekā daudz jau nebija. Pāris apģērba gabali, kurmjādas somiņa, Laupītāja karte, viņa zizlis.

Viņš apsēdās gultas galā un gaidīja.

Čārlijs uzkāpa līdz Astronomija torņa pašai augšai. Viņš bija brīvprātīgi pieteicies palīgos savest skolu atkal kārtībā. Pārējā ģimene pēcpusdienā bija devusies mājās, Čārlijs bija palicis viens. Šī rīta piemiņas pasākums bija bijis smags, bet Čārlijs zināja, ka daudz vieglāk paciešams kā bēres, kas vēl sekos. Mollija un Arturs bija izlēmuši Fredu apglabāt piektdien. Vēl tikai trīs dienas. Remusa un Tonksas bēres būs sestdien.

Čārlijs apspieda nopūtu. Pārāk daudz nolāpīto bēru.

Čārlijs uzrāpās torņaugšā un nometās zemē, atspiedis muguru pret sienu. Viņš atšķīra baltu lapu skiču bloknotā un no audekla somiņas, kurā mēdza glabāt zīmuļus izvilka ogles stienīti. Viņš sāka zīmēt pat neskatīdamies uz zīmējumu, kas plauka uz baltās lapas. Pēc brīža, pēkšņā atskārsmē, viņš ieraudzīja, ka uzzīmējis Tonksas kailās muguras graciozo izliekumu. Iekodis lūpā, Čārlijs ieēnoja muguras apakšdaļu un apmetņa ieloces, kas ietvēra viņas gurnus. Viņš jutās nedaudz nelietīgi, zīmēdams viņu šādi, bet tieši tā viņa izskatījās pēdējā reizē, pirms viņš viņu, savu labāko draugu, bija pametis, lai dotos uz Rumāniju.

Ogles gabaliņš nemanāmi mainīja darba lauku un sāka iezīmēt mīkstas līnijas pār Tonksas pleciem. Tovakar viņas mati bija gari. Čārlijs, grimdams atmiņās, ar mazā pirkstiņa galu maigi ieēnoja viņas sejas kontūras. Viņu pirmā reize bija beigusies gandrīz tik pat ātri kā sākās. Viņa lūpas izliecās vieglā smaidā. Viņš bija bijis līdz nāvei pārbijies. Viņš atcerējās, ka tad, kad viņa bija piecēlusies sēdus, apmetnis, ko Tonksa bija abiem pārklājusi, mīkstās krokās noslīdēja gar viņas gurniem. Viņa bija pagriezusies un smaidīdama ielūkojusies viņam tieši acīs. Mēs pēc brītiņa varam pamēģināt vēl, viņa bija teikusi. Čārlija elpa pārvērtās nevienmērīgos grūdienos, viņš pievilka ceļus pie krūtīm un uz noguldīja uz tiem galvu. Viņš uzmanīgi ievilka pāris lēnas ieelpas līdz sāpes norimās tiktāl, ka atkal bija iespējams elpot normāli.

Čārlijs pāršķīra tīru lapu. Viņš Remusu nebija pazinis sevišķi labi, bet visi sākot ar Bilu un beidzot ar Džinniju par viņu runāja teju ar apbrīnu.. Čārlijam nedaudz dīvaini šķita tas, ka tik dzīvespriecīga meitene, ap kuru gaiss šķita vibrējam, bija apprecējusi par sevi vairāk kā desmit gadus vecāku vīrieti, kura sejā sāpes, skumjas un vientulība bija iegrauzušas neizdzēšamas rievas.. Bila kāzās Remuss bija šķitis dīvaini nemierīgs. Tobrīd Čārlijam šķita, ka kāzas ar jaunāko sievieti varēja būt par pamatu nožēlai, kas šķita šī starukuma cēlonis, bet, pāris mēnešus vēlāk, kad viņš atkal satika Tonksu , kļuva skaidrs patiesais iemesls Remusa nervozitātei. Tonksa bija acīmredzami grūta. Čārlijs nespēja Remusu vainot tajā, ka vīrietis nešķita gluži apreibis no prieka. Šis tiešām nebija labākais laiks bērnam. Čārlijs nevarēja iedomāties, ka kāds labprātīgi radītu bērnu šādā vidē. Tonksas pašas tēvs bēguļoja un Remusu neviens nebija redzējis jau trīs mēnešus.

Čārlija roka vadīja ogli, kas vilka glāstošas līnijas, pāri papīram. Tur stāvēja Tonksa - mati, kas bija atguvuši dabisko gaiši brūno toni, vieglos viļņos krita pār pleciem, viņas rokas maigi aptvēra piebriedušo vēderu.

Tā bija pēdējā reize, kad Čārlijs viņu redzēja dzīvu.

Čārlija plaksti pievērās un viena vienīga asara ritēja lejup pa viņa vaigu, pārslīdēja zodam un beidzot ar vieglu paukšķi, kas atbalsojās tukšajā tornī, nokrita uz papīra.

Vēlāk, jau gulēdams gultā, Čālrijs apjauta, ka nebija iedomājies par Fredu jau kopš piemiņas pasākuma beigām. Čārlijs saritinājās uz viena sāna. Viņš zināja, ka bija vieglāk apraudāt Tonksas bojāeju, sēras pēc Freda bija kas tāds, ar ko viņš vēl nebija gatavs sastapties.

Hermione bija piecēlusies sēdus saliekamajā gultā, kas tieši viņai bija novietota Džinnijas gultas kājagalī. Viņa nevarēja aizmigt. Meitene nolaida galvu uz saliektajiem ceļiem. Viņa nezināja, ko iesākt. Bieži vien pēdējo pāris gadu laikā bija jutusies kā nepiederīga svešiniece, bet nekad tik ļoti kā šobrīd. Mollija nepieņēma viņas piedāvājumus palīdzēt mājas solī, pati turpinādama gatavot ēdiena kalnus, kuriem neviens pat lāga nepieskārās. Vakaros viņa visus burtiski iestūma gultās, likdama justies kā maziem bērniem. Hermione labi saprata Mollijas nemitīgās rosības iemeslus. Tas prasīja visu viņas laiku un uzmanību, kas savukārt nedaudz novērsa domas no tā, ka tuvāko dienu laikā viens no viņas bērniem tiks guldīts zemē. Man arī vajadzētu tā darīt, viņa domāja. Nodarbināt sevi. Hermione sāka ar dažādu sarakstu veidošanu galvā- vietas, ko apmeklēt, laikā, ko viņa pavadīs nogādājot vecākus mājās.

Viņa savilka ciešāk rokas, kas ieskāva ceļus. Viņa izmisīgi vēlējās uzkāpt bēniņos pie Rona, bet tai pat laikā viņa negribēja zēnam traucēt. Piemiņas pasākums Ronu bija ietekmējis gluži kā negaidīts sitiens krūtīs, tāpat viņš nenoliedzami izskatījās sāpināts, kad Harijs vienkārši devās atpakaļ uz torni, kad viss bija galā. Hermione bija pamanījusi to Rona acīs, mirkli pirms tās atkal aizvērās.

Kāpnes blakus Džinnijas durvīm iečīkstējās, Hermione nebija vienīgā, kas šonakt nespēja aizmigt. Tas varēja būt Harijs. Viņa zināja, ka zēns nebija gulējis arī pagājušajā naktī, par to liecināja tumšās ēnas zem viņa acīm. Tik pat labi tas varēja būt arī Džordžs. Džordžs, kurš pirmajās dienās nespēja beigt klusi pie sevis apliecināt, ka Freds viņus tikai izjoko, pamodīsies, Džordžs varēja pamosties, kamēr brāļa ķermenis palēnām kļuva tik pat auksts kā akmens pamats, uz kura tas gulēja. Visbeidzot Džordžs bija pārstājis runāt un, cik Hermionei bija zināms, jau vairākas dienas nebija bildis ne vārda. Viņš arī maz gulēja. Tas bija samanāms ikvienā viņa sejas vaibstā kā arī iegrimušajās, asinīm pieplūdušajās acīs. Tik pat labi tas varēja būt Rons vai Mollija, vai Arturs. Viņa nevēlējās celties, lai pārliecinātos. Viņa nevēlējās redzēt ne vienu no viņiem, nevēlējās redzēt neviena vajātās acis, kas nekad nelūkojās tieši virsū. Hermionei izdevās norīt kamolu, kas bija sakāpis kaklā, viņa noslīga guļus un pārvilka segu pār pleciem.

Mājā nu bija nedabiski kluss. Viņa nodrebinājās un pavilka segu vēl augstāk - pāri galvai.

Harijs stāvēja piemājas dārza vidū un aizdomīgi vēroja dārza vārtiņus. Viņš zināja, ka tie ir tur ārpusē. Reportieri. Viņi bija nometušies žoga otrā pusē jau agrā pēcpusdienā. Ja kāds pameta dārzu, nelaimīgais nekavējoties nonāca intervētāju un fotogrāfu ielenkumā. Bils bija iebrāzies savā vecajā guļamistabā, sagrābis Hariju aiz rokas un novilcis lejā pa trepēm. Harijs bija baidījies, ka Bils liks viņam runāt ar reportieriem, lai tie beidzot aizvāktos, bet tā vietā viņš gribēja lūgt Harija palīdzību, lai uzliktu lāstus, kas būtu gana spēcīgi, lai noturētu nejauceņus otrā žoga pusē. Harijs, drūmi pasmaidījis, pamāja, un abi, skaitīdami buramvārdus, pārstaigāja Vīzliju īpašuma robežas. Tas ietvēra dārzu mājas priekšā, sakņu dārziņu aiz mājas un aploku. Īpašums beidzās tikai pie Ūdrupītes, kas tecēja gar pašu aploka malu. Burvestības nodrošināja to, ka īpašumā varēja iekļūt tikai ģimenes locekļi vai tie, kas saņēmuši ģimenes atļauju.

Harijs uzgrieza muguru mājai, devās lejup uz upītes pusi un pārrāpās akmens mūrim, sajuzdams vieglu tirpoņu, ko radīja daudzās burvestības. Viņš aizteleportējās uz Dzīvžogu ielas pašu galu.

Viņš soļoja pa tumšo un kluso ielu līdz sasniedza ceturtā numura namu. Tas bija stāvējis neapdzīvots jau deviņus mēnešus. Ap māju gūlās pamestības un nekoptības aura, logi bija tumši un netīri. Petūnija noteikti dabūs trieku, Harijs iedomājās tantes reakciju, redzot māju šādā stāvoklī. Un ko gan lai viņa gaidītu? Kalponi, kas reizi nedēļā ierodas uzkopt? Harijs nosprauslājās. Droši vien. Viņš no kabatas izvilka zizli un ar tā galu norādīja uz durvīm. Tās ar vieglu klikšķi atslēdzās un Harijs iegāja mājā.

Viņš ignorēja kambarīti zem kāpnēm un, apkārt nepalūkojies, devās uz mazāko no guļamistabām. Viņš uzlika plaukstu uz durvju roktura un atgrūda tās vaļā. Viņa lāde vēl arvien stāvēja gultas kājgalī, Harijs tajā ielidināja visas mantas, ko pagājušajā jūlijā bija atstājis iepakaļ. Visas. Vecās skolas mantijas, mācību grāmatas, visu, pat to, ko pagājušajā vasarā bija plānojis izmest. Viņš aizvēra lādi, nobūra to tā, ka nu tā svēra pat mazāk kā parasti tukša un pēdējo reizi pārlaida acis istabai. Drēbju skapja durvis čīkstēdamas atvērās un Harijs nevilšus iepleta acis, ieraudzījis bērnišķīgi zīmētu Hedvigas portretu durvju iekšpusē. „Hedviga,” viņš nočukstēja. Kājas zaudēja pamatu un viņš attapās sakņupis uz grīdas. Harijs nekaunoties apraudāja mirušo pūci. Visbeidzot viņš drebēdams uzvilkās kājās un maigi noņēma zīmējumu no durvīm. Viņš to ielika mantu lādē pie visa pārējā. Harijs nonesa lādi pa trepēm un visbeidzot ārā no mājas.

Viņš aizslēdza durvis un devās uz ielas pašu galu. Viņš ne reizes neatskatījās uz Dzīvžogu ielas ceturto namu.