Harijs pamodās, viņa pirkstus vilka krampji. Viņš bija tos cieši sažņaudzis ap zižļa rokturi. „ Ouuuuuuuuuu” zēns noelsās, lēnām tos iztaisnojot. Viņš pāris reizes salieca roku, lai atslābinātu sastingušos muskuļus. Harijs ar abām rokām paberzēja seju un beidzot piecēlās. Nevils, Šīmuss, Dīns un Rons visi bija cieši iemiguši savās gultās. Šīmuss un Nevils izskatījās daudz labāk kā pāris naktis iepriekš. Harijs pieļāva, ka abi apciemojuši Pomfreja madāmu. Tieši to vajadzētu darīt arī man, viņš nodomāja. Viņa savainotie un apsvilinātie ceļgali joprojām pulsēja. Viņš uzlika brilles un pavērās pulkstenī. Bija gandrīz septiņi. Harijs izslīdēja no gultas un sameklēja tīro drēbju kārtu, kas vēl arvien glīti salocīta gulēja viņa gultas kājgalī. Viņš aizklumzāja līdz vannas istabai un kaut kā noģērbās un nomazgājās, atklādams, ka brūces sūrstēja daudz mazāk kā pagājušajā naktī. Viņš pieļāva, ka miegs nu jau divu dienu garumā bija nācis par labu.

Harijs apģērbās un tvēra pēc zobu birstes. Mutes iekšpuse šķita kā sūnām klāta. Tīrīdams zobus, viņš iedomājās, ka jāapmeklē profesore Maksūra. Viņš nedomāja, ka Rons un Hermione viņai jau izstāstījuši par...Harijs izspļāva zobu pastu no mutes izlietnē un turpināja tīrīšanu. Viņš negribēja domāt par to, ko teiks Maksūrai līdz viņam tiešām tas būs jādara. Viņš devās atpakaļ uz guļamtelpu un atrada Hagrida dāvāto kurmjādas maku guļam uz naktsgaldiņa. Viņš neatcerējās, ka būtu to tur atstājis, bet domāja, ka kāds, visticamāk mājas elfs, būs to savācis no vannas istabas grīdas, kur viņš to pagājušajā naktī pameta. Varbūt Džinnija pirms aiziešanas bija to tur nolikusi. Viņš atvēra maku un izvilka no tā laupītāja karti. „Svinīgi zvēru, ka prātā man blēņas vien,” viņš nočukstēja, ar zižļa galu uzsizdams pa pergamentu. Uz pieres izspiedās auksti sviedri iedomājoties... Es nevaru...ne tagad. Kā ar visu pārējo, arī šim laiks atradīsies, bet vēlāk.

Viņš aiznesa karti tuvāk logam un apsēdās uz palodzes, pavērsis pergamentu pretī tīrajai rīta saules gaismai, uzmanīgi to pārlūkodams. Maksūra bija direktora kabinetā. Nē, DIREKTORES. Viņš noslīdēja no palodzes un pārlūkoja istabu, meklēdams savas krosenes. Tās bija kārtīgi noliktas blakus viņa gultai, pārsteidzoši tīras.Nu, vismaz tīrākas kā bija bijušas. Viņš tās pacēla un apsēdās uz gultas malas, lai apautu kājas.

Viņš paķēra paslēpni un klusītēm izlavījās no guļamistabas, devās lejup pa spirālveida kāpnēm un nonāca koptelpā. Par pārsteigumu Harijam tā bija tukša, bet tad viņš atcerējās, ka pārējās guļamistabas- piektgadnieku un zemāk nebija parasto iemītnieku aizņemtas. Pateicīgs par vērotāju trūkumu, Harijs izslīdēja pa portretcaurumu, un devās uz direktores kabineta ieejas pusi. Ieeju ierastās Gargujas vietās sargāja bruņutērps. „Man jāsatiek profesore Maksūra,” viņš teica. „Tas ir svarīgi...” Harijs nezināja, ko gaidīt, bet to, ka bruņutērps grabēdams paklanīsies un pakāpsies malā pat nepajautājis paroli jau nu viņš noteikti nebija paredzējis.

Harijs uzkāpa pa nu nekustīgajām kāpnēm un pieklauvēja pie smagajām ozolkoka durvīm. Tās čīkstēdamas pavērās un Harijs pabāza galvu spraugā. „Profesore?” viņš klusi uzsauca. : Profesore Maksūra?”

„Ienāciet, Poter,” atskanēja ielūgums. „Es jau cerēju, ka šodien būsiet nomodā. Grendžera jaunkundze un Vīzlija jaunskungs teica, ka jūs guļat jau kopš Sestdienas rīta.”

„ Jā, es tik tikko pamodos...”

Maksūra rotaļājās ar spalvaskātu un šķita visnotaļ par ko satraukta. Harijs jutās izsists no sliedēm, redzēdams viņu šādu. Viņa vienmēr bija šķitusi tik stoiska, pat visbriesmīgākajos apstākļos. „Piesēdiet, Poter,” viņa teica.

Harijs piesardzīgi nometās uz pašas krēsla maliņas. „Man vajadzētu...” viņš noskremšļojās. „Man jums kaut kas jāizstāsta.” Viņa balss noklusa līdz čukstam. „Par Strupu.” Šķita, ka kaklā kaut kas iestrēdzis. „Profesoru Strupu,” viņš izlaboja. Harijs pacēla drebošu roku pie galvas, un izlaida pirkstus caur vēl arvien mitrajiem matiem. „Viņš ir Bubuļu būdā. Kādam... Kādam vajadzētu viņu atgādāt šurp, pie...” Harija balss aizžņaudzās vēl vairāk. „Pie pārējiem.”

Maksūras seja nocietinājās. „Tas vīrs bija nodevējs.”

„Nē, viņš nebija, ”Harijs protestēja. „Viņš nebija nodevējs,” viņš noteikti sacīja. „Es vairs nebūtu starp dzīvajiem, ja nebūtu bijis Str- Profesora Strupa.” Harijs norādīja uz Dumidora portretu. „Pavaicājiet viņam, viņš jums visu izstāstīs.”

Maksūra asi pagriezās. „Baltus, vai tā ir taisnība?” viņa vaicāja.

„Severuss bija uzticīgs mums, Minerva. Viņš, kā saikne starp abām pusēm bija mūsu priekšrocība.” Dumidors nedaudz paliecās uz priekšu. „Viņš vairākkārt lika uz spēles savu dzīvību, lai palīdzētu Harijam.”

Maksūras lūpas nepatikā sakniebās šaurās svītriņās. „Es aizsūtīšu kādu pēc viņa.”

„Kas ar viņu notiks?” Harijs vaicāja. „Tā, ka viņam nav tuvinieku...”

„Mēs par to parūpēsimies,” Maksūra sausi noteica. „ Cūkmiestiņā ir kapsēta.”

„Nē.” Harijam izspruka pār lūpām, pašam par pārsteigumu.

„Nē?” Maksūras uzacs izliecās.

„Nē,” Harijs atkārtoja, viņam runājot, galvā noformulējās ideja. „Es par to parūpēšos.” Es viņu aizvedīšu pie savas mātes. Viņa ir vienīgā, ko viņš jebkad mīlējis...

„Kā vēlaties,” Maksūra klusi atbildēja. Viņa vēl mirkli rotaļājās ar spalvu, tad teica: „Vai jūs vēlētos, lai viņš tiek iekļauts rītdienas piemiņas dievkalpojumā?”

„Piemiņas?” Harijs apmulsis atkārtoja. „Kādas piemiņas?”

„Es redzu, ka šurpceļā laikam neesat ar nevienu runājis. Piemiņas pasākumu, lai godinātu tos, kas atdeva dzīvību, aizstāvēdami šo pili.” Un tevi, palika neizteikts, bet smagi nogūlās gaisā.

„Jā.”

„Harij, tu prasi par daudz,” Maksūra noteikti paziņoja.

Harijs nepamanīja Maksūru nosaucam viņu vārdā. „Es zinu.”

Viņa nolika spalvu. „Vai tu vēlētos teikt runu piemiņas dievkalpojumā? Es saprotu, ka tas tev varētu būt par smagu-„

„Nē,” Harijs vārgi izdvesa, kratīdams galvu. Viņa acis sāpīgi aizvērās. „Vai jūs domājat, ka ar Sestdienu jau nebija gana? Pēc tā visa, kad viss, ko ES vēlējos- nē- ko man bija jādara bija sērot par kritušajiem draugiem, bet tā vietā man nācās savākties, lai tēlotu „varoni” vēl pāris stundas!” Viņa balss kļuva skaļāka un skaļāka. „Man apriebies visu laiku būt sasodītajam varonim! Es esmu bijis nolāpīts varonis jau kopš man bija vienpadsmit. Vismaz vienu reizi es pārmaiņas pēc gribētu būt tāds pats kā citi!”

Neīstais izlikšanās apvalks, kas kā žņaugs bija uzgūlies Harija saplosītajai dvēselei nu nokrita sabirzdams skrandās. „Nolāpīts, profesore, es tikai gribu pabūt viens...” viņš pagriezās un izsoļoja no kabineta. Sasniedzis kāpņu pakāji, viņš gaitenī izdzirda balsis un žigli uzmeta paslēpni pāri galvai. Nu viņš neizlēmīgi stāvēja plašā gaiteņa vidū, nepārliecināts par to, kur gan vēlas doties. Guļamistaba tika automātiski izslēgta un visa spārējās zināmās vietas viesa pārāk daudz sāpīgu atmiņu. Viņš pagriezās un vienkārši gāja.

Viņš attapās pazīstamā gaitenī un, palūkodamies apkārt, apjausmā noelsās. Man vajag vietu, kur pabūt vienam. Man vajag vietu, kur pabūt vienam. Man vajag vietu, kur pabūt vienam...viņš izmisīgi domāja. Pārsteidzošā kārtā sienā parādījās durvis, Harijs no atvieglojuma tik pat kā šņukstēdams metās pa tām iekšā, pēc sevis tās smagi aizcirzdams.

Džordžs, galvu atgāzis, blenza augšup uz gultas baldahīnu. Viņš dzirdēja Čārliju miegā iekrācamies, kad brālis pagriezās uz otriem sāniem vienā no gultām. Lai vai cik ļoti šī istaba atspoguļoja to kas atradās zemāk, tai bija viena spēcīga priekšrocība: tā nebija guļamistaba, ko abi ar Fredu bija dalījuši tik pat kā septiņus gadus. Džordžs pagriezās uz sāna, piespiedis pie krūtīm spilvenu, cerībā, ka ja spiedīs pietiekami stipri izdosies aizspiest asiņojošo brūci, to, kura acīm nebija redzama.

Viņš lēnām pavēra plaukstu, kurā bija sažņaudzis mazītiņu rotaļu pūķi. Viņš no spilvena apakšas izvilka zizli un nolaida tā galu uz novalkātā plīša pūķa astes galā. „Engorgio,” viņš nočukstēja. Pāris sekunžu laikā tas atguva normālo izmēru. Džordžu kratīja drebulis. „Hermani,” viņš izdvesa. „Hermani, viņa vairs nav...” Džordžs piespieda seju pūķa sānam un ļāvās neapvaldītām raudām.

Džordžs nekad nebija raudājis neviena cita priekšā- tikai Freda un Hermaņa. Džordžs zem pirkstiem sajuta laukumiņus, kur laika gaitā plīsis bija pavisam nodilis. Hermanim trūka acs un lielākā daļa vates pūķa astē bija sapresēta pavisam plakana. Kad Džordžs vēl bija bērns viņš mēdza Hermani nēsāt līdzi visur. Tas nemainījās arī tad, kad viņš ieradās Cūkkārpā, kaut arī Hermanis tad tika iestūķēts lāde un tika izlaists no gūsta tikai tumsas aizsegā, kad Džordžs bija nobijies un tikai ar noteikumu, ka tas bija noburts tik maziņš, ka iegūla zēna plaukstā. Lielāko daļu ceturtā gada, visu Noslēpumu kambara epopejas laiku, Hermanis pavadīja iestūķēts Džordža kabatā. Pat Freds neko par to nezināja.

Džordža raudas bija tik spēcīgas, ka viņš nedzirdēja durvis atveramies, kā arī nepamanīja kādu ieritināmies gultā viņam blakus. Pēkšņi viņš sajuta sausserža smaržu vijamies gaisā viņam apkārt, un pat nepalūkojies, saprata, ka šis kāds bija Keitija. Viņa pieglaudās Džordža mugurai un cieši apvija roku ap viņa vidukli. Džordžs atvilka vienu roku no Hermaņa un satvēra Keitijas plausktu savējā. „Es nezinu, kas esmu, ja blakus nav viņa,” viņš elsoja.

Keitija apskāva viņu vēl ciešāk, nespēdama neko bilst.

Ja godīgi, ko gan viņa varēja teikt? Nekas no tā, ko viņa patiktu nepalīdzētu.

„Vai kāds ir redzējis Hariju?” Mollija vakariņu laikā jautāja. Viņa iesmēla zupu bļodiņā un padeva to Džordžam, kurš sāka to apātiski maisīt ar karoti.

Rons un Hermione pārmija skatienus. Rons pakratīja galvu. „Nē, mammu. Viņš nebija savā gultā, kad šorīt pamodāmies.”

„Mēs visur izmeklējāmies,” Hermione piemetināja. Viņa, Rons un Nevils bija sadalījušies un pavadījuši visu pēcpusdienu izķemmēdami visu pili meklējot Hariju.

„Viņš varētu būt zem apmetņa, ”Rons pezīmēja. „tādā gadījumā mēs viņu neatradīsim, ja vien viņš pats to negribēs.” Viņš paņēma bļodiņu, ko viņam pasniedza Mollija un sāka ēst ar satraucošu apātiju, cilvēki bija pieraduši redzēt viņa ēdienu acumirklī pazūdam no šķīvja.

„Jūs domājat, ka viņš zina par rītdienu?” Arturs ievaicājās.

„Droši vien,” teica Hermione. „ Ja vien viņš vispār šodien ir runājis ar Profesori Maksūru.”

„Domājat viņš ieradīsies?” Mollija jautāja īpaši nevēršoties ne pie viena, un padodama zupas trauku Džinnijai. Meitene nolika bļodiņu uz galda, bet neizdarīja neko tādu, kas liecinātu, ka viņa grasās ēst.

„Vai tur būs reportieri?” Rons piesardzīgi vaicāja.

„Nē,” atbildēja Persijs. ”Ministrs viņiem lūdzis cienīt cilvēku sēras.”

„Jā, kā tad, it kā tas varētu nostrādāt,” Bils nicīgi nosprauslojās.

„Vismaz kaut kāds sākums,” Čārlijs piemetināja.

„Mamm, beidz,” Rons iesaucās. Mollija tikko bija sākusi apziest viņa maizes šķēli ar sviestu. „Es pats to varu.”

Mollija palūkojās uz Ronu. „es to lieliski zinu,”viņa maigi noteica.

„Mollij,” Arturs teica, uzlikdams plaukstu uz Mollijas rokas. „Kāpēc gan tev pašai ko neapēst?” Viņš zināja kāpēc viņa pēdējās pāris dienas pavadīja nerimtīgi rosoties un aprūpējot pārējos. Tāpat bija bijis, kad nomira Fabiāns un Gideons. Jo vairāk laika viņa veltīa citiem, jo mazāk tā atlika pašas domām. Viņa pakratīja galvu un devās tālāk gar galdu, mudinādama Dīnu un Šīmusu ēst, ieliedama tēju Lavenderai un Patilu dvīnēm. Viņa apstājās, lai uzkrautu vēl vistu uz Nevila šķīvja un aprunātos ar zēna vecmāmiņu.

Rons izdzirda šalkoņu, kas radās Harijam pārvelkot paslēpni pāri galvai. Tomēr viņš salecās, kad draugs parādījās no zila gaisa. „ Kur tu visu laiku biji?” viņš ziņkārīgi vaicāja.

„Nekur.”

„Tu tikko te ieradies?” Rons nelikās mierā.

„Jā.”Harijs pasniedzās pēc apaļmaizītes.

„Vai tu iesi uz...?” Rons atstāja jautājumu pusizteiktu.

„Man jau sevišķi nav izvēles, ne tā?” Harijs noteica ar rūgtumu balsī. „Viņi to gaida.” Viņš blenza uz galda virsmu, plosīdams maizīti sīkos gabaliņos.

Džinnija pēkšņi metās prom no galda un cēli izsoļoja no lielās zāles. Viņa aizdrāzās uz kalambola laukuma pusi, taisnā ceļa uz sloti šķūni. Pasniegusies viņa sagrāba pirmo slotu, kas gadījās pa rokai, steigā nepamanījusi, ka tas ir Drako Malfoja Nimbus 2001. Viņa uzlēca uz tā un atspērās no zemes, uzšaudamās skaidrajās, zilajās debesīs. Viņa meta lokus ap kalambola laukumu, līkumodama ap grozu kārtīm un pilnā gaitā šāvās no viena laukuma gala līdz otram, skubinādama slotu lidot arvien ātrāk, ātrāk un ātrāk. Pēc brīža viņa pievērsa slotu zemei un nolēca no tās smagi elsodama. „Kā patika slota, Vīzlija?” novilka pazīstama balss, liekot Džinnijai sarauties.

Viņa palūkojās lejup un šokēta iepleta acis, kad pamanīja kā vārdz rakstīts uz rokturim piestiprinātās plāksnītes. Tad viņa pasniedza slotu Drako. „Piedod,” viņa nomurmināja. „Es tam nepievērsu uzmanību.”

Drako paņēma slotu un bezkaislīgi to aplūkoja . ”Man tā nekad nav patikusi. Ne tā kā tev vai taviem brāļiem. Vai Poteram.”

Džinnijas uzacis pacēlās tur pat vai līdz matiem. Vai viņš tiešām runā ar mani tā it kā viņš būtu parasts cilvēks nevis pilnīgs un absolūts pakaļ?

Šķita, ka Drako nemana viņas reakciju, viņš vienkārši turpināja runāt, vairāk gan sev, ne viņai. „Tēvs domāja, ka man vajadzētu spēlēt. Esmu darījis daudz lietu, kas manam tēvam šķitušas pareizas.” Drako nometa slotu zemē un mežonīgi uzmina zariņiem tās galā, saberzdams tos pulverī. Džinnija noelsās. Slota gan varēja būt sešus gadus veca, bet 2001. nimbs vēl arvien bija samērā vērtīgs. Drako palūkojās uz viņu. „man žēl par tavu brāli,” viņš klusi teica. Džinnija stīvi pamāja. Drako nometa slotas rokturi un devās atpakaļ uz pili. „Ja tu kādreiz kādam šo pieminēsi, es visu noliegšu līdz pat nāvei,” viņš teica ierastajā apvainojošajā tonī.

Džinnija nogaidīja līdz viņš bija prom un nometās uz ceļiem blakus sabeztajai žagaru kaudzītei. No visiem viņas brāļiem tieši Freds bija tas, ko visvairāk iespaidoja viņas kalambola prasmes. Jāatzīst- arī visvairāk pārsteidza. Tieši viņš bija vislaimīgākais, kad atklājās, ka viņa lido tik labi, pat piesolīja meitenei galvenā Vīzliju jokdara mantiju, kad abi ar Džordžu pameta skolu. Tā visa bija par daudz, meitene sabruka sāpīgās elsās.

Viņa raudāja par Fredu, bet arī par Kolinu, kurš bija viņas klasesbiedrs. Par Tonksu, kas viņai bija bijusi kā māsa. Par Tediju, kurš nekad tā arī neuzzinās cik maigs bija viņa tēvs vai cik spara pilna māte. Stāsti, ko viņš dzirdēs no apkārtējiem nekad nespētu viņus aizstāt.

Džinnija lēnām nomierinājās un saprata, ka guļ, iespiedusi seju kalambola laukumā zālē. Grozu kāršu ēnas uz tās asi iezīmējās. Viņa pamanīja arī to, ka blakus kāds atrodas. Čārlijs, kājas sakrustojis, sēdēja zālē, noliecis seju pār skiču bloknotu, zīmulim klusi slīdot pār papīru. Viņš neteica neko, tikai pastiepa raupjo un rētaino roku pretī māsai. Čārlijs saspieda Džinnijas plaukstu un pievilka meiteni sev tuvāk, apvīdams rokas ap viņas pleciem. Džinnija palūkojās lejup uz portretu, kas rotāja bloknota lapu. Viņas pirkstgals izsekoja līnijām, kas iezīmēja Freda matus un ievilka drebošu elpu, iedomājusies brāli tādu, kāds viņš bija gulējis Lielajā zālē. „Es nespēju noticēt, ka viņa vairs nav...” viņa nočukstēja.

Čārlijs viņu apskāva vēl ciešāk. „Es arī, Džin`.”