Harijs pavēra durvis un palūkojās caur nelielo spraudziņu, ko pats nupat bija radījis. Bija agrs. Pat Mollija vēl nebija augšā. Harijs cik vien ātri spēdams uzskrēja pa trepēm, saraudamies ik reizi, kad to iečīkstēšanās iztraucēja mājā valdošo klusumu. Viņš neviļus uzmeta vainīgu skatienu Persija istabas puspievērtajām durvīm aiz kurām, kā Harijs zināja, gulēja Džordžs. Starp visiem ģimenes locekļiem, Džordžs bija tas no kā zēns vairījās visvairāk. Zinādams cik ļoti pašam sāpēja mīļo zaudējums, viņš negribēja domāt par to kā gan cieš Džordžs. Kad Freds vēl bija dzīvs, abus bija tik pat kā neiespējami izšķirt, šķita, ka Džordžs bez brāļa jūtas pazudis. Harijs turpināja ceļu uz trešo stāvu, acis pievērstas novalkātajam paklājam, kas sedza pakāpienus. Viņš nepacēla skatienu līdz neieskrēja tieši krūtīs kādam, kas tobrīd mēroja ceļu lejup.

Viņš šokēts palūkojās augšup, tieši Džordža bālajā sejā. Ne viens no abiem neierunājās, tikai Harija rokas krampjaini sažņaudza drēbes, kuras zēns tobrīd turēja. Džordžs lūkojās Harijā ar pagalam savādu sejas izteiksmi, vienu no tām, ko nav iespējams iztulkot. Harijs nolieca galvu, un skriešus mēroja atlikušo ceļu līdz vannas istabai. Harijs aizslēdza durvis un nometa savu drēbju kaudzīti uz izlietnes. Viņš iztrausās no pidžamas un vēlreiz pārbaudīja durvju slēdzeni. Ģērbies tikai bokseršortos viņš atslīga uz vannas malas un saņēma galvu rokās. Viņa mutuļojošās domas pārtrauca viegls klauvējiens. „Harij?” Džordžs savādā balsī sauca. „Es izsperšu tās nolāpītās durvis, ja tu tās neatslēgsi.” Harijs nepakustējās. Džordžs pagrabināja durvju rokturi un nomurmināja, „Labi, ja tā...” Harijs dzirdēja viņu dodamies prom, bet pēc brīža viņš atgriezās un no durvju puses atskanēja kluss, „Atveries”. Harija ausis sasniedza paskaļš blīkšķis. „Kas, pie velna?” Džordžs noelsās. „Kurš idiņš apmainīja manu zizli?”

Harijs piecēlās un atslēdza durvis. Tās atvēris viņš ieraudzīja Džordžu blenžam uz ļenganu gumijas cāli, ko tas turēja labajā rokā. „Persijs, pagājušajā mēnesī.” Kad Džordžs pavēra muti, lai ierunātos, Harijs žigli pievienoja: „Man nav ne jausmas kāpēc.” Viņš jau taisījās atkal aizvērt durvis, bet Džordžs zēnu apturēja, iebāzdams roku durvjstarpā.

Džordžs ienāca vannas istabā. „ Klausies, es zinu, ka tu sevi par to visu šausti.” Harija galva pašāvās augšup, bet viņš neko neteica. „Nekas no tā visa nebija tava vaina. Tu nevienam to nelūdzi. Tu nelūdzi mums tur būt. Mēs paši to izvēlējāmies,” viņš strikti turpināja. „Tā nebija tava vaina.” Džordžs pameta telpu, bez skaņas aizvērdams durvis.

Harijs blenza uz durvju rokturi. Viņš tiešām gribēja Džordžam ticēt. Viņš atcerējās to kā Mollija bija viņu pagājušajā dzimšanas dienā apskāvusi, kāda bija sajūta. Viņš neizsakāmi vēlējās kaut arī tagad varētu vienkārši mesties Mollijas apskāvienos un raudāt. Bet vēl viņš nebija gatavs viņus sastapt. Daudz vieglāk bija kā tagad, vienkārši slīdēt no dienas uz dienu. Tas nešķita tik sāpīgi.

Džinnija aizkaitināta nopūtās un iespēra dīvānam. Rons un Hermione atkal bija pazuduši. Viņi bija pasākuši atstāt māju uzreiz pēc launaga un stundām klejot Merlins-zina-kur. Viņi atgriezās tikai pirms vakariņām ar viegli kaunīgām sejas izteiksmēm. Džinnijai bez abiem bija garlaicīgi. Viņai bija karsti un ļoti gribējās peldēt, bet peldēt vienai nebija patīkami. Ja Rons un Hermione būtu kaut kur tuvumā viņa varētu pajautāt vai abi negrib pievienoties. Viņa nepacietīgi nošņācās un atkrita dīvānā. „Viss labi, Džinnij?” Mollija ar adīkli rokā tikko bija nometusies otrā dīvāna galā.

„Jap...” Džinnija pacēla vienu Mollijas adītā džempera galu. „Jau sāc Ziemassvētku džemperus, mamm?”

„Mmm-hmm. Šogad jāpagūst vienpadsmit,”  Mollija teica. Pēkšņi viņa samirkšķināja acis un vaigi kļuva pāris toņus bālāki. Mollija saprata, ka šogad Zem eglītes būtu jābūt tikai desmit džemperiem. „ Viens būs Tedijam,” viņa žigli pievienoja.

„Protams, mamm,” Džinnija mierinoši noteica. Viņa nebija palaidusi garām ne Mollijas kļūdu ne vājo mēģinājumu to nolīdzināt.

„Mums drīz vajadzētu padomāt par tavu skolas lietu iegādi,” Mollija ierunājās, kā šķita, lai mainītu tematu.

„Laika ir daudz, mamm,” Džinnija atbildēja, paņemdama vilnas kamolu un pārmeklēdama Mollijas rokdarbu grozu, lai atrastu liekas adāmadatas. „Kurus ja esi paspējusi uztaisīt?”

„Tikko sāku tava tēva.”

„Es uzadīšu Flērai,” Džinnija nomurmināja, palūkodamās uz dūmakaini rozā dziju, ko bija izvēlējusies un apjauzdama, ka tā būs Flērai tieši laikā.

Mollijas adatas uz brīdi pierima, bet tad atkal turpināja darbu. „Ļoti mīļi no tavas puses. Es zinu, ka jums abām nekad tā īsti nav saskanējis.”

Džinnija sarāvās un sāka pāršķirstīt rakstu grāmatu. „Nav ne vainas.”

„Tev nav visu laiku jādzīvo iekšā, Džin,” Mollija teica, no acs kaktiņa palūkodamās uz meitu.

„Kur tad lai es eju?” Džinnija nopūtās. „Nevar pamest māju vai dārzu, lai nenonāktu to mūdžu, kuri to tik vien gaida kā kādu stāstiņu, ielenkumā,” viņa nicīgi novīpsnāja. „Es ienīstu reportierus.”

„Džinnij! Piesargi valodu,” Mollija automātiski izlaboja.

„Piedod, mamm.” Džinnija atrada rakstu, kas piestāvētu viņas brāļa sievai un sāka uzmest valgus pirmajai rindai. Viņas sēdēja mierpilnā klusumā līdz Džinnija atkal ierunājās: ”Tu jau nezināsi, kur paliek Rons un Hermione, ne?”

„Nekur tālu jau viņi nevar aiziet,” Mollija arbildēja. „Es nedomāju, ka kāds no viņiem grib stāties pretī tām barbaru ordām.”

Džinnija nošņācās. Kad viņi vakar bija ienākuši iekšā, Rona krekls bija aizpogāts nepareizi un abi izskatījās diezgan papluinīti. „Nu, viņi noteikti iet pietiekami tālu,” viņa nomurmināja.

„Ko lūdzu, mīļā?” Mollija izklaidīgi pārjautāja.

Džinnija pakratīja galvu. „Neko.” Būšana jaunākajai no septiņiem-tagad jau sešiem, viņa nodomāja- bija meitenei devusi diezgan vērtīgu ieskatu tajā, kad labāk runāt un kad klusēt par brāļu izdarībām. Ja viņa bilstu kaut vārdu Mollijai par to, ko kā meitenei likās dara Rons un Hermione, dabūtu viņi visi. Viņa zināja, ka Hermione naktīs lavās uz Rona istabu. Viņai gan patika domāt, ka abu attiecības aprobežojas ar rociņas turēšanu. Vai varbūt nelielu pamīcīšanos. Tas vismaz uzdzina mazāk nelabuma.

Hermione pārvilka Rona kreklu pāri puiša galvai un nosvieda kaut kur sānis. „Nu...Cik tālu tu gāji ar Lavenderu?”

„Vai tagad tam ir īsais laiks?” Rons kašķīgi ieteicās.

Hermione atsēdās uz papēžiem un pievēra atpogāto blūzi. „Tik pat laba reize kā jebkura cita.”

„Labi. Tad tu man izstāstīsi par Krumu.”

„Tu ņirgājies?”Hermione uzsprāga. „Tas bija vairāk kā pirms trim gadiem!” viņa sprēgāja.

Rons stūrgalvīgi sakrustoja rokas pār krūtīm. „Es gribu zināt. Ja es tev taisos stāstīt par Lavenderu, tev nāksies man pastāstīt par Viktoru.”

„Sasodīts.” Hermione meta Rona ar paša kreklu. „Uzvelc to. Es nevaru  parunāt ar tevi šādā paskatā.”

Rons uzstiepa kreklu pāri galvai un uzmeta Hermionei viepli. „Nekas nenotika,” viņš nošņācās, tad raidīja meitenes virzienā aizdomu pilnu skatienu: „Ko? Vai viņa kaut ko stāstīja?”

„Neko,” viņa atbildēja. „Viņa žēlojās, ka tu neej tālāk par pamīcīšanos, bet ņemot vērā to kā abi uzvedāties kopistabā, visiem likās, ka jums ir kas vairāk.”

„Tici man, Hermione, man nekad nebija ne jausmas kādā krāsā viņai biksītes.”

„Apburoši,” Hermione izspļāva.

„Ko tad tu gribi lai es saku? Vai es gribēju viņu izjāt-”

„Nu, gribēji?” Hermione pārtrauca.

„Es neesmu svētais,” Rons norūca. „Es būtu varējis. Dučiem reižu. Nebija tā, ka viņa negribētu, bet Mamma un tā sasodītā goda padarīšana!” Rons iespēra segai. „Es vienkārši nevarēju...” viņš atzinās.

„Mēs ar Viktoru nekad tā arī neskūpstījāmies,” Hermione maigi teica. „Viņš gribēja, bet es nevarēju.”

„Tiešām?” Rons palūkojās augšup, pacēlis uzacis tik augstu, ka tās pazuda zem matu cekula. „ Bet tu...Viņš...Kāpēc ellē nē?” viņš buldurēja.

„Tas būtu tā pat kā bučot Hariju,” viņa zēnu informēja, saraukdama muti grimasē.

„Fuj.”

„Jā.” Hermione novilka Ronu sev līdzās uz segas. „Es sāku nopietni raizēties.”

„Par Hariju?”

Viņa pamāja. Hermione izlaida rokas caur matiem. „Es nezinu, ko lai ar viņu dara.”

Rons sarāvās. „Es arī nē. Es nekad vēl neesmu redzējis Hariju tik sliktā stāvoklī.”

„Vai ir burvju psihoterapeitu versija?”

„Ko tādu?”  Rons uz viņu savādi palūkojās.

„Tas ir tāds kā dziednieks, tikai prātam, ne ķermenim.”

„Šaubos,” Rons nopūtās. „Ko viņi tādu dara?”

„Nu, tu aizej un parunā.”

Ronam uznāca smieklu lēkme. „Tev vispirms jāpiedabū Harijs vispār runāt.”  Viņš pamanīja Hermiones vīlušos skatienu. Viņš turpināja, ja drūmāk: Nopietni, vistiņ, ar nevienu no viņiem viņš tā pat nerunātu. Mēs abi to labi zinām.”

„Man vienkārši trūkst ideju.” Hermione knibinājās ap aizlauztu nagu. „Viņš iznāk tikai tad, kad neviens nav tuvumā. Kļuvis par naktsputnu. Es nedomāju, ka viņš vēlas palīdzību no kāda no mums.” Viņa nošņaukājās un paberzēja degunu ar plaukstas virspusi.

„Es nedomāju, ka tas ir tā. Tu taču redzēji viņu Tonksas un Remusa bērēs? Nu, tas, ko viņš teica Tonksas kundzei? Viņš netaisās sev to tuvākajā laikā piedot.”

„Bet tā nebija viņa vaina...”

Rons pārlaida sejai ar plaukstu. „Es to zinu. Tu to zini. Pat viņš to zina. Tas tikai prasīs...”

„Laiku,” Hermione pabeidza.

„Jap.”

„Ja nu tava mamma un tētis...”

„Kā tad lai viņi ar viņu parunā?” Rons jautāja. „Viņš tik pat kā nepamet istabu un...”

„Es nezinu...” Nespēja atrast atbildi lika Hermionei pamatīgi sašļukt.

Keitija ar elkoņiem atbrīvoja sev ceļu cauri reportieru drūzmai, kas ielenca „Midzeņu” dārza vārtiņus. Viens no tiem uzmeta viņai bezkaunīgu skatienu un indīgi pavaicāja: „Vai tad tu nestrādā Nedēļas Raganā?”

Keitija saviebās. „Un ko tu ar to domā?” Lielākā daļa reportieru uzskatīja Nedēļas Raganu par neko vairāk kā tenku lapeli, pāris pakāpienus augstāku par Varkšķi. Viņa pastiepās, lai atvērtu vārtiņus.

„Tu tur netiks` iekša, zaķit`,” izsaucās kāds vīriešu kārtas reportieris. „Šamie mūs nelaiž. Es neredz` kā tād zostiņ` kā tu varēt` tikt iekša.”

Keitija izvilka zizli. „Es te neesmu žurnāla darīšanās, ”viņa tam vēsi atteica. Viņa ar zizli pāris reizes uzsita pa vārtiņiem, un kad tie iemirdzējās tumši sarkani, pieskārās rokturim.. Vārtiņi atvērās ar paskaļu klikš. Viņa caur tiem izslīdēja un pēc sevis tos uzmanīgi aizvēra. Keitijas acis iepletās, kad reportieru drūzma vienā mirklī pagaisa un tā vietā redzeslokā uzpeldēja Vīzliju māja. Vīzlijiem bija efektīvi izdevies noslēpties no visiem, ko nevēlējās redzēt. Rons, Hermione un Džinnija zālājā strīdējās par to vai iespējams caur burvestībām nemanītu dabūt, piemēram, dārza rūķi, tā, lai kņada otrā pusē netiktu iztraucēta.

Džinnija redzēja viņu tuvojamies mājai. „Keitij! Kā tu te gadījies?”

„Es vakar atsūtīju tavai mammai pūci. Jautāju vai varu apraudzīt Džordžu.”

Rons un Hermione pārmija skatienu. „Viņam neiet diezko labi,” Rons ierunājās. „Viņš tikpat kā nenāk laukā no istabas.”

Džinnija pamāja. „Neēd arī neko diži. Vienkārši stumda visu pa šķīvi.”

„Es nedomāju, ka viņš arī izguļas,” sarunā iejaucās Hermione. Uz Rona un Hermiones jautājošajiem skatieniem viņa tulīt atbildēja: „Ko? Nu, ir jāiet garām viņa istabai, lai tiktu uz vannasiztabu. Gaisma ieslēgta piecos no rīta...” Rons ieklepojās un nosarka. Parasti bija pieci, kad Hermione lavījās atpakaļ uz Džinnijas guļamistabu.

Keitija uzmeta Ronam savādu skatienu, bet pamāja un iegāja mājā. Mollija un Arturs sēdēja viesistabā un klausījās radio. „Sveiki, Vīzlijas kundze.”

Mollija un Arturs piecēlās, lai sveiktu Keitiju. „Labdien, mīļā,” Mollija silti teica. „Džordžs ir augšstāvā.”

„Otrais stāvs,” Arturs piebilda. „Durvis pa kreisi.””

„Paldies.” Keitija norādīja kāpņu virzienā: „Es tikai...”

„Kāp  vien, Keitij,” Mollija iedrošināja.

Keitija pievārēja kāpnes un apstājās pie istabas durvīm, domājot par to vai viņš maz papūlēsies tās atvērt.

Džordžs noslīdēja no gultas un piegāja pie skapja. Kad Persijs un Džinnija bija pārveduši mantas no veikala, viņš tās, tā arī neapskatījis, bija sakrāvis skapī. Viņš atvēra skapja durvis un pieliecās, lai izvilktu somas. Viņš apsēdās uz grīdas un lēnām atvilka pirmo rāvējslēdzi. Pasniedzies somā, viņš izvilka pūķādas žaketes, ko abi bija nopirkuši par godu veikala atvēršanai. Tā bija bijusi novēlojusies dzimšanas dāvana pašiem sev, Freds bija viņu ar tām pārsteidzis kādu rītu, mēnesi pēc veikala atvēršanas Diagonalejā. Džordžs tās noguldīja malā un vēlreiz pastiepa roku somas virzienā.

Viņa plauksta aptvēra kaut ko mīkstu. Viņš izvilka koši zilas vilnas kaudzīti, ko izklāja klēpī. Cik veci mēs bijām, kad viņa tos uztaisīja? Trīspadsmit? Jā, tas bija trešajā gadā, tātad trīspadsmit, gandrīz četrpadsmit...Džordžs ar drebošu rādītājpirkstu izsekoja G burtu, kas bija ieadīts džempera krūtīs. Viņš atkal pasniedzās somā un izvilka džempera līdzinieku. Tam uz krūtīm no tās pašas saulaini dzeltenās vilnas bija izadīts liels F. Mēs bijām tik mazi...es neatceros, ka kāds no mums jebkad būtu bijis tik mazs...Džordžs pacēla džemperi pie deguna un ieelpoja Freda smaržu, kas vēl ar vien kavējās vilnā. Veikals vienmēr bija bijis abu prātos, pa tad. Freds vienmēr bija gribējis izveidot ko varenāku kā Zonko. Augsts un šķietami nesasniedzams mērķis trīspadsmitgadīgajam Džordžam. Bet Freds savā lēmumā bija negrozāms.

Džordžs zināja, ka veikala lietā kaut kas jādara. Tas bija slēgts kopš Lieldienām, kad Arturs, Mollija, Džinnija, Freds un viņš pats pārcēlās pie Mjurjelas tantes. Viņš nevarēja iedomāties neko citu, ko varētu iesākt. Ministrijas klerks noteikti nebija viņa sapņu profesija. Bet atvērt veikalu vienam pašam, to viņš nevarēja iedomāties. Tas viss jau no paša sākuma bija Freda ideja. Jau kopš pirmās vizītes uz Cūkmiestiņu, kad abi pabija Zonko iestādījumā. Tai naktī guļamistabā Freds satraukuma pilns bija lēkājis pa Džordža gultu. „Es zinu, ka mēs varam! Mums var būt pašiem savs joku veikals! Pašiem savas telpas!” Džordžs par to nebija tik drošs, bet Freda neatlaidīgais spiediens un paša vēlme darīt, ko interesantu, lika Džordžam piekrist, un jau trešā skolas gada beigās viņi sāka izmēģinājumus produktiem. Viņi sāka ignorēt mācības, protams, atskaitot tos priekšmetus, kas bija noderīgi viņu mērķiem: Burvestības, Pārvērtības un Herboloģiju. Viņi izlēma, ka viss, kas vajadzīgs no mikstūrām būs viņu galvās jau līdz piektajam gadam.

Vieglais klauvējiens pie guļamistabas durvīm viņu nepārsteidza. Mollija parasti viņu pēc vakariņām pārbaudīja, lai redzētu vai viņš nav izsalcis, vai viņam ko nevajag. Džordžs zināja, ka viņa uztraucas, bet tas, ka viņu nelika mierā bija traucējoši. Viņš uztrausās kājās un atcirta vaļā durvis, vienā rokā vēl arvien turēdams džemperus. „Man viss kārībā, mamm...”  Viņš blenza uz jauno sievieti kāpņu laukumiņā. „Tu neesi mamma.”

Keitija sakrustoja rokas virs krūtīm. „Nē, neesmu viss.”

„Kāpēc tu esi šeit?”

„Atnācu tevi apraudzīt,” Keitija teica.

„Man viss labi,” Džordžs noteica it kā aizstāvēdamies.  

„Tu izskaties pagalam draņķīgi,” Keitija tieši konstatēja. Džordža uzacis pacēlās. Keitija viņam atgādināja laumiņu no bildes vientiešu pasaku grāmatā, kuru Džinnija septītajā dzimšanas dienā bija iedāvinājis Arturs. Viņa izskatījās kā viena no laumiņām, viegli ēteriska, tik trausla, bet varēja būt tik pat stūrgalvīga kā Rons, kad pati gribēja.

Džordžs paraustīja plecus un apsēdās uz gultas malas. „Nopietni, man viss labi.”

Keitija nošņācās, ienāca istabā un aizvēra durvis. „Neizskatās, ka tev būtu labi. Tu esi zaudējis svaru. Es sakrējos ar Džinniju, Ronu un Hermioni, kad nācu iekšā. Viņi saka, ka tu ne ēd, ne dzer un tik tikko pamet istabu.”

„Un?” Džordžs izklāja abus džemperus pār savu spilvenu.

Keitija apsēdās viņam blakus. „Tu slēpies.”

Džordžs pacēla Hermani un sāka virpināt pūķīša astes galu. „Vai tam ir kāda nozīme?”

„Nu, ja vien tu nedomā te palikt mūžīgi.” Keitija iekārtojās dziļāk gultā un atspieda muguru pret sienu.

„Es nezinu,” Džordžs atzina. „Es nezinu, ko iesākt.” Viņš atliecās, lai būtu vienā līmenī ar Keitiju. „Es nedomāju, ka man vajadzētu atvērt veikalu bez Freda...”

Keitija uzmet viņam skatienu, kas Džordžam nepatīkami atgādināja paša māti. Tādu, it kā viņa varētu lasīt viņa domas. Viņš atturējās no saraušanās zem šī skatiena. „Kāpēc?”

„Tas neliekas pareizi.” Džordžs atspiedās pret sienu. „Tas viss bija viņa ideja un es nejūtos spējīgs to paveikt viens.”

„Kurš teicis, ka tev tas jādara vienam?” Keitija viegli pieskārās viņa rokai. „Tu teici, ka abi ar Fredu domājāt tai lietai piesaistīt arī Ronu.”

Džordžs sarāvās. „Es nedomāju, ka viņam tas patiks. Droši vien vēl domā būt aurors.”

„Tu to nekad neuzzināsi, ja nepajautāsi,” Keitija praktiski noteica.

„Laikam jau.” Džordžs paskatījās lejup uz nonēsāto pūķīti, ko turēja rokās. „Man viņa tiešām pietrūkst.” Viņš norija siekalas, mēģinādams apspiest raudas.

„Ir dabiski, ka tev viņa trūkst,” Keitija nomurmināja. „Bet nav labi norobežot sevi no visiem citiem.”

Džordžs pamāja, ātri mirkšķinādams. Viņš tomēr nespēja apturēt asaras, kas slīdēja lejup pa vaigiem. Viņš pievilka ceļgalus pie krūtīm un paslēpa tajos seju. Viņš nejuta Keitijas rokas apvijamies ap pleciem. Miglaini viņš apjauta, ka šīs raudas nelīdzinās tām, kas nāca pēc bērēm. Toreiz tās bija sēras un svaigas zaudējuma sāpes. Šī bija apziņa, ka Freds nekad neatgriezīsies, un lai vai kas Džordžs nebūtu bijis pirms bērēm, nu viņam jāmainās.

Keitija ar vienu roku ierakās kabatā, izvilka zizli un uzlika klusināšanas burvestību durvīm. Viņa lēni aijāja Džordžu, ar vienu roku glāstīdama viņa matus. Viņš slīdēja zemāk un zemāk līdz galva atslīga Keitijai klēpī un rokas apvijās meitenei ap vidukli. Viņš palēnām rimās raudāt un pāris reizes dziļi ievilka elpu. Tikko kā viņam likās, ka atguvis savaldību, no aizvērtajiem plakstiem atkal spiedās asaras. Viņš nodrebēja un atmeta pēdējos pūliņus savaldīties.

Kad viņam beidzot izdevās savākties, Džordžs lēnām piecēlās sēdus un noslaucīja seju krekla plecā. „Beidz,” Keitija norāja. Viņš atvainodamies sarāvās un paplikšķināja pa kabatu, it kā meklēdams kabatas lakatiņu, kura, kā viņš zināja, viņam nemaz nebija. „Lūdzu,” Keitija pasiedza viņam salocīta lina četrstūri ar izšūtu, tumši zilu K pašā stūrī. „Dabonu tonnām šādus no savas omes. Viņai liekas, ka jaunai dāmai būt bez tāda ir šausmīgi nepieklājīgi.”

Džordžs nokaunējies paņēma lakatiņu un pārlaida saviem mitrajiem vaigiem un acīm. Viņš pārskatīja istabu, tikai tagad pamanīdams cik tumšs kļuvis. „Cik pulkstens?” viņš pārakmeņojies jautāja.

„Pus desmit.”

„Nolāpīts, man žēl, Keitij...”

„Apklusti. Viss kārtībā. Ja tu nevari mierīgi nopuņķot pat savus draugus, ko gan...”

Džordžs žņaudzīja kabatas lakatiņu. „Paldies...” Viņš atmuguriski atkrita uz spilvena, un sāpīgi aizvēra acis. Galva sāpēja tā it kā mazītiņas laumiņas ar mazītiņiem laumiņu izmēra āmuriņiem mēģinātu to pārsist. Viņš juta Keitiju noslīdam no gultas. „Neej,” viņš lūdza, atvēris acis.

„Es neiešu, pēc minūtes būšu atpakaļ.” Viņa klusi pameta istabu un Džordžs ar pirkstiem saknieba virsdeguni. Šķita, ka galva taisās vienkārši novelties no kakla. Viņš lēnām izelpoja un pavēlās uz sāniem. Viņš nebija neviena priekšā sabrucis kopš bērēm. Īpaši neviena no ģimenes priekšā. Gādīgās rūpes viņu brīžiem smacēja. Viņš zināja, ka visi uztraucas, bet tas, lai kāds nepārtraukti  viņam sekotu ar tauriņu tīklu bija pats pēdējais, ko viņš vispār vēlējās.

Keitija ienāca atpakaļ guļamistabā nesdama tējkanniņu, flakoniņu ar tumši zilu mikstūru un mitru drāniņu. „Izdzer šo,” viņa pavēlēja, pasniegdama Džordžam pudelīti. „Tas palīdzēs galvai.”

Pat neatvēris acis, Džordžs pasniedzās pēc flakoniņa. Viņš to iztukšoja vienā rāvienā, saviebdamies līdzko tas skāra rīkli. „Kapēc tam jāgaršo kā sasvīdušai zeķei?”

Keitija nolika paplāti uz naktsgaldiņa. „Kā tu zini kā garšo sasvīdusi zeķe?”

Džordža mute viegli izliecās. „Džordžs reiz izaicināja mani nolaizīt vienu no Čārlija. Kad mums bija astoņi.”

Viņš uzmanīgi pieslējās sēdus, uzmanīdams vēl arvien pukstošo galvu. Viņš apstājās, it kā ko gaidīdams, bet kad tas nenāca, viņa acis atkal pildījās asarām. „Mēs mēģinājām piespiest Ronu nolaizīt vienu no Bila, bet viņš neuzķērās,” viņa balss aizlūza. „Tas tikai liekas jocīgi. Runāt par kaut ko, ko darījām kopā un zināt, ka viņš nesāks nākamo teikumu.” Viņš gandrīz pasmaidīja, bet tad smaidu aizēnoja vainīga sejas izteiksme.

„Ir normāli par to runāt. Un ir normāli smieties vai smaidīt, kad tas ko atceries tev to liek.”

Džoržs paberzēja degunu ar Keitijas kabatas lakatiņu un pamāja. „Bet Džinniju gan mēs pierunājām. Viņa bija diezgan lētticīga. Viņai gan bija tikai četri.”

„Fuj.” Keitija padeva Džordžam vienu no tējas krūzēm. „Šim vajadzētu dabūt ārā to garšu no mutes.”

Džordžs saņēma tasīti abās rokās. „Paldies.” Viņš piesardzīgi iedzēra malciņu. Kitija pastiepa viņam drāniņu, kuru viņš iemainīja pret tukšo flakoniņu. „Es tikai jūtos tik vainīgs...”

„Tāpēc, ka izdzīvoji?”  Keitija uzmanīgi ievaicājās.

„Jap,” Džordžs izklaidīgi pārlaida sejai ar mitro drāniņu, pārsteigts atklādams, cik seja tā jūtīga. „Es turpinu domāt, ka viņš kuru katru brīdi ienāks pa durvīm un pateiks, ka tas viss bija tikai kļūda. Es neeju lejā, jo līdzko kā apsēžos pie galda ar acīm automātiski meklēju viņu. Un mēs nevaram sākt ēst, jo viņa vēl nav. Bet, kad tētis sāk ēst es saprotu, ka Freds nenāks.” Viņš apklusa, kad Keitija atkal apsēdās uz gultas un pavirzījās, lai atbrīvotu viņai vietu.

„Tas prasīs laiku, Džordž.”

„Es zinu,” viņš atzinās. „Bet dažreiz, dažreiz vienkārši gribas pamosties un justies labi, tā kā es mēģinu visiem ieskaidrot, ka jūtos.” Viņš atspiedās pret Keitiju un runāja tā kā abi agrāk bija runājušies skolā. Viņš apjauta, ka var ar Keitiju nepiespiesti runāt par Fredu, par lietām ko kā pašam likās bija aizmirsis. Kad sadzirdēja paša balsī iezogamies aizsmakumu, viņš pagrieza Keitijas dūri un noelsās ieraudzījis cik pulkstens. Bija jau viens naktī. „Ak, sūds...” viņš nomurmināja. „man žēl.”

„Par ko?”

„Par to, ka turu tevi nomodā tik vēlu.”

Keitija nosprauslojās. „Atceries to nakti, kad gājām izklaidēties  ar Fredu un Andželīnu, un pēc tam gājām uz jūsu dzīvokli dzert kafiju, un kamēr mēs taisījām kafiju , viņi pazuda un neparādījās līdz trijiem naktī?”

Džordža mutes kaktiņi viegli pacēlās. „Jā. Mēs abi beidzām vakaru izdzerot visu kafiju un izēzdami visu šokolādes cepumu kārbu. Tad, cukura un kafijas iespaidā, palikām augšā vienkārši runājot.” Džordžs noslīdēja no gultas. „Kā tu vispār tiki iekšā?”

„Parādes durvis.”

„Nāc nu, es tevi aizvedīšu uz teleportēšanās laukumu, lai tiec mājās bez visas tās kņadas.”

Džordžs izveda Keitiju pa sētas durvīm un pavadīja līdz aploka stūrim. Viņš palīdzēja viņai pārtrausties pār zemo akmens mūri, cauri burvestībām. „Keitij...”

Viņa apstājās un palūkojās pār plecu. „Jā?”

„Paldies.”

„Nekādu problēmu.” Keitija ar vieglu paukšķi aizteleportējās, atstādama Džordžu vienu stāvam pļavā. Viņš lēni pagriezās un devās uz māju.

Viņš ieslīdēja virtuvē un sāka kāpienu pa trepēm.