Netīrā sirdsapziņa.

Ejot uz nākošo nodarbību, proti, mikstūrām zēni nogāja gar smilšu pulksteni.

Grifidors

175punkti

Kraukļnags

34punkti

Elšpūtis

12 punkti

Slīdenis

3 punkti

„Ha Ha Ha,” smējās Rons. Arī Harijs iesmējās, „ Slīdeņi šogad totāli zaudēs.”

„Ron, zini mums tūlīt būs stunda ar viņiem. Varēsim pakaitināt,” Harijs piemiedza ar aci. Zēni aizskrēja uz klasi.

Abi ieraudzījuši Hermioni lasām grāmatu otrajā solā pieskrēja pie viņas un izstāstīja par tikko kā notikušo stundu un par smilšu pulksteni.

Ik pēc laika meitene iestarpināja kādu uzslavu Harijam par ko viņš dziļi sirdī kļuva arvien lepnāks.

Stunda sākās pavisam drīz un kā ierasts skolotājs pārlaida acis pāri skolēniem un uzdeva tiem uzdevumu pagatavot niezēšanas mikstūru.

Pēc neilga laika telpā varēja saost vieglas dūmakas smaku.

Pēkšņi visiem lika satrūkties skaļš blīkšķis, ko varēja dzirdēt arī visā skolā. Telpā sēdošajiem likās, ka pie kājām nokritusi komēta. Dūmi, kas bija saradušies pietiekami daudz lai tiem cauri neko neredzētu. Pēc pāris minūtēm tie jau sāka izklīst. Skatienam pavērās briesmīga aina. Kāds katls bija uzsprādzis un gandrīz katrs, kas atradās telpā izskatījās šausminoši. Mati ik vienam bija stāvus gaisā un tie viegli kūpēja. Izbrīnītās sejas klāja melnuma kārta. Mantijas bija sadriskātas un caurumainas nemaz nerunājot par tām kuras vēl grasījās degt.

Skolotājs pavicinājis zizli satīrīja postažu. Skolēni mēģināja piekopt savu briesmīgo izskatu.

Kad pēc mirkļa visi nedaudz nomierinājās Profesors jautāja: „Kurš uztaisīja visu šo nekārtību?” Neviens neatbildēja. Tad Malfojs iesaucās: „Kurš bija tas draņķis, kurš iedrošinājās manu jauno mantiju izkropļot?”

Grifidori pasmīnēja.

„ Tev jau nu, Malfoj, vajadzētu saprast, ka ne tikai tava mantija ir kropļaina, bet gan arī tu pats. Paskaties , kā tu izskaties! Pēc cūkas, Malfoj, un ne pēc kā vairāk.” Pa pusei smejoties, pa otrai daļai nopietni teica Hermione, kura nevarēja atturēties no šo vārdu neielaišanas cilvēku ausīs. Viņa labprāt gaidīja to mirkli kad varēs Drako atriebties par šī starpbrīža apkaunošanu Slīdeņu priekšā. Meitene nevēlējās iesaistīt Hariju ar Ronu, jo vieno zīmīgi skaidrs, ka tad nepavisam labi nebeigsies, ne Grifidoriem, ne Slīdeņiem.

„Apklusti, draņķasine. Paskaties uz sevi! Pēc kā gan tu izskaties! Viszine un totāls grāmatu tārps, kas turas pie rētas galvas rociņas, kā mazs bērns,” caur zobiem izšņāca Drako. Tagad bija Slīdeņu kārta smieties.

„Aizveries, Malfoj, vai arī tu dabūsi pierē kādu lāstu kāds arī man ir ticis. Dalīsimies priekā!” ar cinismu un naidu izsmējīgi atbildēja Harijs.

„ Tā, tā, tā ,” skolotājs atkal ienācis klasē, sajutis saspringto gaisotni jautāja, „Tā kā tādi zīdaiņi. Pat uz piecām minūtēm nevar atstāt jūs vienus. Baidos ka ja es vēlāk atnākt šeit mētātos tikai beigti ķermeņi un sadragāti kauli. Nesaprotu, kā direktori, var paciest jūsu bērnišķīgo izturēšanos. Nez kāpēc Minerva jūs vēl liek vienā stundā? Tagad labāk izklīstiet pa koptelpām. Man vēl daži darbiņi paveicami.”

Patiesību sakot neviens tā arī nebija pamanījis, ka Tibērijs Ogdins ir pazudis aizejot pie direktores aprunāties. Un tas tā arī nevienu neinteresēja. Katrs, kas izgāja no klases vēlējās tikai vienu: sagraut pretinieku.

Tikai viens cilvēks no telpas izgāja ar mazu vainas sajūtu sirdī. Tas bija Vinsets Krabe, kurš iebēra par daudz Albnes saknes, jo Drako viņu pagrūda. Bet neviens neuzzinās viņa mazo noslēpumu. Daļēji Vinsets bija arī priecīgs, ka tā ir sanācis. Viņš jau sen kāroja sastrīdēties ar Grifidoriem. Iz sevišķi ar draņķasini, kura viņam atņēma punktus par pirmziemnieku spīdzināšanu. Tieši šie mīnusi Slīdeņus noveda tikai pie trijiem punktiem, kas protams saņēma pēdējo vietu.

Grifidori pārdusmojušies uz Tibēriju, ka tas par acīmredzamu Slīdeņu bezkaunību nenoņēma punktus devās uz savu koptelpu.