Cīņa pusnakts stundā.

„ Eu, Poter, ē,” skolēna mēle sāka mežģīties, „ es gribēju teikt, Potera kungs.”

„ Nu, Malfoj, ir jau labi. Ko tu gribēji?” Harijs stīvi jautāja, tikko atvērdams acis. Zēns pasmaidīja. Ko tu neteiksi! Viņš bija aizmidzis.

„ Es gribēju jums, skolotāj, ē nu pateikties, ka man paskaidrojāt par Sadus lāstu un jā neatņēmāt vēl punktus par Milisentas un Teiles izgājieniem. Es, droši vien, pats nebiju labāks.”

„ Labi, Malfoj, bet saki man vienu. Kā tev ienāca prātā tādi vārdi Teilei, ka viņa ir draņķasine un bezdibene un vēl tie aizkarošie teikumi?”

Drako roka norustījās.

„ Ē, nu nezinu. Es vienkārši ļāvu dusmām vaļu. Tikai negrasies man vēl atņemt punktus!”

„ To es nemaz netaisījos darīt. Vai vēl kādi apspriežami temati, Maljoj?” Harijs jautāja.

„ Nē.”

„ Tad arlabunakti. Saldu dusu!” zēns arvien dziļāk krita miegā .

Tūlīt Harijs jau izteicis pēdējos vārdus aizmiga. Drako stāvēdams viņam blakus mazliet pasmīnēja.

„ Re, cik skolotāji ir noguruši pēc stundām ar slīdeņiem,” zēns skatīdamies uz skolotāju teica.

Vēl pēdējo acu skatienu uzmezdams Poteram, viņš izsoļoja no telpas.

Tikmēr Harijs atradās lielā telpā. Tā viscaur bija klāta ar melnu krāsu. Pa malām no griestiem tecēja mazas ūdens lāsītes. Vietām iepīkstējās peles. Telpā viņš bija viens. Nē, ne viens pretī viņam savu ģīmi rādīja lords Voldemorts. Tas bija baismīgs skats. Melnajā tumsā pietiekami labi varēja saskatīt krīta balto seju. Spoži sarkanās acis gailēja, kā divi ugunskuri. Deguna vietā abas spraudziņas atgādināja čūskas nāsis. Viņa garais sarkanais apmetnis vilkās vēl dažu pēdu attālumā no viņa. Harijs saskatīja dažus tumšus pleķus uz viņa mantijas. Tās, šķiet, bija asinis.

„ Sveiks, Harij Poter. Atkal tiekamies. Iepazīsties šis ir mans draugs Drako Malfojs. Jūs jau laikam esat pazīstami,” Tumsas pavēlnieks beidzot sāka. Harijs nemaz nebija ievērojis Voldemortam blakus stāvam blondo zēnu. Drako izskatījās nožēlojami. Viņa seju klāja dažādas brūces un mantija bija sadraskāta. Harijam likās, ka viņš raud, bet diez vai tā bija. Tumsā Harijs pagriezies ievēroja, ka puslokā aiz viņa stāv nāvēži.

„ Tagad Drako izdari to, kas tev ir uzdots.”

„ Tumsas Pavālniek, es to nevaru izdarīt.”

„ Drako, beidz. Izdari to un tu tiksi vareni attalgots. Es tevi cienīšu līdz sava mūža beigām,” atskanēja balss aiz Harija muguras. Tas bija Lūcijs Malfojs.

„ Nē, tēvs, es to nevaru. Es to nedarīšu,” Drako izdvesa.

„ Aiziet! Vai arī es ar tevi pats izrēķināšos.”

Drako paspēra soli uz priekšu. Viņš zināja, kas viņam ir jādara. Tāds bija plāns, tomēr viņš negribēja to daļu, kas ir atvēlēta Drako pildīt. Tas nebūt nebija godīgi. Viņi bija četrpadsmit pret vienu. Harijam nebija izredzes. Nē. Viņam prātā iešāvās viena ideja.

Drako pagāja uz priekšu un uzbruka Harijam.

„ Tukšrokdžimpiņ.” Zēns tam bija gatavs. Ar vienu sargus burvestību viņš nosargāja savu zizli. Zēns uzreiz jau saprata, ka Drako nevēlas viņu nogalināt. Bet kāpēc?

„ Celmiesus,” Harijs pārgāja pretuzbrukumā. Kāds sarosījās aiz viņa, bet Harijs nepievērsa uzmanību.

„ Sargus,” žēlīgi teica Drako.

„ Cirtasum,” iebļāvās Harijs. Drako burvestību atraidīja.

Aiz Harija muguras kāds raidīja burvestību uz Drako. Zēns aizlidoja un atsitās pret sienu. Harijs gribēja iekliegties un iet lūkoties vai viņam viss kārtībā. Tā vietā Poters apgriezās otrādi un ievēroja, ka lāstu ir raidījis Lūcijs.

Nānēdis pazemīgi atvainojās Tumsas pavēlniekam: „ Pavēlniek, piedodiet ja varat. Es vairs nevārēju izturēt to izlikšanos. Viņi ja gribētu jau sen būtu nolādējuši viens otru.”

„ Jā, es zinu, Lūcij. Taisni manas domas. Arī es jau grasījos Drako nonāvēt, bet tas , protams, būtu nāvējošs lāsts.

„ Piekrītu, mans Tumsas Pavēlniek.”

Aiz muguras, kāds iespurdzās, bet zēns nebija spējīgs pagriezties.

„ Tumsas Pavēlniek, vai es varu izklaidēties. Tik ilgus gadus neesmu trenkājis šo zēnu. Vai drīkstu?” Atskanēja auksta, kā ledainā ūdens šalts balss. Tā jau pirmajās zilbēs bija pazīstama. Balss piederēja Strupam. Mirkli atskanēja klusums.

„ Drīksti.”

„ Paldies, Tumsas Pavēlniek.”

„ Tu, Poter, esi pārlieku liels okšķeris. To jau tev esmu teicis vairākkārt.Un mani lāsti. Man riebjas ja tos izmato manā acu priekšā un kur tad vēl pret mani. Saņem! Avada Kadavra.”

„ Nē,” kāds iebļāvās. Harijam šī balss likās pazīstama. Viņš jau grasījās vērt acis ciet uz mūžīgiem laikiem, kad zaļā gaisma atsitās pret kādu citu. Pret kādu kurš izglāba zēna dzīvību, bet pazaudēja savējo. Harijs paskatījās uz līķi. Tas bija Drako Malfojs. Jā ,viņš. Drako izglāba Harija dzīvību. Vai tas maz bija iespējams. Harijs klusām nobirdināja vienu žēlu asaru. Viņš to notrauca no sejas un strauji pieleca kājās.

„ Cirtasum,” viņš iebļāvās. Pār Strupa lūpām atskanēja spalgs kliedziens.

„ Tas...Poter...ir mans... mans lāsts. Kā tu... uzdrošinies?”

„Lūk, tā arī uzdrošinos. Mokum,” lāsts nāca pār viņa lūpām.

Tikai tagad Lūcijs iedrošinājās apraudāt sava vienīgā dēla nāvi.

„ Nomierināties, visi!” Voldemorts spalgi iekliedzās.

„ Tu, Poter, esi nožēlojams. Es tevi ienīstu.”

„ Es tevi arī , Tom Melsudor, ” Zēns aukstasinīgi noteica. Ieraudzījis Drako līķi viņš bija saņēmis daudz enerģijas un spēka. Drako nebija ziedojis savu dzīvību Harija dēļ lai tagad viņš varētu padoties . Vēl pie tam ar pazemīgu lūgšanos Voldemortam. Nu, nē.

„ Kā tu uzdrošinies?” Voldemorts ieķērcās un zaļa gaisma trāpīja viņam tieši sirdī. Zēns nokrita ceļos. Viņš atvēra acis un nomierinājās. Harijs joprojām atradās savā klasē. Augsti sviedri lija pār viņa pieri. Viscaur viņš drebēja. Harijs paķēra rītdienas stundai nepieciešamās grāmatas un ātrā solī devās uz Grifidoru koptelpu. No miega vairs nebija ne vēsts. Telpa bija gandrīz vai izslaucīta. Tikai divas mazas meitenītes sildījās pie kamīna. Zēns nometa grāmatas uz galda. Viņš paņēma pergamentu un spalvu. Joprojām, ātrā solī viņš burtiski skrēja. Kas Hariju uztrauca?

Kaut kas nebija kārtībā. Viņš sajuta vientulību. Kāpēc?