***

es turu Tevi ar visām četrām
jūtos kā Antiņš
apdauzītiem ceļgaliem
tomēr kāpju tajā nolādētajā stikla kalnā
un velku visu savu nastu aiz muguras
man nav nedz bronzas
nedz sudraba
nedz zelta zirga
man pieder tikai
manas sandales
un nodriskātā pauniņa
turu Tevi ar zobiem un nagiem
kaut vai nolauzīšu kaklu
bet Tevi, kaln, vaļā nelaidīšu
Tu man vienīgais tik augsts 

 ***