Septītā nodaļa.

"Dzirdēji, Muļķšāvi?" es saku, kasīdams kaķim aiz auss. "Talants plus neatlaidība plus pazemība plus cieņas izjūta ir vienlīdzīgi Drako Malfojam. Bet ikviens to jau zina, vai ne?"

Muļķšāvis pamirkšķina un turpina laizīt savas... nenosaucamās daļas.

Labi.

Tātad! Jā. Esmu pārdēvējis Grendžeras sasodīto kaķi par Muļķšāvi vietā tam... kā tur bija, vēlreiz? Blēžkāķis? Bliežkājis? Bliežkāķis? Ehh, nu, lai vai kādā tur stulbā vārdā Grendžera viņu nosauca, esmu to nomainījis. Muļķšāvis ir pilnīgi atbilstošs vārds kaķim, un tā kā viņš pie manis uzturas vairāk nekā vispār ar Grendžeru, man šķiet, viņš pie tā jau būs pieradis. Esmu sapratis, ka cauri visdrausmīgākajiem laikiem Muļķšāvis ir perfekts biedrs, jo viņš klusējot piekrīt visam, ko saku. Mēs esam izkaluši nesalaužamu saiti, redziet. Vajadzēs ko vairāk par sienām un, iespējams, garīgi nelīdzsvarotu sievišķi, lai man viņu atņemtu!

"Tagad, ja vien es tev varētu kaut ko iemācīt, piemēram... velies riņķī, Muļķšāvi! Izliecies par beigtu, Muļķšāvi! Sēdies un izlabo manu uzmetumu, Muļķšāvi!" Hmm. Vai es to varu? Nu, viņš ir inteliģents. Varbūt man vajadzētu sākt ar--

--iemācīt kaķim, kā piebeigt nevēlamus ciemiņus.

Es jau to redzu - Vīzlijs ieteleportējas, Muļķšāvis dodas uzbrukumā... Muļķšāvis gūst vārtus! Vīzlijs zaudē aci! Jūūhūū! Pūlis kļūst mežonīgs!

Ak. Patīkamas domas.

Es paceļu uzaci, redzot Pansiju stāvam absolūti mierīgi pēc teleportēšanās. Vienu. Esmu diezgan šokēts, tā kā es parasti ar viņu redzu arī Vīzliju, pirms viņas, vai aiz viņas. Kad ir pagājušas piecas sekundes un vēl joprojām ne miņas no Vīzlija iebrukuma, man sāk rasties nelāga sajūta, ka šī tikšanās būs neierasta.

Un jā, mani pareģojumi vienmēr ir precīzi.

"Vai tu līdz šim vēl neesi iemācījusies, ka es nepiedodu teleportēšanos savā personīgajā telpā, bez manas personīgas atļaujas?" Es saku, dodoties pie durvīm, lai izlaistu ārā kaķi. Pēc tam, kad Muļķšāvis aiziet, es apgriežos un redzu Pansiju vēl joprojām stāvam pavisam mierīgi pēc ieteleportēšanās. "Kas noticis, Pansij? Aizmirsi iedzert savas zāles, vai--"

Tad viņa steidzīgi izslauka savas acis un pagriežas, ļaujot man ieraudzīt viņas bez-kosmētikas skaistumu visā tā krāšņumā. Kas nav daudz, ticiet man. Bet... uzgaidiet... "Pansij..." es klusi iesāku.

Viņa iešņaucas un paberzē degunu ar salveti. "Ko?"

Kas ir ar viņu? "Tava tuša tek," es saku viņai izpalīdzīgi. "Tu izskaties briesmīgi."

Tad viņa pamet man savu pretīgi piešņaukto salveti un ņurdēdama apsēžas uz mana mīkstā dīvāna. Pansija atkal iešņukstas.

"Kāpēc tu izskaties bries-- pag, stulbs jautājums. Kāpēc tev tuša tek?" es jautāju, sēdēdams drošā attālumā no viņas un tām baktēriju pilnajām gļotām.

Pansija neeleganti izšņauc degunu un izspļauj, "Kāzu nebūs."

Ko?

"Ko?"

Pansija man uzmet savu bēdīgi slaveno drūmo skatienu un atkārto, "Kāzu nebūs!"

Es pakasu kaklu. Kas man būtu jāsaka šajā stulbajā situācijā? Jā, es apzinos, ka tagad esmu mazāk-ļauns, bet visa tā labestība tikai šad un tad iešaujas manā apziņā, paldies tev, Salazar! "Kāpēc?" es jautāju. Tad pār mani nāk atklāsme. Bet protams! Atbilde ir vienkārša, Drako! "Tu redzēji Vīzliju bez biksēm!"

Nesaprotu kāpēc Pansija uz mani tā skatās. Tiešām mulsinoši. "Protams, ka sen jau esmu redzējusi viņu bez biksēm, tu, idiot!" Viņa šņirkstina nagus, gatavībā izskrāpēt man acis.

Es atkāpjos. "Bet kāpēc tad tu--"

"Mēs sastrīdējāmies," viņa šņukst.

"Ak. Tālāk nesaki." Es pieceļos. "Tu esi atklājusi, ka Vīzlijam ir dēka ar Poteru, vai ne." es gandrīz ieķiķinos velnišķīgā priekā. Tas noteikti izskaidrotu ellīgi daudz par--

Pansija piemiedz acis. "Ko?"

"Vai! Vīzlijam ir dēka... ar Grendžeru!" Kad es izsaku šos vārdus, mani pārņem neparasta, verdoša naida sajūta. Ja es vēl kādreiz redzēšu Vīzliju, es sakropļošu viņa ķermeni--

Pansija nesapratnē skatās uz mani. "Ko?"

"Vai! Vīzlijam ir dēka ar--"

" Vīzlijam nav nekādas dēkas!" Pansija brēc.

Es apstājos. "Ak. Tālāk nesaki." Es viņā lūkojos un lepni pasludinu, "Tev ir dēka ar --"

"Man... tu... sasodīts..." Pansija ieelpo tik daudz gaisa, ka viņas nāsis izplešas divtik lielas. Baisi. "Nevienam nav nekādas dēkas, skaidrs! Nevienam. Ronam nebūtu iekšu man to nodarīt! Hā! Ja viņš mēģinās pat domāt par dēku, tad ... es... es izkastrēšu--"

"Tad par ko, pie velna, jūs sastrīdējāties?"

Pansija iegrimst dziļāk manā dīvānā. "Viņš gribēja septiņus," viņa nopūšas. "Es gribēju sešus."

Septiņus vai sešus, ko? "Bērnus?"

"Nē! Lūdzu. Mēs esam normāli cilvēki," viņa nosmejas. "Mums būs daudz vairāk!"

Ēmm. Ko diez vēl es zinu par kāzām un skaitļiem? "Krustvecākus? Līgavas māsas? Pie velna, Pārkinsone, kāpēc es vispār minu?"

"Tāpēc, ka es tev izskrāpēšu acis, ja tu neklausīsies? Un nē, nē! Mēs nestrīdējāmies par to! Kas, tu domā ka esam tik sekli ļautiņi? Lai nu ko, bet Drako Malfoj! Vai tu pēdējā laikā esi ielūkojies spogulī?"

Es pretojos spēcīgai vēlmei viņu nožņaugt. Ziniet, esmu piedodoša būtne. "Pasaki man vai arī es zvēru, pie ļaunuma esences, es sasitīšu tevi līdz nāvei ar--"

"Cilvēki!" viņa iespiedzas.

Ko? "Kā pie velna es tevi varēšu sasist ar tiem?"

"Jā! Cilvēki! Mēs sastrīdējāmies par cilvēkiem." Pansija pieceļas, gluži vai trīcēdama no dusmām. "Viņš gribēja septiņus cilvēkus pie viena galdiņa. Septiņus cilvēkus! Vai viņš ir traks? Es viņam teicu, kas būs tad, ja seši no tiem sačuposies, kas būs ar septīto? Viņš būs atkritējs! Tāpēc es teicu, ka seši būs labāk. Diezgan atjautīgi, vai ne? Bet, nē! Stulbai idiots tā neuzskata! Viņš uzstāja par septiņiem. Es teicu seši. Viņš teica septiņi. Es uzstāju, ka seši. Mēs nevarējām izlemt, tāpēc atcēlām kāzas." Viņa atkal iegrimst dīvānā un izplūst histēriskās raudās. "Ai. Ai. Ai. Pateicoties tam sarkanmatainajam ķēmam, mana dzīve ir sabojāta."

Dažkārt dzīvē, tev tiek tikai viens brīdis, kad skaidrība kļūst par tavu mirdzošo bekona sķēli nebeidzamā tumsas laukā. Manā gadījumā, šī skaidrība nāca ar aptumšojošām galvassāpēm, kad es sapratu, ka esmu pacietis četras ar pusi minūtes pilnas drāmas un asaru, un tas viss kāpēc? Tikai kāda nožēlojama iemesla dēl, kam pat nav pietiekoši daudz jēgas! "Pansij..." Es saku, pazeminādams balsi, lai tā izklausītos tik samtaina kā eņģeļu šūpuļdziesma, "Es to saku kā draugs, kurš tev vēl tikai to labāko. Tev un Ronam vajadzētu salabt. Jūs mīlat viens otru. Jums ir jāprecas."

"Tiešām?" Viņa jautā, atkal būdama uz asaru robežas. Pansija pat nedaudz pasmaida.

"Jā. Tiešām. Zini kāpēc?" Es smaidu kā eņģelis, un pieskaros viņas matiem. "Tāpēc, ka nezinu citus cilvēkus, kuri būtu tik stulbi, lai atsauktu kāzas dēļ... skaitļiem! Pie joda, sieviete! Vai tu pat apjēdz savus vārdus pirms tie nāk ārā pa tavu muti? Vai arī tas ir dabas dots talants, katru reizi tev atverot muti, laukā nāk stulbums?"

Pansijas seja sastingst izteiksmē starp slepkavību un neticību. "Tās nav tikai kāzas!" viņa kliedz. "Vēl ir ēdiens, trauki, dekorācijas, --tu nesaproti!"

"Nolādēts, taisnība, nesaprotu gan! Es necietīšu ne mirkli ilgāk šo absurdu!" Es norādu uz durvīm. "Vācies ārā! Vācies ārā! Vācies ārā!"

Pansija glūn uz mani. "Tev šķiet, ka mana problēma ir tik bezjēdzīga, vai ne?"

"Nē, Pārkinsone - Es neuzskatu, ka tavas problēmas būtu bezjēdzīgas. Es domāju, ka tās ir stulbas!" es norādu uz vēlreiz un atkārtoju, " Ārā!"

"Ha! Redzēsim kā būs tad, kad tu precēsies!"

"Neiespējami! Es nekad nebūšu tik stulbs, lai precētos!" Es norādu uz durvīm. "Ārā!"

"To mēs vēl redzēsim!" un Pansija nozūd ar skaļu paukšķi.

Sasodīta nekaunība piemīt šiem cilvēkiem, vienkārši uzrasties no zila gaisa un apgrūtināt mani ar savām problēmām! Kāpēc gan man vajadzētu--

"Saki, Malfoj, man vajag šķēres, tev nebūtu--"

Poters gaida, kamēr pagriežos pret viņu. Viņš neapšaubāmi ir redzējis savas nāves vīziju manās bālajās, skaidrajās, sudraba, ledus, kristāla, pelēkajās acīs.

"Āāāāārrrāāāāā!!"

-

Pēc dažām minūtēm, esmu mierīgs. Esmu miera un klusuma esence. Esmu kārtības un mīlestības iemiesojums. To sirdīm es pieskaros ar skaistumu un iekšējās brīvības spēku.

Es izeju no sava dzīvokļa, šķērēm rokās. Es neskaidri atceros, kā Poters bija ienācis tās aizņemties, bet, kunga dēļ, es nesaprotu kāpēc viņš jau tik ātri un steidzīgi ir aizgājis. Un pat bez manas laipnas atļaujas! Barbarisms, bez šaubām, tavs vārds ir Harijs Poters.

Es jau gatavojos klauvēt pie viņa durvīm, kad izdzirdu trokšņus nākam no ārpuses. Man šķiet, es atpazīstu vienu no balsīm... bet kas pie velna ir--

"Nu, esam klāt," Grendžera saka, atvērdama priekšnama durvis un kādam uzsmaidot.

Es palūru ārā, un redzu viņu... kā lai es raksturoju šo niecību? Neizteiksmīga seja, mierīgs stāvs, blāva aura. Aizmirstams. Viegli saplūst ar apkārtni. Pazūd vienmuļajās sejās... jūs mani sapratāt.

"Es... vai varu tevi pavadīt līdz durvīm?"

Nē tu, sasodīts, nevari vis! Nesteidzīgi, es pieeju pie durvīm un eleganti ieklepojoties paziņoju par savu klātbūtni. Acumirklī, Grendžeras jaukā sejas izteiksme nozūd, atstājot tikai slepkavniecisku seju. "Ko tu--"

"Grendžera! Dārgā!" es saku, nostādamies viņai blakus. Es uzsmaidu stāvam, kurš šobrīd ir aizņēmis mūsu slieksni. Hmm. Melni mati, melnas acis, melnas lūpas - nožēlojami. Es vēlreiz palūkojos uz viņu. "Es jau domāju, ka nekad šeit neatkļūsi. Kā pagāja tava diena?"

Viņa gandrīz smok aiz dusmām.

Neizteiksmīgais stāvs viegli sarauc uzacis. "Um--sveiki. Es esmu--"

"Labi. Tu esi atvedusi draugu!" es uzlieku roku viņam uz pleca, tīši notēmējot ar šķēru aso galu netālu no viņa artērijas. "Drako Malfojs. Tu zini, tas pats Drako Malfojs, neparastais slepkava? Persona, kurš redzēja gaismu pirms, pastrādāja nelabojamo kļūdu un nodeva visas savas ticības, atklāja pavisam jaunu perspek--"

"Varbūt tomēr, Greg, labāk pavadi mani līdz durvīm." un viņa uzmet man ārkārtīgi aizkaitinātu skatienu, pirms sagrābj - sagrābj! - neizteiksmīgo stāvu aiz rokas.

Protams, būdams labs cilvēks, es sekoju. Merilins vien zina, kāds asiņains liktenis piemeklēs nevainīgo niecību Grendžeras rokās! "Tātad. Greg. Tas ir tavs vārds, vai ne? Kas par ... sakritību, man arī ir draugs vārdā Gregs. Nu vismaz, bija. Varbūt esi dzirdējis par tādu, Gregoriju Goilu? Žēl, ka viņam nācās mirt manās rokās."

Grendžera apcērtas riņķī, lai mani uzlūkotu. "Tu-- tu nenogalināji Goilu!" viņa izspļauj.

"Ak, vai tad nē?" es skatos viņai acīs, nevainībai starojot no manām porām. "Nu jā. Ir grūti visu paturēt prātā šais dienās. Dažkārt vēl joprojām mani aprij melna migla, un es nogalinu nākošo neizteiksmīgo stāvu, kas šķērso manu ceļu - saki, Greg, tev taču nav ģimenes, kas pēc tevis skumtu, vai ne?" es uzsmaidu viņam.

Viņš parausta apkakli - kurš, pie velna mūsdienās, vēl velk apkakles? - un saka, "Nu, Hermione, es... labāk iešu--"

"Nē, Greg, tu apsolīji man, ka iedzersi ar mani tēju, atceries?" viņa saka caur sakostiem zobiem.

Ko? "Ak, cik mīļi no tevis, Greg! Saki, vai tu esi dzirdējis par to, kāds liktenis piemeklēja Teodoru Notu? Stāsta, ka viņa kakls tika pārgriezts ar trulām šķērēm un-paskaties tikai, kā gadījies, kā ne man līdzi ir pagadījušās šķēres --"

"Pietiek, Malfoj!" Grendžera atgrūž vaļā durvis un burtiski iestumj neizteiksmīgo stāvu iekšā. "Ko tu vispār šeit dari?"

Es paraustu plecus. "Nu, es nācu tikai, lai pārliecinātos, ka jūs abi nepiekopsiet tās negodīgās aktivitātes - un es nedzirdēšu jūs, nu tu jau zini, tā kā es dzīvoju zem tava dzīvokļa un tā--"

"Mēs ne--" Viņa apstājas, smagi elsojot caur zobiem. "Tā nav tava darīšana!"

"Protams, ka ir mana darīšana, diemžēl es šeit dzīvoju!" es dedzīgi atbildu.

"Ak... Grendžeras jaunkundz?" Neizteiksmīgais stāvs lēnām lavās viņai klāt.

"Ko?" mēs abi atcērtam. Pēc tam apmainoties nāvīgiem skatieniem.

"Man šķiet... jūsu kaķis..."

Un es redzu Muļķšāvi, spalvām gaisā, atgrieztiem zobiem un izlaistiem nagiem, lēnām lavāmies klāt neizteiksmīgajam stāvam. Mans kaķis izskatās, gatavs nogalināt.

Muahaha.

"Kas pie--Blēžkāji!"

"Labs puika, Muļķšāvi!"

Mēs veramies viens otrā.

"Vai... vai tu tikko nosauci manu kaķi par Muļķšāvi?"

"Kas, pie sasodītā velna, par vārdu Blēžkājis ir?"

"Es domāju, ka 'Blēžkājis' ir perfekti atbilstošs vārds kaķim!"

"Tāpat kā Muļķšāvis!"

"Nē nav gan! Un kāpēc tu vispār pārdēvēji

manu kaķi?"

"Tāpēc, ka Muļķšāvis ir piemērotāks vārds kaķim!"

Viņa sakrusto rokas. "Kurš to teicis?"

Es smīnu. "Es to teicu."

"Grendž--"

"Kuš!"

"Aizveries!"

"Mans kaķis ir mans īpašums un tev nav tiesību viņu saukt citā vārdā!"

Es sakrustoju rokas. "Hā! Vai tu pēdējā laikā esi paskatījusies uz viņa vēderu? Jā! Piecdesmit procenti viņa tauku ir no mana ēdiena, tātad, viņa tauki pieder man!"

‘Viņa papurina galvu. "Es nespēju noticēt, ka vispār ... ar tevi par to runāju! Es labāk... Greg,..." Grendžera apstājas, palūkojas pār plecu un sarauc pieri. "Greg? Greg?"

Muļķšāvis izskatās slimīgi apmierināts, laizot kaut ko no viņa sejas.

Es vīpsnāju. "Man šķiet, Muļķšāvis tikko apēda tavu draugu. Labs puika, Muļķšāvi."

Kaķis pienāk pie manis un berzējas gar manu kāju.

"Nu, paldies tev, Drako Malfoj, par to, ka aizbiedēji manu viesi!" Grendžera nokliedz, apgriežas uz papēža un aizsoļo līdz durvīm.

"Tev ir sasodīta taisnība. Tev vajadzētu būt pateicīgai! Pat Muļķšāvis spēja pateikt, cik garlaicīgs tas neizteiksmīgais nulle bija."

Viņa nobola acis. "Blēžkāji, nāc šurp, puika!"

Muļķšāvis viņu cieši uzlūko.

"Blēžkāji, nāc šurp!"

"Man šķiet, es viņam patīku labāk," Es saku ar platu smaidu. "Vai ne, Muļķšāvi?"

Kaķis murrā.

Viņa iekož sev lūpā un tad aizcērt durvis ar skaļu blaukš!

"Ha." es noliecos, lai pakasītu Muļķšāvi aiz auss. "Vienmēr esmu zinājis, ka būsim izcila komanda. Tātad, klausies kas jādara, kad Vīzlijs ieteleportējas... un vēlāk es tev iemācīšu kā izlabot ..."

-


*Starp citu angļu valodā kaķa vārds ir Mugshots, ja kādam interese.