Otrā nodaļa

Es tūlīt iedomājos par paredzēto darba nosaukumu, un pārsteigums, pārsteigums, mana ļaunā mūza-kurai-būs-jāmirst līksmi norāda uz nolāpīto prievārdu. Es sāku ļoti, ļoti cītīgi domāt. Vai tas radīs problēmas? Vai tas traucēs manam sapnim kļūt par pasaules klases, pat-ja-es-rakstu-tikai-mēslus, bestselleru autoru? Vai tā būs? Vai būs?

Es aizturu smieklus. Protams, nē. Es, galu galā, esmu Drako Malfojs. Es mierīgi varu nosaukt savu grāmatu ar prievārdu, prievārdu, prievārdu un vēl vienu sasodītu prievārdu sākumā un tā tik un tā būs bestsellers.

Jo esmu apdāvināts.

Jo esmu fenomenāls.

Jo esmu Drako Malfojs.

Tik vienkārši tas ir.

Turklāt, nav jau tā, ka grāmatā būtu teikts: "Tev nebūs sākt grāmatu ar prievārdu." Hā!

Stulbā mūza. Turpmāk es tevi saukšu par Ronaldu Vīzliju un domās sadošu tev pa pauri katru reizi, kad tu uzdrošināsies kritizēt manus Dieva dotos talantus.

Es iesviežu savu kopiju "Kā būt patiesi, patiesi labam rakstniekam" savā patiesi, patiesi mazajā atvilknē, atlaižos savā patiesi, patiesi neērtajā krēslā un sāku apdomāt izmaiņas savā dzīvē.

Ak, jā. Izmaiņas. Viena pastāvīga lieta manā nolāpītajā dzīvē.

Tātad, ja nu gadījumā kāds vēlas zināt. Es jau pavadījis divas nedēļas savā pavisam jaunajā, nu varbūt ne gluži pavisam... patiesībā nepavisam ne jaunajā mājā/dzīvoklī/istabā, un esmu nonācis pie četriem slēdzieniem.

Pirmkārt, ka mana istaba nav austrumu pusē un es nevaru redzēt saullēktu savā logā. Un par to es nekad nebeigšu domās žņaugt Poteru. Tas vienkārši nav godīgi. Liktenim ir ieradums izvēlēties mīluļus un nu viņa ir noskatījusi Hariju nolāpīto Poteru. Protams, tā kā viņš ir tik neglīts un nožēlojams džeks, ļausim jau viņam to iespēju -

"Man jāiet!"

Es palūkojos laukā un ieraugu Grendžeras necilvēcīgā-tempā-spertos soļus, kamēr viņa dodas ārā pa durvīm pasaulē. Stulbā meitene, vai tad viņa nezin, ka var vienkārši aizteleportēties?

Tā kā, esmu tik žēlsirdīgs, es izliecos laukā un uzsaucu viņai: "Hermione, dārgā! Pietaupi sevi un kādreiz aizteleportējies uz darbu!"

Tad viņa palūkojas augšup un uzmet man naidpilnu skatienu. Iespējams, viņa arī parādīja žestu, bet tā droši vien būs bijusi mana iztēle.

Tad es saprotu, ka tas, ko patiesībā pateicu bija: "Idiote! Vai tad tu nezini, ka varēji vienkārši teleportēties uz darbu?"

Tāpēc tas neglītais skatiens un iedomātais žests.

Vismaz es centos viņai izpalīdzēt! Es esmu tik labs cilvēks! Es pat būtu gatavs būvēt tiltus ar tiem, ko agrāk ienīdu!

Lai vai kā. Labāk atgriezīšos pie savas iesāktās grūtsirdības, jo es nevēlos kavēties pie tik nesvarīgiem un nepievilcīgiem iemesliem.

Otrkārt, Pansija Pārkinsone ir sliktākā sieviete, ko jebkad vajadzētu uzklausīt, kad ir jākonsultējas par interjera dizainu. Par spīti neveiksmīgajam stereotipam, ka vīriešus neinteresē, kā izskatās viņu māja, es noteikti esmu viens no visizskatīgākajiem izņēmumiem šajā kārtā. Man patīk, kad mana māja ir tīra un kārtīga, un pilnīgi apdzīvojama. Man patīk, ka palagu, mēbeļu un aizkaru krāsa ir saskaņota. Tas... piedod tādu kā eleganci, kas tik labi piedien Malfojiem, un tā nekādā gadījumā nav manas neapšaubāmās vīrišķības izviršanas pazīme.

Bet šī Pansijas krāsu shēma ir... nu. Es varu tikai vainot Vīzliju par viņa neveiksmīgo krāsu, kombinācijā ar viņas dabiskajām Slīdeņu tendencēm - sarkans un zaļš, kas šobrīd liek manai galvai stipri sāpēt.

Ir tā, it kā visi Ziemassvētku elfi - ak, pagaidiet, viņi visi taču tika atbrīvoti, pie velna tevi, Grendžere, bet saprotiet mani - ienāca un izvaroja manas lietas, likdami tām izskatīties šādi. Tas ir pretīgi, riebīgi un pavisam nelabojami - jā, es jau esmu mēģinājis izmantot savu zizli. Neizdevās.

Treškārt, es varu tikai noniecināt katru šīs mājas collu tieši 24 stundas, jo šeit ir tikai tik daudz lietu, ko varu apvainot. Es esmu sarakstījis lietas, ko šajā mājā ienīstu, un esmu tās sagrupējis trīs kategorijās: sadodīti-pārāk-mazas lietas, sasodīti-pārāk-lētas lietas un es-nepieskaršos-šīm-lietām-pat-ar-mazo-pirkstiņu lietas. Pirmā kategorija patiesībā man ir pārsteigums, ņemot vērā cik milzīgs ir Vīzlijs. Otrā... mēs taču runājam par Vīzliju vai ne? Tāpēc tik lēta gaume. Man šķiet, ka tas, ka viņš saietas ar Pansiju, nemaz nav uzlabojis viņa manieres - un kāpēc gan es neesmu par to pārsteigts?

Trešā kategorija... ļaujiet man izteikties. Dīvāns liek man sarauties katru reizi, kad uz to vien paskatos, jo doma par cilvēkiem, precīzāk - Pansiju un Vīzliju - nodarbojoties ar... nu, to uz tā, Merilins vien zina cik daudz reižu! - padara mani zaļu no vēlmes korķēt. Tātad, dīvānam ir jāpazūd. Un, ja tā, tad arī virtuves galdam, izlietnei, flīzēm, paklājiem...

Patiesībā, visām nolāpītajām mēbelēm ir jāpazūd.

Un šodien man par to jāaprunājas ar Vīzliju.

Es dodos uz viņu jauno dzīvesvietu - un es teleportējos, saņem, Grendžera! Kad es ierodos, Pansija ir atlaidusies dīvānā un kafijas aromāts ir tik spēcīgs, ka liek man eleganti siekaloties.

Jā, eleganti.

"Drako!" viņa smaidot saka. "Cik jauks pārsteigums! Nāc, apsēdies." Viņa norāda un brīvo vietu sev blakus.

Fuj! Kas to lai zina, ko viņi tur vakar ir darījuši? "Es drīzāk pastāvēšu. Jebkurā gadījumā, tas nebūs ilgi." Es palūkojos apkārt. Sarkans un zaļš, kā jau gaidīju. Vai tad viņa nezin arī par citu krāsu pastāvēšanu? Kā, piemēram, dzeltena, zila, violeta... emm, dzeltena? "Tātad, es pieņemu, ka tu iekārtoji šo māju."

Viņas smaids paplašinās. "Bet, protams. Man patīk, kad mājā ir personisks pieskāriens." Pansija notrauc savus matus. "Pie tam, tas ir veltījums torņu vienotībai."

Es paceļu uzacis. "Bet mēs vairs neesam Cūkkārpā."

"Es zinu, bet tas taču nepadara mani par mazāku Slīdeni." Viņa pieceļas. "Vai vēlies kafiju?"

"Melnu," es automātiski atbildu un skatos kā viņa paņem zaļo krūzi un lej tajā kafiju. No sarkanas kafijas krūzes. Vārds ‘pārspīlēts' iešaujas man prāta.

"Kur ir Vīzlijs?" Es jautāju, lūkodamies apkārt un ļoti cenšoties neizvemties, redzot tik daudz sarkanu un zaļu lietu.

"Mazgājas." Viņa pasniedz kafiju un es smaidot iedzeru malku - velns, bet tā ir stipra un neapšaubāmi laba. "Kāpēc tu esi šeit?"

Es izdzeru kafiju un bez vārdiem paprasu vēl. "Man ir jāatbrīvojas no Vīzlija mantām."

Viņa sarauc pieri. "Kāpēc?"

Es izdzeru otro krūzi. "Jo es vēlos to pārkārtot."

Pansijas izteiksme paliek arvien draudīgāka. "Pārkārtot? Kāpēc? Es tev to iekārtoju."

Uzmanīgi Drako. Viņa tur krūzi un var pēkšņi uzgāzt visu stipro kafiju tev virsū. "Es zinu, bet kā jau tu teici, tam ir vajadzīgs... personisks pieskāriens." Es pamāju. "Kā jau tu teici."

Viņa to apdomā un piekrīt. Es to varu pateikt, jo viņa vairs negrasās mani izpeldināt plaucējoši karstā kafijā. "Labi. Man tevi jābrīdina, tur būs daudz raudāšanas."

Em, kā? "Raudāšanas? Vai tu atkal nepārcenties? Klausies, tikai tāpēc, ka grasos atbrīvoties no tām derdzīgi izrotātajām mēbelēm nenozīmē, ka -"

"Nē, tu muļķi - ar to es nedomāju sevi raudam, bet gan Ronu."

Un par spīti faktam, ka esmu ārkārtīgi uzjautrināts, iedomājoties Vīzliju raudam, kaut kas manī liek man teikt, "Esmu pārliecināts, ka viņš neraudās dēļ kaut kādām sasodītām mēbelēm!" Jo tas būtu vienkārši stulbi un nepareizi un galu galā -

"KĀPĒC!"

-- kaut kas, ko Grifidori mēdz darīt, kā es vēlāk uzzinu.

Burvīgi. Pēc brīža es viņam pastāstu savu nodomu un, kad mani vārdi beidzot nosēžas viņa nožēlojami mazajās smadzenēs, divas milzīgas asaras norit pār viņa vaigiem un viņš atkārto, "KĀPĒC!"

Ko lai saka? Ko lai saka, ko lai saka, ko lai, nolāpīts, pasaka tā, lai es nezaudētu dzīvi viņa milzīgajās -

"Tu vari tās paturēt, ja vēlies! Es pat tieši biju domājis tās atgādāt šurp - tas būs tā kā vecajās labajās dienās, Vīzlij! Tu ar visām savām mēbelēm un... visām... savām... mēbelēm..."

Un viņš pamirkšķina, viņa acis paveras tā, ka tas man sāk atgādināt veidu, kā meitenes uz mani skatījās Cūkkārpā.

Vīzlijs verās manī it kā es būtu Dievs.

Protams, es esmu, bet par to neiet runa.

Un nu viņš stāv, savas rokas izpletis tā it kā gatavotos mani žņaugt, vai- vai

"DIEVA DĒĻ, VĪZLIJ, LAID MANI VAĻĀ"

Un es izeju no mājas, pirms tas nožēlojamais dīvainis mēģina mani vēlreiz apskaut. Tātad, tagad esmu atbrīvojies no Vīzlija lietām, es varu nopirkt sev jaunas elegantas, dārgas, patiesi-Malfojam-piestāvošas mēbeles.

Esmu tāds ģēnijs, dažkārt pat es esmu pārņemts ar savu atjautību.

Protams, šeit gan ir viena maza, maza ķibele.

Es nezinu, kur sākt lūkoties visas tās dārgās, patiesi-Malfojam-piestāvošās mēbeles.

Un tāpēc es šobrīd klauvēju pie Potera durvīm.

"Poter!" es saucu. "Poter! Atver durvis nekavējoties, savādāk es-"

Durvis atveras un, lūk, briļļains dīvainis miegaini pamirkšķina man pretī. "Malfoj?"

"Man ir vajadzīga tava palīdzība," atskan no manas mutes.

Bet ko? Esmu izmisis! Par spīti savam kvēlajam lepnumam un neatkarīgajai dabai, es zinu kad lūgt palīdzību!

Viņš atbrīvojas no brillēm un izberzē sev acis. "Priekš kam?"

"Man vajag nopirkt mēbeles. Tagad."

Es sprauslāju. "Pareizi. Es patiesi, patiesi vēlos lietot mēbeles uz kurām viņi varētu būt nodarbojušies ar seksu."

Viņš šķībi pasmaida. "Tātad... tu negulēji gultā? Vai uz dīvāna? Vai - uz tā lielā galda pie kamīna?"

Viņš noķer manu riebuma pilno skatienu un saka: "Neprasi kā, bet es zinu."

"Es drīzāk sapūtu, nekā pieskartos tām pretīgajām lietām! Es gulēju uz grīdas, tu dīvaini. Kas, ņemot vērā, ka esmu Drako Malfojs, neapšaubāmi man ir apvainojums. Un vai es jau pieminēju, ka tu esi dīvainis?"

"Divreiz. Pareizi. Emm." Viņš palūkojas pulkstenī. "Vai tu nevari iepirkties vienatnē?"

"Es varētu, bet negribu." Un turklāt, es tiešām nezinu, kur var iepirkties.

Bet drīzāk elle aizsals, nekā viņam to atzīšu!

Poters neticīgi raugās manī, es uz mirkli iedomājos, varbūt viņš spēj lasīt domas.

Es sakožu zobus. "Labi. Es nezinu, kur iepirkties. Jo... mums bija elfi un mana māte... nu saproti... man nevajadzēja... zināt," es truli pabeidzu.

Viņš pamāj. "Un es jau domāju, tas būs nokārtots." Poters vēlreiz ielūkojas pulkstenī. "Diemžēl tu esi atnācis nelaikā. Man jādodas uz darbu."

Bet - "Bet tu vēl pirms 10 minūtēm gulēji! Un šādi ģērbies?"

Poters ir nelokāms. Nelietis. "Jā. Šādi ģērbies. Lai gan..." Viņš ielūkojas pulkstenī, un ja viņš tā turpinās darīt, es viņam rādīšu - "Man šķiet, Hermione ir brīva."

Em. Ko? "Un tad?"

"Tad viņa var aiziet tev līdzi."

"Viņa ir darbā."

"Viņai ir pusdienas pārtraukums."

"Viņa grib mani nogalināt."

"Jā. To gan viņa grib."

Es cēli atmetu ar roku. "Es neesmu tik izmisis, liels paldies." Es nikni blenžu uz viņu. "Jauki. Es došos atpakaļ uz savu dzīvokli, bet tu vari iet ellē." Tad es dodos prom.

Bet kaut kas man liek apgriezties. "Poter..."

Viņš jautājoši uz mani palūkojas.

"Kāpēc?"

"Kāpēc kas?"

Vārdi ir iestrēguši man rīklē. Esmu par to brīnījies jau kopš vakara, kad viņi uzņēma mani šajā mājā... "Kāpēc viņa grib mani nogalināt?"

Poters raugās manī tā, it kā gribētu pastāstīt iemeslu. Tad viņš nopurinās un saka: "Vai tad ikviens negrib?" Kas ir taisnība, ziniet. "Pareizi, pareizi." Es dodos uz savām durvīm.

"Varbūt tev vajadzētu viņai paprasīt," viņš galu galā nosaka.

Un pirms es paspēju viņam ko tālāk vaicāt, viņš ir aizvēris durvis.

--

Tātad esmu atpakaļ savā istabā un esmu nonācis pie diviem slēdzieniem.

Viens, mana istaba ir daudz labāka bez sadodīti-pārāk-mazajām lietām, sasodīti-pārāk-lētajām lietām un es-nepieskaršos-šīm-lietām-pat-ar-mazo-pirkstiņu lietām apkārt. Man pieder visa šī skaistā telpa un bez tām neglītajām krāsām tā tiešām izskatās labāk. Man nav jāuztraucas par to, ka lietoju nolietotas mēbeles un guļu uz mēbelēm uz kurām citi cilvēki patiesībā ir pārgulējuši.

Divi - un šis ir daudz svarīgāks - man nav mēbeļu vispār. Merilina vārdā, man pat nav sasodīta krēsla, uz kura apsēsties, jo es visu atdevu Vīzlijam bailēs pieskarties kaut kam uz kā citi cilvēki ir pieskārušies viens otram! Tāpēc, es sēžu uz grīdas un domāju, tas ir pārāk nolāpīti nožēlojami. Galu galā es taču sēžu uz nolāpītas grīdas! Man ir jānopērk mēbeles. Man tas ir jāizdara, visu dārgo un krāšņo lietu dēļ!

Es pieceļos, un pieņēmis savu lēmumu, es metos uz durvīm un dodos ārā.

Mani neuztrauc, ja esmu viens. Mani vada kas svarīgāks - ieskaut sevi starp dārgām lietām! Un tad staigājošs krūms uztraucas man virsū un nolemj, nosmacējot, atbrīvot pasauli no vēl viena Malfoja.

Vai drīzāk - es ietriecos Grendžerā, un mēs abi pakrītam zemē.

"Ak, Dieva dēļ - novācies no manis!" Viņa pagrūž mani malā un uzceļas augšā. Grendžera uzmet man dusmīgu skatienu un caur sakostiem zobiem izgrūž: "Vai tu vienreiz raudzīsies, kur ej!"

"Vai tu nedomā pati vienreiz raudzīties, kur ej?" es nošņācu - nu, tik daudz cik vien varu pasakot tikai vienu ‘s'. "Tu esi tā, kura nolēmusi uzspēlēt ‘nogalināsim Malfoju' un - "

"Bezjēdzīgi," viņa īsi nosaka. "Ar tevi runāt vienmēr ir bezjēdzīgi."

Grendžera aizsoļo man garām, kad negaidīti apstājas un es saprotu, ka, lai neļautu viņai aiziet, esmu satvēris viņu aiz rokas. "Kas, ellē, tev lēcies?" - Es jautāju, dusmām ceļoties. Sasodīts, es nezinu, kas viņai par problēmu, un viss, ko vēlos zināt ir -

Viņa mēģina atsvabināties no mana tvēriena, bet es pat nepakustos." Laid mani vaļā, cilvēki skatās!"

"Mani tas neuztrauc," es noņurdu.

Tad viņas acis uzzibsnī un viņa nosaka: "Nē. Tā vienmēr ir bijusi tava problēma. Tevi tas patiešām neuztrauc."

Un apjukumā es palaižu viņu vaļā, un viņa uziet uz savu dzīvokli, aizcirzdama aiz sevis durvis.

Un kamēr es vēl joprojām vēlos iet iepirkties, man ir sajūta, ka tas vairs nav tik svarīgi - jo Grendžera tikko ar visām savām apslēptajām dusmām pārdūra manu burbuli, un Merilins viens zina, ko esmu izdarījis. Tāpēc es nolemju vienkārši, vienkārši -

Es klauvēju pie viņas durvīm. "Grendžera!" es kliedzu. Es izmēģinu durvju rokturi un par brīnumu - durvis ir vaļā.

Es ieeju iekšā.

"Ko ellē tu te dari?" viņa pieprasa, ar rokām instinktīvi meklēdama zizli. Grendžera ir tikko novilkusi savu mēteli un skatās uz mani tā it kā es grasītos mesties viņai virsū un darīt neiedomājamas lietas ar viņas ķermeni.

Hā! Ceri vien, Grendžera!

"Durvis ir vaļā," es viņai saku, un viņa paraugās uz vainu mīkstinošo apstākli, tad pievēršas man.

"Ko ellē tu šeit dari?" viņa jautā vēlreiz.

"Es-" Kā lai sāk? Sveika, es tikai vēlējos zināt, kāpēc tu pret mani esi tāda kuce? Kaut kā es zinu, ka par tādiem vārdiem miršu.

"Es tikai- "

"Vai tu neesi par vecu, lai stostītos?"

Manas dusmas palielinās un es saku, "Un vai tu neesi par vecu, lai vēl turētu ļaunu prātu?"

Viņa izskatās apstulbusi, tad saspiež savas lūpas. "Tu vienmēr esi bijis pieradis pie tā, ka ātri dabū visu ko vēlies,"

Grendžera sprēgā. "Tu viegli liki Harijam ar Ronu tev piedot, un vai tev šķiet, ka tev izdosies likt arī man piedot tev tik viegli? Ļauj man tev ko pateikt, tu uzpūtīgais, egoistiskais- "

"Par ko pie velna tu runā, sieviete? Vai tu gribi teikt, ka esi tāda tāpēc, ka tev kremt tas, ka tavi draugi man piedeva?" es skarbi smejos. "Vai tu zini cik muļķīgi tas skan?"

"Un vai tu zini, ka varu likt tevi arestēt par ielaušanos?"

"Es neielauzos, tu atstāji durvis vaļā. Kas, protams, ir vēl viena muļķīga lieta, un tu izvairies no tēmas."

"Mani - tas - neinteresē!"

Tad viņa man norāda. "Vācies! Vācies!"

"Pagaidi" Un pirms viņa izmet mani laukā, es izmisis un nedomājot noprasu - "Vai tu zini, kur var nopirkt mēbeles?"

Un tad es atskārstu, ka tikko parāvu Ronu Vīzliju.

Tādā nozīmē, ka tikko izdarīju ko stulbu.

Jo viņa cenšas mani nogalināt, bet es viņai prasu par mēbelēm?

Un man šķiet, ka arī Grendžera par to iedomājās, jo viņai jau kādu minūti ir mute ir vaļā. Bet pirms viņa mani izdzen ārā pa durvīm, kaut kas lidojošs trāpa man pa muguru un tad uz brīdi kaut kas gluds, papīrveidīgs klāj manu seju.

Tas ir žurnāls.

Pagājušā mēneša "Mājsaimniecības augstumos" numurs.

Ar rakstu Fantastiskas Mēbeles un Kur Tās Atrast!

Tāpēc, lieki teikt - tagad man ir mēbeles.

Paldies tev, Hermione Grendžera.

* Šajā gadījumā ir domāts nesākt darbu ar ‘the', jo darba nosaukums angļu valodā ir The Chronicles of Draco Malfoy