Pelēkas debesis pārklāja Godrika gravu, klusināts rudens vējš pūta no kapu puses, kur stāvēja Harijs, Rons un Hermione. Viņi klusēdami stāvēja uz krāsaina celiņa, ko ieskāva akmeņi un nepļauts mauriņš. Viņiem priekšā bija garš kapakmens, tā vidū bija iegravēts vēstījums - nevis par vienu, kas tika mīlēts, bet par diviem. Tas atradās kalna virsotnē, un apkārt tam bija ozolkoki.

Trijotne kopā noņēma vīnstīgas, kas pārklāja akmeni, un atrada vēstījumu.

„Mīlošās atmiņās par Džeimsu Poteru un Liliju Evansu-Poteri,” Harijs lasīja uz kapakmens rakstīto. „Kopā viņi nesa pastāvīgu mieru...”

„Nav lielākas mīlestības par to, kādu šie divi cilvēki ziedoja citu dzīves dēļ,” Hermione pabeidza.

Rons iešņaukājās, lūkojoties prom no Hermiones. „Tas ir labi. Domāju, ka man tas ir jāatceras.”

Harijs klusām viņam uzsmaidīja. „Es zinu, šo būs izvēlējies Vilksons.”

„Jā.”

„Mmm- hmm”

Kādu brīdi trijotne stāvēja, neko nerunādāmi, un raudzījās zemē, tad Hermione pārtrauca klusumu.

„Harij, varbūt tev vajadzētu kaut ko teikt?” viņa maigi sacīja.

Viņš pamirkšķināja acis un pagriezās pret viņu. „Ak, es... es tiešām nezinu, ko lai saka,” viņš ar nožēlu sacīja.

Hermione sarāva uzacis.

„Tas ir... tu zini... ko tu būtu teikusi?”

„Harij, saki to, ko jūti,” viņa mierīgi teica. „Saki to, ko tu būtu viņiem teicis, ja viņi būtu šeit.”

Harijs jutās samulsis un nosarcis novērsās no draugiem. „Es nevaru, Hermion. Es neesmu īpaši labs šādās lietās.”

„Nē, Harij, tā ir laba ideja. Tas ir atkarīgs tikai no tevis paša, vai ne?” iejaucās Rons. „Kas zina, vai nākošreiz, kad mēs te atnāksim, tas vēl te būs. Šeit tu esi tikai īsu brīdi, draugs. Izmanto to.”

Harijs uzmanīgi skatījās uz saviem draugiem, un tad, pagriezies uz savu vecāku kapavietas pusi, viņš izdvesa atvieglotu nopūtu.

„Viss kārtībā.”

„Mēs būsim tepat netālu,” Hermione smaidot sacīja. „Nāc, Ron!” Viņa satvēra Rona roku, un viņi aizgāja prom pa šauru taciņu.

Harijs dzirdēja, kā soļi attālinās, un pievērsās savu vecāku vārdiem uz akmens. Viņš slidināja roku pār vārdiem, nezinādams, ar ko lai sāk. Viņa mute bija pilnīga sausa.

Harijs aplaizīja lūpas. „Mamm... tēt... tas esmu es, Harijs.” Viņš apklusa un klausījās. Viņa seja kļuva sarkana, un viņš apsēdās zemē.

„Es neesmu gatavs stāstīt daudz,” viņš gandrīz nesadzirdami iesāka, „tas ir diezgan stulbi, jo man vienmēr šķitis, ka man būs ko teikt, ja radīsies tāda iespēja.” Viņš ielika un atkal izņēma savas rokas no kabatām.

„Es domāju... es atvainojos, ka neatnācu ātrāk. Es bija aizņemts šajās dienās... vai visus šos sešpadsmit gadus,” viņš bailīgi sacīja. „Es esmu darījis daudzas lietas. Es mācījos Cūkkārpā, jūs būsiet priecīgi to uzzinot. Lai gan...” viņš ieturēja pauzi, „viņi apsver domu skolu slēgt... un, ja to tomēr neslēgs, es neatgriezīšos.”

Šī saruna sāk ieņem nepareizu ceļu, Harijs nodomāja pie sevis. Laiks pārslēgt ātrumus.

„Es domāju, ka manas atzīmes skolā ir labas,” Harijs noteica. „Es cenšos tikai sevis dēļ – esmu tikai vidējs skolēns, nekas īpašs. Ne tāds kā Hermione. Viņa ir lieliska, jums viņa patiktu,” viņš sacīja, mērķēdams šos vārdus savai mātei. „Viņa palīdz Ronam un man pildīt mājasdarbus. Labi... vairāk jau Ronam. Viņi ir mani labākie draugi – Rons un Hermione. Man droši vien vajadzēja jūs iepazīstināt... Viņi pirmīt bija šeit.”

Šie vārdi it kā palika uz viņa lūpām, viņš paskatījās lejup un pamanīja, ka zālienā pa šo laiku ir izplūkājis lielu robu. Tas ir muļķīgi. Viņi nespēj tevi dzirdēt, sacīja klusa balss viņam galvā. Harijs centās ignorēt šo balsi, bet tā kļuva arvien skaidrāka un nepanesamāka.

„Un... mana dzimšanas diena bija pagājušajā nedēļā,” viņš satraukti turpināja. „Nekas īpašs nenotika, izņemot to, ka es beidzot pametu Drēslijus. Tas patiesībā bija diezgan smieklīgi – es, Rons un Hermione salikām manas mantas lādē un aizgājām, tēvocis Verons droši vien jūtās ļoti laimīgs. Pēc tam man bija mazas svinības; tikai daži draugi Midzeņos... emmm, tur dzīvo Rona ģimene. Tad Rona brālis apprecējās, un mēs atnācām uz šejieni.” Harijs apklusa. „Rona ģimene ir fantastiska – viņi mani pieņem kā savējo.”

Harijs pasmaidīja, savā prātā atceroties visu, kas šīs nedēļas laikā bija noticis Midzeņos.

„Jums par mani ir jāzina arī kas cits,” Harijs iesāka ar klusu nopūtu. „Ir kāda meitene. Rona māsa – Džinnija. Viņa ir... viņa ir lieliska. Viņa ir gudra, jautra – un mīļa kā tu, mamm. Un Džinnija lieliski spēlē kalambolu, tēt; tev vajadzētu redzēt, kā viņa spēlē. Viņa bija meklētāja tad, kad es nevarēju piedalīties spēlē. Pagājušajā gadā, kad kļuvu par komandas kapteini, viņa ieņēma manu meklētāja vietu, jo es nedrīkstēju spēlēt...”

Viņš mirkli apstājās un pārdomāja, ko lai vēl pasaka. Patiesība bija pateikta, Harijs vairāk nevēlējas runāt par Džinnijas iespaidīgajām kalambola iemaņām. Viņš dzirdēja Rona balsi sev galvā: šeit tu esi tikai īsu brīdi. Izmanto to. Harijs aizvēra acis, nepatīkamas sāpēs ielavījās krūtīs. Ja viņš nevarēja viņiem pateikt to, tad viņam nav jāsaka vairs nekas.

„Es domāju, ka esmu viņā iemīlējies. Man tā ir pirmā reize,” Harijs centās to pateikt pēc iespējas priecīgāk, lai gan sajuta, ka asaras sariešas acīs. „Mēs bijām kopā, Džinnija un es... kādu laiciņu... Merlin, es nekad nebiju domājis, ka būšu tik priecīgs!” viņš iesaucās, smaidot par spīti sev. „Esmu pārliecināts, ka jūs zināt, ko es ar to domāju.”

Harijs nākamos vārdus izvēlējās rūpīgi. „Bet es pārtraucu tikties ar viņu,” viņš izdvesa. „Ir kļuvis sliktāk, par karu starp mani un Voldemordu runājot. Es domāju, ja es paliktu ar viņu kopā, Džinnijai droši vien draudētu lielākas briesmas nekā tagad, pareizi? Es izdarīju pareizu izvēli,” Harijs sacīja drūmi.

„ ... vai ne?”

Valdīja klusums. Harijs sajutās ļoti vientuļš un nelaimīgs un atsāka zālēs plucināšanu. Aukstais akmens nedeva viņam mierinājumu, tas nekad neatbildēs uz Harija jautājumiem, kurus viņš uzdeva vecākiem, Harijs turpināja plūkāt zāli sev apkārt. Viņa acīm kavējoties pie tās šķietmās necaurejamās barjeras, kas stāvēja starp viņu un to, ko zēns gribēja, Harijs sāka runāt ar to, kas atradās aiz gravētā granīta un jebkā, ko viņš varēja sataustīt vai sajust, viņš tikai cērēja, ka kāds viņu sadzirdēs.

„Tas man dažreiz ir ļoti grūti,” Harijs čukstēja, piespiedis galvu granītam. „Es vēlētos ticēt, ka jūs vēl esat šeit ar mani – es tiešām vēlētos – it īpaši tagad, kad Dumidors ir miris. Tagad viss liekas neiespējams, un tas viss ir uz maniem pleciem. Brīžiem man liekas, ka es to nespēšu paveikt,” viņš novērsās, ar roku pieglaužot savus izspūrušos matus. „Visa mana dzīve ir bijusi kā nebeidzama cīņa, bet vienīgais iemesls ir mana vēlme nepadoties – nekad nepadoties – tas ir tāpēc, ka es zinu, ka jūs mani redzat, un nav svarīgi, ko jūs redzat, es negribu pievilt jūsu cerības...”

„Es gribu jūs darīt lepnus, mamm un tēt,” viņš atzinās. „Es zinu, ka vairs neesmu bērns, bet jūsu lieta tagad ir arī mana lieta. Es apsolu pats sev un apsolu arī jums, ka pabeigšu to, ko jūs iesākāt, neviens bērns vairs neuzaugs viens.”

Viens. Šis vārds palika karāties gaisā kā ēna.

Harijs notupās uz ceļiem un rokas uzlika uz kapakmens. „Es domāju, ka Siriuss tagad ir pie jums,” viņš murmināja, kamēr raustīja zāli, nu jau niknāk. „Esmu pārliecināts, ka ir. Viņš bija labs pret mani, kamēr bija dzīvs. Vilksons vēl ir šeit, viņš ir kopā ar Tonksu,” viņš sacīja ar smaidu. „Vienalga, viņš mani vienmēr uzmeklē... viņam jūsu pietrūkst...”

Harija balss svārstījās, „...man jūsu pietrūkst...”

Viņš vairs nespēja valdīt pār savām emocijām. Asaras ritēja pār viņa vaigiem zemē, tās ritēja uz tās pašas zemes, kurā atdusējās viņa vecāki. Jo vairāk viņš centās apspiest emociju vilni sevī, jo ātrāk ritēja asaras. Visbeidzot viņš cīņā ar sevi bija zaudējis, Harijs sāka nevaldāmi raudāt.

„Tas ir jocīgi,” Harijs runāja caur asarām, „es jūs ne reizi neesmu saticis... un tagad tas man liek justies jums parādā. Ja tikai es zinātu, ka ar jums tur viss ir kārtībā. Es nekad neesmu varējis aizpildīt to tukšumu, ko jūs manī atstājāt tai dienā, kad aizgājāt...” aizsmacis un noguris viņš noslaucīja savas asaras.

„Bet neuztraucieties,” viņš maigi sacīja, „ar mani viss būs kārtībā. Man prieks, ka atnācu, mamm, tēt. Nudien prieks. Mums vajadzētu parunāt biežāk.”

Bija palikusi tikai viena nepasacīta lieta. Harijs daudzkārt bija pārdomājis galvā, ko sacīs tajā dienā, kad viesosies Godrika gravā, bet runāt izrādījās daudz grūtāk, nekā iepriekš likās. Harija sirds sitās strauji, un viņš mēģināja iesākt.

„Mamm... tēt.... es nezinu, kas ar mani notiks. Bet, ja gadījumā es neatgriežos,” viņš čukstēja, slaucīdams seju, „es gribēju jums pateikt... padies, ka dāvājāt man dzīvību.”

Harijam bija tāda sajūta, it kā uz viņa kreisā pleca kāds būtu uzlicis roku, tā arī bija, smalka roka bija uzlikta viņam uz pleca. Rons un Hermione bija notupušies viņam blakus. Viņš neiebilda, pat jutās atvieglots. Hermione nolika savu galvu viņam uz pleca, un Rons viņus abus apskāva.

Sāka pūst negaidīts vējš, tas lika Harija matiem pakausī sacelties. Viņiem, tā sēžot, apkārt valdīja pilnīgs klusums, likās, ka viņi atrastos citā pasaulē, drošībā no visām nelaimēm. Harijs nevarēja saprast, ko tieši tagad jūt, bet viņš zināja, ka viņa vārdi nav tukši izskanējuši gaisā. Nudien, nodomāja Harijs, kāds tos bija dzirdējis, vērojis. Viņa draugi bija tieši tas, kas viņam bija vajadzīgs. Un viņi darīs tieši to, ko bija iesākuši.

Kamēr trijotne tā sēdēja, pāris neredzamu skatītāju viņos cieši noraudzījās.