-Ko? –Neiko ierēcās kā satracināts dzīvnieks. –Ko tas ellē nozīmē?

-Neiko, mīļumiņ, tu visu lai saprati. Tagad tu beidzot būsi mans. Ja gribi, lai tava sirdsmīļotā paliktu dzīva, tu darīsi to, ko tev likšu, -Floo sapņaini nodūdoja.

-Es atvedu tev to sasodīto grāmatu! Tagad ļauj man iet un noņem lāstu Ebrijai! Tu solīji!

-Es sameloju! Tu nekad nepametīsi šo pili! Tu būsi mans! Tu darīsi to, ko tev likšu, vai dzirdi? –Floo, nespēdama savaldīties, iekliedzās.

-Ne velna, tu sasodītā ragana! Tev vairs nav varas pār Ebriju, viņa ir pasargāta no tavām alkatīgajām rokām! –Neiko ņirdzīgi atteica, taču Floo smaids kļuva vēl platāks.

-Vai tev, Neiko, šķiet, ka esmu galīga muļķe? Tu domā, ka es tik droši stāvētu tavā priekšā, ja nebūtu nodrošinājusies pret to, ka tu varētu man ko nodarīt? –Floo vilinoši smaidot teica, lēnām nolaizdama rokas uz Neiko pleciem un saspiezdama tos.

-Es vēlos tikai tavu mīlestību, neko vairāk, taču, ja lai iegūtu to man jānogalina kāds cits, es ne mirkli nevilcināšos un darīšu to, -viņa ar visu augumu piespiedās pie Neiko un centās viņu noskūpstīt. Neiko atgrūda meiteni un pretīgumā noelsās.

-Es ienīstu tevi! Tu man esi pretīga, nekad tev mani nedabūt! Vai dzirdi? Nekad! –viņš grasījās pamest zāli, taču Floo nākamie vārdi, viņu apturēja.

-Tev šķiet, ka pazīsti mani. Ne velna, Neiko! Uzmini nu, kas tagad sēž vienā no maniem pazemes cietumiem?

Neiko, spēji apgriezies riņķī, nobālēja.

-Ebrija... –viņš sāpēs izdvesa.

-Jā, tava visumīļotā sudraba meitene! –viņa triumfā iesaucās. Neiko spēji metās Floo klāt un sagrāba viņas kaklu kā spīlēs. Floo centās izrauties, bet tas bija pilnīgi bezjēdzīgi. Viņa spēra un sita, taču Neiko pat nemanīja viņas centienus atbrīvoties.

-Ja tu viņai ko nodarīsi, es zvēru, ka noraušu tavu sasodīto galvu un uzspraudīšu uz mieta... –viņš šņāca.

-Ja tu man ko nodarīsi, viņa nekavējoties mirs, Neiko, tāpēc... laid mani vaļā, -Floo gārdza. Neiko spēji palaida derdzīgo būtni vaļā un Floo, smagi elsodama, nokrita uz grīdas. Neveikli viņa piecēlās kājās.

-Noslēgsim darījumu, Neiko. Es atbrīvošu fīniju, taču tu... paliksi šeit. Uz mūžīgiem laikiem, -Floo vēl aizvien, cenzdamās atgūt elpu, teica.

-Labi, -viņš, nemaz nedomājot atteica. –Es palikšu tavā pilī ar vienu noteikumu –tu atbrīvosi Ebriju gan no gūsta, gan no lāsta, -Neiko aukstasinīgi noskaldīja. Floo cieši saknieba lūpas, viņai šī doma nemaz nepatika.

-Labi, -Floo, viltīgi smaidot, atteica. Neiko pārsteidza šie vārdi, viņš bija sagatavojies atteikumam, bet šis... Plāns nekavējoties bija jāmaina. Viņš bija nospriedis, ka Floo atteiksies un tad būtu jānotēlo sāpju un vilšanās uzplūds. Tas dotu viņam iespēju kādu laiku pavadīt vienatnē. Tas dotu iespēju atrast Ebriju un atbrīvot viņu paša spēkiem, bet Floo bija mainījusi taktiku. Ko nu?

-Nāc, Neiko, es viņu tūdaļ pat atbrīvošu no lāsta, -Floo teica un Neiko nespēja noticēt šiem vārdiem. Šai čūskai kaut kas nelāgs bija padomā.

-Tu ļausi viņai iet? Tu atlaidīsi viņu brīvībā? –Neiko neticīgi jautāja.

-Jā, nāc! –Floo pagriezās un devās ārā no lielās zāles. Neiko sekoja.

Pēc gara kāpiena lejup pa milzīgām kāpnēm, viņi nonāca pie kādām masīvām sūnkoka durvīm. Tās aizšķērsoja milzīga dzelzs bulta. Floo no ņiebura izvilka mazu zelta atslēdziņu un atslēdza durvis. Klusi čīkstot, tās pavērās. Aiz durvīm melnēja tumsa. Meitene spēra soli tumsā un, satvērusi Neiko roku, vilka viņu sev līdz. Kad Neiko bija pārkāpis pāri slieksnim, durvis aizvērās. Puisis dzirdēja kā noklikšķ slēdzene, ieslēdzot viņus Labirintā. Pēkšņi telpa ap abiem sagriezās. Kad viss bija pārstājis griezties, ap viņiem visos virzienos pletās gari gaiteņi. Pagriezies riņķī, Neiko pārsteigts noelsās. Durvju vairs nebija –tur, kur tās bija bijušas stiepās garš akmens tunelis.

-Tici man, turp tu nevēlies doties, -Floo pasmaidīja un izvēlējusies vienu gaiteni, devās prom pa to. „Jā, no šejienes izkļūt nebija iespējams,” Neiko satraukts nodomāja.

Kādu laiku viņi riņķoja pa mitrajām ejām, līdz beidzot Floo apstājās. Neiko paraudzījās akmens kamerā uz kuru meitene norādīja un noelsās. Tā bija Ebrija. Fīnija stingi raudzījās kameras sienā un šķiet, ka neatpazina nedz Neiko, nedz Floo. Viņa bija sākusi bālēt, rokas bija caurspīdīgas.

-Lūdzu, palīdziet... –Neiko izdzirdēja balsi sev aiz muguras. Pagriezies riņķī viņš ieraudzīja aptuveni četrpadsmit gadus vecu, izdilušu meiteni, raugāmies viņā ar saraudātām acīm. Asaras uz viņas bālajiem vaigiem bija atstājušas dziļus skumju bezdibeņus.

-Tu, briesmone! Tūdaļ pat atbrīvo to bērnu! –Neiko pagriezās pret Floo. Izrāvis zobenu, viņš to pavērsa pret Floo kaklu. Meitene pat nesarāvās, viņas acis nicīgi pievērsās Neiko sejai.

-Tu pārkāp līguma noteikumus, Neiko... -viņa brīdinoši iesāka.

-Man nospļauties par taviem noteikumiem! Tūdaļ pat noņem lāstu un atbrīvo viņas! –viņš ierēcās piespiezdams zobena asmeni ciešām Floo kaklam. Floo paklausīgi pagriezās pret Ebriju. Klusi viņa no nomurmināja vārdus nesaprotamā valodā. Neiko paraudzījās uz Ebriju, kas pēkšņi sastinga. Meitene atsprāga no sienas un pieķērās koka krēslam, kas stāvēja kameras vidū. Viss viņas augums sāka raustīties un Neiko piesteidzās pie kameras.

-Ko tu izdarīji? –viņš panikā iekliedzās.

-Tikai to, ko tu lūdzi, -Floo sapņaini nočukstēja. –Pārvērsties atpakaļ par elfu nemaz nav tik viegli...

Pēkšņi Ebrija sāka mainīties. Viņas sudrabainie mati pārklājās ar gaišdzeltenu spīdumu, seja atguva dabīgo krāsu. Spēji viņa ar rokām satvēra kaklu. Krampjaini ierāvusi plaušās gaisu, meitene sastinga. Kad viņa pagriezās pret Neiko, puisis noelsās. Tā bija Ebrija, viņa Ebrija –atkal elfa. Ak, kungs viņi atkal kļūs brīvi, viņi atkal būs laimīgi, viņš aizmirsīs to, kura visu šo laiku nebija devusi viņa prātam mieru. Viņš aizmirsīs, kā bija viņu pametis, aizmirsīs kopā pavadīto laiku, būs laimīgs, atkal būs laimīgs. Tagad tikai bija jātiek laukā no Labirinta... jātiek laukā.

-Grābiet viņu ciet! –Neiko iztālēm izdzirda balsi un atjēdzās tikai tad, kad sajuta divus spēcīgu roku pārus. Viņš pat nepaguva atjēgties, kad saņēma spēcīgu sitienu vēderā. Kājas saļima, taču spēcīgās rokas uzrāva viņu augšā un aizlauza viņa rokas aiz muguras. Neiko nespēja izrauties, kad viņam tas gandrīz izdevās no aizmugures piesteidzās vēl pārītis Floo kaujinieku un ieslēdza viņa ķermeni kā spīlēs.

-Neiko, tu pārkāpi noteikumus! –Floo, muļķīgi smaidot, teica. –Labi, to es tev varu piedot. Tu esi vīrietis, tev pieklājas tēlot varoni mīļotās dāmas priekšā. Taču tu draudēji man ar zobenu. Savai topošajai karalienei? Tas nav piedodams. Par to tev jāsaņem sods. Vediet viņu šurp!

Divi citi kaujinieki ātri atdarīja Ebrijas kameras durvis un aiz matiem izvilka meiteni ārā. Nometuši to Floo tieši pie kājām, viņi divus soļus atkāpās.

-Ak, Neiko, man tik ļoti žēl, bet tev tas ir jāredz! Tu to esi pelnījis –sodu! –viņa pierāva Ebriju kājās un vienam no kaujiniekiem palūdza dunci. Paņēmusi to, viņa to rūpīgi apskatīja.

-Nē, es nespētu būt tik ļauna, lai atņemtu tev pēdējo iespēju pabūt ar viņu divatā. Tev būs stunda laika...tikai stunda, pirms inde paveiks savu, tāpēc izmanto šo laiku lietderīgi, -Floo saldi noteica un ievilka Ebrijas delnā F burtu. Ebrija sāpēs ievaidējās. Uz viņas ādas izspiedās sīkas asins lāsītes. Iegrūdusi meiteni atpakaļ kamerā, viņa lika turp iemest arī Neiko.

-Pēc stundas būšu atpakaļ, dārgais!Ak, jā, paldies par Mondo grāmatu,–viņa nodūdoja un devās prom.

Rovena nespēja izturēt sāpes, ka splosīja viņas sirdi... Neiko bija viņu nodevis, vinš visu laiku bija tīkojis pēc grāmatas... tikai pēc grāmatas. Meitene bija metusies mežā, lai pabūtu viena, lai padoma’tu, Minnu viņa bija tastājusi pie koka.

Pēkšņi meitene juta, ka kāds viņai iebaksta plecā. Pacēlusi galvu, Rovena noelsās un rāvās atpakaļ. Viņas priekšā stāvēja... zirgs? Nē, tas nebija zirgs, tas bija... sudrabaini pelēkā zirga pierē slējās savīts, sniegbalts rags. Vienradzis...

Tā sarkanās acis uzmanīgi vērās Rovenā. Pār pieri lija sniegbaltu krēpju vijumi. Likās, ka tā spalvā spoguļojas viss pasaules skaistums, un Rovena juta, ka nespēj paelpot. Vienradža acis raudzījās viņā un likās, ka tās ieurbjas meitenes dvēselē, liekot tai sāpēs sarauties un pulsēt tā, it kā liktos, ka tā tūdaļ sprāgs. Rovena satvēra kaklu, jo viņai likās, ka tūdaļ nosmaks. Ak, tik pazīstams purns vērās viņā, šīs acis... likās, ka tajās lēkā tās pašas uguntiņas, kas reiz lēkāja...

NĒ! Tas nebija iespējams... tās bija tikai atmiņas, tikai atmiņas!

Rovena pieslējās kājās un sagrīļojās, kājas drebēja, likās, ka tām jānotur vai viss pasaules smagums. Likās, ka viņi tā stāv vai veselu mūžību, kad meitene beidzot pastiepa roku. Viņai nebija spēka spert kaut soli, viņa nespēja noturēt arī roku, kas trīcēja, taču likās, ka kāds cits spēks neļauj tai noslīdēt gar sāniem. Pavisam lēnām vienradzis spēra soli uz meitenes pusi, tad otru un no meitenes rokas, līdz samtainajam purnam palika tikai daži centimetri... šajā mirklī vienradža pieres izšāvās sudrabains pavediens, tāds pavediens izšāvās arī no Rovenas pirkstiem. Satiekoties tie sāka vīties visneiedomājamākajos rakstos, līdz savijās tik cieši, ka nevarēja saprast, kur sākas viens un kur beidzas otrs. Rovenai likās, ka viņa slīd vienradzim arvien tuvāk... ne mirkli meitene nenovērsās no tā acīm –viņa bija pārstājusi elpot, šķiet, ka laiks bija apstājies, eksistēja tikai Rovenas un vienradža sirdspuksti, kas nu dunēja vienā ritmā...

Mirklī, kad Rovena ierāva plaušās gaisu, viņas roka pieskārās vienradža zīdainajam purnam. Caur Rovenu izšāvās zibens šautra... likās, ka uz mirkli viņi saplūst vienā. Neeksistēja nekas –tikai viņi –viens.

Pēkšņi Rovena juta, ka krīt, likās, ka kaut kas viņā ir uzsprādzis, likās, ka atdarījušās kādas slepenas durvis un ārā izlauzies kāds milzīgs spēks, pār kuru meitenei nebija varas.

Vējš, kas jauc matus, milzīgā ātrumā traucoties pār laukiem... dzeloņdrāšu žogs... pēdējais zviedziens... Atmiņas kā milzu ūdenskritums vēlās pār Rovenu... neizsāpētas sāpes, neizlietas asaras, aizmirstas atmiņas.

-Kāpēc? –viņa čukstēja. Vienradzis spēra soli tuvāk meitenei un nolieca galvu.

-Kāpēc tik daudz ciešanu, kāpēc es nespēju raudāt? –viņa čukstēja paraugoties vienradža acīs.

-Vai tu spēj raudāt, sudrabainais? Vai tu spēj? –viņa jautāja, pieceldamās kājās, meitene sāka atkāpties. Nē, viņa to nespēja... vēl ne. Apmetusies riņķī, meitene sāka skriet, viņai bija vienalga kurp... tikai tālāk, prom no vienradža, prom no atmiņām...

-Izredzētā? –Floo neticībā noelsās. Apstulbusi viņa satvēra galda malu.

-Jā, Izredzētā. Es tev viņu atdošu, ja tu atbrīvosi manu māsu. Selīnai nekavējoties jākļūst brīvai. Tu ļausi mums aiziet un varēsi paturēt savu Izredzēto, -Raiens stingri teica.

-Es nespēju tam noticēt! Un tu domā, ka es tik vienkārši noticēšu taviem vārdiem? –Floo nicīgi iesmējās.

-Tev nekas cits neatliek, vai gribi zaudēt visu, neuzticēdamās man? Tu zini, kas notiks, kad Izredzētā stāsies tev ceļā. Vai nebūtu prātīgi tikt no viņas vaļā laikus? –Raiens, nezaudēdams cerības, jautāja. Floo satraukta sarosījās. Ja nu tā bija taisnība, ja nu viņš nemeloja? Selīna nebija neko vērta, bet... ja nu meitene patiesi ir Izredzētā, ja nu pareģojums ir patiess...

-Floo, es teicu, ka atvedīšu tev īsto Izredzēto, te nu viņa ir, atbrīvo manu māsu!

-Labi, lai tā būtu, bet ja tu būsi mani piekrāpis, es...

-Es zinu, tu atradīsi mani, lai kur es slēptos. Es esmu simtprocentīgi pārliecināts.

Floo pasmaidīja un pameta Raienu zālē vienu.

Floo iesteidzās vienā no saviem saloniem. Pie loga rokas aiz muguras salicis stāvēja Radbods. Viņa sejā dejoja ēnas un skumjas. Pagriezies pret meitu, viņš pretīgumā sarauca pieri.

-Tu pretīgā skuķe, tūdaļ pat atbrīvo Leandru! –viņš ierēcās un spēra soli uz Floo pusi.

-Ak, mīļo tēt, vai tu kaut ko neesi pārpratis? –viņa saldā balstiņā jautāja, iepletusi dzidrās acis.

-Jā, tu solīji, ka atbrīvosi viņu, ja atvedīšu tev Ebriju! –viņš savilka rokas dūrēs, cenzdamies savaldīties. Par agru... vēl par agru. Radbods bija tik daudz ceļojis, tik daudz redzējis, viņš bija slepkavojis, glābis, zadzis, dāvinājis... Tik daudz ļauna, tik daudz laba bija darīts, kas to atsvēra, bet šis... šis atsvērs to visu, visu, ko viņš bija izcietis. Viņš bija radījis šo derdzīgo būtni, viņš to nogalinās, bet vispirms... bija jāatbrīvo ķīlnieki...

-Vai es tiešām kaut ko tādu teicu? Ja pareizi atminos, es teicu, ka jūs atkal būsiet kopā un tieši to es arī darīšu: ļaušu jums būt kopā, un arī mirt kopā... –viņa iesmējās.

Radbods acumirklī izrāva zobenu un meta. Viņa metieni bija nekļūdīgi un allaž sasniedza mērķi...

-Kas tas ir? –Rovena pretīgumā noelsās, aizspiezdama degunu. Viņas priekšā pletās visšausmīgākais purvs, kādu vien viņa bija redzējusi. Tas tinās smirdīgās, tumšās gāzēs un miglā. Šur tur auga kroplīgi kociņi, kas it kā lūdzās, lai tos izglābj no šausmīgās vietas. Zāle bija gara un asa, vietām tās nebija un tur gulēja smirdīgi akači, kas vārījās un ik pa laikam izspļāva dubļu pikučus. Šī vieta meitenei uzdzina drebuļus, likās it kā šeit pulcētos viss pasaules ļaunums.

-Moku purvs... –Minna pacilājoši teica. –Tā ir vieta, kuru tu nešķērsosi nemūžam! –viņa skaļi iesmējās. Likās, ka fejas smieklus aprij riebīgā, spiedīgā migla. Rovenai likās, ka tā spiež viņu uz leju.

-Tad to nešķērsosi arī tu, -Rovena nicīgi nošņācās. Viņai Minna bija apnikusi. Visu ceļu viņa bija ņirgājusies, kliegusi, lamājusies un vienu mirkli Rovenai šķita, Minna vēlas viņu nolādēt, taču strauji parāvusi virvi, kas bija cieši apsieta fejai ap vidu, meitene apturēja dīvaino vārdu plūdus. Minna bija sākusi ārdīties un Rovena bija aizsējusi fejai muti, bet tuvojoties Moku purvam, klusums bija šķitis tik spiedīgs, ka Rovena atkal to atsēja. Šoreiz Minna spītīgi klusēja un neteica ne vārda. Rovena gluži vai juta viņas aso skatienu sev mugurā –likās, ka to dursta simtiem dunču.

Parāvusi virvi, Rovena spēra soli uz pirmā ciņa, kas likās gana drošs. Minna nesekoja, viņa spītīgi stāvēja uz vietas.

-Es tur neiešu! –feja likās izbijusies, kad saprata, ka Rovena taisās šķērsot Moku purvu.

-Tu esi muļķe! Skipio nemūžam neļaus tev šķērsot savu purvu! Tu esi jukusi, viņš mūs nogalinās, ja tu kaut spersi kāju uz viņa zemes! –Minna čukstēja, it kā baidīdamās, ka Skipio izdzirdēs viņas balsi. Rovena paskatījās uz savām kājām, kas pamazām grima dubļu masā.

-Tagad mums vairs nav ko zaudēt, -viņa paraustīja plecus un lēca uz nākamo cini, tas viegli nošūpojās, bet palika stāvam uz vietas.

-Nemūžam, nemūžam mums tas neizdosies! Naktī šeit sāk klīst gari, kuru dvēseles mūžam tiek mocītas šais purva akačos, taču tas vēl nav nekas... ja mēs nokļūsim dzīvo miroņu nagos... ar mums ir cauri un mēs visnotaļ nonāksim viņu nagos... un vēl māņu tēli... –Minna pretojās virvei no visa spēka, viņas lūdzošā balss nespēja likt Rovenai pārdomāt. Spēji parāvusi virvi, viņa no visa spēka vilka feja šurp. Fejas augums bija daudz vieglāks un trauslāks, tāpēc Rovenai tas nenācās īpaši grūti.

-Man pilnīgi vienalga! Purva otrā malā dzīvo sieviete, par kuru man stāstīja Neiko... es viņu atradīšu, vinā zina visu. Es atradīšu savu māsu, neskatoties ne uz kādiem šausmoņiem, šo dažu dienu laikā esmu redzējusi pūķi, skeletus, briesmoni ar milzu nagiem un spārniem, smilšu monstru... mani vairs nepārsteigs nekas!

Pēkšņi pamats zem Rovenas kājām pazuda. Ar skaļu kliedzienu viņa pazuda dubļu bezdibenī...