No mākoņa apakšas izlīda pilns mēness. Neuzticīgi tas vēroja apkārtni un ik pa laikam atkal bailīgi paslēpās aiz mākoņa drošās muguras. Koku zari uz tā fona izskatījās kā ložņājošas čūskas, jo nešpetnais vējš tos locīja uz visām pusēm. Tas neklausījās koku vaimanās, bet tikai turpināja savus posta darbus. Tumsā aizskanēja vilka gaudas. Mēnesim veltītā dziesma izskanēja kā taures skaņa klusumā. Taču mēness -šis kautrīgais vīrs -atkal paslēpās. Debesis sāka raudāt, jo pelēkā svešinieka dziesma tās bija aizkustinājusi...Tā bija dziesma, kurai nebija vārdu, kurai nebija melodijas, kuri nebija nosaukuma... Tā bija vientulības dziesma...Tā bija sēru dziesma... bada dziesma...

-Vilks? -Liāna bailīgi nočukstēja un apstājās.

-Vilks, –Rovena apstiprināja un parāvusi māsu aiz rokas, devās tālāk pa šauro taciņu. Liāna nesaprata kā viņa redz, kurp iet, jo mežā valdīja pilnīga tumsa. Bet Rovenu jau nekad nevarēja saprast.

-Vai tu kaut ko redzi? –viņa nedroši jautāja māsai, kas paņēmusi viņu aiz rokas droši gāja uz priekšu.

-Nē, –Rovena noteica.

-Kā tad tu zini, kur jāiet? –Liāna nedroši jautāja un domāja, ka māsa neko neatbildēs, bet kļūdījās.

-Es pazīstu šo mežu kā savu kabatu un varētu atrast ceļu pat ar aizvērtām acīm. Turklāt es jūtu taciņu zem kājām, –Rovena atbildēja un Liānai likās, ka viņa varētu smaidīt. Nē, tas nebija iespējams. Rovena gandrīz nekad nesmaidīja.

-Kur mēs ejam? Līst... kur mēs pavadīsim nakti?

-Drīz būsim klāt... –Rovena nomurmināja. Viņa bija izvēlējusies īsāko ceļu, kas veda pie draudzenes. Šis ceļš veda caur mežu. Rovena jau sen šeit nebija bijusi, bet bija droša, ka ceļu atradīs. Ātrāk bija jānokļūst sausumā.

Kad līt sāka pavisam stipri, Rovena saprata, ka ceļu vairs turpināt nevar. Bija pārāk bīstami šķērsot upi, jo ūdens līmenis lietus laikā strauji appludināja tiltu. Bet ko darīt? Spējš atmiņu vilnis strauji uzplaiksnīja viņas galvā.

-Nāc šurp. Kad izlīdīs mēness, tu ieraudzīsi koku. Pa tā zariem rāpies augšup. Tur būs būda. Lien iekšā un gaidi mani. Saprati? –Liāna pamāja ar galvu, bet tad saprata, ka ir pārāk tumšs, lai māsa to redzētu. Taču Rovena liekas negaidīja no viņas apstiprinošu atbildi, un Liāna vairs neko neteica. Sasprindzinājusi skatienu viņa centās ieraudzīt koku, par kuru māsa bija runājusi. Negaidīti mēness izlīda no savas paslēptuves un Liāna to ieraudzīja.

 Tas bija neticami liels ozols. Tā zari pletās uz visām pusēm. Liāna centās atrast Rovenas pieminēto namiņu lapotnē, bet bija pārāk tumšs, lai to saskatītu. Pieķērusies pie pirmā zara, viņa vilkās augšup. Kāpiens bija ļoti ilgs un bīstams, jo zari bija ļoti slideni. Vairākas reizes viņa paslīdēja un pašā pēdējā mirklī paspēja pieķerties kādam zaram. Ļoti traucēja mēness, kas šad tad parādījās, bet tad pēkšņi atkal nozuda aiz mākoņiem. Zari bija diezgan resni, bet namiņš bija augstu. Liāna šo māju kokā nekad nebija redzējusi, bet viņa nebrīnījās, ka Rovena par to zina, jo agrāk māsa diezgan bieži nāca uz mežu.

Arī Rovenai neklājās labāk. Lai gan šajā kokā viņa bija kāpusi simtiem reižu, bet tas bija ļoti sen... aptuveni pirms pieciem gadiem. Viņa brīnījās par to, ka bija atcerējusies ceļu šurp. Taču tiklīdz viņa bija tikusi uz taciņas, kājas pašas zināja kurp iet, kaut arī acis neredzēja neko. Šo namiņu viņa bija atradusi, kad viņai bija astoņi gadi. Viņai bija paticis iztēloties, ka to sensenos laikos uzcēluši pirāti un slēpuši tur savus dārgumus. Viņa nāca šurp katru dienu un nosēdēja kokā vairākas stundas sacerēdama stāstus par brīnumainām zemēm, ka apti nāk no tādas... nē, tās bija sliktas atmiņas. Viņa nevēlējās to atcerēties.

Automātiski viņa lika rokas un kājas uz koka zariem. Viņa nedomāja, ka koks varētu būt mainījies, viņa pat nevarēja iedomāties, ka šo piecu gadu laikā kāds zars varētu būt satrunējis vai nolūzis... Viņa bija likusi Liānai kāpt augšā pa koka otru pusi. Tur zari bija daudz stabilāki un resnāki. Rovena pat neiedomājās, ka kaut kas varētu notikt. Viņa tikai kāpa augšup. Pēkšņi viņa paslīdēja, zaudēja līdzsvaru un skaļi iekliegusies krita lejup. Viss notika vienā acumirklī, bet Rovenai šis kritiens vilkās veselu mūžību. Viņa neko neredzēja... Lietus sitās sejā... Kaut kur tepat blakus iegaudojās vilks... Viss sagriezās... Rovena saprata, ka tūdaļ mirs, jo viņa bija paguvusi uzkāpt diezgan augstu.

Vēl pēdējo reizi viņa centās aiz kaut kā aizķerties un roka patiesi satvēra zaru. Nosalušie pirksti cieši aptvērās ap to, un Rovena arī ar otru roku cieši pie tā pieķērās.

-Rovena! Kas notika? –Liāna panikā iekliedzās. Viņa dzirdēja māsas kliedzienu un zara krakšķi. Kaut kas nebija labi.

   -Liāna! Viss kārtībā. Es tūliņ būšu augšā. Kāp! Pasteidzies, lejā ir vilks! –it kā apstiprinot viņas vārdus, vilks skaļi iegaudojās. Liāna apspieda kliedzienu.

-Kāp augšā! Ātri! –Liāna panikā iekliedzās.

-Es...es nevaru... –Rovena noelsās, jo nespēja pievilkties pie zara. Ar kājām viņa centās sataustīt kaut ko, pret ko atsperties, bet arī tur nekā nebija. Rovena juta, ka rokas slīd. Viņa centās pieķerties stiprāk, bet tad... kāds viņu satvēra aiz rokas.

-Turies! Es tev palīdzēšu! –Liāna elsoja māsai virs galvas. Visiem spēkiem viņa centās uzvilkt māsu augšup. Viņas mēģinājumi bija nesekmīgi, taču Rovenai izdevās sakopot visus atlikušos spēkus, un pieķerties kādam nedudz stiprākam zaram. Pēdējiem spēkiem viņas lēni pabeidza savu kāpienu. Beidzot tikusi drošībā, Liāna smagi nopūtās. Viss bija galā. Rovena smagi elsoja.

-Paldies! –viņa norūca. Liāna neteica nekā, bet atgūlusies uz būdiņas grīdas, raudzījās griestos.

-Ko mēs tagad darīsim? –viņa pēkšņi pajautāja.

-Un, kā tev šķiet? –Rovena atbildēja ar pretjautājumu. Liāna mirkli neatbildēja, jo negribēja, lai māsa saprot, ka neskatoties uz Rovenas protestiem, viņa dosies meklēt brīnumaino zemi.

-Es nezinu, ko tu domā darīt, -Liāna izvairīgi atbildēja.

-No sākuma, izgulēties. Rīt mēs izdomāsim, kas darāms, -māsa atteica un nolikās gulēt. Liāna vēl ilgi raudzījās griestos, bet tad, kad likās, ka māsai jau jābūt aizmigušai, viņa piecēlās un pierāpoja pie loga pa kuru zaglīgi iespīdēja blāva mēness gaisma. Lēnām viņa atšķīra grāmatu.

Dūmakainās zemes stepe bija briesmu pilna...Nē, tas bija par tālu...Feju meža burvība bija pievilinājusi...Nē, tas nebija tas. Kā nokļūt tai Feju Mežā?

Liāna atšķīra grāmatā vel dažas lapas atpakaļ.

„Ahā! Redz kur ir!” viņa laimīga nodomāja un veikli, cik vājā mēnessgaisma to ļāva, izlasīja pirmo atkāpi.

Pirmais ir tas, kas šķiro, pirmais ir tas, kas zin’,

Pirmais ir tas, ko piemānīt nevar, tik pēdējais vēl bīstamāks ir.

Pāriet to tikai spēcīgie var,

Tie, kuru prātu burvība skar.

Tik tas, kurš Atvara priekšā drosmīgi stājies.

Tik tas, kurš Vārtupes klēpī ienirt uzdrošinājies,

Tas, kurš robežu šķērsojis, cienīgs ir tālāk doties.

Tas, kurš šķērsojis to, nemānoties, nešauboties un neatskatoties.         

Apmulsusi, Liāna aizvēra grāmatu. Vai teiktais bija jāsaprot burtiski? Vēlreiz atšķīrusi grāmatu, viņa redzēja, ka tikko lasītā atkāpe bija pazudusi un tās vietā rēgojās vardi dīvainā valodā, ko Liāna nesaprata. „Dīvaina grāmata”, viņa nodomāja. Liāna bija pilnībā noticējusi, ka Dūmakainā zeme patiesi eksistē un pati par to brīnījās. Tas taču bija tas, ko vinā tik ļoti bija gaidījusi –īsts piedzīvojums. Tikai žēl, ka viņa tai nevarēs dalīties ar māsu. Liāna ilgi pārdomāja to, ko bija teikusi Brenna un galu galā sapinās pati savās domās.

Tad viņas domas atkal pievērsās dīvainajiem vārdiem par to kā nokļūt brīnumu zemē. Bija jāšķērso kaut kāda Vārtupe. Kur šo upi varēja atrast? Ja Liāna saprata pareizi, tad bija jāienirst. Tik vien? Tas jau nebija nekas grūts. Pag, Brenna bija teikusi, ka pastaigājusies gar upi, kad bija viņas atradusi... varbūt tam bija kāda saistība? Vārtupe! Vai viņa bija teikusi Vārtupe? Vai tā bija caur mežu plūstošā upe? Tik vienkārši?

Liāna nopūtās un iegrima pārdomās par to, ko gan viņa redzēs, kad nokļūs galā. Viņa iegrima miegā un līdz ar to arī savā skaistajā sapņu pasaulē, kuru viņa apmeklēja katru nakti. Šeit viņa atrada to, ko nevarēja atrast nomodā...visu cerību un ilgu piepildījumu. Šeit bija Zilās Prērijas nebeidzamie plašumi...

Šonakt viņa redzēja, kā ienirst Vārtupes ūdeņos. Viņa redzēja sevi iznirstam skaistā mežā. Viņa bija nokļuvusi paradīzē, ko sauca par Dūmakaino Zemi. Viņa nesaprata tikai vienu. Kamdēļ tik skaistai zemei bija tik neparasts vārds...

Rīts pienāca daudz ātrāk nekā gaidīts. Rovenai likās, ka viņa gulējusi tikai piecas minūtes. Viņa nosprieda, ka ir izkritusi no gultas, jo zem muguras spiedās aukstie grīdas dēļi. Tas nebija nekas neparasts, jo Rovena bieži naktī svaidījās pa gultu murgojot. Arī logs bija vaļā, jo istabā bija ļoti auksti. Viņa pastiepa roku, lai ieraustos atpakaļ gultā, jo modinātājs vēl nebija nozvanījis. Viņu bija pamodinājusi spožā saule, kas spīdēja tieši acīs. Rovena sāpēs saviebās. Viņai likās, ka roka sver veselu tonnu. Nespēcīgi tā nokrita atpakaļ uz grīdas, gultu nemaz nesataustījusi. Rovena novaidējās un centās atvērt acis. Viņa nespēja aptvert, kas bija noticis. Viņa bija uz grīdas ar visām drēbēm, kas pie tam bija arī slapjas. Lēnām atvērusi plakstus, viņa paraudzījās griestos, ko no vienas vietas klāja zirnekļu tīkli. Tā taču nebija viņas istaba!

Neveikli pietraususies sēdus, Rovena paraudzījās visapkārt. Viņa bija koka būdā, kas likās atradās kokā, jo pa lodziņu lauzās iekšā gan saule, gan koku zari.

Tad viņa visu atcerējās! Kā zibens Rovenu ķēra atskārta. Viņa bija mežā. Viņas māja bija izpostīta, bet Brenna slimnīcā. Vakar viņa bija gandrīz nokritusi no koka un nositusies. Tikai pateicoties māsai viņa atradās šeit. Bet, kur tad bija Liāna?

Rovena strauji pielēca kājās un ar galvu ietriecās būdiņas griestos. Dēļi nobrīkšķēja un sacēlās liels putekļu mākonis.

-Auuu... –pietupusies, viņa nostenējās. Būdiņa bija sarāvusies! Rovena būtu iesmējusies, ja vien galva negrasītos pāršķelties uz pusēm. Ne jau būdiņa bija sarāvusies, vienkārši Rovena bija izaugusi. Viņa atcerējās šo vietu. Trīsas pārskrēja pār muguru, atceroties tos jaukos brīžus, ko viņa pavadīja šeit. Šurp viņa bija nākusi, kad bija skumji, kad gribējās pabūt vienatnē, vai vienkārši padomāt. Viņa bija radījusi pati savu brīnumu pasauli... Nē, šīs domas bija jāizmet no prāta. Nekādu brīnumu nebija! Nebija un viss! Tāda bija pasaule! Tā tas bija iekārtots un visi, kas apšaubīja šo kārtību vai centās to pārkārtot, nonāca trako namā. Un Rovena to pilnībā atbalstīja.

Smagi nopūtusies, Rovena pierāpoja pie lūkas un palūkojās lejā. Liānas nekur nebija. Viņa nokāpa zemē un paraudzījās visapkārt. Kur bija pazudusi viņas māsa?

Zeme pēc vakardienas lietusgāzes bija mitra. Paraudzījusies visapkārt, Rovena nosprieda doties meklēt māsu. Bet kur lai iet?

-Liāna! –viņa iesaucās, taču neviens neatsaucās. Liekas, ka mežs meitenei palīdzēja. Tas aiznesa viņas balsi tālāk. Pēkšņi Rovena izdzirda dīvainu skaņu, likās, ka kāds laužas caur krūmiem.

-Ak, tu! –Rovena iesaucās un metās mežā.

Viņa dzirdēja māsas soļus priekšā un, sekojot dzirdei, lauzās viņai pakaļ. Krūmi sitās viņai sejā, bet Rovena centās tos neievērot. Pārsteigumu viņas sejā bija nomainījušas dusmas. Tagad viņa visu saprata. Saprata, kādēļ māsa nebija protestējusi, kad Rovena paziņoja, ka dodas pie draudzenes. Viņa jau sen bija izplānojusi šo bēgšanu. „Muļķe, viņa taču nesaprot, ko dara”, Rovena pie sevis lādējās. Māsa jau sen bija izdomājusi pamest viņu, kamēr Rovena gulēja.

Rovena lauza sev ceļu uz priekšu. Lai gan viņas rokas jau bija saskrāpētas, viņa neapstājās, bet steidzās tikai uz priekšu. Izskrējusi klajumā, viņa paklupa un nokrita uz zemes. Pielēkusi kājās viņa grasījās mesties tālāk uz priekšu, bet bija spiesta strauji apstāties, jo tieši pretī, skaļi un skanīgi burbuļodama, trauca upīte. Pametusi acis visapkārt, viņa ieraudzīja māsu, kas stāvēja pie tiltiņa. Tas bija diezgan šaurs, darināts no šauriem koka dēlīšiem un ar virvēm nostiprināts abos upes krastos. Liegi tas šūpojās vējā. Tā vidusdaļa gandrīz skāra ūdens virsu. Upes līmenis naktī acīmredzot bija manāmi cēlies.

-Liāna, ko tu dari? –Rovena smagi elsdama jautāja.

-Dodos mājup! Pat necenties mani aizturēt! –viņa atkliedza un uzlika kāju uz tilta dēļiem.  

-Nē, tas ir bīstami. Tilts neizskatās drošs! –Rovena sauca un ar bažām raudzījās uz veco noplukušo virvi, kas saturēja tiltu kopā. Taču Liāna viņa neklausījās un sāka iet pa tiltu, kas uzreiz sāka brakšķēt un šūpoties. Tilta vidusdaļa iegrima ūdenī appludinot to ar upes ūdeni, bet Liānu tas nesatrauca, mērķtiecīgi viņa virzījās uz priekšu. Rovena ar bailēm raudzījās uz māsu, kuras ķermenis pēkšņi dīvaini sašūpojās. Kāds dēlītis bija pārlūzis zem viņas kājām un meitene paklupa. Virve pārtrūka... Rovena dzirdēja šļakstu, kad Liānas ķermenis saskārās ar ūdens virsu. Vienā mirklī viņa pazuda skatienam un vairs neparādījās. Rovena nesaprata, ko darīt. Viņa gaidīja. Liānai jau vajadzēja iznirt...kur viņa kavējās... Rovenas sirds sāka neganti dauzīties. Kāpēc viņa nenira ārā?

Nolamājusies, meitene metās iekšā ūdenī. Ienirusi, viņa tūdaļ arī iznira. Klepodama un rīstīdamās, viņa tvēra pēc gaisa. Ūdens bija stindzinoši auksts. Beidzot atguvusi elpu un atkal to dziļi ievilkusi, viņa ienira.

Ūdens apkļāva viņu ar savām nepacietīgajām rokām. Arī apģērbs vilka uz zemi. Ausis pušu plēsa klusums, kas bija... tik skaļš. Rovena centās to neievērot, bet nira dziļāk un dziļāk. Kur gan bija Liāna? Rovenas sirds mežonīgi dauzījās. Viņa bija atvērusi acis, jo nirt svešā vietā bija bīstami, taču redzēja tikai dzeltenīgu miglu. Acis sūrstēja un meitene tikai ar lielām grūtībām spēja tās noturēt vaļā.  Nekad viņa nebija peldējusies šajā upes vietā. Viņai pat prātā tas nebūtu nācis, jo šo vietu uzskatīja par bīstamu peldētājiem. Šeit bija daudz atvaru, kas jebkurā mirklī neuzmanīgu peldētāju varēja ieraut savā tumšajā mutē.

Ak, Dievs, kas gan bija noticis ar Liānu, kur viņa bija palikusi? Rovena centās nedomāt... viņa tikai nira, bet... domas pašas jaucās pa galvu...sāka trūkt gaisa un meitene peldēja uz priekšu vēl straujāk...Visa dzīve sāka šauties viņai gar acīm un Rovena saprata, ko tas nozīmē... viņa mirs šajā klusuma valstībā.

Rovena nekad neizrādīja savas patiesās jūtas un tieši tādēļ bieži radās konflikti ar ģimeni. Neviens viņu nesaprata... Viņu nesaprata nedz ģimene, nedz draugi, bet ne jau tas bija tas biedējošākais... viņa neizsakāmi baidījās no tā, ka arī viņa pati sevi nesaprot. Bieži vien viņa izdarīja kaut ko tādu, ko pati nesaprata. Viņai, vienkārši, likās, ka tā ir jādara. Rovena neticēja, ka visu vada kaut kas augstāks, viņa ticēja, ka pati kontrolē savu dzīvi un pati lemj savu likteni. Tieši tas –ticība sev –viņai palīdzēja šajā brīdī... kāds neredzams spēks satvēra viņu aiz kājām un vilka lejup

 Rovena juta, ka plaušas tūlīt sprāgs. Viņa grasījās iznirt atpakaļ virspusē, bet neredzamais spēks nepielūdzami rāva viņu dziļumā. Meitene satvēra kaklu ar rokām...viņa izpūta pēdējās gaisa paliekas. Mirkli kārpījusies, viņa ierāva plaušās ūdeni...plaušas sasala, bet lūpās palika mēms kliedziens...