Visapkārt biezēja migla. Rovena uzmanīgi ieklausījās skaņās, bet neko nedzirdēja. Šeit bija kapa klusums. Meitene ar šausmām iedomājās, kas bija noticis ar Neiko. Viņa centās skriet atpakaļ, bet veltīgi. Atpakaļceļš bija zudis. Migla vienkārši neizklīda. Lai kā viņa sauktu, Neiko neatsaucās. Viņa bija palikusi viena, Neiko bija aprijis tas šausmonis! Nē, tā nedrīkstēja notikt! Viņš bija palīdzējis viņai... Kā gan viņa atradīs savu māsu bez viņa? Rovena juta, ka kaklā sakāpj kamols un smacē nost. Viņa apsēdās zemē un raudzījās miglā, kas bija glābusi viņu, bet nebija spējusi glābt Neiko.

-Neiko... –viņa sāpīgi nočukstēja. Pēkšņi meitene pacēla galvu. Viņas seju bija skārusi kāda nomaldījusies vēja pūsma. Rovena bija gatava apzvērēt, ka iepriekš vēja nebija. Miglā iezīmējās kāds slaids stāvs. Tas šķiet nevis gāja, bet gan slīdēja pār sūnām, kas... kas bija pelēkas. Gluži vai sudrabainas. Rovena neticībā pārlaida tām roku. Tās bija tieši tik pat mīkstas, kā iepriekš, bet tikai... pelēki sudrabainas. Rovena pacēla galvu, un viņas pārsteigums kļuva vēl lielāks, pamanot, ka arī koki ir sudrabaini. Izbrīnīta viņa paraudzījās uz skaisto būtni, kas rāmi apstājās viņai tieši priekšā.

Ja Rovenai uzreiz būtu jāpasaka, ko viņa redz savu acu priekšā, viņa teiktu, ka tā ir meitene. Ļoti savada meitene, ja vien tā varētu teikt. Taču rūpīgi paskatoties uz viņu, Rovena noelsās. Viņa nelīdzinājās nevienai meitenei, ko viņa bija redzējusi. Šīs neticami skaistās būtnes āda bija sudrabaina. Viņa bija tērpusies smalkā kleitā, kas sniedzās gandrīz līdz zemei, atklājot kailās pēdas. Likās, ka viņas kleita bija austa no smalkākajiem pavedieniem, kādi vien redzēti. Likās, ka Rovenas pirkstos šis audums sairtu. Būtnei bija gari sudrabaini mati, kas sniedzās līdz jostasvietai. Ap galvu bija stīpiņa, kuras centrā bija dīvains, pelēks akmentiņš. Viņas acis bija dziļas kā divi atvari, kas neuzmanīgos ierauj savās dzīlēs, lai vairs nekad neatdotu. Tās mirdzēja ar tādu spēku, kādu Rovena vēl nekad nebija redzējusi. Rokā viņa turēja sudraba pavedienu, kura otrais gals karājās gaisā. Rovena blenza, kā tas kustas kāda dīvaina, neredzama spēka ietekmē.

-Rovena... –daiļā parādība klusā, čaukstošā balsī ierunājās. Viņas balsi varēja salīdzināt ar vēju, kas spēlējas ar tikko kritušām koku lapām, ar lietu, kas rāmi sitas pret palodzi tikai kādā sev zināmā un mīļā melodijā, ar nakts kluso pieskārienu tavam vaigam.

-Tu... tu zini manu vārdu, -Rovena izdvesa un lēnām pieslējās kājās. Skaistā būtne rāmi piešķieba galvu, un viņas seju izrotāja mātišķs smaids.

-Es zinu visus vārdus, jo tiem piemīt vislielākais spēks, -daiļava čukstēja, un vējiņš liegi saviļņoja viņas kleitu.

-Vārdus zina visi, bet tikai retais redz, kas slēpjas aiz tiem... Ar vārdiem jābūt uzmanīgam, tie pasaka tik daudz...reizē nepasakot neko. Tie māna, paslēpjot mūs pašus, padara mūs tādus, kādus vēlamies redzēt. Tikai īstie vārdi spēj atklāt to patiesību, kuru cenšamies slēpt, -viņa turpināja, pat negaidot, ka Rovena kaut ko teiks. Rovenai arī nebija ko teikt. Viņa apmulsusi vēroja šo būtni, nesaprazdama ne vārda no tā, ko viņa stāsta.

-Un kāds tam sakars ar mani? –Rovena nesaprašanā pajautāja. Daiļā būtne skanīgi iesmējās, un viņas balss aizskanēja kā dzidrs strauts.

-Oooo... pagaidām nekāds, bet nāks laiks, un tu sapratīsi. Tikai retajam ir divi vārdi. Nāks laiks, un tu uzzināsi savējo, un tad tu sapratīsi.

-Nē, man ir tikai viens vārds. Man nevajag otru vārdu! –Rovena pikti iesaucās. Taču šī nesaprotamā būtne atkal iesmējās.

-Tieši tu esi tā, kam divi vārdi ir nepieciešami visvairāk, -viņa mīļi teica.

-Kāpēc? –Rovena cieši samiedza acis.

-Kāpēc? To es tev varu pateikt, bet nevēlos, lai tu par agru sāktu satraukties. Tavs laiks vēl nav pienācis, taču drīz... –meitene noslēpumaini nočukstēja. Rovenu sāka tracināt šīs mūžīgās mīklas. Kāpēc visi runāja mīklās! Sasodīts!

-Kāds vēl „mans laiks” , sasodīts! –viņa nokliedzās, un dūres cieši savilkās pašas no sevis. Skaistā būtne pārsteigti samirkšķināja acis par tādu uzbrukumu. Taču tūdaļ pat viņas seja atkal savilkās smaidā.

-Jā, tu to izdarīsi... Tu viņu savaldīsi. Izdarīsi to, ko izdarīt nespēju es, -viņa nočukstēja. Rovena tikai nobolīja acis. Viņai šī trakā sudraba meiča bija līdz kaklam. Kā tikt no šejienes ārā?

-Tev tikai jāaizver cieši acis, jāsper trīs soļi uz priekšu un tu tiksi ārā, -būtne mierīgi teica, vēlreiz pārsteigdama Rovenu.

-Tikai pirms tam ļauj man tev kaut ko iedot, -viņa lēnām pastiepa roku, un gaidīja līdz Rovena pagāja viņai pretī. Rovenas rokā iegūla maza sudraba pērlīte. Rovena to nopētīja un juta, kā roka pavisam viegli nodreb.

-Pienāks laiks, un tu sapratīsi, ko ar to iesākt, -meitene noteica un Rovenai vairs nebija spēka dusmoties par kārtējo mīklu. Viņa vienkārši iebāza pērlīti kabatā, un aizvēra acis. Pēkšņi viņa tās atvēra un paraudzījās uz aukliņu, ko sudraba meitene noņēma no kāda neredzama dzīvnieka galvas.

-Kas tas ir? –Rovena jautāja. Viņai par atbildi dzīvnieks iezviedzās, bet... Rovena uzreiz saprata, ka tas nebija zirgs. Zirgu zviedzienus reiz viņa bija dzirdējusi dien dienā. Šī dzīvnieka balss bija pavisam savādāka. Tā likās kā mūzika Rovenas ausīm. Lēnām viņa aizvēra acis un ļāva, lai šī burvīgā balss piepilda viņu. Meitene juta to pulsējam savās dzīslās un juta, kā asinis sāk vārīties. Viņa juta, kā sudrabainā būtne satvēra viņas roku. Tā pielika meitenes roku neredzamā dzīvnieka kaklam. Caur Rovenas roku, kā zibens šautra, meitenē ietriecās kaut kas jauns un nepazīstams. Šīs izjūtas nevarēja salīdzināt ne ar ko citu pasaulē. Viņa juta... ka ir saprasta, ka vulkāns, kas viņā bija aizmidzis un, ko viņa centās noslāpēt uz visiem laikiem, ir sācis mosties... Tik daudz sajūtu sniedza šis dīvainais radījums. Viņa lēnām pacēla roku tur, kur vajadzēja atrasties dzīvnieka galvai. Noglaudusi dzīvnieka pieri, Rovena juta, ka tā galva ir tieši tāda pati kā zirgam. Meitene centās roku atraut, bet kāds neredzams spēks lika celties tai augšup, un tad Rovena to sajuta. Tieši pieres vidū bija it kā no divām daļām savijies rags. Pieskaroties tā pamatnei, Rovena jauta, kā pa pirkstiem iesit kā ar elektrību. Šī sajūta pārspēja visu... Viņa juta, ka... ka atkal spētu raudāt...

NĒ! Meitene spēji atrāva roku no pārsteidzošā dzīvnieka. Atkāpusies soli atpakaļ, viņa paraudzījās uz sudrabaino būtni, kas saprotoši un skumji smaidīja. Lēnām viņa pamāja ar galvu, un Rovena atkal aizvēra acis, cenšoties padzīt tikko piedzīvotās sajūtas.

 Viņa spēra pirmo soli, otro... taču, sperot trešo soli, dzirdēja vārdus:

-Pagātne tevi atradīs! Tu raudāsi... atkal raudāsi... raudāsi viņu abu dēļ...  

Rovena gribēja griezties atpakaļ un noskaidrot, kā bija jāsaprot teiktais, bet bija jau par vēlu. Līdzko viņa spēra soli un atvēra acis, mežs atkal bija zaļš, un putni atkal bija sākuši dziedāt. Apgriezusies riņķī, viņa centās atrast daiļo meiteni, bet nespēja.

-Lūdzu, man jāzina, ko tu ar to domāji, -Rovena sauca mežā, bet viņai atsaucās tikai vējš. Vējš un tumsa.

Liāna pamodās. Tā vairs nebija mīkstā sūnu gulta, kurā viņa bija gulējusi iepriekš. Mugurā spiedās cieti dēļi. Atvērusi plakstiņus, viņa samirkšķināja acis. Apkārt valdīja tumsa. Piecēlusies sēdus, viņa mirkli raudzījās taisni uz priekšu, līdz acis pierada pie tumsas. Viņa satraukti apskatīja telpu, kurā atradās. Viņa šaubījās, vai vēl atrodas skaistajā feju pilī. Šī vieta bija briesmīga. Likās, ka tas ir kaut kāds pagrabs, jo Liānai sala. Mīksto sūnu vietā bija auksta zeme. Izkāpusi no gultas, viņa apskatīja apaļo... hmmm... to nevarēja nosaukt par telpu, jo sienas bija no zemes. Liekas, ka viņa bija kaut kādā bedrē, kas bija izrakta dziļi zemē. Paskatījusies augšup, meitene secināja, ka viņai ir taisnība. Bedre bija aptuveni desmit metrus dziļa. Augšā vīdēja dīvaini sarkanīga gaisma, kas pavisam nedaudz iespiedās arī dziļajā bedrē. Meitene nesaprata, kā bija varējusi šeit nokļūt. Vai tiešām fejas bija ieslodzījušas viņu šeit? Liāna nesaprata, ko domāt.

Pēkšņi meitenes pārdomas iztraucēja kāda skaņa. Likās, ka augšā kāds ir. Liāna sasprindzināja redzi, lai spētu saskatīt, kas tas bija. Negaidīti bedres dibens sakustējās un visa bedre nodrebēja. Liānas kājās saļodzījās, un viņa atsēdās uz dēļu gultas. Bedres dibens strauji sāka celties augšup. Liāna tika apbērta ar zemi un lejā sacēlās milzīgs putekļu mākonis. Meitene noklepojās, sāka trūkt elpas. Pēc maza mirklīša bedres dibens bija sasniedzis virspusi, un Liāna atkal atradās mežā. Viss mežs tinās sarkanīgā gaismā, un Liānas mute pārsteigumā pavērās. Augstu gaisā, caur milzīgajiem kokiem, varēja saskatīt mēnesi. Tas bija sarkans. Liāna skatījās mēnesī, pat nemanot to, ka viņas priekšā stāvēja feja.

-Sarkanais mēness. Skaists, taču nekas nespēj līdzināties Zilajam mēnesim, kas redzams ļoti reti. Runā, ka tad, kad spīdot tas, mēdzot notikt brīnumainas lietas. Pēdējo reizi to redzēju tad, kad satiku...Ēēē, nav svarīgi, ko, -feja samulsusi noteica.

-Šai zemē ir vairāki mēneši? –Liāna, neatraudama acis no pārsteidzoši sarkanās bumbas, jautāja.

-Jā, parasti mūs apspīd trīs mēneši. Sarkanais, Dzeltenais un Zaļais. Visbiežāk tas ir tieši šis –Sarkanais. Dažreiz naktī var parādīties pat divi mēneši pēc kārtas –pirmo nakts pusi viens, otro –otrs. Ir dzirdēts arī tas, ka vienā naktī dažādās vietās spīdot savādākas krāsas mēness, bet to apgalvo tikai tie radījumi, kas spēj atrasties divas vietās vienlaikus. Mēnešu ciklu neviens nevar paredzēt, tikai... visvarenākie, bet...Mēness, tas nav nekas neparasts, feja paraustīja plecus un novērsās.

-Ko? Nav neparasts? Tur, kur dzīvoju es ir tikai viens mēness –bāls un vientuļš, tāds, kas uzdzen skumjas. Un katru nakti tas ir debesīs. Dažreiz to ver redzēt, dažreiz ne. Dažkārt tas rāda tikai pusi no sevis, taču visskaistākais tas ir tad, kad tas ir pilns. Tad pie mums notiek savādas lietas.

-Mēness nemainība, tā ir patstāvība. Tas ir mūžīgums. Vismaz jūs zināt, ka tas tur būs vienmēr. Mēs nekad nevaram paredzēt, kad mēness izdzisīs, kad mēs paliksim tumsā, -feja drūmi noteica.

-Taču tas ir tik skaists, -Liāna sapņaini nočukstēja.

-Nāc. Notika pārpratums, tev rīt jātiekas ar karalieni, -feja atteica un pamāja Liānai, lai seko. Liāna negribīgi atrāvās no mēness, kas uz viņu bija iedarbojies ar neticamu spēku un sekoja fejai. Feja ieveda meiteni atpakaļ pilī un ierādīja viņai kādu skaistu istabu. Visapkārt ziedēja dažnedažādas puķes. Apgūlusies gultā, Liāna paraudzījās pa apaļo, dažādiem vīteņaugiem apvīto atveri sienā. Žēl, bet mēness nebija redzams. Bet... varbūt tā pat bija labāk. Tad Liāna raudzītos uz to un nespētu aizmigt. Rāmi pasmaidījusi, meitene atcerējās Sarkanā mēness vilinošo gaismu un iemiga.

Viņa dzirdēja soļus. Kāds bija istabā. Varbūt tā bija māte, kas piecēlusies agrāk un nākusi aicināt viņu brokastīs. Jā, tā noteikti arī bija, bet... gulta bija nedaudz savāda. Pārvilkusi ar roku pār zīdu, kas klāja viņas guļvietu, meitene konstatēja, ka neatrodas savā gultā. Kaklā savilkās netīkams kamols, un meitene centās to norīt, bet tas nezin kāpēc neizdevās. Nolaidusi kājas mīkstajās sūnās, viņa paraudzījās apkārt. Istabā, kurā viņa atradās valdīja krēsla, un tikai daži ziedi, kas savādi mirgoja, dzina tumsu tālākajos istabas stūros. Pēkšņi viņas acis apstājās pie kāda stāva, kas stāvēja gultas galā.

Tā bija kāda feja, tikai... Viņa bija savādāka nekā citas. Lai gan istabā bija pustumsa, Liānas redze bija pietiekami laba, lai saskatītu viņu. Viņa nelikās esam pārdabiska būtne, bet bija pat ļoti reāla ar šo dīvaino apģērbu, kas... nebija kā citām fejām. Mugurā viņai bija zaļš zamšādas tērps un pusgaras bikses, kas cieši piegulēja viņas slaidajām kājām. Ap kaklu karājās dīvains akmens. Tikai viņas gaišzilie mati, kas bija sapīti garā bizē, un dzidri zilās acis liecināja, ka viņa ir feja.

-Esi sveicināta, Izredzētā, -feja bijīgi teica. –Lai ko neteiktu citi, es zinu, ka tā esi tu nevis tava māsa. Pie tevis ir Mondo grāmata, vai ne?

-Izredzētā? –Liāna noelsās. –Tu kaut ko jauc, es neesmu...

-Esi gan! Tu ieradies šeit ar grāmatu.

-Grāmata! –Liāna pēkšņi atcerējās. –Kur tā ir? Man tā ir jāatrod! Tā ir viss, kas man pieder!

-Protams, mēs to atradīsim. Atradīsim un dosimies prom, -feja smaidot noteica.

-Bet, kas tu esi? –Liāna neuzticīgi jautāja. Viņai bija teikts, ka rīt jārunā ar karalieni. Neizskatījās, ka rīts ir klāt. Meitene pameta bažīgu skatienu uz durvīm.

-Neuztraucies, viss ir kārtībā. Esmu feja –Minna. Es tev palīdzēšu. Karaliene negrasās tevi palaist. Viņa ir nolēmusi tevi iespundēt cietumā un grāmatu paturēt sev, -Minna teica.

 Liāna likās tik naiva un lētticīga, ka viņai nebūs grūti šo muļķi apmānīt. Labi vien bija, ka Vallija bija Minnai kādu pakalpojumu parādā, savādāk feja nemūžam nebūtu tikusi laukā no bedres, kurā tika iemesta. Arī meitenes istabu atrast nebūtu bijis tik viegli. Jau pirms kāda laika Minna bija nolēmusi Valliju izmantot saviem mērķiem. Arī šī feja bija pietiekami naiva, lai Minnai izdotos viņu aptīt ap pirkstu. Daudz deva arī tas, ka Minna zināja daudzus Vallijas noslēpumus, par Filo tai skaitā.

Taču Minna bija tikusi pie Liānas un bija vienalga, vai viņa to izdarīja pati, vai arī kāds cits viņai palīdzēja. Minnai nesāpēja sirds par tiem, kurus viņa mānīja. Mērķis vienmēr attaisnoja līdzekļus. Māte jau bērnībā bija no viņas novērsusies, un vienīgā draudzene bija bijusi Vallija. Par to Minna vienmēr bija brīnījusies. Laikam jau draudzene vienmēr bija gribējusi līdzināties Minnai, tikai nekad nebija uzdrošinājusies. Taču tagad tas nebija svarīgi. Galvenais bija tas, ka viņa bija meiteni atradusi.

Viņa nezināja, kādēļ Rona kāro pēc grāmatas un pēc meitenes. Godīgi sakot viņai tas pašlaik bija vienalga. Rona bija viņu pamatīgi atalgojusi. Pagaidām viņa savu atalgojumu nebija saņēmusi, bet Minna zināja, ka pavisam drīz... drīz Rona šķirsies no dārgākā, kas viņai bija.

 Jau reiz viņai bija izdevies grāmatu nozagt tieši no mātes degungala, bet... liktenīga pārpratuma rezultātā meitene bija iekritusi lamatās. Atceroties to, kurš bija viņu nodevis, meitene cieši sakoda zobus. Viņa vairs nebija viņu satikusi, bet nozvērējās, ka līdzko ieraudzīs –nogalinās. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka roka nenotrīcēs. Viņš bija viņu ievainojis pārāk stipri. Toreiz feja tā arī neuzzināja, kas notika ar grāmatu, bet tagad viņa to zināja. Tā tika aizsūtīta uz citu pasauli, lai būtu drošībā. Līdz ar grāmatas pazušanu uzpeldēja vēl kāda leģenda, kas satricināja visu Dūmakaino zemi. Leģenda, kas vēstīja par meiteni, kurai lemta liela vara. Tā, kura varot kļūt par Glābēju, bet... varot šo zemi arī pazudināt. Minna rāmi pasmaidīja. Liekas tagad viņa zināja, kas notiks ar šo zemi. Nē, tie tuvredzīgie muļķi domāja, ka Dūmakainā zeme tiks iznīcināta. Tā tiks uzlabota, pilnveidota. Beidzot tiks izsvēpēti visi tie zaimotāji un liekēži. Un šī sasodītā pils nogrims pirmā. Minna bija gatava pati par to parūpēties. Līdzko Rona ieņemtu šo zemi, Minna tiktu iecelta par viņas labo roku. Pagaidām...

Minnas sapņus iztraucēja Liānas uztrauktā balss.

-Vai ar tevi viss kārtībā? Tu izskaties... –Liānas teikums aprāvās, jo fejas sejā viņa pamanīja smaidu.

-Viss kārtībā...Viss ir vislabākajā kārtībā, es tikai aizdomājos. Mums jāiet! Jāatrod grāmata un jālasās prom no šejienes. Tu taču nevēlies sēdēt cietumā? Tu esi Izredzētā. Tava nākotne ir tavās pašas rokās. Tu vari nākt man līdz un sasniegt visu, ko jebkad esi velējusies, bet vari palikt te un...

-Es iešu tev līdz! -Liāna kaismīgi iesaucās un sasita plaukstas. Minna tikko novaldīja nepatikas pilnu grimasi pret šo naivo būtni.

-Tad nāc, mana mīļā. Pa ceļam tev visu izstāstīšu, -viņa mīļi teica un pagriezās uz promiešanu. Nespēdama novaldīt smaidu, Liāna viņai sekoja.