Rovenas kliedzieni bija pamodinājuši Neiko. Viņš dzirdēja meitenes kliedzienus, bet tumsa liedza viņu saskatīt. Izdzirdējis plunkšķi, Neiko metās uz ezeru. Ielecis ūdenī, viņš centās saskatīt kustību, bet dūmaka traucēja. Sekojot viņas kliedzieniem, Neiko beidzot uzgāja meiteni. Viņa bija zem ūdens un, liekas, bija sapinusies ūdenszālēs. Neiko satvēra viņu aiz rokas, bet meitene sāka skrāpēties un sist viņam. Ar grūtībām izvilcis meiteni no ezera, viņš izmeta viņu krastā un, smagi elsodams, tikko valdīja dusmas. Neviens vēl viņu nebija tik ļoti nokaitinājis. Viņam likās, ka šajā brīdi viņš būtu gatavs meiteni nogalināt. Ja vietā, kur meitene bija iekritusi, būtu dziļāks, viņa būtu noslīkšanai lēmusi viņus abus.

Rovena gulēja zemē un smagi elsoja. Kad meitene bija atguvusi elpu, viņa naida pilnām acīm paraudzījās uz Neiko. Viņš bija mēģinājis viņu nogalināt! Šī doma Rovenu ķēra kā zibens spēriens. Kāpēc viņš bija vēlējies viņas nāvi? Naids, ko viņa izjuta pret šo svešinieku, auga augumā ar katru sekundi, ko viņa pavadīja viņa sabiedrībā. Rovena gribēja viņu nogalināt, viņa gribēja bēgt, viņa gribēja atrast Liānu, bet vairāk par visu viņa gribēja tikt atkal mājās.

- Tu, nelieti, tu centies mani nogalināt! – viņa izmocīja. Runāt bija ļoti grūti, plaušas sāpēja. Viss ķermenis likās kā salauzts. Viņa nevarēja piecelties. Spēka pietika tikai tik daudz, lai paceltu galvu.

Rovena saprata, ka uzbrukums svešiniekam var izrādīties liktenīgs, bet viņa gribēja mirt ar godu... nē, sasodīts, viņa negribēja mirt! Viņa negribēja mirt, guļot šī slepkavas priekšā kā pakļauts dzīvnieks! Viņa cīnīsies, cīnīsies līdz pēdējam!

Spītējot sāpēm, kas mocīja viņas ķermeni, viņa cēlās kājās. Tās bija kā želeja, un Rovena nespēja nostāvēt. Viņa stipri sasvērās uz sāniem, un Neiko tikko paguva viņu satvert, pirms meitene nokrita uz zemes. Līdzko Rovena sajuta Neiko rokas, viņa nekavējoties sāka rauties laukā no viņa tvēriena un centās iesist visur, kur vien spēja. Pāris sitieni mērķi sasniedza, un Neiko nepatikā ierūcās.

- Laid mani tu, lops! – viņa centās kliegt, taču pār lūpām izlauzās tikai vārgs čuksts, un Neiko viņas protestus neņēma vērā. Viņš cieši saspieda meitenes rokas viņai aiz muguras un vilka viņu uz vietu, kur abi bija pārlaiduši nakti. Tur bija viņa soma.

Sajutusi, ka šis slepkava viņu kaut kur velk, Rovena sāka pretoties vēl negantāk. Viņa spārdījās, bļāva un mētāja galvu, lai iekostu uzbrucējam. Pēc pāris minūtēm viņas spēki bija galā, un meitene padevās savam liktenim.

Aizvilcis Rovenu līdz savai somai, Neiko no tās izvilka garu virvi un sasēja meitenes rokas. Rovena truli blenza uz viņa nikno seju. Ja vien tas būtu viņas spēkos, viņa liktu šim nelietim ēst dubļus, bet... viņa to nespēja. Neiko bija daudz stiprāks par viņu. Vienmēr viņa bija uzvarējusi, bet ne jau ar spēku... nē, viņa bija visu paveikusi ar savu prātu. Skolā viņa mācījās "uz teicami" un pabeigusi to būtu ar ļoti augstām atzīmēm. Priekšā bija eksāmeni, bet... tagad tam visam vairs nebija nozīmes. Viss bija zaudējis jēgu, un šis sasodītais tēviņš bija viņu pakļāvis. Pakļāvis ar brutālu spēku! Kaut kas neiedomājams! Neviens vēl nebija spējis viņu pakļaut... ne ar kādiem līdzekļiem! 

Sasējis viņas rokas, Neiko vairākas reizes sasēja virvi ap meitenes vidukli, lai viņa nespētu rokas pakustināt (viņa nespēja to tāpat, bet... Neiko tas laikam bija vienalga). Ar tās pašas virves otru galu viņš piesēja meiteni pie koka. Vienu brīdi Neiko gribēja viņu piesiet pie koka stāvus, bet tad viņš saprata, ka Rovena nebija tādā stāvoklī, lai nostāvētu. Pabeidzis iesākto, viņš aizgāja līdz ezeram un ar strauju loku ielēca tajā.

Viņš gribēja aizmirst visu tikko piedzīvoto un nomazgāt sviedrus. Viņš neatskatoties peldēja prom, atstādams Rovenu likteņa varā. Viņš juta, ka nespēs vairs ne mirkli izturēt viņas naidu. Kāpēc viņš nebija teicis meitenei, ka nebija mēģinājis viņu nogalināt? Un ko tas mainītu? Vai viņa noticētu? Neiko nebija sāpināts par meitenes neuzticību. Viņam bija vienalga. Viņa bija īsta briesmone! Neiko bija darījis visu ko, bet nekad vēl viņš nebija tik briesmīgi un nepiedodami izturējies pret sievieti. Nekad! Taču Rovena - viņa nebija sieviete! Vina bija dēmons, kas bija iemiesojies sievietes ādā. Taču ne jau tas, ko viņš bija izdarījis, viņu tik ļoti pārsteidza. Viņu pārsteidza tas, ka viņš nejuta nožēlu. Viņš bija meiteni izglābis, kad viņa gandrīz noslīka, bet... Tāda nepateicību! Mo bija viņu izglābis, bet ko viņa? Mo... sāpīgs atmiņu vilnis traucās Neiko pāri. Viņš nespēja to izturēt un ienira... ienira, lai aizmirstu.

Rovena ar naida pilnām acīm noskatījās pakaļ Neiko. Viņa domāja, ka ir pamesta, ka Neiko ir devies prom. Varbūt viņš atgriezīsies, lai pabeigtu iesākto? Bet, ja nu ne? Ko tad viņa darīs - viena un piesieta pie koka?  

Pēkšņi Rovena atcerējās šausminošo skaņu, ko bija dzirdējusi naktī. Vai arī tas bija Neiko? Varbūt tas bija kāds cits?

Ko gan viņa te darīja? Kur bija viņas māsa? Rovena juta, ka varētu sākt raudāt, viņa izmisīgi gribēja raudāt, bet viņa to nespēja. Viņa zināja, ka nekad to vairs nespēs. Nekas nepiespiedīs viņu atkal raudāt. Piepeši sajutusi milzīgu nogurumu, Rovena atlaidās pret koku. Aplaizījusi sausās lūpas, Rovena sajuta sāļu garšu. Vai tās bija asinis? Vai tā garšoja asinis? No kurienes gan tur nokļuvušas asinis? Tad Rovena to atcerējās, viņa bija sasitusi galvu pret koku. Neiko bija atstājis viņu te noasiņot. Labi, tad viņa neliks viņam vilties, viņai tas bija apnicis. Rovena aizvēra acis.

Pēc dažām minūtēm Rovena pamodās. Pie pieres viņa sajuta kaut ko aukstu. Atvērusi acis, savā priekšā viņa ieraudzīja Neiko. Ar mitru lupatu viņš tīrīja asinis viņai no pieres. Rovena gribēja parauties atpakaļ, bet nebija kur, jo aiz muguras atradās koks. Neiko, cieši sakniebis lūpas, piespieda meiteni ciešāk pie koka, lai viņa nevarētu pretoties un iespert viņam.

- Es tev neko ļaunu nedarīšu, tikai apkopšu tavu brūci, - cieši pieliecies viņai klāt, Neiko teica. No viņa uzvēdīja dīvaina smarža, kas Rovenai atgādināja vizbulīšu un lavandas ziedu aromātu. Tad viņš turpināja slaucīt asinis no viņas sejas. Kad tas bija izdarīts, viņš pielika pie viņas pieres kaut kādu dīvainu un nekad agrāk neredzētu lapu no ūdens. Rovena mirkli juta dīvainu kņudoņu, tad tā pārgāja un pār Rovenas pieri sāka skriet dīvainas tirpas. Pēc kāda mirklīša iestājās patīkams vēsums, un Rovena juta, ka Neiko vairs netur viņu piespiestu pie koka. Rovena aizvēra acis.

- Kāpēc tu gribēji mani nogalināt? – viņa vienkārši jautāja. Kad Neiko neko neteica, viņa atvēra acis un paraudzījās uz viņu. Viņa seja bija neizdibināma. Tikai tagad Rovena tā īsti spēja viņu aplūkot.

Viņam bija tumši mati, kas sīkās šķipsnās krita pār pieri. Šobrīd pierē bija ievilkušās dažas rievas, bet Rovena bija pārliecināta, ka parasti to tur nebija. Deguns bija apbrīnojami taisns, un lūpas, kas tagad bija cieši sakniebtas, noteikti varēja būt arī maigas. Taču visvairāk Rovenu pārsteidza viņa acis. Tās bija koši zaļas. Liāna teiktu - ”kā divi smaragdi!”, un Rovena viņai teiktu „nē”, taču iekšēji piekristu. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuram lūpas teica vienu, bet acis - ko pavisam citu. Šobrīd viņa acis bija drūmas, un tajās nebija ne miņas no tā naida, ko viņa bija redzējusi tad, kad viņš bija piesējis viņu pie koka. Tagad tās izskatījās nogurušas un skumjas. Vienu vārdu sakot: Neiko bija izskatīgs. Rovena nevarēja teikt, ka viņš ir skaists, jo ar skaistu viņa apzīmēja kaut ko labu un cēlu, bet Neiko... viņš bija neizdibināms... viņš bija bīstams un viņš bija slepkava. „Njā, slepkava, kas tagad apkopj manas brūces,” Rovena iedomājās. Varbūt viņš tikai tēlo glābēju, bet vēlāk pabeigs to, kas nebija izdevies iepriekš.

- Es negribēju tevi nogalināt, - viņš tikpat vienkārši atbildēja, bet Rovena redzēja, ka viņa acis iegailējās.

- Un tu domā, ka es tev noticēšu? – viņa sarkastiski jautāja. Neiko papurināja galvu.

-Protams, nē. Tu esi tieši tāda pati kā Kirī. Tu tici tikai tam, kam gribi, dari tikai to, kam tici un gribi to, ko nevari dabūt, - viņš atbildēja un sāji pasmaidīja.

- Tad jau droši vien viņa ir ļoti mērķtiecīgs, godīgs, neatlaidīgs un gudrs cilvēks? – Rovena maigi nodūdoja.

- Nē, viņa ir spītīga, pārgudra, negodīga, mantkārīga, neapķērīga un... neciešma. Viņa ir īsts mošķis! Nekad vēl nebiju sastapis tādu putnu, – Neiko noburkšķēja un pasmaidīja. Pirmītējās dusmas nez kur bija pagaisušas. Rovena grasījās atcirst ko dzēlīgu, bet Neiko aizspieda viņai muti.

- Nē, nesaki neko. Es necentos tevi nogalināt, un man ir vienalga, tu tici man vai ne. Es tevi nekādā veidā nevarētu nogalināt, jo Feju meža burvestība... –Neiko nepaguva pabeigt, jo, ieraudzījis Rovenas izteiksmi, aprāvās.

- Tātad tu pavisam nopietni apgalvo, ka esmu pasakā? – Rovena nespēja tam noticēt. Viņa centās atvairīt domas par to, kur atrodas, bet tagad tas vairs nebija iespējams.

- Šī nav nekāda pasaka, bet realitāte! Vai tu esi noburta? – viņš nepacietīgi jautāja un piecēlās kājās. Viņam bija apnikušas Rovenas spēlītes.

- Nē, es neesmu noburta. Es esmu šeit, lai atrastu savu māsu. Es ielecu upē, domādama, ka viņa noslīks, ja es viņu neizvilkšu. Tad es noteikti zaudēju samaņu, bet, kad pamodos, savā priekšā ieraudzīju tevi un to monstru... –Rovena noskurinājās, atcerēdamās nezvēru, kas stāvēja Neiko aiz muguras.

- Ja tu vēlreiz nosauksi Mo par monstru, es tevi patiešām nogalināšu, –Neiko nošņācās, sagrābis viņas kaklu un cieši piespiedis meiteni pie koka stumbra. Rovena juta, kā grubuļainā miza iespiedās viņas miesā. Sāpēs viņa noelsās, bet Neiko to neņēma vērā. Rovenai likās, ka puisis viņu nožņaugs, bet viņa kļūdījās. Neiko palaida viņu vaļā tik pat pēkšņi kā bija sagrābis. Klepodama meitene tvēra pēc elpas.

- Jau otro reizi, es vēlējos tevi nogalināt, – viņš dusmās šņāca, - neviens vēl nebija spējis nokaitināt mani tiktāl, ka es vēlētos to nogalināt divas reizes pēc kārtas.

- Tu esi nezvērs! – Rovena iekliedzās un sāka raustīties virvēs, cenzdamās no tām atbrīvoties. Viņai likās, ka tās viņu tūdaļ nožņaugs. Viņai likās, ka mirs, ja tūdaļ pat netiks brīvībā.

- Tūdaļ pat atbrīvo mani! Vai dzirdi? – viņa kliedza, - Es bļaušu tik ilgi, līdz kāds neatnāks un neatbrīvos mani! 

Neiko aizgāja līdz savai somai un, izvilcis no tās kādu drēbes gabalu, devās atpakaļ. Ar to viņš aizbāza meitenei muti un ar virvi aizsēja. Pieliecies viņai pie auss, viņš klusi nočukstēja:

- Es nezinu, kas tu esi, bet es to noskaidrošu. Taču pagaidām mums abiem būs drošāk, ja tu paliksi tur, kur esi. Es drīz būšu atpakaļ.

Mīļi pasmaidījis, viņš devās prom. Rovena redzēja, kā viņš iegāja mežā.

Palikusi viena ar savām domām, Rovena centās izdomāt, ko darīt. Viņa bija sapratusi, ka Neiko nebija centies viņu nogalināt ezerā, taču kā lai tagad viņam to pasaka? Meitene nosprieda, ka, līdzko viņš ļaus viņai runāt, viņa lūgs piedošanu par netaisnīgo apvainošanu. Viņai nebija izvēles. Pēc iespējas ātrāk bija jāatrod Liāna un jādodas uz mājām. Laikam jau nekas cits neatlika, kā vien pielabināties šim svešiniekam, jo viņš vismaz zināja to, ko nezināja viņa... to, kur, pie velna, viņa atradās.