Viņa redzēja sevi... pār viņu klājās pretīgi lipīga masa, kas liedza elpot... tad viss mainījās. Meitene rīstīdamās iznira no ūdens, taču kāds nospieda viņu atpakaļ... Kāda tumšmate norāva viņas smaragdzaļo kleitu un atstāja viņu kailu, kāda puiša skūpsti dedzināja ādu, viņa rokas sapina meiteni neatraisāmām saitēm, un viņa acīs zaigoja rubīnsarkanas dzirkstis, kaut kas bija zudi. Meitene ietrieca dūri svešas ģimenes portretā, bet dūre izgāja cauri, viņu ierāva gleznā un kāds iekliedzās...apkārtni piepildīja stindzinošs harpijas kliedziens. Viņai likās, ka kliedz kāds viņai līdzās, bet tad saprata, ka tā nav... kliedza viņa pati.

-ĀĀĀĀĀĀĀĀ... –meitene spēji pamodās. Viņa smagi elsoja, segas bija aptinušas viņas augumu, kas bija lipīgs no sviedriem. Viņa centās pacelt roku pie pieres, bet tā bija smaga un nejūtīga. Viss ķermenis, sajuzdams vēso gaisu, sāka raustīties drebuļos. Viņa centās atcerēties, kas bija noticis, bet nespēja. Likās, ka visas atmiņas kā ar roku aizslaucītas. „Floo!” viņa domās sauca, „Kas notiek?” Apkārt viss duļķojās un izplūda. Sataustījusi mazo marmora galdiņu, viņa saprata, ka atrodas savā gultā... Kas, pie velna, bija noticis?

Zāle... Hora bija paziņojusi par lieliskām ziņām, pasniegusi Ugunsdziru... viņai bija palicis slikti, Hora nebija palīdzējusi...

Dzēriens! Kāds kaut ko bija piejaucis dzērienam! Tikko savākusi pēdējos spēkus, Floo rausās ārā no gultas. Izkāpusi viņa ar drebošām rokām satvēra rītakleitu un uzvilka mugurā. Viņa devās uz durvīm, bet kājas neklausīja un meitene saļima uz mīkstā paklāja. Gar acīm metās tumšs. Trūka gaisa. Viņa centās kādu pasaukt palīgā, bet mute bija sausa kā tuksnesis un pār lūpām nevarēja izdabūt ne skaņu. Pēc kāda mirkļa skatiens atkal pārstāja duļķoties, arī elpa šķiet sāka nomierināties. Floo centās piecelties un tas izdevās. Lēnām, turēdamās pie sienas, viņa virzījās uz durvīm. Pavērusi tās, viņa paraudzījās tumšajā gaitenī. Neviena nebija. Smagi nopūtusies, meitene turpināja ceļu un tikusi līdz kāpnēm, sastinga. Kaut kas nebija kārtībā... viņas sirds to juta. Mirkli atpūtusies, viņa kāpa lejup. Kājas no piepūles trīcēja.

Tikusi līdz Lielās zāles durvīm, viņa apstājās un ieklausījās, nebija nevienas skaņas. Nesteidzīgi viņa satvēra durvju rokturi un pavēra durvis. Tas, ko viņa ieraudzīja, lika mutei pavērties šausmās. Tronī kāds sēdēja... un tā bija viņa pati.

Viņi droši bija pārgājuši Dividu zemes un Demzemes robežu. Neviens robežas sargs nebija viņus pamanījis. Neiko visu dienu nesa Rovenu uz rokām un tas bija viņu neizsakāmi nogurdinājis. Laika sprīdis, kuru viņi pavadīja atpūtā auga arvien lielāks, līdz Neiko, paklupis aiz kādas saknes, gandrīz izmeta meiteni no rokām. Diena gāja uz beigām, taču ciemats kā neparādījās, tā neparādījās.

-Neiko, apstāsimies. Tu esi piekusis, ļauj man aprūpēt viņas brūces un tev nedaudz jānosnaužas, -Leandra maigi teica, satverdama viņa roku.

-Nē, tūdaļ būsim klāt... –Neiko zobus sakodis teica. Tieši tad, kad to vajadzēja visvairāk, sasodīties mežoņi neļāva viņiem ienākt... Pēkšņi priekšā parādījās mazs ciematiņš un Neiko nopūtās. Beidzot...

Ciematiņš bija diezgan mazs, tajā bija dažas būdeles, no kuru skursteņiem cēlās dūmi un logos mirdzēja gaisma, lopu mītnes un krogs, kas atradās gandrīz ciemata vidū. Visos logos dega gaisma, kūpēja divi skursteņi, ap kroga ēku bija mazs dzīvžodziņš. Ložņājošie augi nepalaida garām nevienu neaptaustītu un neapčamdītu roga apmeklētāju. Ja kāds mājās gājējs nepaspēja laikā noreaģēt viņš tika ievilks krūmā un „laipni aicināts pavadīt nakti dzīvžoga rokās”. Ja vien Neiko nebūtu tik ļoti aizņemts ar Rovenas nešanu, viņš būtu iesmējies. Ne vienu reiz vien Demzemes alus bija liedzis viņam tikt līdz Pečoras namiņam...

-Kur mēs paliksim? –Leandra bažīgi jautāja, vērdamās uz noplukušajām būdiņām.

-Es šeit pazīstu dažus ļaudis, -Neiko vilcinoties atbildēja. Tagad priekšā bija grūtākais, tikt līdz Pečoras namiņam tā, lai neviens viņus nepagūtu atpazīt.

-Neiko? –kāds neticībā iesaucās. „Sasodīts! Par vēlu!” Neiko pie sevis nolamājās.

-Neiko, veco zēn`, tas patiesi esi tu? –kāds manāmi iereibis vīrs nostājās Neiko tieši ceļā.

-Batler, arī es priecājos tevi redzēt, bet vai tu nevarētu... –Neiko centās paiet viņam garām, taču Batlers pat negrasījās viņu palaist.

-Kādi pakalnu mošķi tevi šurp atnesuši? Dzirdēju, ka tu pulcējot leģionus aiz Sudraba kalniem...

-Es dzirdēju, ka tu esot apprecējis kaut kādu sirēnu skaistuli un dzīvojot Kapri jūras dzīlēs, -iebuldurējās apdzēries vīrietis Batleram aiz muguras. Viņiem pretī no kroga iznāca arvien vairāk ļaužu un Neiko juta, ka vairs nespēj noturēt Rovenu.

-Dod nu man to meitieti, Sulesi par viņu labi parūpēsies, -ieteicās kāds cits un grasījās izņemt Rovenu viņam no rokām, taču Neiko pakāpās atpakaļ.

-Es pats viņu aiznesīšu, -viņš caur sakostiem zobiem izdvesa un visi bailīgi atkāpās, izņemot kādu izaicinošu rudmati.

-Nāc, Neiko, augšā viņai ir sagatavota istaba. Mana māte par jums visiem parūpēsies, -viņa maigi teica un pastūma Neiko uz kroga pusi. Neiko nekas cits neatlika kā paklausīt, lai pēc iespējas ātrāk tiktu prom no uzmācīgajiem ļaudīm.

-Pie alus krūkas, Neiko... –vēl uzsauca Batlers un piemiedza Neiko ar aci.

Rudmate izveda viņus cauri bāram un veda augšup pa milzīgām, gandalkoka kāpnēm. Neiko nopētīja krogu un redzēja, ka nekas daudz kopš viņa pēdējās ciemošanās reizes nav mainījies, izņemot leti, tagad tā bija daudz nobružātāka nekā agrāk. Šeit vienmēr valdīja dzīvība, pie bāra letes arvien sēdēja dažādi radījumi un malkoja dzērienus. Daži izklaidējās ar kroga meičām, bet citiem, kas bija atlūzuši turpat uz apaļajiem gadiem, vairs nebija līdz izklaidēm. Fonā skanēja jautra mūzika un kājas pašas gribēja dejot, tikai ne Neiko kājas. Viņš pamanīja Leandras sejā smaidu, vērojot ferkerus, lupīnus, raganas, elfus, mainīgos un visus pārējos, kas smējās pilnā kaklā un dejoja, tā, ka grīda drebēja un milzīgie svečturi šūpojās. Aiz bāra letes skraidīja apaļīga sieviņa, kas ar vienu pirksta mājienu lika sajaukties visdažādākajiem dzērieniem no tirkizziliem līdz netīri brūniem, no smaržīgiem līdz tādiem, ka deguns jāspiež ciet, lai to varētu dabūt iekšā.

-Hei, Neik, krati sav` pēcpus` šurp! –kāds nobrēcās, taču Neiko neņēma to galvā. Viņš tikai turpināja kāpt augšup pa kāpnēm līdz nonāca gaišā gaitenī. Rudmate pavadīja viņu līdz durvīm, pie kurām viņus sagaidīja pati bāra īpašniece.

-Ak, Neiko, manu puis`, -viņa laimīgi iesāka, bet tad vairs nespēja turpināt. Likās, ka viņa tūdaļ apraudāsies.

-Pečora, -viņš maigi teica, noguldījis Rovenu svaigi uzklātā gultā, un apskāvis veco sievieti.

-Un man jau šķita, ka tevi nekad... nekad vairs neredzēšu... dzirdēju, ka tu esot noslīcis kaut kur purva akačos... –viņa klusi izdvesa, cieši apkampdama Neiko.

-Pečij, es esmu dzīvs un pie tevis, nomierinies. Iepazīsties tā ir Leandra, Lenadra –mana krustmāte Pečora. Mēs te kādu laiciņu uzkavēsimies līdz Rovena atlabs un tad dosimies tālāk... –Neiko iesāka, bet paraudzījies uz Rovenu aprāvās.

-Vai kas noticis? Mēs meiteni labi aprūpēsim,–Pečora zibenīgi teica un vadīja Neiko ar Leandru ārā no istabas, lai rudmate varētu apkopt viņas brūces.

-Patiesībā es vēlētos palikt un... –Leandra iesāka, taču Pečora viņu zibenīgi apklusināja.

-Nekā nebija! Jums abiem ir sagatavotas istabas, kur atpūsties tāpēc, lai kā es gribētu aprunāties un dzirdēt visu, es valdos. Jums jāatpūšas un tad parunāsim, -Pečora teica un pavēra blakusistabas durvis Lenadrai. Nākamā istaba bija domāta Neiko, kurš mirkli domāja atteikties un iet kaut ko iedzert, bet tad krustmātes niknais skatiens lika viņam pārdomāt.

-Jā, tev taisnība, vajadzētu atpūsties un kārtīgi izgulēties, -un, noskūpstījis krustmāti uz vaiga, viņš devās savā istabā.

Apsēdies uz gultas malas, Neiko saprata, ka nespēs iemigt. Ko darīt? Kā rīkoties? Ko darīs Rovena kad atlabs, vai viņa būs nikna? Vai vispār gribēs viņu uzklausīt? Un galvenais, ko viņš viņai teiks? Cik daudz atklās?

Tas bija kaut kas neticams! Floo redzēja sēžam sevi tronī! Savā zaļajā kleitā!

-HORA! –viņa neganti ierēcās un metās pie milzīgā krēsla, lai izmestu nelietīgo harpiju no tā.

-Turiet to nešķīsto zagli! –Hora iesaucās un, noplivinot garos matus, pamāja ar roku. Floo acumirklī satvēra divi bruņoti vīri.

-Laidiet mani, stulbeņi! Izvāciet to iznireli no manas pils!–Floo iesaucās, taču vīri viņu neklausīja.

-Es jau teicu, lai nekavējoties iemetat viņu dziļākajā pagrabā, taču nu esmu pārdomājusi. izmetiet viņu no pils un ja pretojas nogaliniet, ja nevācas no manas zemes prom... nogaliniet! –Hora uzvaroši paziņoja, nicīgi raudzīdamās uz Floo.

-Bet jūs nevarat! Es esmu valdniece, Floo! Tā sasodītā harpija ir pieņēmusi manu veidolu! Jūs nelieši! –Floo spārdījās un skrāpējās līdz viens no vīriem satvēra viņas rokas un aizlauza aiz muguras. Pievilcis viņu sev klāt, viņš piebāza savu netīro, rētaino, smirdīgo seju tieši pie Floo sejas un nozirgojās.

-Ak, tu mazā viltīgā lapsiņa! Ja tūdaļ neatvainosies valdniecei par šādu zaimojošu salīdzinājumu, kļūsi par manu piegulētāju! –viņš norēcās un iespļāva Floo tieši sejā. Viņa mute neganti smakoja pēc kaut kā puvuša un Floo juta, ka tūdaļ vems.

-Jūs par to samaksāsiet... –viņa rīstīdamās izdvesa.

-Aizvāciet to padauzu no manām acīm. Man vienalga, ko jūs ar viņu izdarīsiet, -Hora aukstasinīgi paziņoja un atlaidās mīkstajā sēdeklī. Viņa laiski pasmaidīja, pamāja un turpināja virpināt savu matu šķipsnu.

-Ardievu, mazā iznirele, -viņa uzsauca un skaļi iesmējās. Vīrietis ar varu izvilka Floo no zāles un vilka lejup pa kāpnēm. Milzīgajā zālē vēl aizvien atskanēja Horas ļaunie smiekli.

-Nu, mazā lapsiņa, tagad esam palikuši tikai mēs divi... –vīrs ņirdzīgi novilka un, aiz matiem nežēlīgi parāvis viņas galvu atpakaļ, nopētīja seju.

-Nekāda skaistule tu neesi, bet derēsi, -viņš iesmējās un turpināja ceļu.

-Nē, lūdzu, laidiet! Tā ir milzīga kļūda! Es esmu Floo, šīs pils valdniece! –Floo lūdzās. Pār viņas vaigiem ritēja asaras.

-Ak, tad valdniece? Vai es tagad vilktu valdnieci Floo aiz matiem uz savu gultu? Nedomāju vis, lai gan viņa būtu ļoti gards kumosiņš... Nē, Pak, tās ir grēcīgas domas... –mežonīgais vīrietis nolamāja pats sevi un pierāva Floo pie spoguļsienas.

-Lūk, kas tevi šķir no tā milzīgā krēsla, -viņš pierāva viņu pie spoguļa. –Šī neglītā seja!

Floo paraudzījās spogulī un noelsās. Tā vairs nebija viņas seja! Kāda cita būtne raudzījās viņai pretī. Tas vairs pat nebija cilvēks! Tagad viņa saprata, ko ar vārdu „neglīta” bija domājis šis monstrs. Tas, ka viņa bija neglīta, vēl bija maigi sacīts... Viņa bija elfa! Sasodīta elfa ar smailām ausīm, zaļganziliem matiem, dzidri zaļām acīm un augstiem vaigu kauliem. Āda bija teju caurspīdīga. Varbūt kādam citam viņa liktos pievilcīga, taču Floo pret sevi izjuta tikai pretīgumu. Nebija neglītāku radījumu kā elfi...

-Sasodīts, viņa ir pacentusies, -Floo noelsās. Acīmredzot Hora bija iedevusi viņai kaut ko, kas mainīja izskatu. Nu, jā, to šī maitu lija prata labi. Mirkli viņa pat bija aizmirsusi situāciju, kurā atradās, taču sargs atgrieza viņu realitātē.

-Nāc, nu mana neglītā princese, -Paks parāva Floo aiz matiem un vilka sev līdz.

-Nēēēēēēēēēēēēēēē... –Floo kliedza, spārdījās... taču tas nelīdzēja. Visiem bija vienalga. Tieši tikpat „vienalga” kā viņai pašai tad, kad viņas vietā bija atradies kāds cits...