Radbods bija pusceļā uz „bīstamo” noziedznieku ieslodzījuma vietām, jo nešaubījās, ka Leandra būs ieslodzīta tieši tur. Gaismas nebija, dur kaut acī! Pēkšņi viņš saklausīja balsis, kas strauji tuvojās. Šķiet, ka tie bija sargi. Likās, ka noticis kaut kas ārkārtējs, jo sargi izklausījās nikni. To soļi aizdimdēja garām Radboda slēptuvei un pazuda Labirinta gaiteņos. Atviegloti nopūties vīrs gribēja turpināt ceļu, bet tad spēji sastinga. Šeit kāds bija... Viss Radboda augums nostiepās, viņš sastinga u ieklausījās. Tepat līdzās kāds elpoja, saraustīta elpa...

Šķiet, ka viņš bija uzkūlies bēglim, ko meklēja Labirinta sargi un, lai Debesu zirgi žēlīgi, ja tie nelaimīgo atradīs. Radbods juta spēju vēlmi palīdzēt bēglim, jo tādējādi viņš visādā ziņā kaitētu Floo.

Uzmanīgi sperdams soļus, viņš tuvojās vietai, kur vajadzēja atrasties bēglim, bet pēkšņi saņēma tādu sitienu krūtīs, ka atstreipuļoja dažus soļus atpakaļ un atsitās pret Labirinta sienu. Tverdams pēc elpas, Radbods centās kaut ko teikt, bet vārdi nenāca pār lūpām. Bēglis uzbruka vēlreiz, bet šoreiz Radbods bija daudz veiklāks. Viņš izrāva dunci un atvēzējies trieca to pretinieka virzienā. Šķiet, ka tas trāpīja, jo uzbrucējs noelsās un atkāpās.

-Sasodīts! Bēdz Leandra! Glābies! –uzbrucējs klusi iesaucās, bet Radbods to dzirdēja. Šie vārdi kā bomis trāpīja viņam pa pieri... šī pazīstamā balss... Radbods apstulba un nometa nazi. Tajā pat mirklī uzmirdzēja tikko manāma gaisma un uzbrucējam ar to pietika. Viņš atvēzējās un smagi iesita Radbodam pa seju. Viss satumsa... pēdējais, ko viņš redzēja bija mīļotās sievietes šausmās pārvērstā seja...

-Neiko, mēs nedrīkstam viņu šeit pamest! –Leandra čukstēja, noliekusies pār milzīgo, apaugušo vīrieti.

-Drīkstam gan un to arī darīsim! Viņš man uzbruka, -Neiko parāva Lenadru aiz rokas un grasījās iet, bet sieviete spītīgi rāva roku ārā no viņa tvēriena.

-Nē, tas biji tu, kas viņam uzbruka! Nabadziņš noteikti apmaldījās Labirinta gaiteņos un noturēja mūs par sardzi, -sieviete neatlaidās un centās dabūt vīru pie samaņas.

-Ejam, tas noteikti ir sargs! –Neiko dusmīgi teica, bet Leandra neklausījās.

-Neiko, viņš nav nekāds sargs! Tūliņ pat palīdzi man viņu dabūt pie samaņas! –viņa pavēloši teica. Kaut kas sievietes balsī lika Neiko nodrebēt. Viņš sajutās kā nepaklausīgs bērns, kam māte liek nomazgāt seju, bet kurš atsakās to darīt. Viņš nespēja pretoties šai balsij un smagi nopūties devās pie vīra. Saņēmis to aiz mēteļa atlokiem, viņš sparīgi sapurināja milzi. Leandra atkal izvilka savu amuletu un atvēra to. No tā izlauzās tikko manāms gaismas stariņš, kas apgaismoja vīra apaugušo seju.

Līdzo vīrs atvēra acis un paraudzījās Neiko sejā, puisis noelsās.

-Tu jau atkal paguvi mani nolikt uz lāpstiņām ar viltību, -vīrs izdvesa, cenzdamies novelt puisi no savām krūtīm. Neiko apmulsis piecēlās un pasniedza vīram roku. Kad tas bija augšā, Neiko cieši saspieda tā plecus un ielūkojās tumši brūnajās acīs. Nespēdams noticēt, ka ir saticis draugu tik neparastā vietā un apstākļos, Neiko viņu cieši apkampa.

-Rad, veco zēn, nedomāju, ka reiz vēl redzēšu tavu pinkaino galvu! –Neiko iesaucās, aizmirsdams par to, kur atrodas. Radbods apklusināja viņu un parāva prom.

-Vēlāk, laiks pazust! –viņš noteica un palaida Neiko ar Leandru pa priekšu.

Ak, Lenadra. Viņa bija tik skaista! Šķiet, ka pat cietumā pavadītie gadi nebija spējuši viņai kaitēt. Leandra nezināja, kas iet viņai aiz muguras un Radbods izbaudīja šo brīdi. Viņš bija atguvis visdārgāko, kas viņam piederēja. To, kas bija palīdzējis izturēt kara gadus, cietuma gadus, to, kas viņu tik ilgi bija turējis pie dzīvības. Kad Rona bija pateikusi, ka Leandra ir mirusi, Radbodam likās, ka viņa pasaule ir sabrukusi, ka viņš pats ir miris, bet tagad... viņa cēli slīdēja un veda viņus ārā no Labirinta -tā, kā viņš to reiz bija mācījis. Ak, kā viņš vēlējās visu atklāt, visu izstāstīt, atkal būt kopā ar mīļoto, bet... ne tagad, pagaidām nē. Tagad vēl viņš to nespēja.

Rovena bija briesmīgi izslāpusi, mutē vēl arvien bija pretīgā purva garša. Viņa bija izsalkusi, jo neuzdrošinājās ķerties klāt pretīgajām purva ogām. Likās, ka purvs ir dzīvs, jo te tas bija kluss kā kaps, te pēkšņi burtiski atdzīvojās un vaidi mijās ar krācieniem, žļurgu un burbuļošanu. Rovenai šīs skaņas uzdzina vēl lielāku pretīgumu nekā smaka. Šķita, ka ikkatrs kroplais kociņš stiepj savas ķetnas uz viņas pusi un cenšas izsūkt no meitenes pēdējās dzīvības sulas. Rovena vairs pati nesaprata, vai viņā maz vēl ir palikusi dzīvība, laikam tā bija tikai milzīgā apņemšanās atriebties un atrast māsu, kas viņu dzina uz priekšu. Meitene nezināja, ko izdarīs ar Neiko, kad viņu atradīs, bet bija droša, ka liks viņam ciest. Rovena nebija droša vai būtu spējīga nogalināt... Nē, viņa būtu, jo reiz jau to bija izdarījusi... reiz viņa bija nogalinājusi.

Pēkšņi viņa apstājās. Viņa būtu sabrukusi dubļos, ja vien nebūtu to ieraudzījusi. Likās, ka viņas priekšā atvērušies paradīzes vārti. Moku purvs bija beidzies. Tas izbeidzās tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Priekšā vīdēja pļava, kuras tāles aizsedza dažādi krūmi un koki. Tālāk aizvijās upīte, kas skaļi burbuļodama aicināja Rovenu. Izķepurojusies no Moku purva kārīgajiem nagiem, kas viņu centās ievilkt atpakaļ, meitene streipuļoja prom. Viņa bija spērusi tikai dažus soļus prom no purva malas, kad plaušas spēji piepildīja svaigs gaiss. Viņa noelsās tik strauji, ka plaušas iesāpējās. Kas tā bija par smaržu! Nekad meitene vēl neko tādu nebija jutusi. Viņas plaušas pildījās ar gluži parastu gaisu, taču likās, ka tas ir tīrāks par jebko, ko viņa jebkad jutusi. Rovena nokrita uz ceļiem un ievilka nāsīs zāles smaržu. Šķita, ka tūkstošiem maigu puteklīšu kņudina viņas degunu un nokļūst līdz pat sirdij. Šķita, ka iekšā sakrājušās dūņas noārdās, kā būtu aplietas ar skābi. Sejas āda patīkami kņudēja, kad viņa to iespieda mīkstajā zālē. Rokas vēl nekad nebija skārušas neko tik maigu. Vējš viegli noglāstīja meitenes vaigu un Rovena sastinga.

Lēnām meitene apgriezās riņķī un gandrīz apkrita atpakaļ zālē. Purvs bija pazudis! Vietā, kur tas bija stiepās tā pati pļava, kas priekšā. Purva vairs nebija! Rovena lēnām nošūpoja galvu, tā taču nevarēja būt tikai ilūzija! Lai nu kā, meitenei tagad nebija laika kad lauzīt galvu par to, pārāk pārgurusi viņa bija. Tikai tagad Rovena sajuta, ka roka svilst kā ugunīs, kājas ir noberztas un nobrāztas, mati savēlušies nekad neatveļamā ērkulī, un seju klāj milzīga dubļu kārta. Tik ļoti viņa vēlējās tikt pie ūdens.

Rovena tikko spēja pavilkt kājas, taču tik un tā streipuļoja uz upes pusi. Viņa bija spērusi kādus pārdesmit soļus, taču šķiet, ka uz priekšu nevirzījās ne par matu. Cieši sakodusi zobus, Rovena apņēmīgi vilkās tālāk, bet upe palika tikpat tālu, kā iepriekš. meitene būtu skrējusi, taču viņai nebija spēka.

-Sasodīts! –Rovena iebļāvās, cik vien plaušas to spēja un tad, smagi elsodama, nokrita uz zemes. Kāds tepat līdzās dziļi ievilka elpu. Meitene pat nesabijās.

-Es atvainojos... man nav labi...es... –viņa izdvesa un atkrita zālē, ķermenis raustījās drebuļos, šķiet, ka miljoniem adatu durstītu viņas ķermeni. Karsti viļņi traucās pa vēnām un ietriecās smadzenēs. Viss satumsa...

Leandra bija devusies pēc ogām, kas auga milzīgā skarukoka pakājē. Tās bija visbarojošākās ogas, kādas vien šai apkārtnē varēja dabūt. Viņi bija slapstījušies veselu dienu un izsalkums beidzot bija guvis virsroku. Neiko draugs bija pagalam savāds vīrs noaugušu seju, ko visu laiku slēpa, garā apmetnī, zobenu pie sāniem. Gandrīz visu laiku Leandra juta, ka milzīgais vīrs viņu slepeni novēro. Ikreiz, kad viņa sajuta šo skatienu, viņas ķermenis nodrebēja. Leandra pat nesaprata kāpēc, šķiet, ka ikviena ķermeņa šūniņa uztvēra viņa skatienu un centās tam atsaukties. Šis vīrietis bija pagalam nerunīgs, taču viņa balss bija dobja un dziļa... tik dziļa kā reiz... iespējams, ka tieši tādēļ Leandra tā jutās, svešais viņai atgādināja sen mirušo vīrieti, ko viņa mīlēja vēl arī tagad. Leandra jutās vainīga, ka pirmais sastaptais svešinieks spēj viņā izraisīt sajūtas, kuras reiz bija spējis tikai Radbods. Ak, pat vārdi viņiem bija līdzīgi, šo sauca Rads. Leandra bija gatava izmantot jebkuru situāciju, lai tiktu prom no biedējošā milzeņa, tāpēc arī bija piedāvājusies aiziet un sadabūt ēdamo.

Pēkšņi Leandra izdzirda soļus. Kāds bija koka otrā pusē. Uzmanīgi viņa paraudzījās no koka aizmugures. Tur stāvēja meitene. Vismaz šķita, ka tā bija meitene, jo bija tik netīra un noplukusi, ka Leandra par to nebija droša. Pēkšņi meitene skaļi nokliedzās un sabruka. Leandra dziļi ievilka elpu un sastinga. Meitene kaut ko nesakarīgi nomurmināja un nokrita pie zemes. Viss ķermenis sāka raustīties drebuļos un Leandra steidzami izskrēja no savas slēptuves. Pieskrējusi klāt netīrajai meitenei, viņa nometās ceļos. Jā, tā patiesi bija meitene, to apliecināja viņas slaidā auguma aprises zem dubļainajām un smirdīgajām drēbēm, viņas sapinkājušies mati un vieglums. Lenadrai nebija ne mazākās saprašanas, kas ir šī nelaimīgā, bet viens bija pilnīgi skaidrs –viņai bija nepieciešama palīdzība. Meitene šķiet bija zaudējusi samaņu un Leandra maigi saņēma viņu aiz pleciem. Līdzko viņa satvēra meitenes plecus, šķiet caur pirkstiem izšāvās vieglas trīsas. Leandra acumirklī atrāvās un šausmu pilnām acīm paraudzījās uz guļošo. Tas bija kaut kas neticams! Leandra apskatīja savas rokas, uz tām nekā nebija, tikai dubļi. Pārliecinot sevi par to, ka viss notikušais bijis tikai viņas iztēlē, Leandra satvēra meiteni aiz pleciem un sapurināja. Meitene kaut ko murmināja, bet Leandra nekā nesaprata. Ar grūtībām viņa uzvilka meiteni kājās un centās piedabūt pie iešanas. Otra meitenes roka karājās gar sāniem, šķiet, ka bija stipri savainota, bet to Leandra nepārbaudīja. Pēc iespējas ātrāk viņa bija jādabū pie Neiko.

Ceļš bija nežēlīgi smags, jo meitene visu laiku klupa un nesaprašanā murgoja. Leandra bija cauri slapja, kad pamanīja Neiko un Radu.

-Neiko... palīdzi... –sieviete izdvesa un centās noturēt meiteni kājās, taču tas neizdevās. Pēdējā mirklī Neiko piesteidzās un viņu satvēra. Viņš neko nejautāja, neko neteica, tikai uzmanīgi pacēla meiteni rokās un aiznesa līdz upei. Nolaidis viņu sūnās, viņš meitenes galvu uzmanīgi atbalstīja pret ceļiem un sāka mazgāt viņas seju.

-Neiko, ļauj man... –Leandra iesāka, taču Neiko paraudzījās uz viņu ar satricināta dzīvnieka skatienu.

-Ejiet prom! –viņš pavēlēja un Leandra sastinga. Uz mirkli viņas cīņasspars pagaisa, bet tad ar jaunu vilni atgriezās.

-Neiko! Es labāk zinu, kas darāms, lūdzu, atstāj mūs! Aizej sameklē dziedējošos augus, vislabāk cerias, tās palīdzēs ātrāk sadziedēt ievainojumus un noņems drudzi, -Leandra stingri iesāka un gribēja izņemt auduma gabalu Neiko no rokām, taču viņš to drudžaini sažņaudz plaukstā tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība.

-Es par viņu parūpēšos, es apsolu, Neiko, -Leandra pastiepa roku. Neiko mirkli vilcinājās, bet tad uzmanīgi ieguldīja meiteni Leandrai klēpī un ātrā solī devās pildīt uzdoto.

Neiko domas šaudījās vēja spārniem, viņš pat neskatījās, kur liek kāju. Ar šīs dīvainās meitenes parādīšanos viņa dzīvē, viss bija pagriezies kājām gaisā. Kad viņš bija pametis Rovenu vienu, sirds plīsa, taču viņš zināja, ka vietu, ko viņa tur ieņēmusi neviens cits nekad neieņems. Viņš bija ziedojis meiteni, lai glābtu kādu citu, kas bija mirusi jau pirms daudziem gadiem. Tad Neiko bija nolēmis viņu atrast, bet nu... Rovena bija šeit. Viņa bija šeit!

Neiko satriekts atkrita zālē. Viņš nespēja sakopot domas. Prātā uznira atmiņas... Rovena satriekta raugās viņam sejā un lūdz, lai viss notiekošais būtu tikai sapnis, Rovena iespļauj viņam sejā ēdienu, Rovenas naida pilnās, medus saldās acis, Rovena Bezdibeņezera ūdeņos, ūdens pērles viņai matos, maigā āda, apmulsušās, izbiedētas acis... Nē, tagad vairs nebija palicis nekas no tās Rovenas. Neiko rokās bija gulējusi pavisam cita meitene, tā nevarēja būt Rovena! Nevarēja! Viņa bija dubļos, drēbes bija saplēstas, seja dubļos un skrambās, roka bija caurdurta un ķermenis gluži vai salauzts, viņas elpa izskanēja kā čērkstoša aizkapa skaņa... Likās, ka šī trauslā būtne būtu izgājusi vai cauri ellei!

Ak, Kā Neiko sevi nolādēja, kā gan viņš bija spējis pamest šo meiteni vienu? Viņš bija briesmonis! Tikai viņš viens bija vainīgs pie Rovenas ciešanām!

Neiko piecēlās kājās, pēc iespējas ātrāk bija jāsadabū zālītes un kas ēdams. Viņam Rovena bija jādabū pie dzīvības, tad viņam būs jācenšas izglābt savējo...