Floo jau bija ko tādu gaidījusi. Acumirklī viņa pacēla roku pret zobenu un tas apstājās dažus centimetrus no tās. Nekustīgi tas karājās gaisā, kā gaidīdams jaunu pavēli no Floo. Lēnām viņa pamāja ar roku, un tas apgriezās, tēmējot tieši Radbodam krūtīs.

-Ak, mīļo tēt, tu vēlējies nogalināt pats savu bērnu! Tas ir nepiedodami! Turiet viņu! –viņa noskaldīja, bet tad pasmaidījusi satvēra zobena spalu. Nespēdama to noturēt, viņa atbalstīja tā aso galu pret grīdu.

-Tas nav iespējams... –Radbods izdvesa, kad vairāki vīri satvēra viņa rokas. Viņš pat necentās pretoties.

-Tas nav iespējams... –viņš atkārtoja un raudzījās uz Floo, kas no kleitas izgriezuma izvilka vienu no zelta ķēdītēm. Tās galā karājās sarkans akmens, kas līdzinājās uz pusi pāršķeltai olai. Tas mirdzēja sarkanīgā krāsā.

-Viss ir iespējams, -viņa sapņaini nočukstēja.

-Vai zini, man tev ir vēl viens uzdevums, ja tu to izpildīsi, es ļaušu jums abiem doties prom no šejienes. Šoreiz bez jebkādiem trikiem. Varēsiet doties kurp vien vēlēsieties... –Floo nopietni teica.

Taču Radbods šķiet nedzirdēja viņas vārdus. Viņš truli raudzījās uz akmeni... Pūķa Acs... dārgakmens, ko viņa dzimtai bija lemts sargāt, sargāt no ļaunās varas, kas tīkoja pēc tā. Kad viņš vēl bija mazs zēns viņa tēvs viņam bija izstāstījis dzimtas uzdevumu sargāt šo dārgakmeni, jo tas bija atslēga uz vislielāko spēku. Viņa senči akmeni bija pāršķēluši divās daļās. Viens bija apslēpts savā rašanās vietā –Pūķu kalnos. Otra puse tika iemesta visdziļākajā atvarā, kāds vien Dūmakainajā zemē bija atrodams – Bezdibeņezera dzīlēs. Floo bija ieguvusi pusi akmens, viņa bija ieguvusi neparastas spējas līdz ar to... Radbods juta, ka pretīgums piepilda viņu visu. Viņa paša meita bija ļaunums, no kura viņam bija jāsargā akmens! Kad Floo iegūs otru pusi, ļaunums, kas mīt akmenī izlauzīsies un saēdīs viņu, tas piepildīs katru viņas šūniņu un Dūmakainajai zemei pienāks gals. Vislielākais spēks... vislielākais ļaunums. Neviens nezināja, kas ir šis spēks –vai tā ir viesuļvētra, vai plūdi, vai milzu armijas, ko slēpj akmens, bet ja šis spēks nonāks nepareizajās rokās, visam būs lemta bojāeja. Un šis posta nesējs bija... viņa paša meita... Floo bija lemts sargāt akmens noslēpumu, bet viņa... bija nodevusi savu dzimtu...

-Tu atgādāsi man akmens otru pusi, mīļo tēt, un, lai tu tiešām to izdarītu, es ļaušu ģimenei atkal apvienoties... –Floo pasmaidīja un pamāja vīriem, lai seko.

Nē, nemūžam! Neiko nemīlēja Rovenu, nekad nespētu mīlēt. Rovena bija vienas vienīgas nepatikšanas, viņš ienīda viņu. Meitene gandrīz bija viņu nogalinājusi... vairākas reizes. Nē, viņš alka pēc Ebrijas –pēc izsapņotā tēla, pēc maigas un pakļāvīgas sievietes, tikai tāda meitene spētu iemācīt viņu mīlēt, tikai tāda kā Ebrija.

-Sargā viņu...viņa ir Īstā... viņa ir otrā puse...viņā ir spēks, kas glābs... –Ebrija nočukstēja, satvērusi viņa seju savās rokās.

-Nē, viņa nekad nebūs mana otra puse, nekad viņas spēks neliks man atkal mīlēt, -Neiko papurināja galvu.

-Nē, tu nesaproti, -viņa izdvesa, -Viņa ir...

-Ebrij, vai redzi tās sniegotās virsotnes, kurās tu allaž gribēji nokļūt? –Neiko jautāja, jūtot, ka viņa balss aizlūst.

-Jā, mīļais, redzu, bet tev jāuzklausa mani, viņa ir... –taču Neiko neļāva viņai turpināt.

-Vai redzi tur Debesu zirgu? Tas lēnām ieliec ceļgalu un aicina kāpt tam mugurā... –viņš, maigi apņēmis viņas plecus, turpināja.

-Jā, sudrabā zibošie spārni noglāsta manu vaigu... – Ebrija nočukstēja, kad Neiko noskūpstīja viņas vaigu.

-Ak, Neiko, tas aicina mani kāpt tam mugurā! Vai lai es kāpju? Vai tu man to ļausi? Aizlaisties, tikai uz mazu brītiņu izbaudīt debesu vilinājumu...

Ebrija lēnām uzsēdās mugurā milzīgajam skaistulim un noglāstīja tā zīdaino kaklu. Viņa juta, kā visu viņas augumu ieskauj maiga migla, kas it kā nevēlas ļaut viņai iet...

-Jā, mīļā, es tev to ļauju... –Neiko nočukstēja, pieglauzdams viņas galvu savām krūtīm. Šajā mirklī Debesu zirgs pacēlās spārnos. Ebrijas lūpās sastinga pēdējais vārds „Paldies!”. Viņa izbaudīja savu pēdējo un pirmo lidojumu... viņa aizmirsa, lai iegūtu jaunas atmiņas, viņa atkal bija brīva...

Neiko ciešāk iekļāva Ebrijas ķermeni rokās, bet nespēja noturēt. paazām tas pārvērtās pelēkā miglā, kas izklīda pa visu kameru. Maigi noglāstot, Neiko vaigu migla cēlās augšup. Pat mūra griesti nespēja to aizturēt, tā cēlās augšup, tikai augšup... Neiko palika viens...

Liānai bija apnicis gaidīt. Raiens bija viņu pametis, lai aprunātos ar „senu draudzeni” kā viņš bija nosaucis brīnumskaistās pils īpašnieci. Pils bija rotāta ar smaragdiem un mirdzēja zaļā krāsā. Liāna nespēja novērst acis no krāšņajiem gobelēniem un gleznainajiem grieztiem, kuros bija attēloti milzu zirgi ar spārniem. Nekad vēl viņa nebija redzējusi neko tik skaistu!

Pēkšņi Liāna paraudzījās ārā pa pils logu. Visa apkārtne tinās tumšā miglā. Moku purvs sāka mosties. Raiens bija meitenei izstāstījis gana daudz šausmu stāstu par šo purvu. Iestājoties tumsai purvā pamostoties ļaunums –mirušie un mūžīgi dzīvie. Maldugunis novilinot ceļiniekus no takas un ieraujot mūžības akačos... Raiens bija izstāstījis arī par Purva valdnieci, kas mītot kaut kur purvā, par mistisko, neviena neredzēto briesmoni Skipio un viņa cietumu, no kura izbēgt neesot iespējams...

Liāna noskurinājās. Šīs domas uzdzina viņai šermuļus. Kāda laime, ka viņi bija izvēlējušies garāko ceļu un apgāja purvu. Liāna negribēja pat tuvoties šai vietai. Dīvaini bija tikai tas, ka šī skaistā pils atradās gandrīz tā malā. Liānu tas izbrīnīja, bet tad viņa nosprieda, ka tam droši vien ir kāds iemesls.

Taču, kur gan bija palicis Raiens? Liāna pagriezās riņķī un uz sienas ieraudzīja meitenes portretu. Viņas sirds sažņaudzās. Meitenei bija tumši zaļa kleita, viņas tumšie mati vijīgi vēlās pāri pleciem, viņa bija tik līdzīga... Rovenai, tikai šīs acis... tik augstprātīgas un aukstas, tik viltīgas, tik zaļas, tās nevarēja ne salīdzināt ar māsas tumši brūnajām un maigi dzirkstošajām. Rovena vienmēr bija izstarojusi mieru un savaldību, bet šī meitene līdzinājās viltīgai lapsai, kas gatava iegrūst dunci draugam mugurā. Liāna nepatikā novērsās, tik sāpīgi smeldza sirds, atceroties māsu. Ak, ko gan viņa šobrīd dara? Vai raud? Nē, to Rovena neatļautos pat sērojot par viņu, to ne! Noteikti dara kaut ko, vienalga ko, lai tikai nebūtu jādomā.

-Ak, Rovena, kaut tu būtu šeit un redzētu šo krāšņo pili, pat tu noticētu pasakai, -Liāna čukstēja maigi noglāstīdama marmora sienu.

-Rovena? –kāda spalga balss iejautājās. Liāna spēji apgriezās un milzīgo kāpņu augšgalā ieraudzīja meiteni no gleznas. Apmetusies riņķī, lai pārliecinātos, ka nekļūdās, viņa apmulsa. Gleznas tur vairs nebija.

-Bet... tur bija... –Liāna stomījās un nesaprata, kur palikusi glezna.

-Kas bija? –zaļacainā meitene jautāja un samiedza acis šaurā spraudziņā.

-Glezna... tur bija glezna, -Liāna stomījās.

-Nu, kā redzi, tagad tās tur vairs nav. Esmu Floo –šīs pils saimniece, -Floo mīlīgi teica, kāpdama lejup pa kāpnēm.

-Mani sauc...

-Liāna. Es zinu, tikai, kāpēc tu esi šeit Liāna? –Floo jautāja, piemiedzot acis un pasmaidot.

-Es ierados ar Raienu, viņš teica, ka jūs esot viņa draudzene. Viņš lika pagaidīt, kamēr izrunās visu ar jums... –Liāna centās paskaidrot, bet pils saimniece pārtrauca viņu.

-Raiens jau ir devies ceļā. Viņš lūdz, lai parūpējos par tevi. Tu meklē grāmatu, vai ne? –Floo jautāja, viņas acis iemirdzējās.

-Jā! Man jādodas viņam pakaļ. Viņš apsolīja, ka palīdzēs man to sameklēt, tā ir viss, kas man pieder... –Liāna iesaucās un grasījās skriet prom, taču Floo satvēra viņu aiz rokas. Mirklī, kad abu rokas sakārās, Liānai likās, ka viņai iesper zibens. Floo rokas viņu gluži vai sasaistīja un liedza kustēties... Liānai likās, ka viņa atkal pārvēršas akmenī.

-Viņš to jau ir izdarījis. Grāmata ir pie manis... –viņa nodūdoja un palaida meiteni vaļā. Pasmaidījusi viņa aicināja Liānu sev līdz.

Rovena domāja, ka nu viņas ceļojums būs galā. Viņa jau bija sagatavojusies liktenīgajam cirtienam, taču pēkšņi veselā roka sataustīja dubļu pikuci. Saņēmusi pēdējos spēkus, viņa trieca dubļus fejai tieši sejā. Minna pārsteigumā iekliedzās un duncis aizsvilpa Rovenai gar ausi. Minna atstreipuļoja dažus soļus atpakaļ un satvēra seju ar rokām. Duncis izkrita viņai no rokas un Rovena to nekavējoties satvēra. Pavilkusies dažus soļus atpakaļ, viņa pūlējās piecelties kājās. Nekad vēl šis vienkāršais uzdevums nebija sagādājis tik lielas pūles. Likās, ka visi kauliņi ir salauzti tūkstoš gabaliņos, kreisā roka nekustīgi karājās gar sāniem, kakls nedaudz sūrstēja, laikam Minna bija savainojusi arī to. Viss ķermenis bija lipīgs un netīrs. Rovenai vēl nekad nebija nācies cīnīties par savu dzīvību un viņa nespētu noticēt, ka jebkurā citā situācijā viņa spētu izturēt sāpes un piecelties kājās. Viņa piecēlās... bija gatava pēdējam cīniņam... uz dzīvību un nāvi.

Pēkšņi Minna nošņācās un metās viņai virsū. Rovena savāca pēdējos spēkus sitienam, bet tas nesekoja. No akača Minnai aiz muguras izstiepās pretīgas, alkatīgas dubļu rokas, kas, satvērušas feju, rāva viņu sev līdz. Minna iekliedzās un pazuda akača rijīgajā mutē. Rovena redzēja viņas baiļu pilnās acis... redzēja šausmas, taču neizjuta prieku. Viņa bija laimīga, ka pagaidām ir dzīva, bet... viņa juta, ka nākamā, kas apmierinās akača apetīti būs viņa pati...

Pēkšņi acīs satumsa un galva noreiba, piecelšanās bija prasījusi tik daudz pūļu. Viņa bija zaudējusi tik daudz asiņu. Rovena nespēkā atkrita dubļos, tagad viņai viss bija vienalga.

Ebrijas vairs nebija... nebija nekā uz ko tiekties, nekā, ko paveikt. Viņš bija darījis visu, lai viņu glābtu –nogalinājis, mānījis, zadzis, bēdzis, slēpies... nodevis...nodevis Rovenu, taču tagad... viss bija zudis, viss bija velti. Divi gadi bija pavadīti velti... Neiko satvēra galvu, tā neciešami sāpēja. Viņa skatiens truli raudzījās betona grīdā. Tagad viss bija vienalga...viss bija vienalga. Garām sargi aizveda kādu jaunu meiteni, kaut ko kliedza sieviete, taču arī tas Neiko bija vienaldzīgs. Viņš nespēja palīdzēt pats sev, kur vēl citiem. Viņš bija nožēlojams. Ko gan darīja Rovena? Vai viņa vēl maz bija dzīva? Jā, viņa bija dzīva, par to viņš nešaubījās, drīzāk ar savu šausmīgo, nepakļāvīgo dabu viņa pati kādu nogalinātu. Neiko atgriezās brīdī, kad Rovena bija peldējusies ezerā, viņa bija tik dabiska, tik nesamākslota, īsts dabas brīnums... viņš atcerējās, ka bija notverts viņas dziļo acu medainajos atvaros un gandrīz noslīcis... kā Rovena bija iespļāvusi viņam sejā paša gatavoto ēdienu... kā abi plecu pie pleca bija cīnījušies pret skeletiem un... kā viņa bija viņam piekļāvusies... un tad... viņš bija viņu piekrāpis, nodevis. Viņš bija nelietis, viņam vairs nebija iemesla dzīvot, vairs nebija. Nē, Floo nekad neļautu viņam mirt. Nekad! Viņa labāk pati ietu nāvē, nekā laistu viņu vaļā. Ko tagad?

Neiko lēnām piecēlās kājās, galva sāpīgi pulsēja. Bija jābūt izejai, bija jābūt! Taču, ko gan viņš darītu, ja izkļūtu no cietuma? Vairs nebija spēka, nekam vairs nebija spēka.

-Ak, Debesu zirgi, parūpējieties par Rovenu. Neļaujiet viņai iekulties nepatikšanās! Palīdziet viņai atrast māsu! Es vairs nespēju... lūdzu, palīdziet viņai, –Neiko lūdzās un, satvēris restes, sāka pret tām dauzīt galvu.

-Nedari tā! –iesaucās kāda sievietes balss. Neiko pacēla galvu un paraudzījās uz sievietes stāvu, kas bija ieslodzīts pretējā Labirinta pusē divas kameras tālāk aiz viņa. Sievietei mugurā bija tumša gara kleita, kas dažās vietās bija izdilusi. Viņas tumšie, netīrie mati viļņiem vēlās pār muguru. Sievietei bija augsti, aristokrātiski vaigu kauli un purvaini zaļas acis. Tās mātišķi raudzījās Neiko.

-Piedodiet, kundze, es negribēju jums traucēt... –Neiko nomurmināja, taču sieviete šķiet bija izbrīnīta.

-Es nerunāju par to, -viņa teica un sievietes balss tikko dzirdami ietrīcējās.

-Par ko jūs, kundze, runājat? –Neiko bija noguris, vienīgais, ko viņš gribēja –aizmigt mūžības miegā.

-Par tevi! Tu nedrīksti padoties, tev jātic! –Leandra sparīgi teica.

-Nē, kundze, man nav kā dēļ censties, esmu zaudējis visus, kas man bija dārgi, -viņš nočukstēja.

-Ko? Es dzirdēju tavu sarunu ar... Ebriju. Es negribēju noklausīties, bet man šķiet, ka tu daudz vairāk esi ieguvis nekā zaudējis. Tu atguvi pats sevi, tagad tu zini, ka tas pēc kā tu tiecies biji tu pats un tu zini, ko tu vēlies... Tev tā meitene ir svarīga, atgūsti viņu! –Leandra mundri teica. Neiko pacēla galvu un rūpīgi nopētīja sievieti. Viņa nelīdzinājās nevienam citam cietumniekam, viņā bija tas, ko Floo tik ļoti ienīda savos gūstekņos – spars, drosme un cerība.

 -Cik ilgi jūs esat šeit, kundze? –Neiko jautāja, raudzīdamies sievietes laipnajā sejā. Sieviete uz mirkli apmulsa, bet tad atbildēja:

-Astoņpadsmit gadus.

Neiko mute pārsteigumā iepletās. Viņš nespēja tam noticēt. Tik ilgi! Viņš noteikti būtu sajucis prātā. Viņš Skipio cietumā bija pavadījis divus mēnešus līdz bija izdevies no tā izbēgt un bija gandrīz sajucis prātā, bet šī sieviete...

-Par ko... par ko viņa jūs šeit tur? –Neiko jautāja.

-Tā nav viņa, kas mani šeit ieslodzīja, tad viņa vēl bija bērns, tā bija Rona, -kad izskanēja šie nicinājuma pilnie vārdi, Neiko sarāvās. Viņa māte bija ieslodzījusi šo stipro sievieti. Kā gan viņa drīkstēja kaut ko tādu? Tas bija nepiedodami.

-Rona ir ļauna sieviete, -Neiko sāpīgi teica. Viņš juta, ka nespēs atklāt jaukajai sievietei, ka ir šīs raganas dēls.

-Vai tu pazīsti Ronu? –sieviete jautāja, rūpīgi paraudzīdamās uz Neiko.

-Jā, -viņš vienkārši atteica.

-Vai nezini, kas notika ar viņas dēlu? –Leandra cerīgi jautāja. Neiko šis jautājums izbrīnīja un viņš apmulsa.

-Nē. Vai jūs viņu pazināt? –viņš jautāja, pamezdams slepenu skatienu uz sievieti. Viņas acīs iemirdzējās kaut kas nebijis.

-Jā, pēdējo reizi redzēju viņu piecu gadu vecumā. Man viņa žēl, -sieviete smagi nopūtās.

-Man arī, -Neiko nočukstēja. „Man arī...”

Viņai likās, ka nekad vairs nepamodīsies, taču... Rovena kļūdījās. Pamodusies meitene pārsteigta noelsās. No visām pusēm viņu ieskāva koku zari un viņa bija iesprostota to vidū. Rovena centās atlauzt kokus, bet tie spītīgi turējās pretī un sakļāvās vēl ciešāk apkārt meitenei. Tie savilkās ap viņas rokām un kājām, neļaujot Rovenai pakustēties. Meitene izmisīgi iekliedzās, bet tas neko nelīdzēja. Viņai arī vairs nebija spēka cīnīties. Tas bija veltīgi. Viss bija veltīgi...

 Pēkšņi Rovena redzēja miglu sabiezējam. Tā vēlās kopā, veidojot tādu kā cilvēka stāvu. Rovena aizvēra acis, tā visa bija par daudz... par daudz pārdzīvojumu, par daudz briesmu, par daudz nezināmā, par daudz nāves... lai tam beidzot pienāk gals! Lai nāk!

-Nāc nu, lai tiekam galā ar to ātrāk, -Rovena nošņācās, bezpalīdzīgi karājoties aso zaru ķetnās. Atvērusi acis, viņa apklusa. Migla bija pazudusi, taču tās vietā stāvēja cilvēks melnā apmetnī... vismaz Rovenai likās, ka tas bija cilvēks. Tā seju sedza kapuce, kas ietērpa to tumsā. Apmetnī tērptais nekustējās un neizdvesa ne skaņu. Tas no kapuces apakšas pētīja Rovenu un meitene saviebās pretīgumā. Viņai bija gana šo moku un tagad šis tēvainis vēl ņirgāsies!

-Nāc, šurp! Cīnies kā vīram pienākas! -Rovena iekliedzās un likās, ka briesmonis ir pārsteigts. Tas neticīgi pacēla galvu un pielieca to, it kā novērtējot Rovenas spēkus. No kapuces apakšas atskanēja klusi, dobji smiekli. Tiem vajadzēja būt vīrieša smiekliem.

Pēkšņi zari sāka raisīt Rovenu vaļā un viņa bezspēkā nokrita uz zemes. Smagi elsodama, viņa gaidīja, kad svešinieks viņai uzbruks, taču viņš tikai stāvēja un gaidīja. Mirkli Rovena sēdēja uz zemes, atgūstot spēkus, taču likās, ka viņa neatgūs tos pat mēneša laikā. Nē, mēnesi šis briesmonis noteikti negaidīs. Rovena vēlreiz pameta acis uz svešo, tas vēl aizvien stāvēja turpat. Spītīgi atmetusi matus un izslējusi galvu, viņa naida pilnām acīm uzlūkoja apmetnī tērpto ienaidnieku. Šķiet, ka svešais nedaudz sarāvās, bet varbūt tās bija tikai Rovenas iedomas. Pietraususies kājās viņa saprata, ka tās vēl klausa, taču... cik ilgi? Taču, lai kas arī notiktu viņa cīnīsies līdz pēdējam.

Rovena lēnām un piesardzīgi tuvojās pretiniekam. Līdzko viņa centās tam iesist, tas izkūpēja miglā un Rovena palika biezā miglas mākulī. Meitene apmulsa un sastinga. Pēkšņi viņa sajuta spēcīgas rokas aptveram viņas augumu dzelžainā tvērienā. Kādu mirkli viņa centās izrauties, bet tad... kaut kas notika. Rovena nebija droša par to, kas tas bija, bet kaut kas bija mainījies. Svešā ķermenis bija tik pazīstams... Rovena atslīga pret to un aizvēra acis. Kaut uz mirkli ļauties... Neiko...

Rovena pagriezās riņķī un apskāva Neiko kaklu. Viņa piekļāvās viņam cieši klāt un nelaida vairs vaļā. Šķiet, ka viņš bija pārsteigts, jo soli atkāpās un centās meiteni atstumt, taču Rovena sagrāba viņu vēl alkatīgāk.

-Neiko, nē, lūdzu... – meitene čukstēja un centās noraut kapuci, taču Neiko to neļāva un satvēra viņas rokas. Atlauzis tās atpakaļ, viņš sastinga. Rovena vēl aizvien nespēja saskatīt viņa seju, taču tas nebija svarīgi. Tas nekas, ka viņš bija pametis meiteni, tas nekas, ka bija piekrāpis viņu. Nu viņš atkal bija šeit, bija izglābis viņu!

-Neiko, lūdzu... –viņa pati nesaprata, ko tieši lūdz, taču šķiet, ka Neiko to zināja. Lēnām viņš pielieca galvu klāt meitenei. Rovena aizvēra acis un beidzot sajuta viņa lūpas.

-Nē! –meitene atrāvās un atgrūda puisi. Neticībā ieplēstām acīm viņa raudzījās kapuces tumsā. Nē, nekad! Kas bija noticis? Šķita, ka kāda cita vara bija valdījusi pār meiteni! Ko gan viņa darīja? Viņa nepiedos šim nelietim, ka tas nodevis viņu, nekad! Pacēlusi dunci, viņa meta to puisim tieši krūtīs, taču tas izlidoja viņam cauri.

-Tu neesi Neiko, -viņa nočukstēja un atkāpās. Svešais dobji iesmējās un lēnām noņēma kapuci. Tā bija Neiko seja, kas zobgalīgi raudzījās viņai pretī.