-Atceries, tu reiz man iedevi sniega ziedu... tu teici, ka tas sargās mani līdz pat nāvei... –Ebrija nočukstēja. Neiko noglāstīja viņas silto vaigu un piekļāva viņas seju savām krūtīm.

-Nē, nē, nerunā... atpūties, tu izturēsi. Es tūdaļ kaut ko izdomāšu, -viņš aizsmacis nočukstēja.

-Vai zini, es vienmēr nēsāju to pie sirds, šeit kleitas krokās. Tas vienmēr bija kopā ar mani, bet... tikko tas izkusa... –viņa maigi teica.

-Nē, nē... tas tik tādēļ, ka tu atkal esi elfa.. Tava miesa ir silta... sniega ziedam nepieciešams aukstums... –Neiko juta kā kakls sāpēs sažņaudzas, tik grūti bija izteikt kaut vārdu. Vainas apziņa gruaza viņu kā termīts –no iekšpuses.

Ebrija lēnām atvirzījās un ieskatījās Neiko dziļi acīs. Viņas acis bija dzidri pelēkas, bet nu tajās bija tik daudz siltuma un maiguma, tik daudz mīlestības...

Neiko nespēja izturēt šo ciešo, uzticības pilno skatienu un pieleca kājās. Piesteidzies pie restēm, viņš nesaudzīgi sāka tās raustīt.

-Tūlīt... neraizējies, es dabūšu tās vaļā! Mēs bēgsim! Dosimies uz Pūķu kalniem... atradīsim Mo, es uzsēdināšu tevi viņam mugurā. Mēs trauksimies pāri mākoņiem, mēs kļūsim par debesu valdniekiem, mēs apmetīsimies Sapņu kalna galotnē... Ebrij, tu nekad vairs nebūsi viena, es vienmēr būšu līdzās, es sargāšu tevi, lološu... –Neiko čukstēja it kā vairāk cenzdamies pārliecināt sevi nevis Ebriju.

-Es zinu... es zinu, ka tu to darīsi, -viņa maigi teica, pieglauzdamās viņa platajai mugurai. Neiko pārtrauca dauzīt režģus, viņš noslīdēja uz ceļiem un satvēra seju rokās. Tik ļoti gribējās kliegt, gribējās sist, plēst, nogalināt kādu, bet... viņš to nespēja, viņam nebija spēka. Viņš bija cietis tik daudz... nepaguris bija traucies uz priekšu, bija darījis visu, lai atgūtu Ebriju...

-Es... es tevi nogalināju toreiz un tagad... tagad es to izdaru vēlreiz, -viņš čukstēja, nespēdams ieskatīties meitenei acīs. Tikai viņa dēļ Ebrija tik ļoti cieta! Viņš bija izpostījis viņas dzīvi, viņas laimi.

-Nē, Neiko, es biju mirusi jau pirms satiku tevi... –viņa pagrieza Neiko otrādi un lika ielūkoties sev acīs.

-Neiko, paskaties man acīs! –viņa pavēlēja un puisis neuzdrīkstējās nepaklausīt. Ielūkojies Ebrijas acīs viņš sastinga. Tajās viņš redzēja... Viņš paraudzījās pats sevī! Ebrijā viņš redzēja to jauko puisi, kas bija jājis vienradža mugurā pār ziedu pļavu, kā bija traucies domu mākoņos. Ebrijā viņš redzēja sevi –laimīgu.

-Nē... –Neiko noelsās. Tā nevarēja būt patiesība, tā nevarēja būt! Tā nedrīkstēja! Tā vairs nebija Ebrija... vairs nebija. Ebrija bija Atspulgs –tikai kā Atspulgs?

-Neiko, uzklausi mani, uzklausi pats sevi. Es nomiru jau tai mirklī, kad man tika uzlikts lāsts. Tagad es esmu tikai vīzija –tikai tā tu spēsi izprast to, ko Liktenis tev lēmis. Es esmu tikai tēls, ko tu pats sev radīji –sevis meklējumos tu radīji mani –savu laimi. Tu atgriezi mani dzīvē, tu atdevi man dvēseli, iemīlēdams to, kā nav šai pasaulē... Tu iemīlēji kādu pirms biji to saticis. Tagad mans laiks ir galā, tu esi sevi atradis, atradis sevi VIŅĀ, -Ebrija čukstēja noglāstīdama viņa vaigu.

Neiko nespēja aptvert viņas vārdus. Ebrija vairs nebija elfa... Ebrija nebija elfa... Ebrija bija mirusi... viņa bija Atspulgs –kāda atspulgs... Neiko bija dzirdējis par šiem māņu tēliem, kas atradās blakus tieši tad, kad bija visvairāk nepieciešami... Ebrija bija Atspulgs... Ebrija bija kāda atspulgs. Kā Atspulgs? Kā?

Kā gan viņš to nebija pamanījis agrāk? Atspulgs! Ebrija bija viņas atspulgs! Nē, tas nebija iespējams! Ebrija bija Atspulgs, viņa bija... Rovenas Atspulgs!

Rovena mutē sajuta pretīgu garšu, trūka gaisa. Acis bija pilnas ar dubļiem. Viņa slīka... atkal. Likās, ka kāds neredzams spēks rautu viņu akacī. Viņa centās kārpīties uz augšu, bet tas nebija ūdens, kurā viņa atradās, tie bija dubļi. Šeit nebija iespējams peldēt, nebija iespējams pakustēties. Viņa juta kā drēbes velk uz leju un viņa slīd arvien dziļāk. Trūka gaisa. Šoreiz Rovena nešaubījās –viņa mirs. Ja vien viņa spētu smieties, viņa būtu smējusies... beidzot tomēr viņa mirs. Kāda parodija, viņai bija iespēja noslīkt dzidrā atvarā, bija iespēja tikt pūķim vēderā, viņu varēja nogalināt skaists puisis...Neiko... viņu varēja saplosīt skeleti, bet, nē, viņai bija lemts mirt smirdīgā dubļu akacī!!!

Pēkšņi Rovenas roka parāvās uz augšu. Ap to joprojām bija apsieta virve, kas saistīja viņu un Minnu. Ak, nabaga Minna, viņa mirs kopā ar Rovenu! Taču Rovena juta, ka vairs neslīd lejup -pavisam lēnām viņa cēlās uz augšu. Ak, kaut tik fejai pietiktu spēka! Lūdzu kaut viņai pietiktu spēka!

Rovena vairs nespēja, likās, ka plaušas pildās ar eļļu, viņa vairs nespēja... Gaisu! Gaisu!

Minna pūlējās visiem spēkiem, lai virve viņu neierautu akacī. Vienu mirkli feja bija nolēmusi, ka ļaus Rovenai noslīkt, taču tad saprata, ka nemūžam nespēs meiteni izvilkt, ja viņa pati nepalīdzēs. No visa spēka Minna vilka Rovenu ārā. Drīz Rovenas galva pacēlās virs dubļu kārtas. Izspļāvusi dubļus, viņa krampjaini kampa gaisu. Pēdējiem spēkiem Rovena izvilkās garajā zālē un elsodama vilka plaušās sasmakušo gaisu. Kādas desmit minūtes viņa centās nomierināties, taču juta, ka plaušas nekad atgūsies no pārciestajām šausmām. Viņa pati šaubījās vai jelkad atgūsies no pārciestā. Rovena saprata, ka pēc iespējas ātrāk jādodas tālāk, lai Moku purvs nepagūtu ar viņām izspēlēt vēl kādu ļaunu joku.

Bija pagājusi stunda un Rovena smagi nozvēlās uz lielāka ciņa. Pār viņas seju lija sviedri. Purvā bija spiedīgi smags gaiss un Rovenas plaušas kliedza pēc svaiga gaisa. Kādas trīs reizes viņa bija pretīgumā izvēmusi dubļus, kuņģis bija sarāvies čokurā un vairs nereaģēja ne uz ko. Pār pieri lija auksti sviedri, likās, ka šis gaiss bija viņu saindējis. Visu ceļu viņa bija gaidījusi, kad no burbuļojošajiem akačiem izstiepsies kaulaina roka, sagrābs viņu un atkal ievilks nebūtībā. Rovena bija piedzīvojusi tik daudz, ka nebrīnījās ne par ko. Pat Minna bija zaudējusi runas spējas, neviens vārds nenāca pār fejas lūpām. Izbiedētām acīm viņa raudzījās apkārt.

Purvā arvien vairāk bija sācis satumst. Jo tumšāks kļuva, jo vairāk dīvainu skaņu sāka atskanēt. Nē gluži otrādi –sāka iestāties nervus plosošs klusums. Akači pamazām noklusa... žļurkstoņa mitējās. Likās it kā purvs laistos miegā, bet... Rovenai nez kāpēc likās, ka tas ir klusums pirms vētras. Viņa jau bija pieradusi pie purva skaņām un pēkšņi iestājās klusums, kas lika saausīties... Arī Minna bija sākusi satraukties.

-Minna? –Rovena nočukstēja. Likās, ka feja zina ko tādu par ko nezināja viņa.

-Atsien mani... –viņas lūdzošā balss bija baiļu pilna. Rovena ne mirkli nekavējās, jo likās, ka no tā atkarīga fejas dzīvība. Viņa izvilka dunci, ko bija atsavinājusi Menfam. Veikli pārgriezusi virves, viņa atkāpās. Meitene gribēja bāzt dunci atpakaļ zeķē, taču Minna pastiepa roku pēc tā.

-Dod šurp, es ar to apieties protu daudz labāk, -viņa teica un kad Rovena vilcinājās, iekliedzās: -Sasodīts, dod šurp, ja gribi izdzīvot!

Ar drebošu roku viņa pasniedza dunci fejai, bet jau nākamajā mirklī to nožēloja, jo Minna lēca uz priekšu un cirta ar to meitenei. Iekliegusies Rovena atsprāga atpakaļ, taču ne pietiekami ātri. Duncis sāpīgi iegriezās rokā. Rovena nejuta sāpes, taču redzēja kā pa roku lejup tek asinis. Viņa bija tik nogurusi... nogurusi no šīs vietas, no ceļa, no... nodevības. Ja viņa izdzīvos, nekad... nekad vairs neuzticēsies! Nevienam.

Minna uzvaroši iesmējās. Viņas smiekli skanēja kā pirmsnāves zvani, Rovena zināja, ka nespēs izvairīties no veiklās fejas ātrajām kustībām. Viņai neatlika nekas cits kā tikai mirt, vai arī... nogalināt pašai. Šī doma izšāvās cauri meitenes prātam kā zibens, viņa juta, ka mute izkalst. Mirt vai nogalināt, lai dzīvotu? Rovena juta, kā sasprings viņas ķermenis cīņai uz dzīvību un nāvi.

-Ak, tu muļķa meitene! Tev nemūžam neizdzīvot šai bīstamajā zemē! –Minna ņirdzīgi teica mētājot nazi rokā.

Minna atkal leca uz priekšu un šoreiz duncis ieurbās Rovenas plecā. Meitene sāpēs iekliedzās un sabruka uz ceļiem. Ko gan viņa mānīja? Nekad viņai nepietiktu spēka izvairīties no šīs lunkanās nāves dievietes. Acīmredzot viņa nebija Minnas pirmais upuris. Tik veikli duncis bija ķēris meitenes roku, ka viņa nespēja to pakustināt. Rovena juta, kā siltās asinis plūst lejup pa roku.

Minna soli atkāpās un satvēra Rovenas galvu, aiz matiem pavilkusi to atpakaļ, viņa triumfā pasmaidīja.

-Tu esi vāja, savādā meitene! Vājajiem nav vietas šai pasaulē, taču, ja tu lūgsies... –Minna strauji izrāva dunci no meitenes pleca un Rovena sāpēs iekliedzās. Viņa būtu sabrukusi pie zemes, ja Minna atkal nebūtu parāvusi viņas galvu atpakaļ.

-Lūdzies un es tevi nenogalināšu... –viņa ņirdzīgi šņāca. Rovena sāpēs elsoja, likās, ka roku plosa tūkstošiem adatu. Minna atlieca viņas galvu vēl vairāk un piegrūda aso asmeni meitenei pie kakla.

-Lūdzies... –viņa pavēlēja.

-Nemūžam! –Rovena iekliedzās un iespļāva Minnai tieši sejā. Minna dusmās ierēcās un, pacēlusi dunci, trieca to lejup...