-Un ko mēs tagad darīsim? –jautāja kāda feja un dusmīgi noplivināja spārnus.

-Es saku, ka viņu vajag paturēt šeit, -kāda cita feja nodārdināja, ka pat puķes nodrebinājās.

-Un ļaut, lai Dūmakainā zeme iet bojā tavas muļķības pēc? – stingri teica pretī sēdošā feja un viegli noliecās uz priekšu.

-Tu gribi mūs visus pazudināt! Kopš atgriezies no Demzemes esi kļuvusi par ienaidnieci pati sev un citiem. Tas ir Filo dēļ, vai ne, Vallij? –otra feja nepalika atbildi parādā.

-Nejauc šeit Filo, Sīra! –par Valliju nosauktā draudīgi teica. –Tu pati alksti pēc viņa un tāpēc visu laiku brūc man virsū!

-Klusumu! –nobļāvās feja, kas stāvēja blakus lielam tronim, kurā sēdēja feju karaliene. Visas fejas acumirklī nolaida galvas un paraudzījās uz karalieni.

-Esam nonākušas sarežģītā situācijā. Mums jāpieņem smags lēmums, no kura būs atkarīgs visas mūsu zemes nākotne un ne tikai... jūs labi zināt, par ko es runāju, -karaliene rāmi noteica. Viņas balsī skanēja nogurums.

-Finna, tu labi saproti, ka tas nebija paredzēts. Neviens pat iedomāties nevarēja, ka viss varētu tā izvērsties, -Vallija vērsās pie karalienes, veltījusi Sīrai pēdējo naidpilno skatienu.

-To paredzēt nevarēja neviens, -Sīra dusmīgi pagriezās pret Valliju. Viņas acis meta zibeņus. Gaiss starp abām burtiski dzirkstīja.

-Nomierinieties! Mums tagad ir daudz lielākas problēmas, bet jūs plēšaties kā mazi bērni! Mums jāizlemj, ko darīt, -karaliene dusmīgi noskaldīja.

-Man nešķiet, ka šī meitene varētu būt Glābēja, bet likteni var mainīt... –ierunājās feja, kas stāvēja blakus Vallijai.

-Likteni mainīt var tikai tas, kurš ar visu sirdi tic, ka spēj to izdarīt. Nepieciešams milzu spēks, lai spētu kaut ko mainīt. Mēs centāmies to izdarīt un tagad jāsamierinās ar sekām. Bez tam šī nav tā situācija. Vai nu viņa ir Izredzētā, vai nav. Tikai Izredzētā spēj glābt mūsu zemi, -karaliene noteica, smagi nopūzdamās.

-Vai arī iznīcināt to, -iejaucās kāda cita feja ar sarkaniem matiem un citas fejas viņai tūdaļ piebalsoja, mādamas ar galvām.

-Jā, ja nu Glābēja ir tā otrā? –iesaucās feja ar zeltaini zaļiem matiem un uzrautu degunu.

-Bet meitene taču teica, ka viņas māsas šeit nav. Tad jau viss ir kārtībā, vai ne? Vienkārši izliksimies, ka tās otras nemaz nav...Ja jau šeit ir nokļuvusi tā Liāna un kopā ar grāmatu... Tā nevar būt sakritība,–noteica kāda feja, bet pēc tam pēkšņi apklusa. Likās, ka pēc saviem neapdomātajiem vārdiem viņa pēkšņi saraujas divreiz mazāka. Zālē bija iestājies apdullinošs klusums.

-Es ļoti atvainojos... –viņa nomurmināja un pakāpās soli atpakaļ, bet feju karalienes acis samiedzās šauras jo šauras. Viņa pacēla roku, lai nelaimīgo apklusinātu.

-Tu piedāvā izlikties, ka šī meitene ir Glābēja? Un iespējams, ka tieši viņa arī ir glābēja. Un aizmirst to otro, kuras šeit nemaz nav? –viņa lēnām jautāja, apdomādama katru vārdu.

-Nē, es atvainojos. Es tā nedomāju. Tas bija tik muļķīgi no manas puses...

-Apklusti! Tūliņ pat saki, ko domā vai likšu tev noraut spārnus! –karaliene nokliedzās, un feja sāka drebēt bailēs.

-Tās...tās otras taču šeit nemaz... nemaz nav. Par viņas esamību zinām tikai mēs...Dūmakainajai zeme būs daudz labāk, ja visi domās, ka Glābēja ir klāt. Lāsts ir zudis, jo... jo otras meitenes šeit nav... –feja bailīgi nopīkstēja. Karaliene, saraukusi pieri, raudzījās viņā. Visas fejas ar milzīgu sašutumu raudzījās zaimotājā. Sākās klusa sačukstēšanās. Karaliene piecēlās un zālē iestājās klusums.

-Ļoti labi! Vismaz vienai no jums ir gana daudz saprāta. Tieši tā mēs arī darīsim. Dūmakainās zemes labā. Rīt no rīta atvediet man meiteni. Izvelciet viņu no bedres un parūpējieties, lai viņai nekā netrūktu.

-Jūsu majestāte, cik gan cēlsirdīga rīcība. Iemest bedrē to, kurai lemts glābt mūsu zemi, –ierunājās feja, kas iepriekš sarunā nebija piedalījusies. Viņa iznāca no tumšā stūra, kurā bija atradusies visu laiku. Feju rinda pašķīrās, lai palaistu feju cauri. Sākās satraukta sačukstēšanās. Iznākusi priekšā viņa nepaklanījās, kā to bija ierasts darīt karalienes priekšā. Pārējās fejas, izņemot Valliju, noskatījās uz viņu ar nicinājumu un acīmredzamu nepatiku. Taču šai jaunajai un skaistajai fejai tas bija pilnīgi vienaldzīgi. Rāmi viņa stāvēja karalienes priekšā. Viņas seja bija domīga. Viņai bija dzidri zilas acis un gaišzili mati, kas bija sapīti stingrā bizē. Šai fejai, atšķirībā no citām fejām, nebija spārnu. Viņas apģērbs bija no ļoti izturīga, zaļa auduma. Atšķirībā no citām, viņai kājās bija pusgaras bikses un kājās ādas aukliņu kurpes. Aiz platās jostas bija mazs, bet ass duncis.

-Minna... –feju karaliene izdvesa un lēnam piecēlās no krēsla. Viņas acīs bija pārsteigums, ko spēji nomainīja dusmas un tad sejai pārklājās vienaldzības maska. Liekas, ka Minna kaut ko tādu jau bija gaidījusi, jo sāji pasmaidīja.

-Es jūs ilgi neaizkavēšu. Vēlos tikai nedaudz aprunāties... vienatnē, -viņa teica.

-Minna, tu neesi šai pilī gaidīta. Tu to zini. Es nezinu, kas tevi ielaida, bet es dodu tev iespēju runāt šeit un tagad, vai arī... –karaliene salti iesāka, bet Minnas greizais smaids lika viņai apklust.

- Jūsu majestāte, jūs taču nevēlaties, lai svešas ausis dzird man domātos apvainojumus? Šīs nevainīgās būtnes nedrīkst pakļaut tādam riskam. Nevajadzētu piesārņot viņu prātu ar gružiem. Lai gan... lai jau visi reiz izdzird, kā karaliene izturas pret savu...

-Visi ārā! –karaliene nokliedzās, apturēdama Minnas vārdu plūdus. Visas fejas acumirklī izsteidzās no zāles, atstādamas tikai Minnu, karalieni un viņas kalponi.

-Piedod, Fiona, bet es vēlos runāt ar šo... ar šo būtni vienatnē, -viņa noteica, paskatījusies uz feju sev līdzās. Saņēmusi no viņas nosodījuma pilnu skatienu un Minnas muļķīgu smaidu, karaliene smagi nopūtās.

-Es pagaidīšu ārpusē, -Fiona teica un, iešņākusi Minnai sejā ”Ja tu viņai ko nodarīsi...”, pameta zāli.

-Runā, tu nepateicīgā, -karaliene nošņācās.

-Un kur tad apskāviens, sagaidot savu visumīļo meitu? –Minna noprasīja.

-Tu man vairs neesi meita! –karaliene nokliedzās, pielekdama kājās.

-Manī plūst tavas samaitātās asinis. Kā tu vari apgalvot, ka neesmu tava meita? –Minna sarkastiski jautāja.

-Aizveries, nolādētā! Tev paveicies, ka esmu atņēmusi tev spārnus nevis dzīvību. Tu to būtu pelnījusi! Es apžēloju tevi, jo biji mana meita, bet tu ierodies šeit un met man sejā savus apvainojumus...

-Labi, lai jau tas paliek citai reizei. Esmu šeit cita iemesla dēļ... –Minnas seja kļuva nopietna, un viņa cieši paraudzījās mātē.

-Es zinu... es zinu, kādēļ tu esi šeit... Pazūdi! Pazūdi, kamēr neesmu likusi tevi iemest cietumā! –karalienes seja vienā mirklī nobālēja, un viņas lūpas sāka raustīties.

-Es to dabūju vienreiz un dabūšu arī otrreiz, un tik daudz reižu, cik vajadzēs. Tu neapturēsi mani. Mani mērķi ir daudz augstāki un cēlāki arīdzan. Tāpēc nestāvi man ceļā. Tu vēlies apturēt to, kas nav tavos spēkos. Tam jau sen bija jānotiek, –Minna skarbi teica.

-Nē... –karaliene smagi elpodama teica. Viņas rokas krampjaini žņaudzīja milzīgā krēsla balstus.

-Jā, laiks ir pienācis. Kur ir Mondo grāmata? –viņa stingri jautāja.

-Nē, tu to nedabūsi... nemūžam. Sardze! SARDZE! –skaļā balsī karaliene iesaucās, un zālē acumirklī iesteidzās ducis kara tērpos tērptu feju. Pie viņu jostām karājās mirdzoši zobeni, kas vienā mirklī pavērsās pret Minnas kaklu.

-Aizvediet šo briesmoni prom no manām acīm! Iemetiet viņu pašā tumšākajā un dziļākajā bedrē! Atstājiet tur, kamēr tiks spriesta tiesa! Vediet prom! –karaliene nosēcās un skaļi noklepojās.

Minnai ap rokām un kaklu acumirklī tika apliktas ķēdes. Nepadevīgi viņa izslēja galvu.

-Es aiziešu ar to, pēc kā biju nākusi! Tu mani neapturēsi, -viņa klusi teica un, to dzirdot, karaliene nodrebinājās, zinot, kas tagad jādara. Viņa nedrīkstēja pieļaut, lai Minna iegūtu grāmatu. Viņa to nedrīkstēja pieļaut. Viņa darīs visu, lai to nepieļautu. Visu... pat ja tādēļ nāktos nogalināt savu meitu...