-Es? Kas es esmu? –Liāna apstulbusi raudzījās uz feju, kas mirdzošām acīm raudzījās viņai pretī.

-Tu esi .... Tu esi Izredzētā. Tu esi sūtīta, lai glābtu mūs. Sūtīta, lai iznīcinātu to ļaunumu, kas drīz piemeklēs mūsu zemi. Tu esi tā, ko mēs saucam par Piamora –seno mondu valodā tas nozīmē Glābēja, -feja steidzās paskaidrot. Liāna, kā dabūjusi ar vāli pa pieri, blenza uz viņu.

-Kā jūs to zināt? –viņa izstostīja pēc ilgām pārdomām. Feja sirsnīgi uzsmaidīja meitenei.

-Tev ir grāmata. Tā ir Mondo grāmata –tavs uzdevums sargāt to kā savu acuraugu. Tai piemīt milzu spēks, par kuru tev pagaidām nav brīv` uzzināt, bet reiz... –feja ieturēja dziļdomīgu pauzi un satraukti raudzījās meitenē.

 Liāna atrāva grāmatu sev no krūtīm un paraudzījās uz tās vāku. Tas bija no ādas, un tieši vidū bija dīvains gravējums un zem tā... likās, ka tas bija rubīnsarkana akmens atveidojums. Liāna nosprieda, ka tas noteikti bija kaut kāds amulets.

-Mana māte, kas patiesībā nemaz nav mana māte teica, ka mēs ar māsu nākam no Dūmakainās zemes, un šī grāmata esot mūsu mantojums... –Liāna spēji aprāvās, jo feja sagrāba viņas roku.

-Ko? Ir vēl viena meitene? –viņa panikā jautāja.

-Jā. Mana māsa Rovena, viņa... –Liāna atkal nepaguva pabeigt savu sakāmo, jo feja noelsās.

-Nē! Tas nevar būt! Vēl viena meitene! Nē! Tas ir lāsts! –viņa saķēra Liānu aiz pleciem un sakratīja.

-Kas? K...kas? Lāsts? –Liāna nekā nesaprata. Kas notika?

-Tu nesaproti! Tu nezini! –viņa kliedza. Pēkšņi feja strauji palaida meiteni vaļā, un Liāna atstreipuļoja dažus soļus atpakaļ. Kā noburta viņa raudzījās uz Liānu.

-Un kā lai mēs zinām? Ko lai mēs tagad darām? –viņa skumju pilnā balsī kādam jautāja, taču tā nebija Liāna.

-Pastāstiet man, kas ir noticis, -Liāna lūdza, un beidzot feja atkal paskatījās uz viņu.

-Vai tava māsa ir šeit? –viņa jautāja.

-Nē. Es šeit ierados viena, tā bija nejaušība. Viņa noteikti domā, ka es noslīku, -Liānai aizžņaudzās kakls, domājot par māsu, kas viņu tagad noteikti apraud.

-Nē? –feja pārjautāja un izskatījās acīmredzami iepriecināta.

-Jā, tas ir pilnīgi droši. Rovena nekad nelektu man pakaļ, viņai ir bail no ūdens... man šķiet.

-Man jāaprunājas ar padomi. Tad es tev pastāstīšu, un tu dosies tālāk, ja tā tiks nolemts, ja ne... –viņa apklusa un iestājās draudīgs klusums.

-Kas tad būs? –Liāna nobijusies jautāja. Feja neatbildēja, bet kaut ko izvilka no sava mirgojošā tērpā. Kad viņa atvēra roku un pastiepa roku uz Liānas pusi, meitene nespēja nociesties neparaudzījusies, ko feja tur savā rokā. Tie bija putekļi. Putekļi, kas mirgoja dažnedažādās krāsās un no tiem cēlās dīvaini spocīga, bet vilinoša migliņa. Negaidīti feja iepūta putekļus Liānai tieši sejā. Meitene nošķaudījās sajūtot tos viļņojamies savā degunā. Viņu pārņēma pilnīgs miers. Viss apkārt izplūda un meitenes acis pašas no sevis aizkrita ciet. Pēc mirkļa viņa jau gulēja dziļā miegā.

Feja drūmi nogrozīja galvu. Lēnam viņa noglāstīja meitenes gludo vaigu.

-Diez vai nākamreiz tu pamodīsies skaistā vietā... diez vai, mans bērns, -viņa sāpīgi nočukstēja.

Rovena vairs nedusmojās, viņa vairs nelādējās un neķengāja Neko visiem sliktajiem vārdiem, ko vien varēja iedomāties. Viņa truli blenza uz viņa apmetņa malu un sekoja tam. Viņa vairs tikko vilka kājas, bet Neiko neuzrunāja. Viņš plašiem soļiem gāja uz priekšu. Meitene bija izsmēlusi visus spēkus cenzdamās no viņa neatpalikt, bet nu... viņa vairs nespēja. Kājas bija kā baļķi un sāpēja. Rokas likās kā no svina, un mugura arvien vairāk liecās uz priekšu. Meitene likās, ka viņa tūdaļ pat nokritīs, ja neapstāsies.

Spēji apstājusies, viņa paraudzījās uz Neiko, kas turpināja virzīties uz priekšu.

-Ei... –vāri izdvesusi viņa nokrita uz ceļiem. Neiko pat nepagriezās. Viņš turpināja ceļu.

-Ei! –viņa uzsauca jau skaļāk, bet viņš jau bija nozudis tumšajā mežā.

-Lai velns tevi parautu... -viņa klusi nočukstēja un atlaidās vēsajās sūnās. Aptaustījusi savu pieri, viņa sajuta, ka pušums ir gandrīz sadzijis. Neiko atnestās zālītes bija to paveikušas viens divi. Arī pelde bija daudz palīdzējusi, bet bija noiets tik daudz...

Rovena jau sāka domāt, ka šim mežam nav ne gala, ne malas. Tas bija kaut kas neiedomājams! Viņa bija palikusi viena. Neiko bija viņu pametis... Neiko

Neiko auļo sniegbalta zirga mugurā... Liāna smējas viņai tieši sejā un saka: „Tāds ir liktenis!”... pūķis atpletis savu milzīgo rīkli pūlas viņu aprīt, bet no tās izlec

kaut kas tumšs un biedējošs, un pūlas viņu noslīcināt...viņa pati lido pa gaisu un priekšā nez no kurienes izaug žogs, zem tā noasiņo kāds dzīvnieks...tas paceļ acis pret viņu un kliedz: ”Tu vēlējies mani nogalināt!”

-Nē! Es nevelējos tevi nogalināt! Nē! –Rovena iekliedzās un sāka mežonīgi raustīties, jo kaut kas bija viņu sagrābis.

-Taču tev tas gandrīz izdevās, -Neiko izmocīja cieši satverdams viņas rokas, kas bija cieši aptvērušas viņa kaklu un žņaudza. Viņa atvēra acis un panikā raudzījās uz Neiko.

-Tas bija tikai ļauns murgs. Nebaidies, viss jau ir garām, -viņš mierinoši noglāstīja viņas vaigu. Uz viņas pieres bija izspiedušās sviedru lāsītes. Rovenas acis mežonīgi šaudījās apkārt un likās, ka viņa vēl aizvien ir sapņa varā.

-Tu apgūlies uz Piarrafas. Tās vienmēr izraisa dažādus murgus tiem, kas aizmieg to tuvumā. Nekas no tā, ko redzēji nebija patiesība. Tās rada tikai ilūziju. Jūs savā zemē taču redzat murgus?

-Nē! –Rovena papurināja galvu. -Tie nebija tikai murgi.

-Bija gan. Piarrafas nekad neparāda kaut ko, kas patiesībā noticis vai notiks, -Neiko stingri noteica, būdams pilnīgi pārliecināts par saviem vārdiem.

-Tu tā domā, -meitene čukstēja. –Tas, ko redzēju es, ir patiesībā noticis... –viņa ieķērās Neiko kreklā. Neiko saudzīgi pievilka viņu sev klāt.

-Nebaidies. Tas nekad vairs neatkārtosies. Es tevi pasargāšu. Pastāsti man, ko tu redzēji, -viņš maigi teica. Rovena pēkšņi sastinga. Viņa izrāvās no Neiko rokām un pielēca kājās.

-Tu mani pasargāsi? Man smiekli nāk! –viņa augošās dusmās iesaucās. Neiko, kas jau bija nospriedis, ka dažkārt viņai nav nekādas vainas, kārtējo reizi pārliecinājās, ka Rovena tomēr ir un paliek kā skabarga pakaļā. Viņa taču vienkārši negribēja uzturēt starp viņiem draudzīgas attiecības!

-Un es jau sāku cerēt, ka mēs varētu sadraudzēties, -viņš, muļķīgi smaidīdams, novilka.

-Nemūžam, tu iedomīgais pūsli, –Rovena izsmējīgi novilka. –Man nav vajadzīga tava draudzība, man neviens nav vajadzīgs.

-Njā, kad tu raustījies murgos, tev patiesi neviens nebija vajadzīgs, -viņš piecēlās kājās un spēra soli viņai tuvāk. Rovena instinktīvi atkāpās un nikni blenza uz viņu.

-Laikam vajadzēja atļaut tev murgot, -viņš noteica.

-Tu esi sasodīts, izlutināts mērglis, kam māmiņa devusi visu, ko vien palūdzi! Ko tu zini par murgiem? –Rovena kliedza viņam tieši sejā.

Neiko seja vienā mirklī apmācās. Viņa skatiens kļuva auksts kā ledus, nē, vēl aukstāks. Muskuļi viņa sejā saspringa un viņš cieši sakoda zobus. Viss viņa augums saspringa. Rovena redzēja vēnu viņam kaklā spēcīgi pulsējam.

-Ak, tad esmu trāpījusi īstajā vietā? –viņa izsmējīgi novilka. –Ko tad viņa izdarīja? Nenopirka tev konfekti, aizliedza satikties ar draugiem, nopēra... –meitene spēji apklusa, jo Neiko sagrāba viņu aiz rokām un aizlauza tās aiz muguras, lai meitene nepagūtu viņam iesist, kad viņš to piespieda pie koka. Rovena pārsteigumā iekliedzās. Viņa sajuta asas sāpes rokās.

-Nekad! Vai dzirdi? Nekad vairs nepiemini manu māti! –viņš draudīgi šņāca, pieliecies viņai cieši klāt. Rovena redzēja kā viņa acis dusmās dzirkstij. Viņa juta spēcīgo augumu sev cieši klāt. Viņa rokas bija apņēmušas viņas ķermeni un, meitene ne mirkli nešaubījās, ka tās varētu pārlauzt viņu uz pusēm. Mirkli viņai likās, ka viņš tūdaļ sitīs, bet Neiko to nedarīja. Viņš tikai nikni skatījās viņā.

-Labi... –Rovena klusi nočukstēja, gaidīdama, ka viņš to palaidīs, taču Neiko tvēriens neatslāba. Viņš tikai raudzījās viņā kā milzu plēsoņa. Rovena atkal juta, ka dusmas aug augumā.

-Laid mani, -viņa nepacietīgi teica un nikni paraudzījās viņam tieši acīs. Tas, ko viņa tur ieraudzīja... Rovena gandrīz noelsās. Viņa acīs bija viss, tikai ne dusmas. Tajās atspoguļojās skumjas, ciešanas un... sāpes. Viņa smaragdzaļās acis bija pilnas skumju un ciešanu. Rovena juta, ka viņas sirdī iedur kā ar nazi. Neiko cieta, bet viņa... viņa pastiprināja šīs ciešanas. Viņa darīja viņam pāri... Ja vien viņas rokas nebūtu aizlauztas aiz muguras, Rovena nespētu sevi atturēt un apskautu viņu.

-Neiko... –viņa nočukstēja, -kas noticis?

Neiko palūkojās viņā un Rovena apjuka. Viņa acīs nemanīja neko no tā, ko viņa bija redzējusi pirmīt. Tajās vīdēja tikai... naids? Jā, tas bija naids un nicinājums un vēl kaut kas. Kaut kas tumšs un biedējošs. Vai Rovenai bija tikai izlicies? Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka redzējusi tur skumjas, bet tagad...

-Ja tu turpināsi uz mani tā skatīties, es izdarīšu ko tādu, ko pēc tam nožēlošu, -viņš izsmējīgi teica un velnišķīgi pasmaidīja. Rovena bija apjukusi, viņai bija neizprotams šis puisis. Vienu mirkli viņa seju izķēmo dusmas, nākamajā viņš ieslīgs skumju biezokņos, bet tagad... viņš smaida kā puišelis. Viņš vienmēr atrada veidu kā viņu sadusmot. Kāpēc viņam vienmēr visu vajadzēja sabojāt?

-Tad atlaid mani, -viņa nošņācās. Neiko pasmaidīja vēl apburošāk nekā iepriekš un Rovena juta, ka viņas sirds dīvaini salecas.

-Cik vilinoša doma, -viņš maigi teica, bet nepakustējās. Rovena atkal paraudzījās viņam acīs un nobijās. Tās dīvaini un spokaini mirdzēja. Likās, ka tajās atspoguļojas kāda tumši zaļa atvara dzīles. Nekad Rovena nebija izjutusi tādas bailes kā šobrīd. Ne jau no Neiko viņa nobijās, nē, viņa nobijās no sevis. Viņas kājas sāka nodevīgi trīcēt. Sirds sāka sisties straujāk. Neviens vēl nekad nebija izraisījis viņā šādas sajūtas. Pirmo reizi dzīvē viņa bija tik ļoti nobijusies no tā, ka nespēja kontrolēt notiekošo. Viņa nespēja kontrolēt sevi. Šī sajūta viņai nemaz nepatika.

Neiko samulsa. Rovenas acīs atspoguļojās niknums... daudz niknuma, spīts un... vai tās bija bailes? Puisis galīgi apmulsa. Vai Rovena juta bailes? Vai tas maz bija iespējams? Kas gan bija spējis izbiedēt šo drosmīgo un nepakļāvīgo būtni? Nē, viņš tas pavisam noteikti nebija. Pret viņu meitene juta tikai naidu un nicinājumu. Un kā lai nejustu? Viņš taču bija briesmonis. Viņš bija piesējis viņu pie koka kā dzīvnieku, bija izsmējis, kaitinājis un ņirgājies par viņu. Kā gan viņa spētu neizjust naidu? Nē, draudzība starp viņiem nebija iespējama. Tas bija jāizmet no prāta. Viņa to nepavisam negribēja. Par to viņš bija pārliecinājies. Labi, ko tad viņa gribēja? Jā, protams, pavadoni. Tikai pavadoni. Viņa alka tikt no viņa vaļā, bet nespēja to, jo nezināja neko par vietu, kur atrodas. Taču, ko gribēja viņš pats? Rovena bija atslēga, viņai piederēja kas tāds, ko Neiko izmisīgi vēlējās iegūt. Vai viņa pati to maz zināja? Tā noteikti bija pie viņas māsas. Neiko bija jāatrod šo meiteni un tad... Tad arī viņš pats beidzot kļūtu brīvs.

Strauji viņš palaida meiteni vaļā un atkāpās no viņas. Rovena nespēkā atslīga pret koku. Viņa nebija gaidījusi, ka kājas pavisam saļims. Acīmredzot tikai Neiko bija noturējis viņu stāvus. Dziļi ievilkusi elpu, viņa paraudzījās uz Neiko. Viņš neko neteica tikai domīgi viņu pētīja. Viņš izskatījās tik pievilcīgs...Ko? Pievilcīgs? Rovenai atkārās žoklis. Kā gan viņa spēja domāt kaut ko tādu? Viņa? Nē, tas bija... tas bija kaut kas neiedomājams!

Pamanījusi, ka Neiko saraucis uzacis skatoties uz viņu, meitene nošņācās:

-Ko lūri? Mums nav jāiet tālāk?

Neiko tikko apvaldīja smējienu par šo straujo garastāvokļa maiņu. Viņa bija vienkārši neatkārtojama. Apvaldījis smaidu un pagriezies, viņš turpināja ceļu. Smagi nopūtusies, piecēlās arī Rovena un atkal atsāka vilkties viņam pakaļ.