Mazliet uz priekšu. Tas bija par tālu. Patin domu atpakaļ. Un tagad vērosim sevi kā palēninātā filmā. Nedomājot par to, ka patiesībā viss ir nežēlīgi paātrināts, sasteigts un nepabeigts. Nevilksim līniju pa līnijai, sadalot visu kadros, vēlāk iespraudīsim reklāmas pauzes tais vietās, ko citi nesapratīs. Beigās sanāks tāda kārtīga amerikāņu filma, bet tas tāds tālejošāks sapnis, jo dokumentālo ar tik daudz reklāmas pauzēm neveido.

Te ir kaut kāda telpa ar sienām visneiedomājamākajās krāsu kombinācijās. Kaut kur zied puķes, un es neredzu nevienu stūri. Telpa ir piepildīta ar mēmiem cilvēkiem, kas pārliecināti viens otram ko stāsta un vēl jo pārliecinātāk izliekas, ka viens otru saprot. Žēl, ka nav skaņas – varētu pārliecināties, ka katrs runā citā valodā, kaut arī izturas tā, ka viens otru zinātu gadiem. Tagad apturēsim domu pavisam un atradīsim katrs sevi ...

Es sevi atradu tikai pašās beigās, kad palūkojās telpas vistukšākajā vietā – vidū. Arī es ko aizrautīgi stāstu, tikai mani „uzmanīgie” klausītāji nav tie, ko gribēju tur redzēt, bet gan tie, ko nekad neesmu pazinusi, un, ja redzētu uz ielas, – pat negribētu iepazīt. Apkārt kaudzēm izcilu oratoru, kas cenšas viens otru pārspēt daiļrunībā, lietojot aizvien skaļākus vārdus kopā ar toņa paaugstināšanos. Man nav ne jausmas, par ko es tai brīdī runāju, un, ja būtu, tad, iespējams, ka man nāktos sevi nogalināt kaut vai par to, cik skaisti es māku melot, jo citādi neviens taču neklausītos.

Jā, es esmu vidū, un, kaut gan apzinos, ka nevienam no apkārt esošajiem nav ne jausmas, par ko un kāpēc es stāstu, man patīk tur būt un izlikties, ka to nezinu un ka galvenā taču ir lokācija, nevis ideja vai mērķis, vai kaut kas tik absurdāls kā jēga tam visam. Es smaidu – tas laikam pasaka vairāk nekā visi mani teikumi kopā, pat ja katrā no tiem būtu sava daļa patiesības.

Pēkšņi tas pazūd kā filmas kadrs, kas izgaismots pārāk ilgi. Istabai vairs nav formas, un visas krāsas ir izbalējušas. Nav neviena cilvēka, toties ir atgriezusies skaņa. Un pašā vidū es – vēl joprojām ko aizrautīgi stāstot, un, kā izrādās, tad mans stāsts ir nevis apgarots vai filozofisks, bet gan vienkārši apraksts par telpu, kurā biju. Mana loma tai visā bija būt par informācijas punktu, jo tikai tādās lietās cilvēki klausās uzmanīgi, nepārtraucot un nediskutējot.

Kadrs pēc kadra skrēja tālāk, cilvēki nāca un gāja, tikai daiļrunīgie oratori palika savās vietās un turpināja klāstīt savas mūžvecās patiesības, beidzot teikumus ar to, ka viņi ir vienīgie, kas zina patiesību, bet es biju vienīgā, kas zināja, ka patiesību viņi neatrastu, pat tad, ja viņiem visiem izdotos par to vienoties.

Tagad ir laiks reklāmas pauzei. Tas ir tas brīdis, ko jums negribēsies nedz redzēt, nedz saprast. Kad mākslinieki un pastāvīgie izstādes dalībnieki iziet ārā no zāles, uzpīpē un kopīgi patur viens otram matus, ja nu palicis slikti. Citiem nav jāzina, ka patiesībā tie visi ir labi draugi un reizi nedēļā sastopas alus kausa dibenā. Un ka jau nākamajā rītā viņi apzinīgi atkal ieņem savas vietas jau iepriekš sarunātās tribīnēs un atsāk savu veco dziesmu pa jaunam. Un varbūt tikai ar mazliet mainītām lomām.

Šai brīdī, kad atsākās vecais stāsts ar kārtīgajām amerikāņu filmas cienīgajām beigām, es atļāvos pamosties. Pārdomāt, ka patiesībā viss ir vienkārši, un ne manos spēkos ir mainīt filmas scenāriju, tāpēc tagad pacietīgi atgriezīšos savā statista vietā.