Nākamajā rītā, kad Harijs ienāca parkā, Džila priecīgi metās viņam ap kaklu.

- Labrīt, Harij! Esmu tik priecīga tevi satikt! Šodien mēs ejam uz skeit-parku!

- Bet es neprotu skeitot, man pat dēļa nav, - samulsa Harijs.

- Vispār jau es arī neprotu. Toties Dens prot. Dēlis ir arī Smollam un Robertam, tā ka tu noteikti varēsi pamēģināt! – Džila nelikās mierā.

Harijs paskatījās uz viņu ar vieglu smaidu. Pou izskatījās tiešām uzjautrinoši, viņa priecājās kā mazs bērns par topošo izbraucienu ar dēļiem.

- Ko tu smaidi?! – ar tēlotu aizvainojumu, teica meitene. – Man šodien vienkārši labs noskaņojums, muļķītis tāds, neko tu nesaproti!

Viņa iedunkāja Poteru, it kā sodīdama par slikto uzvedību. Viņš sāka taisnoties, taču vēlāk viņi abi sāka smieties. Tajā brīdī Harijs sajuta Roberta nicinošo skatienu, kurš, ejot garām, tīšām viņam uzgrūdās un izmeta caur sakostiem zobiem: „Tavā vietā jābūt man, idiot!” Puisim acīmredzami skauda. Pou stingri paskatījās uz viņu.

- Un kas tas ir? – Džila nopietni pajautāja, norādot uz Potera iebukņīto vaigu.

- E..e.. Tas tā.. Nokritu.. Mājās.. – atbilde neizklausījās pārliecinoši, un, protams, meitene viņam nenoticēja. Savukārt naidpilnais Tompsona skatiens turpināja urbties Harijā.

- Tev tiešām neslikti sanāk šis triks! – Deniss uzmundrināja Hariju. – Taču dot, es parādīšu, kā to dara īstenībā.

Puisis T-kreklā, kas uzvilkts otrādi, paņēma savu dēli no Harija un sāka ripināt.

- Būtu labi, ja tu tādu no kāda aizņemtos un atkārtotu pēc manis! – viegli aizkaitināts iesaucās Dens.

Harijs paskatījās apkārt: Smolls šobrīd mēģināja jaunu triku, savukārt Roberts stāvēja, turot dēli rokās, un viltīgi smaidīja.

- Robert, iedosi man savu dēli? - iesāka Harijs, jau iepriekš zinot, kāda būs atbilde.

- Tu aizmirsi burvju vārdiņu, idiot!

Harijs ar grūtībām atturējās no Roberta lūguma izpildīšanas: izņemt zizli un pateikt veselus divus burvju vārdiņus: "Avada Kedavra!"

- Izbeidz, tu taču tāpat nevizinies. Iedod man dēli... Lūdzu! – Poters tomēr izspieda.

- Zini, rētnesi, es to nepirku, lai varētu aizdot tādiem pajoliņiem kā tu!! – Harijs jau bija gatavs mesties Robertam virsū, taču viņu apturēja Smolls, puisis ar drediem, uzliekot roku uz pleca.

- Aizmirsti viņu, ņem manu dēli un brauc pakaļ Denam, kamēr viņš tevi dusmu uzplūdā nav nogalinājis, - samierinošā tonī paziņoja Smolls.

Neteicis ne vārda, Harijs to paņēma no viņa.

Jau kļuva tumšāks. Pirmajai dienai Harijs vizinājās tīri tā neko, kas bija kalambola treniņu nopelns. Viņam klāt pieskrēja sajūsminātā Džila.

- Harij, mēs ar Robertu grasījāmies iet mājās. Nāksi? Savādāk Dens ar Smollu tevi nomocīs līdz nāvei, tici man!

- Labi, es eju, - pasmaidīja puisēns-kurš-izdzīvoja.

Viņi atvadījās no draugiem un aizgāja no parka. Gaisā virsmoja saspringts klusums, Harijs un Roberts klusēja, dusmojoties viens uz otru. Klusēšanu pārtrauca Džila.

- Varbūt pietiks pūsties vienam uz otru, kā bērni! Un vispār man rodas sajūta, ka es eju viena! – Un piebilda, - Jā, Harij, varbūt tu man atklāsi noslēpumu, kāpēc tev ir zilums uz vaiga?!

- Ē... e-e.. – Harijs sāka stostīties. – Es taču tev jau teicu...

- Kas, dūšas nepietiek pateikt, kas ar tevi notika? Baidies izskatīties pēc gļēvuļa?! – viņu strauji pātrauca Roberts.

- Ko tu par to zini??? – nobrīnījās Pou.

- Jā! Tas biju es! – viņš lepni atbildēja. – Zini, šis neveiksminieks pat nepretojās.

Jaunieši tieši tuvojās braucamās daļas vidum, taču, aizrauti ar sarunu, to nepamanīja. Roberts gāja trīs soļu attālumā pa priekšu, taču Džila apstājās, izdzirdot viņa pēdējos vārdus.

- Nespēju noticēt, ka tu piekāvi Hariju... Esmu pārliecināta, ka tu nebiji viens.

- Džil, nevajag. Es pats varu tikt galā ar savām problēmām, - iesāka Harijs, taču netika neviena sadzirdēts.

- Kāda starpība, biju es tur viens vai nē! Es neļaušu viņam tev tuvoties!! – nokaitināts par to, ka viņa aizstāv Hariju, Roberts strauji pagriezās un grasījās aiziet. Taču viņš nepamanīja mašīnu, kas tikko izbrauca no ceļa pagrieziena.

Sekojošās darbības notika ļoti ātri. Harijs, saprasdams, ka mašīna tūlīt notrieks Robertu, instikstīvi metās viņa virzienā, lai viņu izglābtu, pagrūžot malā no automašīnas ceļa. Pats gan viņš nepaspēja pamukt malā, un automašīna nepaspēja nobremzēt... Puisis sajuta stipru triecienu un pilnīgu tumsu visapkārt. Redzot visu notiekošo, Džilai šausmās mutei priekšā piešāvās rokas. Bet Roberts, joprojām guļot uz zemes tur, kur viņu nogrūda Harijs, ar plati atvērtām, neticīgām acīm skatījās, kā cilvēks, kurš tikko izglāba viņam dzīvību un kuru vēl pirms mirkļa viņš ienīda, lēnām norāpo no mašīnas pārsega, un asins peļķe pletās arvien platāka uz pelēkā asfalta.

Autovadītājs panikā izlēca no mašīnas un sāka spaidīt telefonā ātrās palīdzības numuru. Džila nomētās ceļos blakus drauga ķermenim un paņēma viņa roku.

- Harij, tikai nemirsti. Viss būs labi. Nemirsti... – šņukstēja meitene.

Roberts, savukārt, turpināja gulēt un mēmi vērot notikušo. Viņam būtu gribējies iekrist zemē, nomirt, izdarīt pilnīgi jebko, lai tikai tiktu prom no šejienes. Kāds gan viņš ir muļķis! Viņa dēļ, viņa stulbās greizsirdības dēļ mirst cilvēks, bet viņš tikai gribēja kā labāk. Labāk priekš sevis... Viņš atrada sevī spēkus piecelties, pienāca klāt Harijam, taču patālāk no Džilas. Viņa paskatījās uz viņu saraudātām acīm uz aizgriezās. Roberts saprata, ka tagad labāk paklusēt, un no tā skatiena viņam vēl vairāk sagribējās izgaist. Piebrauca ātrā palīdzība, Hariju pārlika uz nestuvēm un ienesa mašīnā. Meitene arī grībēja iekāpt mašīnā, lai brauktu uz slimnīcu kopā ar Hariju, taču ārsts viņu izstūma un aizcirta durvis. Mašīna aizbrauca. Apkārt jau bija parādījies milzīgs pūlis. Beidzot Pou pagriezās pret Robertu. Viņa joprojām raudāja, piesedzot seju ar plaukstām. Tad viņa iešņukstējās un piespieda seju zēna plecam. Tad viņš saprata: viņa viņu ne par ko nevaino. Viņam kļuva vieglāk, un puisis mierinoši viņu apskāva, piesardzīgi glāstīdams muguru.

- Viss būs labi, Džil. Viss būs labi... -, šķiet, viņš arī pats sevi par to centās pārliecināt.

Savukārt pūlis ap šo laiku sāka palikt aizvien retāks..