No rīta Harijs pamodās pacilātā noskaņojumā. Dērsliji vēl gulēja. Viņš ātri apģērbās, paņēma vientiešu naudu (pēc Gringotu bankas apmeklējuma viņam tāda vienmēr bija līdzi) un devās uz autoostu, uz Londonu. Pilsēta jau bija kājās. Šajā agrajā stundā cilvēki steidzās uz darbu un savās darīšanās. Veikali tika slēgti vaļā, mašīnas rūca... Harijs pirmoreiz dzīvē nolēma tērēt naudu, ko viņam atstāja vecāki, pats savam priekam. Ne mantijai, ne mācību grāmatām vai slotai, bet vientiešu drēbēm, kurās viņš varētu iepatikties Džilai. Nākošās pusstundas laikā Harijs Poters fenomenāli izmainījās: viņa drēbes, apavi un pat frizūra. Apmierināts ar sevi, viņš devās atpakaļ uz autoostu, vērojot savu atspulgu veikalu vitrīnās. Kad viņš paskatījās augšup, ar lielām grūtībām piespiezdams sevi novērsties no sevis apbrīnošanas, viņa skatiens apstājās uz izkārtnes „Kontaktlēcas". Trāpīts, lūk, kā viņam trūkst! Cilvēki bieži neievēro viņa acu krāsu briļļu dēļ, bet viņam taču ir tik skaistas, koši zaļas acis... viņa mātes acis. Veikalā Harijs visai ātri izvēlējās vajadzīgās lēcas. Ejot ārā no veikala, viņš uz mirkli aizdomājās, izvilka brilles no kabatas un ar neapņēmīgu kustību izmeta atkritumu tvertnē to, kas ilgstošā laika posmā bija kļuvis par viņa raksturīgāko iezīmi, neatņemamo izskata daļu, lai arī izrādījās aizvietojams.

Harijs Poters gulēja savā gultā, otrā stāva istabā, Dzīvžogu ielā 4. Gaisma no ielas laternas apspīdēja viņa seju. Viņš aplaizīja lūpas un sajuta sāļu asiņu garšu, tad noslaucīja muti ar roku un arī tā kļuva slapja. Puisis saviebās: vaigi un lūpas dega sāpēs. Taču viņš nepievērsa tam uzmanību, Harijs jau bija pieradis pie sāpēm. Pie tam viņš taču visu šo dienu pavadīja ar Džilu! Meitene iepazīstināja viņu ar saviem draugiem, kuri viņu pieņēma kā „savējo", it kā pazītu jau veselu mūžību, un Pou viņu iedrošināja ar savu apburošo smaidu. Tikai viens cilvēks negribēja pieņemt jauniņo savā kompānijā - Roberts Tompsons. Viņš nepārtraukti centās izprovocēt Hariju un visu laiku viņu ķircināja. Tas nebija Drako Malfoja ledainais izsmiekls, drīzāk vienkārši vēlme apstrīdēt visu viņa teikto - Zaharija Smita tieksme. Roberts gribēja izcelties Džilas priekšā, pierādīt, ka viņš ir daudz labāks par viņas jauno draudziņu. Kā vēlāk noskaidroja Poters, viņi agrāk esot bijuši kopā, taču Tompsons joprojām cenšas atgūt meiteni. Bet Harijs nostājies viņam ceļā. Ar to viss arī izskaidrojams.

Tieši tāpēc Harijs arī tika pie sadauzītas sejas un pārsistas lūpas. Kad viņš gāja mājās, Roberts ar diviem saviem drauģeļiem panāca viņu un sāka taurēt par viņa mūžīgo un nemirstīgo mīlu pret Džilu, par to, ka Harijs viņiem tikai traucējot un, lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku jēgu, ar saviem draudziņiem - ambāļiem pāris reizes iesita jaunajam burvim. Taču Harijs neiesaistījās kautiņā, turklāt pārspēks nebija viņa pusē. Kā arī - dot pretī savas jaunās draudzenes bijušajam puisim, kā likās Harijam, būtu necieņas izrādīšana pret meiteni, it īpaši viņu pirmajā kopā pavadītajā dienā.

Šis notikums tik un tā nesabojāja vakaru. Harijs jutās tik labi un viegli, ka, ja viņa priekšā tagad parādītos atprātotājs, viņš tiktu ar viņu galā pat bez zižļa. Klauvējiens pie aizvērtā loga pārtrauca viņa prātojumus, taču nepatrieca smaidu no viņa sejas, tieši pretēji, Harijs nopriecājās vēl vairāk, kad atvēra logu, lai ielaistu Pumpu, un saprata, ka vēstule ir no Rona.

- Nu tu dod, ātrgaitas zvērs! - patiesi nobrīnījās puisis. Viņš taču nosūtīja savus ķeburus draugam tikai vakar vakarā. Mazāk par diennakti nogādei!

Pa to laiku Pumpa nepacietīgi klabināja knābi, gaidot no šī bezkaunīgā puišeļa ar izspūrušiem matiem un briesmīgo rētu pierē vismaz kaut kādu gardumu par savu ellīgi smago lidojumu.

- Pat man spalvas kārtīgāk sakārtotas - domāja Pumpa, šķielējot uz Poteru ar nicinošu skatienu, ja vien tā vispār notiek ar putniem. - Un vēl smejas par mani.. Stop! Varbūt tas nemaz nav viņš! Tam pirmajam it kā brilles bija... Un tāds pieklājīgs, viesmīlīgs... Bet šis...

- Ko lai tev tādu iedod.. norīt.. Ā, šeit būs! - Harijs pastiepa pūcei kaut ko līdzīgu baltmaizes gabalam, ko atrada uz galda. Bet, kad viņš saprata TO, bija jau par vēlu.

- Atdod, Pumpa! Tā taču ir dzēšgumija! - pūce jau bija norijusi gabalu un rīstoties centās to iestumt dziļāk, jo tas iesprūda rīklē. Neskaitāmi Harija mēģinājumi izdabūt dzēšgumiju neko nelīdzēja, tā tik un tā iekļuva maziņajā vēderā, un tagad Pumpa sēdēja ar nevainīgu sejas izteiksmi.

- Nu un ***** viņu! Tā pat nav mana. Galvenais ātrāk atbildēt Ronam, lai viņa nenosprāgtu manā istabā, - tas bija patiešām prātīgs lēmums.

Vēstulē Rons jautāja, vai Harijam viss kārtībā, vai tiešām viņš pats rakstīja, ka VĒLAS palikt pie Dērslijiem, un, vai viņš to gadījumā nerakstīja Pavēlum lāsta ietekmē. Vēl viņš dzīvespriecīgi paziņoja, ka Hermione jau ir pie viņa, un viņi jau ir izdomājuši, ko uzdāvināt Harijam drīzajā dzimšanas dienā. Par to, ko rakstīt atbildē, Harijs ne mirkli neaizdomājās.

Sveiks, Ron!

Ar mani viss kārtībā, neuztraucies! Vienkārši šajā vasarā mana dzīve ir krasi izmainījusies - esmu kļuvis par tolkīnistu (pajautā Hermijai, viņa tev paskaidros, kas tas ir)!! No tā brīža mani vairs nesauc par Hariju, bet gan par Gil-Geladu Undomielu! Starp citu arī manam uzticamajam zobenam ir savs vārds - Dižais un Nemirstīgais Pavēlnieks pār ļaunajām dvēselēm. Ceru, ka jūs sapratīsiet mani un manu aicinājumu aizsargāt nevainīgos, kā cilvēkus, tā arī rūķus un augstos elfus. Es - izredzētais medžajs, t.i. džedajs. Labi, man laiks skriet cīnīties ar ļaunumu (ja nu vēl nokavēju).

Sveicieni visiem, ceru, ka neviens neslimo.

Patiesi Jūsu, Gil-Gelads Undomiels.

Pārlasot vēstuli vairākas reizes Harijs saviebās no stulbuma, kas to piepildīja. Tad viņš nogrūda Pumpu (kopā ar pie kājas piesieto pergamentu) no palodzes tieši caur atvērto logu, kuru neaizverot, Harijs Poters aizmiga.