Bija parasta, garlaicīga vasaras diena. Harijs nesen pabeidza piekto mācību gadu burvju un raganu arodskolā Cūkkārpā. Siriusa nāves sagrauts, Harijs visu laiku pavadīja parkā, sēdēdams uz soliņa un pētīdams garāmgājējus. Jau kuro reizi viņš pievērsa uzmanību simpātiskai meitenei, kura izklaidējās jautru jauniešu kompānijā. Viņa bija ģērbusies džīnās, krekliņā ar numuru 23, nepazīstamās meitenes gaišie mati krita pāri pleciem. Uz viņas rokām bija liels daudzums dažādu ķēdīšu. Viņa tusojās, tāpat kā pārējie, spēlēja kārtis, smējās, taču tajā pat laikā nebija viņiem līdzīga. Jaunieši no viņas kompānijas galvenokārt bija ģērbušies platās biksēs un spilgtos T-kreklos. Negaidīti meitenes skatiens sastapās ar Harija skatienu. Viņa maigi pasmaidīja. Harijs samulsa. Viņu pārņēma silta un kņudinoša sajūta. Tieši šādas sajūtas viņu pārņēma tajos brīžos, kad Čo bija blakus. Bet tas bija pagātnē... Pēc Siriusa nāves viss bija mainījies...

Tikai ap desmitiem vakarā Poters piecēlās no soliņa un devās prom no parka, kad pēkšņi izdzirdēja, ka viņu kāds sauc. Viņš pagriezās, uzsmaidot pats sev, jo atpazina balsi, kas šajās dienās, sēžot parkā, jau bija kļuvusi pazīstama.

- Ē... Čau, - iesāka meitene – Tu vienmēr tusējies viens?

- Nu, jā, - Harijs nosarka, viņš jutās neērti. – Bet kāpēc tu esi viena?

- Mani draugi jau aizgāja mājās. Ja gribi, tu vari mani pavadīt, - meitene acīmredzot neizcēlās ar biklumu.

- Ē... Protams! Kā tevi sauc?

- Džila Pou.

- Bet mani Harijs, Harijs Poters, - Hariju patiesi priecēja tas, ka, izdzirdot viņa vārdu, meitene nesatrūkās un nesāka blenzt uz viņa pieri.

Tā nu viņi uzsāka ceļu pa laternu apgaismoto aleju.

- Ja godīgi, - atzinās Džila, - es nodomāju, ka tu esi reperis.

Harijs saminstinājās. „Ko tu neteiksi! Viņa bija pirmais cilvēks, kurš mana brālēna nonēsātās drēbes, kas man bija par lielu, noturēja par manu stilu,” Harijs skumji nodomāja. „Un vienīgais, kurš mani pieņēma kā līdzvērtīgu vientiešu pasaulē...”

Mājās Harijs atgriezās vēlu. Viņam šķita, ka tas bijis pats laimīgākais vakars viņa mūžā. Pat Dērsliju klātbūtne nevarēja to sabojāt. Taču paši Dērsliji tā nedomāja. Viņiem šodiena bija īpaši neizdevusies – no rīta viņi atklāja, ka kaimiņiem ir labāka modeļa zālespļāvējs, vēlāk ieradās policists, lai paziņotu par sūdzībām sakarā ar viņu dārgā Dūdijiņa vandālismu un nepieņemamo uzvedību, un, treškārt, viņu nenormālais krustdēls kaut kur tik vēlu vazājas, turklāt bez jebkādas atļaujas. Starp citu, tieši Hariju viņi bija gatavi vainot gan paraugpuisēna Dūdija uzvedības maiņā, gan kaimiņu jaunā zālespļāvēja jautājumā. Taču Harijs nedeva viņiem šādu iespēju. Zēns ātri uzskrēja augšā pa kāpnēm un ieslēdzās istabā, neskatoties uz tēvoča Vernona kliedzieniem, kas joprojām skanēja no virtuves.

Kad Poters ienāca istabā, viņu sagaidīja priecīga pūces ūjināšana.

- O! Hedviga, tu jau atpakaļ, - teica Harijs, acīm meklēdams vēstuli no Rona.

Tur jau tā bija. Vēstule atradās uz galda.

Sveiks, Harij!

Man Tev ir lieliski jaunumi! Tētis teica, ka atlikušo vasaru Tu vari pavadīt pie mums! Uzraksti, kad Tev būs ērti, lai mēs Tevi savāktu.

Persijs atvainojās vecākiem, mamma uzreiz piedeva, taču tētis joprojām ir vēss pret viņu. Freds ar Džordžu taisa lielu naudu savā joku bodē. Tas ir tiešām forši. Džinija kļūst arvien līdzīgāka Hermionei – sākusi lasīt tik daudz grāmatu, ka bail paliek. Starp citu, Hermione atbrauc jau rīt. Atbildi pēc iespējas drīzāk!

Uz redzi, Rons.

Labs nobeigums tik lieliskam vakaram, bet... Protams, Harijs gribēja braukt pie labākā drauga. Vispār viņš mīlēja visu Vīzliju ģimeni, kas šo piecu gadu laikā bija kļuvusi gandrīz vai radnieciska. Pie tam Vīzlija kundze pat teica, ka uzskata Hariju par savu dēlu. Bet...

Bet šodien notika tas, kas strauji mainīja jaunieša plānus. Viņš iepazinās ar Džilu. Kad viņi gāja kopā un pļāpāja, pat Siriusa nāve, kas bija viņu pilnībā aprijusi un kaut ko viņā izmainījusi, pārgāja otrajā plānā. Turklāt Harijs taču grasījās viņu satikt arī rīt un parīt, un vēl, un vēl. Bet kā lai atsaka Vīzlijiem? Viņš nepavisam negribēja viņus aizvainot. Zēns jutās iedzīts strupceļā. Jā, tiešām brīnišķīga dieniņa!... Un tad nāca atklāsme, tik vienkārša un acīmredzama: viņš aizbildināsies ar to, ka vēlas atpūsties no burvju pasaules, pēdējo notikumu satriekts. Turklāt tā taču bija patiesība! Harijs jutās patiesi nelāgi, atceroties sarunu Dumidora kabinetā, pareģojumu, savu misiju un visbeidzot Siriusu... Viss, kas saistīts ar maģiju drauga mājās, viņam par to atgādinās. Viņš ātri uzšņāpa vēstuli, kurā atvainojās par savu atteikumu un lūdza Ronu visiem nodot sveicienus. Tad, juzdamies nedaudz vainīgs drauga priekšā, Harijs Poters aizsūtīja vēstuli ar Pumpu – Rona pūci, kas jau kādu laiku šeit ciemojās, un aizgāja gulēt.