Visu ceļu līdz Cūkkārpai Lilija bija raudājusi, būdama neizpratnē par Džeimsa dīvaino izturēšanos.

-Lil, esi mierīga. Pagaidi līdz nokļūsim Cūkkārpā, tu redzēsi, viņš skries tev pakaļ! - Ella bija agādinājusi Lilai, glaudot viņas kuplos matus.

-Nē, nemaldini pati sevi, Ella. Tu arī zini, gluži kā es, ka viņš neskries. Pirmo reizi Cūkkārpā viņsš neskries man pakaļ. Vairs nē un es nezinu, kādēļ. Šķiet, ka esmu par to sarūgtināta.

~~*~~*~~

Ierašanās Cūkkārpā bija tīri normāla - gluži kā citus gadus. Viņi ar karietēm bija devušies uz pili, noklausījušies jauno skolēnu iešķirošanu, paēduši, dzirdējuši Dumidora ikgadējo runu un devušies uz Grifidoru koptelpu.

Laupītāji, skaļi smejoties, jau devās ārā no Lielās zāles, kad pie viņiem piesteidzās profesore Maksūra.

-Potera jaunskungs, uzgaidiet! - profesore panāca Laupītājus.

-Vai es kaut ko esmu noziedzies, profesore? - Džeimss neizpratnē pievērsās Maksūrai.

-Nē, Poter, pagaidām nē. - Pēdējos vārdus Maksūra izteica klusāk.- Es tikai vēlējos jums atgādināt, Džeims, ka jums deviņos vakarā jāierodas manā kabinetā sakarā ar Zēnu Vecākā pienākumiem. - Džeimsam tas pavisam bija izkritis no prāta.

-Jjjā, profesor. Galīgi bija izkritis no prāta. - Džeimss novilka, yurpinot ceļu ka marmora kāpnēm.

-Pareizi, Žubur. Tev tak ir nozīmīte. Tagad naktīs varēsi klaiņot pa skolu legāli!- noteica Siriuss un uzsita draugam pa plecu.

-Man nemaz negribas domāt, kas ir Meiteņu Vecākā.- Visi paskatījās viens otrā, jo nebija nemaz jāmin, kas ir Meitenu Vecākā. Protams, ka tā bija Lilija Evansa, kura gan cita?

~~*~~*~~

Bija pagājis jau mēnesis kopš mācīnu sākuma. Visi Laupītāji bija koptelpā - Pīters ar Siriusu spēlēja šahu, Remuss rakstīja eseju Herboloģijā, bet Džeimss atradās savā mīļākajā vietā - pie kamīna, lūkodamies sprēgājošajās liesmās.

Portreta caurums pavērās un pa to ienāca Lilija Evansa ar savām draudzenēm. Koptelpā valdīja neliela kņudoņa, jo drīz bija gaidāms Cūkmiestiņa apmeklējums. Lilija ar acīm sameklēja Džeimsu un taisnā ceļā devās pie puiša. Šogad viņš pat nebija mēģinājis meiteni kaut kur ielūgt. Vienīgā saziņa viņu starpā bija retajās Prefektu sanāksmēs.

-Džeims, es vēlējos ar tevi parunāt par šo to. - Džeimss pat nepacēla acis.

-Par ko gan mums būtu kas runājams?

-Džeims, neesi bērnišķīgs. Tu zini, par ko es vēlos ar tevi runāt. Aiziesim uz vēlajām vakariņām. Tagad, tikai mēs divi vien. - Lilija teica tik saprotamā balss tonī, kādā vien varēja parunāt. Džeimss neizrādīja nekādu interesi, bet palūkojās meitenē.

-Kas gan tev lēcies, Evansa, tiešām?- Džeimss neizpratnē jautāja Lilijai. - Kādēļ gan tu man pievērs uzmanību; kas es tāds esmu tavās acīs?

-Man nekas nav lēcies, nopietni, Džeims. Es tikai vēlos ar tevi parunāt par šo un to. Es tikai lūdzu, lai tu atnāc ar mani uz Lielo zāli.

Džeimss piecēlās no ērtās vietiņas pie kamīna un pavēries Lilijā devās uz portreta cauruma pusi.