Saules stari meta žilbinošus un sidrabainus zibšņus milzīgā, slaikā, stikla debesskrāpja logos.
Pie plašajām ieejas durvīm greznojās divi burti KK. Tie izsacīja visu par šo celtni un mērķi, kādam tā kalpoja. Elektronikai un bīstamai varai.
Melnos uzvalkos tērpti stingi vīri pastiepās pēc divviru durvju apzeltītajiem rokturiem un atvēra tās. Pa pavērto spraudziņu izspraucās kāds plecīgs vīrs. Viņa sejā varēja lasīt vilšanos. Vairāki cilvēki uzgaidāmajā telpā uz ādas dīvāniņiem ļaunīgi pasmīnēja.
Tikko iznākušais cilvēks, pasitis savu pelēko portfeli padusē, sagumis aizgāja. Pārējie pavadīja viņu ar smīnīgiem skatieniem, līdz viņš pazuda aiz stūra.
Visi, kas sēdēja šajā telpā, bija izcili darbinieki un vīri. Viņi bija saģērbušies uzvalkos, izņemot vienu. Viņš šeit bija ieradies garā, melnā mētelī, kas bija tik garš, ka tikai vīra zābaku zoles un papēži bija redzami, un tā platie mēteļa atloki tik milzīgi, ka noslēpa vīra vaigu no pārējo plēsīgajiem skatieniem. Cilvēkam galvā bija platmale. Nekas modīgs, bet viņš palika noslēpumā.

- Lusjē de Rosso, - durvīs parādījās Mokuba un pavērās apkārt.

- Tas esmu es! - atskanēja svešāda, stiepta balss no svešinieka mēteļa patvēruma. Cilvēks piecēlās kājās un devās Mokubas virzienā. Seši palikušie cilvēki pavadīja viņu ar naida pilniem skatieniem.

- Atvainojiet, bet mēteli jums vajadzētu atstāt tepat, - Mokuba sacīja, kad savādnieks bija nonācis pie durvīm.

- Nesatraucies. Es to noģērbšu, - cilvēks klusu nočukstēja. - Tikai Kaibas kabinetā. Mokuba samulsis ļāvās, lai svešinieks pastumj viņu malā no sava ceļa un ienāk iekšā.
Seto bija ģērbies gaišā uzvalkā un saderējās ar saules pielieto kabinetu un spožo pasauli aiz plašā loga, kas vizēja aiz vīrieša muguras. Viņš bija atstiepies savā darba krēslā un turēja rokās ienācēja dokumentus. Mokuba attapās un, ienācis kabinetā, atsēdās nomaļus kaktā, lai noskatītos darba interviju.
Melnais vīrs pienāca pie Seto darba galda. Viņa zābaku soļi noklusa mīkstajā kabineta paklājā. Kaiba paliecās uz priekšu, un viņa zilās acis samiedzās interesē.
Tūlīt noskaidrosim, kas tu patiesībā esi…

- Sēdieties, - uzņēmējs īsi noskaldīja un salika rokas jumtiņā. Mokuba neizskatījās apmierināts ar ienācēja uzvedību.

- Jums tūlīt vai nu jāatklāj sava īstā personība, vai arī jāatstāj mans kabinets, - viņš mierīgi sacīja un nosvieda ienācēja dokumentus uz galda. Svešā acu pievērsās te Kaibam, te dokumentiem. Svešinieks skaņi iesmējās, atšāvis galvu.
Kaiba sakoda zobus un viegli piemiedza acis. Mokuba bija iepletis lielas acis, nojaušot ko nelabu svešajā vīrietī.
Te svešinieks beidza smieties un lēni un cienīgi noņēma cepuri no galvas. Un atklājās, ka viņa galvu sedz melna, vilnas laupītāja maska. Mokuba izbailēs pielēca kājās un iekliedzās:

- Seto!

Kaiba pielēca kājās. Seto acis jau meklēja kādu priekšmetu, kas spētu viņu izglābt no draudošajām nepatikšanām. Taču svešais rīkojās zibenīgi.
Viņš no kabatas izvilka melnu, spožu pistoli un uzlēca uz galda, pavēršot stobru pret Kaibas krūtīm.

- Rokas augšā, Kaiba! Un nekādu triku! - vīrietis rupji un spēcīgi uzsauca.
Kaiba samiedza acis šaurās šķirbiņās un lēni un negribīgi pacēla rokas. Un ko viņš tagad taisās ar mani darīt? Nošaus vai būs izdomājis kaut ko daudz stulbāku? Kaiba domās jautāja, un viņa sejā gailēja īgnums un dusmas. Nekas jauns vīrietim tas nebija, tāpēc viņš kaut kā vairs nejuta to pašu spriedzi, kuru agrāk. Galu galā šādi ar viņu notika bieži.
Tikai šoreiz te nav tā bērnu bara. Kaiba nodomāja un nozibināja zilās acis.

- Seto, es steigšos pēc apsargiem! - Mokuba nokliedzās un izskrēja no kabineta.
Uzbrucējs neizskatījās satraukts. Viņš nolēca no galda Kaibas priekšā, smīnot pielika pistoles stobru pie vīrieša deniņiem un mierīgi aizsoļoja aiz viņa muguras.
Seto stāvēja, mierīgs un nosvērts, klausīdamies, kā gaitenī skan uztrauktas balsis un skrejoši, smagi soļi.

- Stāvi mierīgs, Kaiba, un necenties bēgt, - svešais vīrietis sacīja. - Pistole ir pielādēta, un tā pie kādas tavas nepareizas kustības var tevi cauršaut, - viņš teica, un ierocis strauji nolaidās līdz Kaibas muguras krustiem.
Kaiba valdīja dusmas.
Tā kā es pats to nezinātu!
Kabineta durvis atšāvās vaļā un tajā iebruka iekšā vesels ducis ar Kaibas apsardzes darbiniekiem. Viņi visi rokās turēja pielādētas pistoles. Taču viņi visi izskatījās apmulsuši. Vīrieši lūkojās apkārt līdz nolaida ieročus un sāka raustīt plecus.

- Kaibas kungs, Mokubas jaunskungs teica, ka te ir svešs vīrietis ar pielādētu ieroci, - visbeidzot viens no viņiem ierunājās.
Vai tik tiešām man apkārt ir vieni vienīgi idioti? Kaiba domās norūca un nolaida rokas. Tūlīt pat noziedznieka pistoles stobrs asi un sāpīgi iedūrās vīrieša mugurā, viegli viņu pagrūžot. Seto sakoda zobus mežonīgās dusmās. Noziedznieka stāvs aiz Kaibas garā stāva nebija samanāms. Jo kaut arī iebrucējs bija gara auguma, taču tik būdīgs un garš kā Seto Kaiba viņš nebija.

-Te tāds arī ir, idioti!-vīrietis neizturējis dusmīgi nošņācās.-Atkāpieties un dodiet ceļu!

-Bet…

-Nekādu bet, nolādēts!-Kaiba dusmīgi norēcās, bet laupītājs jau bīdīja vīrieti ārā no kabineta.

Tā nu viņi abi diezgan žigli tika ārā no Kaibas korpurācijas debesskrāpja un nonāca uz ielas. Cilvēki samulsuši deva ceļu nolaupītājam un Seto. Tie, kas drosmīgi izlēca priekšā abiem, ātri atlēca atpakaļ, jo noziedznieks viņam sejā gandrīz iegrūda Kaibu, uzbrēcot, ka, ja viņi stāsies pretī, Kaiba mirs. Būdīgais uzņēmējs katru viņa vārdu tikai pavadīja ar nicīgu vīpsnu.
Ātri vien šis muļķis tiks apturēts. Vīrietis domāja, kad viņi pilnā ātrumā skrēja pa ielu. Kaut kur no ielu labirintu puses atskanēja riepu kaukoņa un griezīgās sirēnu skaņas, kas lēnām kļuva skaļākas.
Beidzot! Kaiba nodomāja. Kaut arī mazas cerības, ka tie muļķi izdarīs visu kā vajag. Es nebrīnītos, ja man ielaistu lodi mugurā! Un, ko vispār tas stulbais nolaupītājs taisās darīt?
Viņi abi bija apstājušies. Nolaupītājs īsu mirkli ieklausījās sirēnu skaņās, tad parāva Kaibu uz aizmuguri un atmuguriski ievirzījās turpat aiz muguras esošajā šķērsielā. Tieši tad parādījās rinda policijas mašīnu, taču tās lielā ātrumā pašāvās garām ieliņai. Kaibas sejā parādījās īgnums.

Kamēr viņi vēl sapratīs uz kurieni jāiet…

Abi vīrieši bija iegriezušies šaurā ieliņā, kuru no abām pusēm ieskāva divas sarkanīgi oranžas ķieģeļu sienas. Ieliņā mētājās izgāzti atkritumu konteineri, smirdēja pēc puvušām olām un vecām drēbēm. Iela beidzās kā strupceļš ar paaugstu, ar mēsliem notašķītu žogu. Nolaupītājs zaglīgi palūkojās apkārt.

Kaibas sejā bija iezadzies tikko manāms riebums un nicinājums (un ne tas ikdienišķais pret visu un visiem!). Viņš necieta šādus nolaistus nostūrus, taču to pārāk neizrādīja, jo cimperlīgs nebija un nevēlējās arī pēc tāda izskatīties. Ja tā padomā, kuram tad patika grozīties pa šādu mēslu bedri? Īgnu skatienu uzņēmējs veltīja ielas galam, aiz kura ritēja dzīva satiksme, tad gaidīja kādu darbību no uzbrucēja puses.

Kaiba jau gribēja uzmest vēl vienu nicinošu skatienu vienīgajai ķermeņa gaļai, kas bija redzama no noziedznieka, bet pārsteigts ieraudzīja, ka viņu vairs netur melni cimdotā roka. Tā tagad bija klāta gaišzaļām bruņām, bruņu cimdi bija graboši un sudrabpelēki. Kaiba nemierīgi sakustējās, taču pistoles stobrs tūlīt pat atgādināja, kurš te ir viņa ķermenisko izpausmju valdnieks.

-Kā?…Kas…-Seto izbrīnīts nomurmināja.

Nolaupītājs izgrūda pašapmierinātu, smiekliem līdzīgu skaņu, taču nepaspēja neko atbildēt, jo pēkšņi ieliņā noklaudzēja papēži, un abi vīrieši ieraudzīja blondīni zilos džinsos. Kaiba attapās no pārsteiguma un mazliet ziņkārīgi pavērās apņēmīgajā Lidijas profilā.

Un cilvēki mani sauc par veiksminieku? Vienmēr uzkosties uz kaut kādiem idiotiem… Tā nav normāla dzīve… Vai es kaut ko daru nepareizi?!… Ha. Viņa izskatās pēc Bargās kundzes. Kaiba, to nodomājis, pasmīnēja.

Lidija izskatījās mazliet pārsteigta, taču ātri vien ķērās pie lietas, jo nebija īstais brīdis, lai brīnītos. Kaibam bija apjausma, ka noziedznieks tagad izskatās savādāk, taču neko vairāk par viņa roku vīrietis neredzēja.

-Kas tu tāds?-Lidija pēkšņi jautāja un viegli pacēla šauro uzaci.

Kaiba izlēma riskēt un mazliet paskatīties uz nolaupītāja seju. Un viņam par brīnumu, vīrietis bija vircaur gaiši zaļās bruņās „rīši“ rakstā, un viņa seju sedza bruņcepure. Pie tam noziedznieks nu bija par Kaibu divas galvas tiesas lielāks un daudz būdīgāks plecos. Kaiba izbrīnā iepleta acis.

Kas tas par joku?

Nolaupītājs aplika bruņoto roku gūsteknim ap kaklu un to cieši sažņaudza. Kaiba izgrūda rūcienu un sajuta, ka nolaupītāja pārdabiskais spēks paceļ viņu pirkstgalos. Toties pistoles stobra neērtā spiešana mugurā bija pazudusi. Vīrietis, sajutis, ka nu vairs nedraud briesmas tik nošautam, saspirinājās un centās atlauzt vaļā otra vīrieša tvērienu, bet nekas kā bezjēdzīga pretošanās nesanāca.

-Sauc mani par Labās rokas bruņinieku,-nolaupītājs atbildēja.

-Bet tu taču biji cilvēks…-Lidija neticīgā balsī ieteicās, aplūkodama bruņinieku ( un Kaibu līdz ar viņu) no galvas līdz kājām.-Kā tu kļuvi par dueļu briesmoni? Es nesaprotu.

Kur, pie velna, ir policija?! Kaiba klusībā grieza zobus.

-Tev daudz ko nesaprast,-noziedznieks atteica mierīgā balsī.

Sieviete mirkli sarauca uzacis, un viņas sejā parādījās tā pati neizskaidrojamā, mistiskā izteiksme, kas tik bieži zaigoja Isudži Ištaras sejā, pierādot viņas dziļās zināšanas mistērijā un noslēpumos.

Kaiba sapurināja galvu. Par ko es domāju?… Salīdzinu tās apmātās sievietes sejas izteiksmes ar šīs… šīs…izlēcējas seju! Neko viņas nezina! Maģijas nav!’’

-Un tagad man jāiet, ja neiebildīsi,-bruņinieks dīvaini pieklājīgi nosacīja un pakāpās vienu soli atpakaļ. Kaiba ar abām rokām ieķērās viņa rokā, cerēdams, ka tas mazinās viņa elpas trūkumu.

-Nekur tu neiesi!-Lidija nobrēcās un spēra lielu soli, nē, drīzāk palēca uz priekšu krietnu gabalu. Samta jakas stūri noplīvoja. Kaiba sāka cieši lūkoties sievietes sejā un ieraudzīja tajā lielu agresiju. Vīrietis nosprieda, ka viņa ir viegli aizkaitināma.

-Tu jau nu nebūsi tā, kas mani apturēs!-bruņinieks atsaucās un, strauji pagriezis muguru, ieliecās ceļos un, šķiet, gatavojās pārlēkt sētu.

Kaiba bija apmulsis.

Viņš ir traks!

-Hirakosfinksa, uz priekšu!-skaļi noskanēja Lidijas balss viņiem aiz muguras. Atskanēja smagi soļi, un bruņinieks strauji klupa uz priekšu no spēcīgā trieciena, ko pēkšņi un negaidīti saņēma. Aiz muguras nokliedzās putns. Bruņinieks, ātri atguvis līdzsvaru, zibenīgi apsviedās un izrādījās, ka Lidija slaikajos pirkstos tur kādu kārti, bet viņas priekšā stāv liels, četrkājains no klints veidots, muskuļots zvērs ar lauvas ķermeni un zilu ibisa galvu.

Nolaupītājs un gūsteknis reizē izdvesa izbrīna pilnas skaņas.

Kur ir viņas dueļu disks? Kaiba domās jautāja. Kā viņa spēj izsaukt briesmoni?
Bet sieviete pašapmierināti pasmīnēja par abu vīriešu izbrīnu.

-Nebrīnies, bet cīnies!-Lidija uzsauca.

Bruņinieks strauji sakustējās un pēkšņi bez jebkāda brīdinājuma ielidināja Kaibu vienā no mājas sienām. Kaiba izgrūda sāpju elsienu, kad atsitās pret sienu, un iekrita atkritumu maisu kaudzē, kas mīkstinot viņam kritienu, aiztaupīja bezsamaņu. Taču vīrietim nepietika spēka piecelties. Lidija mazliet paskatījās uz Kaibu un, tad jautājoši uz Labās rokas bruņinieku.

-Nu, ja jau tu uzprasies,-viņš vēsā balsī noteica un salika rokas aplī. Pa vidu tam uzplauka spoža gaismas lode. Bruņinieks satvēra to vienas rokas plaukstā un raidīja triecienu pret sievietes Hirakosfinksu.

-Sfinksa!-Lidija pavēlošā balsī iesaucās, un svērs palēca malā no lodes ceļā, un gaismas lode, nosvilpusi gar sievietes ausīm, izlidoja no ieliņas.-Ātri!-viņa nokliedzās, pastiepjoties uz priekšu. Ibisa galva izgrūda ķērkstienu un strauji lēca virsū pārsteigtajam bruņiniekam. Tas pastreipuļoja atpakaļ, taču saglabāja līdzsvaru un ar elkoņa vēzienu atgrūda sfinksu. Tā palidoja uz aizmuguri un nokrita uz visām četrām, paslīdot atpakaļ.

Lidija sakoda zobus.

-Nu, lai notiek!-bruņinieks nošņācās.-Gan es vēl atradīšu ceļu, kā piekļūt Kaibai! Bet tevi es atcerēšos un šo iejaukšanos nākamreiz, kad tiksimies, pieminēšu,-viņš skarbi noteica un, tad, ātri apsviedies, pārlēca pār sētu.

Kaiba, nedaudz trīcēdams, uzsvempās kājās. Lidija pēkšņi nostājās taisni, taču tāpat izskatījās ļoti apmulsusi.

„Lieliska diena”. Kaiba sarkastiski nodomāja. Mani mēģināja nolaupīt, tad mani izglāba blondīne un es izvārtījos mēslos. Un, ko, lai tagad viņai par to saku? Un, kur ir POLICIJA?!!

Te Kaiba atcerējās par Lidijas izsaukto briesmoni, bet, pašķielējis uz to vietu, kur tas bija pēdējo reizi stāvējis, ieraudzīja, ka sfinksa ir pazudusi bez pēdām.

Kā tas var būt? Seto izbrīnīts nodomāja un nopietni pavērās Lidija, kura bija sekojusi līdz viņa skatieniem, taču viņa tāpat neko neteica.

-Paldies, Li…-Kaiba aprāvās. Nē, uzrunāt viņu vārdā viņam nelikās pareiza doma,-…Maglēra. Cik tev samaksāt?-vīrietis vēsi apjautājās.

Lidija samirkšķināja acis.

-Naudu?-sieviete pārjautāja.-Es negribu naudu.

-Ko tad tu gribi?-uzņēmējs rupjā, draudīgā balsī noducināja, tā mēģinot viņu iebiedēt, lai viņa nosarktu, sāktu stostīties un nozustu no viņa dzīves, neko neprasot, bet nē, Lidija Maglēra sataisīja nevainīgu sejiņu un aplaida apkārt tēloti izklaidīgu skatienu.

-Nū-ū,-viņa šaubīdamās vilka.

Es zinu, es zinu! Tas būs stulbs pakalpojums. Vai, nē, vēl labāk! Tas būs lūgums. ‘’Iedod man naudiņu krūšu palielināšanai!’’

-Es gribu darbu. Un tavā uzņēmumā,-Lidija saņēmusies nobēra vārdus.

Kaibam vēl nekad mūžā tā nebija gribējies piesist ar pirkstu pie deniņiem.

-Vai tu maz sajēdz kaut ko no asistenta darba?-vīrietis nicīgi iejautājās, speciāli radot iespaidu, ka dod cerību, ka vēl šo ideju pieņem kaut arī ir tik ‘’nejauks’’. Tas bija tikai māns. Bija jautri paskatīties, kā šādu naivu aitiņu sejiņas sašļūk, kad viņas saprot, ka nekas tur nespīd.

Lidija pēkšņi izskatījās sapīkusi.

-Protams, ka sajēdzu! Ja vajag, es varu tev parādīt visus diplomus un dokumentus, kas apliecina manu augsto izglītību,-viņa teica un lūkojās vīrietī…

…ar stulbu izmisumu, iedomājoties, ka es iežēlošos. Lūk, vajadzēja šādai bezdarbniecei man piesieties!’’

-Ej uz Bezdarbnieku dienestu un atrodi sev darbu!-Kaiba noteica.

-Bet, Kaiba, es esmu ideāla darbiniece! Es varu darīt visu! Visu!!-sieviete izmisīgi iesaucās un pastiepās uz priekšu.-Kaiba, es lūdzu tevi! Man nav darba! Mani naudas iekrājumi iet uz beigām! Un mans sapņu darbs ir asistentes vieta Kaibas korporācijā!-un pēkšņi viņa bija satvērusi Kaibas uzvalka atlokos, un centās uzņēmēju sapurināt. Nu, neko tādu Seto Kaiba vēl nebija piedzīvojis. Neviens nebija uzdrošinājies sapurināt vīrieti. Nu, vismaz pat saburzījis viņa uzvalku.

-Maglēra, laid vaļā!-Kaiba teica un centās atdarīt viņas roku tvērienu.

-Kaiba, lūdzu!-Lidija sauca.

-Laid vaļā!

-Kaiba!

-Lūdzu!

-Stāt!-nobrēcās viena balss.

-Ne no vietas!-nobrēcās cita.

-Rokas augšā, sieviete!-trešā uzbrēca.

Abi pārsteigti ieraudzīja, ka ieliņā iebrucis bars policistu ar pielādētiem ieročiem rokās. Lidija atlaida vaļā Kaibu un, atkāpdamās no viņa, pacēla rokas. Seto Kaiba grieza zobus dusmās.

Stulbā policija! Kā vienmēr ierodas tad, kad noziedznieks jau ir prom un man vairs tikai uzmācas sieviete.

-Nolaidiet ieročus!-vīrietis nošņācās.-Maglēra nav nolaupītāja! Nolaupītājs jau sen ir prom!

Un tagad visi rādīs stulbus ģīmjus un uzdos man bezjēdzīgus jautājumus. Un drīz vien sanāks reportieri… Dažkārt vienkārši rodas vēlme likt saviem zinātniekiem izdomāt koku, kurā augtu nauda…

-Seto!

Kaiba šo balsi pazītu pat vismelnākajā tumsā.

-Mokuba!-viņš izsaucās, pagriežoties pret brāli. Abi cieši apskāvās.

-Seto, es jau domāju, ka tas ļaunais noziedznieks būs tevi nolaupījis!-Mokuba teica, palūkodamies uz brāļa cieto seju.

It nemaz neizskatās, ka viņš būtu kaut par mazu drusciņu uztraukts. Zēns atzinīgi nodomāja. Seto atlaida Mokubu vaļā.

-Mums būs jūsu liecība tūlīt jānoklausās,-skaļi teica kāda noteikta, iecietīga balss.

Brāļi palūkojās tajā virzienā, no kura tā nāca, un ieraudzīja kādu policistu runājam ar Lidiju, kura neizskatījās pārāk laimīga par nopratināšanu.

-Hei, tā taču ir Lidija!-Mokuba izsaucās. Viņa sejā bija uzplaucis sajūsmināts smaids.

-Jā, es zinu,-Kaiba īgni noteica, ar zilajām acīm lūkodamies sievietes sejā.-Viņa mani izglāba,-vīrietis saviebtu seju sacīja.

Mokubā vienā mirklī uzliesmoja mežonīga sajūsma. Iedomājieties tik! Tik kalsna sieviete, bet pieveica ļauno laupītāju! Uzreiz likās, ka viņas stāvā pavīd, kas majestātisks un cēls, bet sejā kaut kas drosmīgs. Vajadzēja tūlīt kaut ko izdomāt! Mazais puišelis parāva lielo brāli aiz rokas, taču Seto neļāvās vilkties.

-Bet, Seto! Mums būtu viņai jāpateicas!-zēns ieteicās, lūkodamies Kaibas sejā, kas nepauda nevienu emociju.

-Es jau pateicos,-uzņēmējs atteica, nenovērsdams skatienu no Maglēras.

-Un tas ir viss, kā tu viņai pateicies?-Mokubas balsī ieskanējās maza neiecietība.

Seto beidzot paskatījās uz brāli.

-Un, ko tad man viņai vēl dot?-vīrietis vēsi, bet dzēlīgi apjautājās.-Varbūt dot viņai pusi no savām uzņēmuma akcijām?

Kāpēc viņš vienmēr pārspīlē? Mokuba nodomāja un mazliet sadrūma. Bet no vienas puses mums nav nekā tāda, ko viņai dot, izņemot naudu. Taču nauda nav tas pats labākais veids, kā pateikties par dzīvību. Zēns palika domīgs.

-Varbūt aizved viņu vakariņās?-Mokuba pēkšņi ievaicājās.

Kaibas acis papletās lielākas.

-Varbūt man viņu vēl apprecēt, ko?-viņš sarkastiski jautāja.-Beidz runāt muļķības, Mokuba.

-Bet, Seto, būtu nepieklājīgi iztikt tikai ar pliku paldies!-Mokuba uzstājīgi sacīja.

Kaiba neizturēja.

-Nē! Es nekādās vakariņās neiešu!!-viņš norēcās.

Mazais zēns sarāvās. Viņš izskatījās nobijies un nedrošs. Vairāki cilvēki no apkārtējiem neizpratnē paskatījās uz abiem. Kaiba, to pamanījis, savaldījās.

-Dieva dēļ, Mokuba!-vīrietis klusu izspieda caur sakostiem zobiem.-Jau jau tu tik ļoti gribi viņai pateikties, tad labi. Lai tā būtu. Es tūlīt pat pieņemšu viņu darbā! Bet, lai tik viņa pamēģina žēloties un tu viņu žēlot! Paši uzprasījāties!-un viņš lieliem, ātriem soļiem piegāja pie policista un Lidijas.

Viņi tikko bija atsākuši sarunu par jaunu un novērsušies no abiem Kaibām. Mokuba stāvēja pagalam samulsis.

Kāpēc viņš vienmēr tā visu ņem pie sirds?

-Kaibas kungs,-policists izrieza krūtis, taču Kaiba tikai uzmeta viņam īsu skatienu un uzgrieza muguru.

Lidija izskatījās nobijusies. Mokuba mazliet pasmaidīja. Viņam nezin kāpēc neizsakāmi patika šis skats. Viņi visi izskatījās tik komiski!

-Maglēra, rīt, deviņos, esi manā kabinetā ar visiem sludinājumā prasītajiem dokumentiem un, ja nokavēsi kaut minūti, manās acīs vari nerādīties!-Kaiba skarbi teica un, pagriezis muguru abiem, aizgāja prom.

Lidija un policists palika stāvam pagalam samulsuši. Mokuba pasmaidīja jo platāk.

Man patīk, kad Seto tā dara! Zēns nodomāja, un viņa sirdī ielija siltums. Arī es kādreiz būšu tikpat varens, un visi no manis baidīsies!

Lielākā daļa no ziņkārīgo un policijas vienības bija prom, taču te bija saradušies daudz žurnālistu un paparaci. Bet tos no uzbrukuma Kaibām un policijai atturēja korpurācijas apsardzes darbinieki.

-Kas te notiek?

Mokuba saausījās un pagriezās. Šo sievišķīgo balsi viņš jau kaut kur bija dzirdējis. Viņš ieraudzīja skaistu sievieti ar gariem, vijīgiem, gaišiem matiem, kas cirtojās līdz pat apaļajam dibentiņam. Viņai bija skaistas, lielas acis ar garām, melnām skropstām, sārtas lūpas un skaista seja. Sieviete bija iespīlējusi lielās krūtis baltā korsetē un uzģērbusi violetus mini svārkus, kājās bija augstpapēžu zābaki, bet virs ceļa josta ar nelielu maciņu. No policista, kuru viņa bija uzrunājusi, sievieti šķīra dzeltena policijas lenta.

Viņa liekas kur redzēta… Vai tik tā nav Maija! Mokuba nodomāja un piesteidzās pie abiem.

Policists nepaspēja izmocīt neko vairāk par: „Ē… Nu, kundze…”

Maijas Valentijas apburoši skaistais skatiens pievērsās Mokubai, un viņa viegli pasmaidīja.

-Maija! Ko tu te dari?-jaunākais Kaiba, smaidot jautāja.

-Mokuba!-Maija izsaucās, šarmanti pasmaidot.-Es gāju garām un izlēmu paskatīties, kas īsti šeit notiek. Vai tu vari man to paskaidrot?

Policists nemanāmi pakāpās malā no abiem.

-Kāds vīrietis gandrīz nolaupīja manu brāli,-Mokuba nopietni teica.

-Tiešām?-Maija domīgi noteica, aplūkodama policistus, viņu mašīnas, apsargus un žurnālistus.

-Jā, un viņam tas būtu izdevies, ja vien tā tur gaišmatainā sieviete melnajos zābakos nebūtu iejaukusies,-Mokuba paskaidroja, tāpat kā Maija skatīdamies uz Lidiju, kas vēl joprojām runāja ar policistu.

-Mmm…-Maija vilka.-Izskatās, ka viņa ir uz ko tādu spējīga… Kā viņa to paveica?

Mokuba saminstinājās. Zēns pats īsti nezināja, kā tas bija noticis. Seto nebija teicis, un viņš jautājis.

-Es īsti nezinu…-puika saminstinājās.-Laikam viņa nobiedējusi nolaupītāju, un tas aizlaidies.

Maija neizpratnē paskatījās uz Mokubu, un zēns uz viņu.

Njā… Izklausās dīvaini.

-Dīvaini, ne?-Mokuba nedroši ierunājās.

-Un kā vēl,-Maija piebalsoja, atkal skatīdamās Lidijā.-Ar tādu izskatu var visu, bet tikai ne nobiedēt,-sieviete noteica.

Mokuba paraustīja plecus.

-Labi. Es nu iešu,-Maija ieteicās un mazliet pasmaidīja zēnam.-Jo man ir citas darīšanas.

-Uz redzi, Maija!-Moku pasmaidīja pretī.

-Uz redzi!-viņa viegli pamāja ar roku un aizgāja, šūpodama gurnus.