Harijs sēdēja koptelpā, Eimija stāvēja viņam aiz muguras. Meitenes tukšās acis vairs puisi nebiedēja, bet mulsināja. Rons un Džinnija apciemoja Hermioni Slimnīcas spārnā. Harijs un Eimija bija vieni paši, puiša sirds sitās tik traki, kā vēl nekad.

„Koncentrējies, Harij,” Eimija iečukstēja viņam ausī.

„Kā tev liekas, ko es daru?” Harijs norūca. Eimija neatbildēja, „Es pat nezinu, kas tieši man būtu jādara!” viņš atcirta un izmisumā izbrauca ar roku cauri matiem.

Eimija nopūtās un apsēdās puisim pretī, mierīgi viņu vērodama.

„Esmu atbrīvojusi tavas bailes, un tās tavā atmiņā tagad ir pavisam svaigas. Tev ir par tām jādomā, jākoncentrējas uz tām. Tās baro tavu spēku, Harij. Tavas emocijas liks tām augt un vairoties. Tev tās jāfokusē uz sveci,” viņa paskaidroja. Harijs pamāja un mēģināja vēlreiz. Viņš iztēlojās visas redzētās, mirušās un aukstās sejas, bet tas joprojām neradīja vēlamo efektu.

„Tas nekam neder!” Harijs iesaucās un padevies pameta gaisā rokas. Eimija saberzēja acis.

„Man tikai jāatrod īstais pavediens! Man likās, ka esmu to atradusi, kad atbrīvoju tavas bailes... tad kāpēc tas nedarbojas?” viņa izmisusi jautāja.

„Tu runā ar puisi, kura ģimeni noslepkavoja dēļ kaut kāda sasodīta Pareģojuma, kuru izteica kaut kāda ķerta dāmīte! Esmu padarījis sevi nejūtīgu pret šīm atmiņām,” Harijs norūca.

Eimija papurināja galvu.

„Tādā gadījumā Harij, piedod man, bet man tas ir jādara,” viņš čukstēja. Eimija pamāja roku uz sāniem, liekot Harijam iekliegties, kad pats tika atsviests atpakaļ tieši trofeju skapī, kas sašķīda gabalu gabalos.

„Ko, pie velna, tu dari?” puisis iesaucās, pietrausies atpakaļ kājās.

„Tu teici, ka atmiņas uz tevi neiedarbojas... tad es tās padarīšu reālas,” Eimija teica ar smaidu uz lūpām. Harijs pasniedzās, lai izvilktu savu zizli, bet Eimija pacēla roku, liekot tam ielidot viņas plaukstā.

„Pagaidi! tas nav godīgi!” Harijs iesaucās.

„Harij, ja tu gribi atbrīvot savas spējas, tev tas ir jādara bez zižļa,” Eimija teica, paraustot plecus, un, apkļaujot abas rokas ap zizli, lika tam izgaist. Tagad to atgūt vairs nebija iespējams.

„Es nevaru burties bez zižļa!” Harijs iesaucās. Eimija iesmējās, liekot puisim nodrebināties. Pat ja viņa centās ar Hariju cīnīties, viņa vienalga bija skaista.

„Nu tad mainīsim to!” Eimija iesmējās un viņas kanēļkrāsas mati sāka lidināties uz visām pusēm. „Paskatīsimies, ar ko lai sāk...” meitene apsvēra.

Pilnīgi bez iemesla, lauvas galva ar diviem sakrustotiem zobeniem zem tās, atdalījās no sienas un nokrita uz grīdas. Zobeni mirdzēdami pacēlās gaisā.

„Tu laikam joko,” Harijs nomurmināja.

„Nepavisam! Tā Harij, es tev ieteiktu bēgt,” Eimija iesmējās un, pamājot ar rokām, lika zobeniem lidot Harija virzienā. Harijs iekliedzās un pārleca pāri dīvānam, liekot zobeniem iedurties atzveltnē. Puisis paripinājās zem kafijas galdiņa.

„Nu taču Harij! Tu vari labāk!” Eimija iesaucās. Šoreiz zobeni nepakustējās, bet toties Visgaršu zirnīšu paciņa, kas atradās uz kafijas galdiņa, atsprāga vaļā un zirnīši šāvās virsū Harijam neticamā ātrumā.

„OW! AUČ! BEIDZ!” Harijs sauca, pielēcis kājās un cenzdamies izvairīties no uzbrūkošajiem saldumiem. Eimija nobolīja acis.

„Liec tam pārtraukties, Harij! Es ar tevi vēl apejos visai maigi! Liec tam beigties!” viņa teica. „Koncentrējies! Tāpat vien tas nenotiks! Tev tas jāgrib ar visu kas tev ir!”

Harijs blenza uz Eimiju. Viņam bija tas jāpārtrauc. Viņam bija jāliek zirnīšiem beigt šauties viņam virsū, atstājot sarkanus pleķus uz ādas.

Nekas nenotika.

„Tu liec man vilties, Harij. Man laikam būs jāmēģina jauna metode,” Eimija noteica. Viņa savieba seju, koncentrējoties... un sāka augt! Eimijas kājas kļuva lielākas un pleci platāki. Viņa nedaudz saliecās, viņas mati kļuva īsāki līdz puiciskam griezumam un kļuva spilgti sarkani, vasaras raibumi burtiski izsprāga no viņas ādas.

„Ron?” Harijs pārsteigts jautāja.

„Nē, Harij, nemuļķojies!” Rons iesmējās. „Tā joprojām esmu es, Eimija,” viņa atbildēja.

„Tu esi metamorfomags?” Harijs jautāja nedaudz šokēts. Eimija/Rons nobolījās un pamāja.

„Es dzīvoju jau vairāk nekā simts gadus, Harij. Tu sasniegtu lieliskas lietas, ja zinātu, ka tavā rīcībā ir mūžība,” viņa ieķiķinājās. „Tā, laiks kautiņam!” Eimija/Rons teica un metās Harijam virsū.

„Nē!” Harijs iesaucās, kas Eimija/Rons ar plecu ietriecās viņa vēderā. Viņi sāka cīkstēties uz grīdas. Eimija/Rons sāka iekaustīt Hariju, liekot viņam sarauties. Viltus Rona dūre trāpīja pa Harija lūpu un asinis piepildīja puiša muti. Otra dūre trāpīja pa Harija aci, liekot viņam iekliegties, jūtot kā tā aizpampst.

Ar kliedzienu Harijs apvēlās, piespiežot viltus Ronu pie grīdas, sākot viņu žņaugt. Viņa acis bija aizvērtas. Harijs juta kā Rons cenšas izrauties... bet kaut kas nebija tā kā vajag... viņa rokas bija par īsām...

Harijs atvēra acis un ieraudzīja Hermioni, lūkojamies viņā ar asaru pilnām acīm un piesarkušu seju.

Puisis atrāvās, pielekdams kājās, un nolādēja sevi, ka bija piemirsis, ka tā ir Eimija. Hermione lūkojās uz Hariju un lēnām piecēlās. Viņa pārvērtās atpakaļ par Eimiju.

„Piedod man, Harij,” viņa nomurmināja un atkal sāka pārvērsties. Harijs šausmās uzlūkoja sev priekšā stāvošo tēvu.

„Harij, es tevi ienīstu. Tu vairs neesi mans dēls. Tu esi nogalinājis tik daudz cilvēku. Tu esi nogalinājis manu labāko draugu. Es tevi nicinu. Esmu tevī vīlies. Es atdevu savu dzīvību tevi dēļ, lai tu varētu dzīvot, bet man neliekas, ka tas bija tā vērts,” viņš teica.

Asaras piepildīja Harija acis, un viņš juta to augam, ceļamies iekšienē.

„Ja es tevis dēļ nebūtu atdevusi savu dzīvību... ja es viņam būtu vienkārši ļāvusi tevi nogalēt, neviens tik daudz neciestu. Tā ir tava vaina, Harij,” tagad jau Harija priekšā stāvēja viņa māte. Asaras lija no puiša acīm un enerģija sāka lauzties uz āru...

„Labas domas... maini to... maini to...” Harijs čukstēja pie sevis. Enerģija vēlās no viņa, un, kad puisis atvēra acis, viņš šokēts ieraudzīja ko bija izdarījis. Trofeju skapis vairs nebija sašķīdis, dīvāna atzveltne nebija sadragāta un lauvas galva ar visiem zobeniem bija atpakaļ pie sienas.

Visi visgaršu zirnīši bija atpakaļ paciņā, kura bija cieši aizvērta, it kā nekad nebūtu tikusi atvērta. Eimija stāvēja Harija priekšā, turpat, kur pirms brīža atradās viņa māte, Lilija.

„Ak, Harij... man tik ļoti žēl,” viņa čukstēja un pieskrēja Harijam klāt, apmezdama rokas ap puiša kaklu. Viņi apskāvās, un asaras lēnām izzuda no Harija acīm. Eimija bija centusies no tā izvairīties. Viņa to darīja tikai, lai pārbaudītu puiša spēju robežas... lai redzētu, ko tas izsauks.

Eimija atrāvās, un Harijs ieskatījās meitenes tukšajās acīs. Puisis cerēja, ka viņa to jūt. Viņš cerēja, ka Eimija zina, ka viņš to nevainoja.

Harijs izbrauca ar pirkstiem cauri viņas kanēļkrāsas matiem, liekot meitenes elpai nodrebēt. Eimija lēnām pamirkšķināja un Harijs viņu cieši satvēra. Puiša lūpas atradās tikai collas attālumā no viņas. Eimija nekustējās, taču viņas elpa uz Harija ādas padarīja viņu traku.

Harijs tuvojās, lai viņu noskūpstītu...

„Ei, Harij! Vai tu jau dzirdēji?” Rons iesaucās, ieveldamies koptelpā. Harijs atkāpās, tāpat arī Eimija un viņi pagriezās pret Ronu. Rudmatis stāvēja satraucies un tikpat kā bez elpas.

„Kas man būtu bijis jādzird?” Harijs jautāja.

„Hermione rīt pēcpusdienā dosies uz Sv. Mango... viņi domā, ka ir atraduši veidu, kā viņu glābt!” Rons priecīgi iesaucās un Harijs plati pasmaidīja, ignorējot pukstošo sāpi lūpas kaktiņā un faktu, ka spēj redzēt tikai ar vienu aci.

"Tas ir lieliski!” Eimija laimīgi iesaucās.

„Harij... kas ir noticis ar tavu seju?”

„Ja godīgi Ron, tad tu man sadevi pamatīgu sutu,” Harijs iesmējās un Eimija viņam pievienojās, atstājot Ronu stāvot ar apjukušu sejas izteiksmi.