- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
„Ceru, ka Jūs šeit atradīsiet visas sev nepieciešamās ērtības, Vinopalas jaunkundz,” Dumidors maigi teica. Nelietotu klases telpu, kura atradās netālu no direktora kabineta, Dumidors bija apgādājis ar paroli un pārvērtis līdz nepazīšanai, lai tā būtu piemērota jaunajai sievietei... vai arī vecajai sievietei.

„Albus, esmu nedaudz vecāka par tevi un es ticu, ka tu to ļoti labi apzinies. Lūdzams, nesauc mani par Vinopalas jaunkundzi. Kad es tev palīdzēju pirms daudziem gadiem, tu mani tā nekad nesauci,” Eimija gaiši iesmējās.

„Jā, lai gan Jūs esat vecāka, Jūs izskatāties ārkārtīgi jauna,” Dumidors noteica. Meitene sāka ar spieķi vilkt loku pa grīdu. Tas atsitās pret gultas kāju un meitene pieliecās, sajuzdama maigos gultas spilvenus. Viņa pasmaidīja.

„Liels tev paldies par šo visu.”

„Nē, paldies tev, ka spēji tik ātri ierasties. Kad tu man atsūtīji pūci ar lūgumu šeit apmesties, lai apmācītu Hariju Poteru, es biju visai pārsteigts,” Dumidors atklāti sacīja.

„Albus, es tevi apmācīju sajust spēku! Tu taču noteikti būsi sajutis neticamos spēka viļņus veļamies no zēna!”
Dumidors skumīgi uzlūkoja aklo meiteni.

„Nē Eimij, baidos, ka es neesmu...”

„Ak vai,” Eimija iesaucās, pagriezās un veikli devās uz durvju pusi.

„Kas noticis?”

„Baidos, ka ja neiejaukšos... ir kāda jauna sieviete, kura ir gatava kādu noslepkavot,” Eimija atbildēja un pazuda aiz durvīm, atstādama Dumidoru godbijības pārņemtu.




„Bet, protams, ka es nedr**** ar viņu!” Hermione iesaucās un cieši sapogāja ciet blūzi, kamēr meitenes vaigi dega koši sarkanās krāsās. Neizskatījās labi. Tas it nemaz neizskatījās labi.

„TAD AR KO PIE VELNA TU TE NODARBOJIES?” Džinnija dusmās kliedza uz Hermioni. Vai tas audzējs viņas galvā lika viņai galīgi sajukt prātā? Tas taču bija Drako Malfojs! Neciešamais ķēms, kurš bija viņu nāvīgākais ienaidnieks pēdējos sešus gadus... Hermionei pat visus septiņus!

„Vīzlij, tā nav tava darīšana...” Malfojs iesāka, pakāpdamies pretī sarkanmatainajai meitenei.

„ES AR TEVI RUNĀJU? NĒ!!! TĀ KA ATŠUJIES!” Džinnija kliedza uz Malfoju cik vien skaļi spēja. Malfojs sarāvās no meitenes kliedziena, bet tā vietā lai atkāptos, turpināja sarkanmati izaicināt.

„Neiedrošinies runāt ar mani tādā tonī, tu, pretīgā Vīzle! Tu pat neesi piemērota tīrīt dubļus no manām kurpēm un vēl runā ar mani kā ar pakalpiņu!” Malfojs atcirta, viņa pilnmēness-ūdens acīs liesmoja dusmu liesma.

„Malfoj! Kā tu uzdrošinies teikt ko tādu?” Hermione šokā nošņācās.

„REDZI HERMION! VIŅŠ TEVI PAVEDA! VIŅŠ JOPROJĀM IR TAS PATS PAKAĻA...”

„DŽINNIJA VĪZLIJA, PIEVALDI SAVU MĒLI!” Hermione iesaucās.

„TU MANI TE TAISIES MĀCĪT KĀ PAREIZI UZVESTIES, KAMĒR PATI PUSPLIKA VĀĻĀJIES AR DRAKO MALFOJU?!” Džinnija kliedza uz Hermiones, plaukstas sažņaugusi dūrēs.

„Ja vien tu man ļaut paskaidrot...”

„NĒ! ES NEGRIBU DZIRDĒT TAVU TAISNOŠANOS! ES GRIBU NOTICĒT, KA TU ESI ZAUDĒJUSI SAVU SASODĪTO PRĀTU!”

„Vai tu reiz beigsi būt tik aprobežota?” Malfos atcirta Džinnijai. Džinnija pagriezās pret puisi un nošņācās caur sakostiem zobiem.

„Kā tev šķiet, kas tu esi bijis visu savu dzīvi? Ar saviem nebeidzamajiem apvainojumiem un nepārtraukto kaitniecību...”

„Džinnij Vīzlija!”

„Padarīdams visus trakus! Tu man piedēvē aprobežotu domāšanu, kamēr pats tici, ka visi, kuri nav bagāti un tīrasiņu ir pēdējie mēsli?” Džinnija turpināja, ignorēdama Hermiones centienus viņu apsaukt.

„Vai tu patiešām esi tik stulba, lai tam ticētu? Ja es joprojām ticētu tām muļķībām par tīrasiņiem, vai es būtu iemīlējies Hermionē? Un ja reiz mani tā uztrauc bagātība, vai es būtu tik pieklājīgs pret tevi?” Drako nošņācās.

„Tu neesi iemīlējies Hermionē! VIENĪGAIS CILVĒKS, KURU TU JEBKAD ESI MĪLĒJIS, ESI TU PATS!”

„TU TĀ SAKI TĀPĒC, KA NEVARI PACIEST DOMU, KA HERMIONEI KĀDS IR, KAMĒR PATI GRAŽOJIES PAR PUISI, KURŠ IR IZMĒMIS, KA TU ESI VĒRTA TIK CIK TU ESI VĒRTA... NECIK!”

Džinnija sastinga. Likās, ka meitenes mati saceļas stāvus, pēkšņi viņa izlaida šausminošu kliedzienu un metās Malfojam virsū, ar neprātīgām dusmām acīs. Malfojs noelsās un atliecās atpakaļ, cenzdamies izvairīties no sitieniem.
„Beidziet! PĀRTRAUCIET!” Hermione kliedza dusmās un uztraukumā, vērodama kā Džinnija cenšas saplosīt Malfoju gabalu gabalos.

„ES TEVI PIEBEIGŠU!” Džinnija iespiedzās un iecirta labās rokas nagus Malfoja kreisajā vaigā, uz vaiga palika trīs asiņainas strīpas, kuras izcēlās puiša bālajā sejā.

„VĀCIES NOST!”

„TU PRETĪGAIS SESKS!”

„IZBEIDZ!”

„OW! TIE IR MANI MATI!”

„TEV VAIRS NEBŪS NEVIENA PAŠA MATA, KAD ES BŪŠU AR TEVI TICIS GALĀ!”

„BEIDZ!”

„TU MAN IEKODI!”

„ES VĒL NEESMU BEIGUSI!”

„PIETIEK!” kāda balss iekliedzās, tā nepiederēja nevienam no trakās trijotnes. Hermione pagriezās pret durvīm un ieraudzīja telpā iebrāžamies Eimiju.
Eimija nometa spieķi un pacēla sev priekšā abas rokas, plaukstas cieši kopā saspiestas. Ar spēcīgu vēzienu viņa atrāva plaukstas vienu no otras un turēja tās atstatus.
Atskanēji izbīļa kliedzieni, kad Malfojs un Džinnija tika atrauti viens no otra kāda neredzama spēka iespaidā. Abi aizlidoja kādas divdesmit pēdas viens no otra, Džinnija piezemējās veiksmīgi, bet Malfojs pamatīgi atdauzīja galvu pret kāda krēsla kāju un aiz sāpēm ievaidējās.
Eimija izskatījās dusmīga un satraukta. Hermione izbrīnīta lūkojās aklajā meitenē.

„Eimij... kā... kā tu... kā tu viņus redzēji... kā tu to izdarīji?” viņa satriekta jautāja, vērodama kā Džinnija un Malfojs cenšas piecelties. Eimija pagriezās pret Hermioni. Meitene nebija akla un viņa bija pārāk satraukta, lai sajustu, ka neticība no Hermiones plūda par kaut o citu...

„Meitenes dusmas... tās mani burtiski dedzināja. Es varēju arī sajust puiša asinis, dusmas un mīlestību... tas bija skābs un reizē arī salds jūtu mikslis,” Eimija nočukstēja vairāk sev nekā Hermionei un tad nočāpstinājās, it kā būtu sajutusi kādu riebīgu garšu mutē.
Eimijas baltās acis likās aplūkojam telpu, lai gan droši to pateikt nevarēja. Viņas seja pagriezās pret Džinniju, kura sarāvās no šī skatiena.

„Tu! Tu nāksi man līdzi,” Eimija vienkārši nokomandēja.

„Ko? Nekā nebija! Es tevi pat nepazīstu!” Džinnija iesaucās, sarauktu pieri pētīdama Eimiju. Eimija otrreiz nejautāja. Viņa pastiepa roku pretī Džinnijai un pacēla to gaisā. Džinnija šausmās iekliedzās, kad viņa pati arī pacēlās pāris pēdas gaisā. Neviens nepamanīja kā Hermione nedaudz sagrīļojas.

„Es jūs abus atstāšu vienatnē,” Eimija noteica un izvadīja Džinniju pa gaisu ārā no telpas, pati sekodama lidojošajai meitenei.

„Laid mani zemē! Tu dzirdi mani? Tu ar šito cauri netiksi! Tu nevari...” Džinnijas protesti aptrūkās, kad portreta ieeja aizvērās. Malfojs nopūtās un izbrauca ar roku cauri matiem un palūkojās uz Hermioni.
Meitenes blūze nebija pilnībā aizpogāta un viņa izskatījās satriekta. Hermione izskatījās ārkārtīgi bāla. Viens viņas acs kaktiņš nedaudz raustījās un viņa izskatījās nosalusi un nosvīdusi.

„Hermion? Hermion!” Drako iesaucās, piesteigdamies pie meitenes. Viņš viņu cieši apskāva. Hermiones āda bija vēsa kā plastmasa, viņa izskatījās pēc manekena.

„Malfoj... ar mani viss ir kārtībā... ar mani patiešām...” Hermione čukstēja. Viņa sāka elpot arvien smagāk, Drako tas satrauca.

„Hermion, tev jātiek uz Slimnīcas spārnu!” viņš iesaucās, asarām lēnām pildoties acu kaktiņos. Hermiones šokolādes brūnuma acis nespēja īsti nofokusēties uz Drako. Viņa iztaisnojās un vārgi pasmaidīja.

„Drako... neuztraucies... man vienkārši... man vienkārši ir uz brīdi jāatguļas,” Hermione čukstēja, asinis sāka pilēt pa meitenes degunu. Viņa pavēra muti, lai ievilktu vēl vienu smagu elpu, asinis no deguna tecēja pavērtajā mutē, iekrāsodamas pērļu baltos zobus rozīgus.

„Ak nē..” Drako iesaucās, asaras sāka birt uz Hermiones vaiga. Hermione aizvēra acis un nočukstēja.

„Man tikai vajag... pievērt acis... uz brīdi...”

Meitene saļima Drako rokās.


Atsauksmes (156)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.