Hermione gulēja gultā, vērodama neiedomājami baltos griestus. Viņa jutās šausmīgi, ka bija pametusi Drako guļam un nebija pat atvadījusies. Tas bija tik perfekts brīdis, un meitene nevēlējās to sabojāt ar strīdu. Viņa nevēlējās puisi piespiest, lai tas nedodas viņai līdzi. Pagājušā nakts bija ideāla, un Hermione vēlējās, lai tā, tā arī paliek.

„Labi, Grendžeres jaunkundz. Esat gatava?” kāda balss jautāja. Hermione palūkojās Bendžmina Harisa maigi zaļajās acīs. Viņa pasmaidīja un piekrītoši pamāja. Grupiņa Dziednieku sapulcējās ap meitenes gultu. Visi šķita ārkārtīgi satraukušies. Neviens no viņiem nekad vēl nebija operējis, un kur nu vēl redzējis kāda galvaskausa iekšpusi tā īpašniekam dzīvam esot.

„Labs ir, iemidziniet viņu,” Bendžamins teica vienam no Dziedniekiem, kurš, pacēlis savu zizli, kaut ko nomurmināja, liekot Hermionei ieslīgt tumšā un patīkamā aizmirstībā.

Džinnija kopā ar Hariju, Ronu un Eimiju sēdēja Grifodora koptelpā, gaidīdami kādu jaunu ziņu par Hermioni. Operācija bija sākusies jau pirms stundas. Cik ilgi viņiem vēl būs jāgaida?

„Tātad... ko īsti tad viņi tur dara?” Rons jautāja Harijam, jau kuro reizi. Harijs nobolījās. Viņš bija vienīgais, kurš pilnībās saprata notiekošo, jo bija audzināts kā vientiesis un katru vasaru bija spiests par tādu izlikties. Puisis saviebās, ne visai vēlēdamies par to runāt.

„Viņi noņems visu viņas galvaskausa augšdaļu, tad izņems audzēju un tad piestiprinās noņemto galvaskausa daļu atpakaļ,” Harijs īgni noteica. Rons saviebās.

„Viņi patiešām taisās uzšķērst Hermiones smadzenes? Ar rokām?” Rons griezīgā balsī noprasīja. Džinnija nobolījās.

„Ronald, tas, ka tev nepatīk smadzenes, nenozīmē, ka citiem arī tās nepatīk!” meitene iesaucās. Harijs sarauca pieri, atcerēdamies kā piektajā gadā Ronam iznāca saķeršanās ar smadzenēm. Tajā pašā dienā nomira Siriuss... puisis sapurināja galvu, cenzdamies neatcerēties.

„Ak, atšujies, Džinnij! Kamdēļ tu neej un nepamīcies ar savu DRAUDZIŅU?” Rons dusmīgi nošņāca. Asaras piepildīja Džinnijas acis, un viņa izskrēja no koptelpas. „Ko? Ko es tādu pateicu?”

„Tu esi idiots Ron. Vai tad tu neatceries? Viņš viņu pameta pirms kādiem diviem mēnešiem,” Harijs nobolījās.

„Tas kretīns,” Rons norūca. Pārējo laiku viņu pavadīja klusumā, lūdzoties, lai ar Hermioni viss ir kārtībā.

Nātans un Billijs iestiprinājās Lielajā Zālē. Hermione un viņu tēvs vēl bija operāciju telpā. Brāļi zināja, ka paies vēl ilgs laiks līdz būs kādi jaunumi. Vēl vismaz kādas četras stundas. Lai gan, maģija arī bija iesaistīta, tā, ka pāris stundas varēja arī atskaitīt.

„Vai tad tava draudzene nemācās šajās skolā?” Nātans jautāja. Billijs sarauca pieri un pamatīgi nosarka. „Ko? Ko es tādu pateicu?”

„Erm... Mēs ar Džinniju pašķīrāmies,” Billijs nomurmināja. Nātans uzmeta brālim līdzjūtīgu skatienu.

„Oh, man žēl vecīt. Kāpēc tā?” viņš jautāja. Billijs vainīgi uzlūkoja brāli, nopūtās un pakasīja pakausi.

„Nu, kad tu saslimi es jutos visai satriekts un...”

„Tikai nesaki, ka pameti viņu manis dēļ!” Nātans iesaucās. Billija pamāja un Nātans trieca savu kafijas krūku pret galdu. „Billij, tas bija patiešām muļķīgi no tavas puses. Ko viņa tev atbildēja?”

„Nu, es viņai tā kā uzrakstīju vēstuli, un viņa tā arī neatbildēja,” puisis saguma, „Tā būs tikai labāk.”

„Nē, tā nebūs labāk! Merlina vārdā, atrodi to meiteni un lūdz piedošanu! Pielien uz vēdera, ja vajag! Es nemaz nezināju, ka man ir tāds mīkstpēdiņš brālis.” Billijs nikni paglūnēja uz Nātanu.

„Es neesmu nekāds mīkstpēdiņš! Ņem savus vārdus atpakaļ!”

„Es ņemšu, kad tu ar to meiteni... Dženiju? Tiklīdz tu pārliecināsi viņu, ka esi idiots un viņa tev dos otru iespēju,” Nātans atbildēja.

„Viņu sauc Džinnija, un man liekas, ka viņa jau tāpat zina, ka esmu idiots,” Billijs noteica, „Bet man liekas, ka viņai labāk patiks to dzirdēt no manis.”

„Tas ir pirmais saprātīgais teikumu, kuru tu esi pateicis visas šīs sarunas laikā,” Nātans norūca un iemalkoja kafiju. Billijs piecēlās, nogludinādams kreklu. Puisis pieņēma, ka labāk būs, ja ies tagad. Džinnijai bija vajadzīgs draugs, un Billijam bija vajadzīga viņa. Puisis prātoja, ko gan viņa teiks.

„Parunāsim vēlāk, Nātan,” Billijs nopūtās un atstāja brāli. Puisis devās ārā no Lielās Zāles un saskrējās ar kādu liesmojošu matu īpašnieci. Billijs paklupa un atmuguriski nokrita uz cietās akmens grīdas, kad viņš pacēla galvu, puisis ieraudzīja sev pretī sēžam Džinniju ar asaru pilnām acīm.

„Atvaino,” Billijs nomurmināja un pietrausās kājās, pasniegdams roku Džinnijai.

„Man nevajag tavu palīdzību!” meitene atcirta un piecēlās. Viņa centās pagriezties un doties projām, bet Billijs paspēja viņu saķert aiz rokas.

„Džinnij, man tev ir kaut kas jāpaskaidro!” puisis centās vest Džinniju pie saprāta. Meitene izrāva savu roku no Billija tvēriena un devās prom. Tas nemazināja puiša apņēmību. Viņš sekoja.

„Atšujies no manis!” Džinnija nošņācās.

„Džinnij, ļauj man paskaidrot!” puisis iesaucās, cenzdamies neatpalikt.

„Liec mani mierā! Es neko nevēlos dzirdēt!” Džinnija sauca, sākdama iet ātrāk. Tagad Billijam jau nācās skriet, lai tiku meitenei līdzi.

„Džinnij, uzklausi mani!” puisis lūdzās. Džinnija piepeši apstājās un paglūnēja uz viņu. Puisis sastinga.

„Nē, tu uzklausīsi mani, Villijam Hariss! Tu liki man sevī iemīlēties, un tad ņēmi un salauzi manu sirdi! Tu to pat nespēji izdarīt man acīs skatīdamies! Tā vietā, tu man uzrakstīji kaut kādu patētisku vēstuli, un pat nepateici kāpēc...”

„Džinnij, mans brālis bija slims.”

„Ko?” Džinnija pārjautāja, balsij manāmi mīkstinoties.

„Mans brālis Nātans. Kad es tev rakstīju to vēstuli... viņš bija slimnīcā. Viņam bija leikēmija... tas ir asiņu vēzis. Viņš mira un nereaģēja uz zālēm. Tas viss bija pārāk nomācoši. Man bija savi pienākumi, un man nelikās, ka es spēšu pienācīgi veltīt tev visu savu uzmanību,” Billijs paskaidroja.

„Ak, Billij, man tik ļoti žēl,” Džinnija nočukstēja. Puisis saņēma savās plaukstās meitenes pirkstus un maigi saspieda.

„Bet, Džinnij, viņam tagad ir labāk. Mēs viņu aizvedām uz Sv. Mango un viņu izārstēja! Manam brālim bija jāiziet cauri īstai ellei, un atveseļojies viņš man lika saprast, ka man nekad nevajadzēja laist tevi vaļā. Es tevi zaudēju un nekad nespēšu sev to piedot,” Billijs teica un maigi noskūpstīja Džinnijas pirkstgalus. Asaras piepildījās meitenes acīs.

„Zini Billij, tu mani nezaudēji,” viņa nočukstēja. Cerība iezibsnīja Billija acīs.

„Ko? Ko tu ar to gribi teikt?” viņš tik tikko spēja apslāpēt laimi un satraukumu savā balsī. Vai viņa puisim piedos? Vai viņa ņems to atpakaļ? Ja tā bija, tad viņš Dievam vairs nekad neko nelūgs.

„Es gribu teikt, ka tu mani nezaudēji... tu mani tikai aizvietoji,” meitene iesmējās, liekot arī Billijam sākt smieties. Viņš pievilka Džinniju tuvāk un apskāva. Puisis sajuta saldo zemeņu aromātu, kas plūda no meitenes matiem, un viņš nespēja noticēt, ka pasaulē var būt kāds tik perfekts cilvēks.

„Nu, vai es tevi atradu?” Billijs jautāja. Džinnija pamāja un iekoda lūpā. Viņa piespieda savu pieri pie Billija pieres, un puisis izbrauca ar pirkstiem cauri meitenes mīkstajiem matiem un lūkojās viņas vizoši brūnajās acīs.

„Jā,” Džinnija nočukstēja.

„Vai es varu tevi noskūpstīt?” Billijs klusi jautāja, asara pārripoja pār meitenes vaigu un viņa iesmējās.

„Kad vien vēlies,” viņa atbildēja.

Šajā skūpstā viņu dalīja savu mīlestību un sāpes.

Augšstāvā, Eimija smaidīja, zinādama, ka viss pamazām nokārtojās...

Bet viņa arī apzinājās, ka drīz vis pasaule var sabrukt...

Ja Harijs neiemācīsies kontrolēt savas dusmas.