Drako soļoja šurpu turpu pa Vecāko Zēnu un Meiteņu koptelpu. Berzēdams rokas, domādams, ko viņš teiks Hermionei, kad viņa pārradīsies. Viņa jau bija atceļā no Slimnīcas spārna. Ko lai viņš saka? Kā lai viņš izturas? Kā viņa jutīsies?

Drako turpināja soļot turp un atpakaļ, šurpu un turpu, un gaidot vēl iemalkoja nedaudz ķirbju sulas.

Puisis izdzirdēja atveramies portreta ieeju un sastinga, blenžot uz ieeju, gaidot, kad pa to ierāpsies Hermione. Meitene, ienākot un ieraugot Drako, nedaudz izslējās. Viņu skatieni satikās, un viņi vienkārši lūkojās viens otrā. Hermiones mati skaisti krita nelielās šķipsnās pār viņas šokolādes krāsas acīm, viņas augums izskatījās trausls, šajos svārkos un blūzē.

Hermione nometa zemē savas mantas un skrēja pretī Drako, asarām pildoties acu kaktiņos. Puisis metās meitenei pretī un iekļāva to ciešā apskāvienā, piespiezdams seju cieši pie meitenes kakla. Hermione ieraudājās un sāka skūpstīt puiša kaklu. Meitene atrāvās, un Drako izbrauca ar pirkstiem cauri meitenes biezajiem matiem.

„Grendžere, nekad vairs tā nedari,” puisis teica un Hermione iesmējās. Viņš uzmanīgi notrauca atlikušās asaras no meitenes vaigiem. Hermione saņēma Drako plaukstu un noskūpstīja viņa pirkstu galus.

„Man nenāk ne prātā,” viņa iesmējās. Abi stāvēja klusumā, turēdamies viens pie otra. Drako meiteni turēja ciešā apskāvienā.

„Man vēl nekad mūžā nav bijis tik ļoti bail,” viņš nomurmināja un maigi noskūpstīja meiteni uz pieres. Hermione nodrebinājās un cieši saspieda Drako.

„Man tik ļoti žēl,” viņa nočukstēja. Drako saprotoši pamāja.

„Cikos ir operācija?” viņš jautāja.

„Man jādodas prom agri no rīta,” Hermione atbildēja. „Es nevēlos, ka tu brauc līdzi,” viņa noteica. Drako pārsteigts atrāvās

„Hermione Grendžere, es braukšu, vai nu tu to gribi, vai nē!” viņš stingri noteica. „Tu nevari cerēt, ka izcīnijis tev šo operāciju es nebūšu tev līdzās, kad tā beigsies, lai varētu turēt tavu plaukstu savā, kamēr tu atveseļojies!” viņš turpināja. Hermione tikai puisim vāji uzsmaidīja.

„Mēs abi zinām, ka iespēja man pārdzīvot šo operāciju ir tuvu nullei. Es... Es vienkārši vēlos būt ar tevi kopā cik vien ilgi tas vēl ir iespējams, un gadījumā ja es neizdzīvoju tu to uzzinātu vēlāk, nekā agrāk,” viņa nočukstēja. Drako sarauca pieri un atglauda meitenes matus no acīm.

„Par ko tu runā? Tuvu nullei? Tikai nevajag...!” puisis iesaucās, liekot Hermionei iesmieties.

„Kad es teicu izdzīvot, es domāju...”

„Tu biji domājusi, ka vairs nebūsi tāda kā iepriekš. Es nemaz uz to neceru. Tu nepārtraukti mainies no brīža, kopš dabūji to sasodīto audzēju... Es domāju, ka spēšu pārciest vēl pēdējās pārvērtības, ja vien tas nozīmē, ka vēl varēšu tevi turēt savās rokās,” Drako nočukstēja, vēlreiz cieši apskaujot meiteni. Hermione pasmaidīja un maigi noskūpstīja puiša kaklu.

Meitenes rokas pārskrēja pār puiša krūtežu, liekot viņam notrīsēt no katra pieskāriena. Viņas pirksti maigi masēja puiša jūtīgo ādu, un viņas elpa kutināja Drako kaklu. Drako nebija spējis iedomāties, ka viena cilvēka pieskāriens var radīt tik lielisku sajūtu. Hermione uzmanīgi atpogāja puiša kreklu, atklājot viņa kailās krūtis. Drako palūkojās lejup uz meiteni un ar rādītājpirkstu uzmanīgi pacēla meitenes zodu uz augšu.

„Hermion, mums nevajag...”

„Drako, tas ir tas, ko es vēlos. Tas ir tas, ko es allaž esmu vēlējusies. Ja tu man to ļausi... tad man būs kaut kas pie kā pieturēties,” Hermione teica, ar mirdzošām acīm. Drako pieliecās un noskūpstīja meiteni, liekot tai burtiski izkust viņa rokās. Meitene nodrebēja no katra pieskāriena, kamēr Drako maigi glāstīja viņas muguru, kutinādams viņu.

„Grendžere, tu pat neapzinies, kur esi iekūlusies,” Drako norūca, lēnām atpogādams meitenes blūzi. Hermione juteklīgi glāstīja puiša krūtis un pasmaidīja.

„Lai kā nu tur būtu, mister Lielībniek, es zinu, ka tās ir tikai runas,” viņa ieķiķinājās. Drako nobolījās.

„Nu viss, tas bija pēdējais piliens,” viņš teica, paceldams meiteni uz rokām un sāka nest viņu uz savu guļamistabu. Hermione iesmējās un nospārdīja savas kurpes. Drako meiteni iemeta gultā un uzrāpās viņai virsu, to maigi skūpstīdams.

Viņa čukstēja tā vārdu, puisis noskūpstīja viņu vēl kaislīgāk, maigi glāstīdams meitenes vēdera jūtīgo ādu. Hermione bija tik silta un viņa garšoja tā kā nekas, ko viņš līdz šim bija nogaršojis. Viņa garšoja pēc mīlestības.

Sajūta, ar kādu abu ādas saskārās bija visneticamākā sajūta, kādu Hermione jebkad bija izjutusi. Viņu ādas bija siltas. Viss viņas ķermenis šķita atdzīvojies, meitene alka pēc Drako tik ļoti, kā viņa vēl nebija alkusi pat pēc šokolādes vardes. Hermione pasmaidīja un noskūpstīja puiša ādamābolu.

„Hermion,” Drako iešņācās, noskūpstīdams viņu vēlreiz, maigi glāstīdams meitenes muguru. Hermione viņam atbildēja, liegi piekļaujoties, alkdama pēc viņa.

„Es tevi mīlu, Drako Malfoj,” meitene puisim uzsmaidīja un viņš apstājās, lūkodamies lejup. Guļot uz šiem zīdainajiem palagiem, kaut kas viņas čukstā, lika saskriet asarām viņa pilnmēness-ūdeņu acīs.

„Es tevi mīlu, Hermione Grendžere,” Drako nočukstēja, un vēl nekad mūža viņš neko nebija domājis tik nopietni.

Un tad viņi mīlējās. Šādu mīlestību vēl neviens visā pasaulē nebija pieredzējis, jo tā bija tīra un plaukusi no vienkāršās vēlmes piekļauties viens otram.

Drako bija ieslīdzis pilnīgā svētlaimē, kad nākamajā rītā pamodās. Viņam no laimes pārskrēja patīkamas tirpas no galvas līdz papēžiem, kad puisis izstaipījās. Pat doma par došanos uz Hermiones operācija nevarēja likt viņam beigt smaidīt.

Puisis jutās kā septītajās debesīs. Palagi zem viņa bija patīkami silti un nomierinoši, spilvens likās neticami mīksts. Gaiss likās viegls un smaržīgs, varētu domāt, ka Drako guļamistabā būtu iestājusies pavasara pirmā diena. Viņam smeldza visas maliņas, bet viņš vēlējās, lai šis brīdis turpinātos mūžīgi.

Drako pagriezās uz sāniem.

„Labrīt, mīļotā,” viņš nočukstēja. Asaras piepildīja puiša acis un viņš pagriezās atpakaļ uz muguras, lūkodamies griestos ar sāpēm sirdī.

Hermione bija prom.

Viņam pat nebija dota iespēja atvadīties.