- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
pardon, ka liku gaidīt tik ilgi, centos iesūtīt cik ātri vien varēju!
„Malfoj, tu taču saproti, ka mēs nevaram nevienam par mums stāstīt, vai ne?” Hermione jautāja. Abi stāvēja koptelpas vidū, ļaudami spožajai dienasgaismai sevi apspīdēt. Drako mati bija izspūruši, bet Hermiones lūpas nedaudz pietūkušas.
Drako pasmaidīja un maigi noglāstīja meitenes matus.

„Bet, protams, mīļā. Es taču neesmu nekāds idiots,” viņš smējās. Hermione piespieda vaigu pie puiša krūtīm un klausījās ritmiskajos sirdspukstos.

„Es vēlētos, kaut mēs varētu visiem pastāstīt,” viņa skumji nočukstēja.

„Tad tik uz priekšu. Man nams mani nolinčos, Potijs un Vīzelis centīsies viņiem visādi izlīdzēt, un tu būsi palikusi bez draugiem,” Drako tieši teica. Hermione cieši puisi apskāva.

„Piedod, Hermion! Vienkārši, ikreiz, kad es redzu tevi ejam pa koridoru, es vēlos neko citu kā vien piespiest tevi pie sienas un...”

„Malfoj!”

„... noskūpstīt tevi. Grendžere, tev nu gan ir samaitāta domāšana,” Drako nosmīkņāja, likdams Hermionei nosarkt.

„Ko lai saka, tu jau esi tas, kurš mani samaitā!” meitene noteica un piespieda plaukstas pie puiša spēcīgajām un kailajām krūtīm. Drako pasmaidīja un ar pirkstu galiem pārskrēja pār Hermiones vaigu. Viņš nejutās pelnījis tādu meiteni.

„Jā, un tu esi veiksmīgi attīstījusi savu skūpstīšanās prasmi. Sākumā tu biji visai nemākulīga, bet tagad var droši teikt, ka mans talants tevi ir iedvesmojis,” Drako teica ar smīnu sejā. Hermione tēlotās dusmās viegli uzsita pa Drako krūtīm.

„Tev liekas, ka tu esi visuvarens! Tu, ķēms tāds!” Hermione murmināja.

„Ouch, tu mani sāpini. Iedod manu bučiņu, lai es justos labāk,” Malfoj ieteica un pieliecās, bet Hermione aizgriezās.

„Nekā nebija, ja jau es tik šausmīgi skūpstos, tad kāpēc gan tu nesameklē kādu meiteni, kura varētu mēroties ar tavām prasmēm?” viņa atcirta.

„Un es jau nodomāju, ka tu esi gudra, Grendžere. Es teicu, ka TAGAD tu esi LIELISKA šajā jautājumā.. gandrīz tikpat laba cik es! Tā kā, es jau esmu atradis kādu ar man vēlamajām prasmēm... tāpēc, iedod savam ‘balinātajam seskam’ vienu lielu slapju bučiņu,” Drako smīkņāja.

„Man jāiet brokastīs... Es apsolīju Džinnijai...”

Drako neklausījās, viņš nepārtraukti pārtrauca meiteni, saukādams sevi par balināto sesku un slideno čūskulēnu. Hermione vēl brīdi pretojās, smiedamās par puiša centieniem, bet tad ļāva viņam sevi noskūpstīt.
Un viņa neko nenožēloja.








Bija jau brokastlaiks, un Džinnija sēdēja pie brokastgalda, gaidīdama Hermioni. Viņai vajadzēja atnākt jau pirms divdesmit minūtēm. Hermione nekad nekavēja.
Džinnija uztraucās, vai tikai nekas nav noticis. Hermione varēja atkal noģībt. Viņa varēja atkal novelties pa kādām kāpnēm. Džinnija bija noklausījusies Maksūras un Dumidora sarunu, ka Hermionei bija palikušas tikai divas nedēļas, un pateikusi to Harijam un Ronam. Šķiet, ka Hariju tas satrieca visvairāk un viņam rādījās arvien trakāki murgi... bet tas šobrīd nebija svarīgi.
Šo divu nedēļu laikā, Hermione var paspēt noģībt vēl neskaitāmas reizes. Doma, ka Hermione tagad varētu bezsamaņā gulēt kaut kur pilī, lika Džinnijai nodrebēt.

„Ron, Harij, es iešu sameklēt Hermioni,” Džinnija zēniem teica. Rons bija pārāk aizņemts, lāpstojot mutē ēdienu kalnus, lai kaut ko atbildēti, bet Harijs likās nozudis kaut kur pats savā mazajā sapņu pasaulītē.

„Abi innij!” Rons nesakarīgi noburkšķēja ar pilnu muti. Tas laikam nozīmēja ‘Labi, Džinnij!’ Džinnja pamāja un piecēlās, atstādama puišus pie galda, viņa devās un Vecāko koptelpām.












Hermione kavējās vannasistabā. Drako, atkal bez krekla, gulšņāja uz dīvāna. Viņš zināja, ka viņi abi tūlīt nodarbosies... ar to... bet taču nenozīmēja, ka viņi nedrīkst biki pamuļķoties.
Hermione centās nomaskēt zilos riņķus zem acīm. Viņa ievēroja, cik tieva ir kļuvusi. Nopūtusies, viņa veikli iztīrīja zobus un izķemmēja matus. Hermione iesmaržojās ar smaržām, kuras nosaukums ‘Mīlas burvība’ lika viņai iesmieties. Sajutusi, ka tūlīt būs šķavas, Hermione tvēra pēc mutautiņa un noslaucīja degunu. Palūkojusies spogulī, viņa ieraudzīja asinis klājam visu augšlūpu. Ar drebošām rokām Hermione stīvi palūkojās uz mutautiņu rokā, tas bija piesūcies ar asinīm. Viņa to veikli noskaloja podā, lai nebūtu uz to jālūkojas. Hermione žigli notīrīja palikušās asinis un pārliecinājās, ka neviens asins traipiņš nebūs palicis.
Meitene novilka drēbes, cerēdama, ka Džinnija neiebildīs, ja nokavēs brokastu tikšanos. Viņa palika vien blūzē un īsos svārkos. Hermione atpogāja divas augšējās pogas un vienu apakšējo, atklādama vairāk ādas nekā nepieciešams.
Hermione iznāca no vannasistabas nerātni smaidīdama. Meitene izplūda smieklos, kad ieraudzīja Drako samulsušo skatienu. Viņš izskatījās tik apburošs ar to savādo skatienu, ka Hermione metās viņa apskāvienos.








Džinnija tuvojās seram Bentlijam. Viņa nekur nespēja atrast Hermioni. Tad viņai noteikti jābūt koptelpā. Visticamāk, ka ar to pretīgo radījumu, Malfoju. Džinnja bija cieši pārliecināta, ka Hermione ir vai nu bezsamaņā vai arī neganti strīdas ar to stulbo sesku.
Viņš bija riktīgs mēsls. Ar savu iedomīgo izturēšanos, kā viņš bija izturējies pēdējos gadus, un kā viņš bija safabricējis tika daudz melu. Kā viens cilvēks var būt tik nežēlīgs? Kā viens cilvēks var būt tik pretīgs?
Džinnija tuvojās seram Bentlijam, kurš aiz garlaicības knibināja nagus.

„Labrīt, ser Bentlij!” viņa laipni sveicināja. Portretā attēlotais vīrietis palūkojās uz meiteni ar paceltu uzaci.

„Aaaa, Vīzlijas jaunkundze! Prieks Jūs atkal redzēt,” viņš pasmaidīja un paklanījās. Džinnija ar pasmaidīja un arī pakniksēja.

„Vai Hermione ir šorīt iznākusi?” Džinnija jautāja, bet sers Bentlija noraidošo pašūpoja galvu.

„Baidos, ka nav gan, mīļā. Viņa ir koptelpā jau no vakar vakara. Pieņemu, ka viņa kaut ko pēta. Vismaz viņa sev līdzi ienesa kādas divdesmit grāmatas,” vīrietis teica, piekārtodams matus. „Tai meitenei patiešām patīk lasīt,” viņš piemetināja.

Džinnija iesmējās.

„Tad, vai es drīkstu pie viņas ieiet?” Džinnija cerīgi jautāja. Sers Bentlija pašūpoja galvu.

„Nē, baidos, ka nevarat gan.”

Džinnija sašļuka un sāka īgni raustīt kādu nomaldījušos matu cirtu.

„Ja vien... nepateiksiet paroli.”






Hermione atradās zem Malfoja, izbaudīdama puiša skūpstus un viņa karsto elpu uz savas ādas.

„Tu gan esi pavedinātāja,” Drako nočukstēja, noskūpstīdams Hermiones kaklu. Meitene ievija pirkstus Drako blondajos matos.

„Nezin kāpēc man tevi izdodas pavedināt reizēs, kad es nemaz nevēlos tevi pavedināt,” Hermione iesmējās. Drako palūkojās uz meiteni un novaikstījās.

„Jā, sanāk, ka tava nevainīgā izturēšanās ir daudz pavedinošāka nekā tava piedauzīgā puse,” puisis atbildēja ar smaidu uz lūpām. Hermione nosarka, bet viņa nepaspēja tā kārtīgi apsmadzeņot Drako teikto, jo puisis atkal noskūpstīja meiteni. Viņa sajuta kā puiša pirksti spēlējas ap blūzītes pēdējo pogu.

„Malfoj...” Hermione nočukstēja un uzlika plaukstu uz puiša rotaļīgajiem pirkstiem.

„Piedod,” Drako vainīgi nočukstēja. Bet Hermione nedusmojās. Tā vietā viņa vienkārši atpogāja visu blūzi. Puisis nespēja atraut acis no Hermiones, liekot viņai pasmieties par viņa sejas izteiksmi.

„Pie kā mēs palikām?” Hermione jautāja, pievilkdama puisi tuvāk vēl vienam skūpstam.






„Ak, es to zināju!” Džinnija izmisumā piesita ar kāju pie grīdas. Sers Bentlijs pasmējās par meitenes sejas izteiksmi.

„Piedodiet, bet es Jūs nevaru ielaist bez paroles,” viņš atgādināja. Džinnija sarauca pieri un brīdi padomāja.

„Tas bija kaut kāds jocīgs vārds... parasti tādu nelieto par paroli...”

„Mm.”

„Šakālis?” Džinnija jautāja. Vīrietis portretā pašūpoja galvu un Džinnija tikai nikni kaut ko noburkšķēja. „Šampanietis?” sers Bentlija tikai pasmējās. „Šimpanze?”

„Nē, mana dārgā! Iespējams, ka Jums vienkārši vajadzētu pagaidīt, kamēr Grendžeres jaunkundze iznāks...”

„Nē! Es to zinu! Š... Š... Šar...”

Sers Bentlijs pielieca galvu un uzmanīgi klausījās. Džinnija triumfējoši pasmaidīja. Parole sākās ar Šar! Viņa jau bija tikusi pusceļā.

„Šarāde?” Džinnija jautāja un sers Bentlija novaikstījās. „Tas laikam nozīmēja nē,” meitene nopūtās. „Umm... šar... šarl...” portrets pieliecās vēl tuvāk. Jā! Džinnija jau bija atminējusi nākamo burtu! „Šarl... Šarlote?” sers Bentlija nobolījās un noliedzoši pašūpoja galvu, Džinnija klusi nolamājās.

„Šarla... šarlat...” sers Bentlija pieliecās tik tuvu, ka likās, viņš tūlīt izlēks no savas gleznas. „Šarlaks?” Džinnija jautāja, portrets noliedzoši papurināja galvu, Džinnija nolamājās un piesita ar kāju. „Šarlat... šarlatāns? Nē... diez vai...”

Sers Bentlijs jau bija paspējis atvērt ieeju Vecāko koptelpā. Džinnija izdzirdēja kaut kādus dīvainus trokšņus un sarauca uzacis.

„Hermion?” viņa jautāja un ierāpās pa portreta caurumu. Meitenes acis iepletās no redzētā.







Hermione dievināja sajūtu, kāda radās, kad Drako āda pieskārās viņas ādai. Spriedze bija bezmaz vai smacējoša, bet viņa neiebilda. Puisis viņai lika justies tik... dzīvai.

„Grendžere...” Drako murmināja. Hermione iesmējās un nogrūda puisi no sevis, nokļūdama virspusē. Iekāres pilnais skatiens, kuru Drako veltīja Hermiones augumam, lika meitenei pasmaidīt.
Hermione pieliecās un noskūpstīja puisi, viņa nekad nevēlējās pārtraukt šo skūpstu... viņa nekad nevēlējās pārtraukt puisi mīlēt...

„Hermion?” kāds jautāja un ienāca istabā. Hermione pagriezās un šausmās ieraudzīja Džinniju, šoka pārņemtu. Džinnija redzēja Hermiones atpogāto blūzi un Drako galvu, kura centās saskatīt, kas noticis.
Hermione nosarka tik pamatīgi, ka pat Rona koši sarkanie vaigi apkaunojuma brīžos nobālēja. Viņa izmisīgi centās aizpogāt blūzi.

„Džinnij... ak, nē... Džinnija, nav tā kā izskatās!”

„KO? TU GRIBI TEIKT, KA ŠOBRĪD NEDR***** AR DRAKO MALFOJU?”


Atsauksmes (156)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.