- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Drako nesatika Hermioni līdz pat vakariņām. Viņš devās atpakaļ uz koptelpu, domādams par meiteni. Viņš atminējās meitenes maigās lūpas, viņas ādas pieskārienus un zīdaino matu smaržu. Drako bija iemīlējis dzirksteli, kura parādījās tajās šokolādes brūnuma acīs katru reizi, kad Hermione uz viņu palūkojās, un viņš bija iemīlējies prieku viņas apburošajā smaidā. Puisis nespēja sagaidīt, kad atkal varēs viņu samīļot. Viņš bija apsolījis, nekad nelaist meiteni vaļā, un savā ziņā tā arī bija. Hermione bija drošībā, puiša sirdī.
Kas viņam bija uznācis? Viņš taču bija Drako Malfojs, puisis, kuru visi bijās un nīda. Cilvēki nodrebēja vien, izdzirdot viņa vārdu. Viņš bija tas, kuram bija paredzēts sekot tēva pēdās un kļūt par Nāvēdi. Drako bija šāda iespēja, bet viņš nobijās. Viņš bija nobijies no visdārgākā brīža savā dzīvē. Vai Ronam bija taisnība? Vai Drako bēgtu no Hermiones brīdī, kad viņš būtu visvairāk vajadzīgs?
Lai gan, bēgšana no Voldemorta nav nekas tāds, ko viņš nožēlotu. Vēlēšanās kļūt par viņa sekotāju... pievienoties šim kultam... lūk, to Drako nožēloja. Domas, ka varētu sāpināt Hermioni, tās arī viņš nožēloja.
Kā viņš pēdējo sešu gadu laikā nevarēja neievērot, cik viņa bija skaista? Kā gan šīs meitenes spēks bija paslīdējis Drako garām?

„Sveicināts, ser Bentlij,” Drako teica ar dompilnu smaidu. Portretā attēlotais vīrietis ar aizdomām nopētīja puisi.

„Sveicināts, jaunais Malfoj. Es nevēlētos būt pārāk atklāts, bet es Jūs patiešām nesaprotu,” viņš apmulsis teica, saraukdams uzgleznotās uzacis. Malfojs tikai pasmējās. Tie bija patīkami smiekli, vēsais spurdziens, laikam ir aizmirsts.

„Šobrīd, es pat sevi neizprotu. Šarlatāns... es tā patiešām domāju,” Drako piebilda, pamirkšķinādams ar aci. Sers Bentlijs iesmējās un ielaida puisi koptelpā.
Koptelpā Drako ieraudzīja Hermioni, sēžam uz dīvāna un apkrāvušos ar neskaitāmām grāmatām.

„Grendžere?” Drako ierunājās. Hermione uz brīdi palūkojās uz puisi, un, apzinādamās viņa eksistenci, pagriezās atpakaļ pie grāmatām. Drako piegāja pie meitenes un sāka maigi masēt viņas saspringušos plecus.

„Es nevaru nekur atrast pilnīgi un galīgi neko!” Hermione norūca un trieca sevišķi biezu grāmatu pret kafijas galdiņu, kurš pēc Harija dusmu izvirduma atkal bija salabots.

„Ko tu nevari atrast?” Drako jautāja, maigi noskūpstīdams meitenes kaklu.

„Sajūta ir tiešām laba, Malfoj, bet man šobrīd nav noskaņojuma,” Hermione piecēlās, atstādama Drako vienu un apjukušu. Hermione sāka staigāt šurpu turpu pa istabu ar sarauktām uzacīm, kaut ko cītīgi domādama. Apsējs no meitenes galvas bija noņemts, un Drako nodomāja, ka meitenei derētu kaut ko apēst, bet izvēlējās labāk paklusēt.

„Kas tevi nomāc?” viņš vaicāja, pārlekdams pār dīvāna atzveltni un iekārtodamies dīvāna ērtajos spilvenos. Hermione puisi domīgi uzlūkoja, tad pievērsās milzīgajiem grāmatu kalniem un izmisumā pameta gaisā rokas.

„Es šodien satiku kādu meiteni. Viņu sauc Amora Vinopala un viņai ir tās acis... viņa ir akla. Tajās pilnīgi un galīgi nav nevienas krāsas. Es gribu teikt, ka tur nav acu zīlītes, pilnīgi nekā! Viņa meklēja Hariju. Es gribēju pajautāt, kāpēc. Viņa nemācās Cūkkārpā un viņas dēļ es kļuvu nervoza. Viņa man teica, ka profesors Dumidors bija pēc viņas atsūtījis un parādīja man lapiņu ar Grifidoru koptelpas paroli, tāpēc es viņu uz turieni aizvedu. Es viņu tur atstāju... citādi es būtu nokavējusi stundu. Bet tāda meitene... pēc kuras sūta Dumidors... un pilnīgi nekur nav neviena ieraksta par viņu!” Hermione nobēra un izmisumā trieca dūri pret kafijas galdiņu. Drako uzvaroši smaidīja.

„Tu man gribi teikt, ka nezini, kas ir Amora Vinopala? Hermion, viņa taču ir sena leģenda! Acīmredzot, diezgan patiesa...” Drako noteica, paberzēdams zodu. Hermione smaidoša pagriezās.

„Tu par viņu esi dzirdējis? Merlina vārdā, pastāsti man visu ko tu zini!” viņa pieprasīja.

„Nē!”

„Nē? Kāpēc?” Hermione apstulbusi jautāja.

„Tāpēc, ka tu mani aizvainoji, neļaudama sevi noskūpstīt. Es tikai gribēju sasveicināties,” Drako iesmējās un notrauca iedomātu asaru. Hermione nobolīja savas šokolādes brūnuma acis un pieliecās, lai uzspiestu puisim uz vaigu ašu skūpstu.

„Te būs, nu, klāj vaļā!”

„Tas nebija nekāds skūpsts,” Drako nobolījās. Viņš pastiepās un satvēra meiteni aiz vidukļa, pievilkdams sev tuvāk. Puisis sirsnīgi noskūpstīja Hermioni uz lūpām, un kad viņš sajuta, ka meitene nevēlas apstāties, viņš atrāvās. Hermione uz viņu pārmetoši skatījās.

„Vai tu man reiz pastāstīsi visu ko zini par Amoru Vinopalu, vai nē?” viņa nepacietīgi jautāja, ar dzirksti acīs. Drako jutās laimīgs, ka to bija aizdedzis tieši viņš. Puisis pasmaidīja, un norādīja Hermionei iekārtoties viņam blakus uz dīvāna. Hermione apsēdās, lūkodamās viņā ar gaidoši ieplestām acīm.

„Laiks man tev pastāstīt vakara pasaciņu,” Drako smējās. „Runā, ka Amora ir dzimusi ap 1600tajiem...”

„Ko? Tu laikam ņirgājies!” Hermione viņu pārtrauca. Tad jau viņa būtu vairāk nekā 400 gadus veca!” viņa sauca. Drako nopūtās.

„Tagad tu saproti, kāpēc viņa ir sena leģenda. Leģenda ir maz zināma un par to runā tikai varenākie burvji. Viņi sapņo, kaut Amora pie viņiem ierastos... Es labāk tev stāstīšu visu pēc kārtas,” viņš smējās. Hermione piekrītoši pamāja, dziļi ieinteresēta.

„Kā jau teicu, viņa ir drusku tāda kā leģenda. Viņa ir dzimusi ap 1600tajiem. Viņa bija parasta vientiese. Viņai nebija pilnīgi nekādu spēju vai īpatnību. Izņemot acis. Sākumā, tajās nebija nekā īpaša. Tas bija tāds kā dzimšanas defekts. Bet atceries, ka tas notika 1600tajā, kad raganu dedzināšana bija modē. Un tas, ka viņa dzima Salemā, arī nebija nekas labs.”

„Vietējie domāja, ka viņa ir ragana, tikai acu dēļ?” Hermione sašutusi jautāja. Drako apstiprinoši pamāja.

„Vismaz viņas vecāki jau nu noteikti. Viņi nespēja paciest domu, ka viņu ģimenē būtu ragana. Tāpēc viņi meitenei atdeva pilsētā ieceļojušam čigānu baram. Viņas vecāki pilsētniekiem sastāstīja, ka meitene ir nomirusi dzemdībās, kas tolaik nebija nekas neparasts. Čigāni ieraudzījuši meitenes acis, noticēja, ka viņai piemīt neticamas spējas. Viņi jutās pagodināti, ka viņiem ir iespēja audzināt Amoru. Patiesībā, Amora ir viņas īstais vārds, bet Vinopala ir kādas čigānietes uzvārds, kura viņu pieņēma savā ģimenē.”

„Tad viņa uzauga starp čigāniem? Neticami!” Malfojs piekrītoši pamāja un turpināja.

„Taču bija vēl kas. Tolaik, kad viņa bija tikko dzimusi un nespēja ne runāt, ne arī īsti kustēties, čigāni vēl neapzinājās, ka viņa ir akla. Kad to atklāja, viņi jutās vīlušies, bet tas nemazināja viņu ticību par meitenes spējām. Meitenes pirmos sešpadsmit gadus, čigāni centās palīdzēt atklāt viņas spējas. Viņiem nekas neizdevās. Nebija nekā ko atklāt, bet viņi tam nespēja noticēt. Viņi atteicās ticēt, ka meitenei, kura būtu dzimusi ar tādām acīm, nepiemistu kādas īpašas spējas, kuras varētu palīdzēt skaudrajos apstākļos nonākušos čigānus,” Drako teica. Puisis izbrauca ar roku cauri saviem gaišajiem matiem, un Hermione pievilka sev klāt ceļus, ar acīm lūgdama, lai Drako turpina.

„Meitenes sešpadsmitajā dzimšanas dienā, pilsētiņā iebruka Angļu karavīri. Viņi noslepkavoja vai sagūstīja visus pilsētiņas iedzīvotājus. Tos, kurus sagūstīja, un atpazina kā čigānus sapulcināja ciemata centrālajā laukumā. Viņi gatavojās dedzināt raganas,” Drako teica, piepeši neizjuzdams tādu patiku pret šo leģendu kā iepriekš.

„Kas notika ar Amoru?” Hermione čukstus jautāja. Drako nopūtās un uzlūkoja meiteni.

„Tūlīt uzzināsi. Tas ir visai savādi. Čigāni nemaz nebija burvji vai raganas. Viņiem nemaz nebija nekādu spēju. Viņi ticēja maģijai, dabā, kā arī burvju vārdiem un ilūzijām. Taču tur nebija nekā maģiska. Tomēr, viņu ticība biedēja savādāk domājošos un viņi nogalināja čigānus tikai dēļ to kultūras. Čigāni nespēja sevi aizstāvēt kā to darītu īstie burvji.”

Hermione nolika galvu uz Drako pleca. Puisis viņu cieši apskāva. Tā nebija nekāda leģenda. Tas bija šausmu stāsts. Stāsts par vīriešiem un sievietēm, kuri nogalināja burvjus, vai arī tos, kuru uzskati nedaudz atšķīrās. Hermione nodrebēja.

„Karavīri ielauzās Amoras mājā. Tev jāsaprot, ka viņa bija akla un nesaprata, kas notiek. Viņas audžumāte meiteni paslēpa malkas kastē. Kā jau tu zini, citas maņas kļūst ļoti spēcīgas un attīstītas, ja kāds no dzimšanas ir akls. Amoras maņas nebija īpaši asas, tomēr viņai bija izveidojusies saikne ar audžumāti. Viņa bija meiteni mīlējusi, par spīti viņas aklumam. Viņa bija ienesusi gaismu meitenes tumšajā ikdienā.” Hermione cieši apskāva Drako, juzdama kā acīs sakāpj asaras.

„Amora dzirdēja kā karavīri runā par sārtā dedzināšanu un audžumātes izmisuma kliedzienus. Meitene vienkārši nespēja kusi sēdēt lādē, kamēr viņas audžumāti gatavojas dedzināt sārtā. Viņa izmetās no mājas un metās virsū kareivjiem. Ieraudzījuši meiteni ar baltām acīm, viņi kliegdami metušies bēgt, domādami, ka Amoru ir apsēdis velns. Amoras audžumāte saprata, ka nu vairs nav labi un abas bēga. Karavīri pamanīja abas bēgam uz mežu un sāka dzīties viņām pakaļ. Audžumāte bija pavecāka sieviete, tāpēc abas pašķīrās. Kad Amora izdzirdēja audžumātes nāves kliedzienus, viņa sastinga, saprazdama, ka ir apmaldījusies un nezina uz kuru pusi doties.”

Ak Dievs, Malfoj,” Hermione čukstēja, priecādamās, ka tas viss vairs nenotiek mūsdienās.

„Kareivji meiteni atrada apjukušu sēžam meža vidū. Tas bija pēc tam, kad viss ciems jau bija nodedzināts. Meitene bija šoka stāvokli, tāpēc nepretojās, kad kareivji viņu aizveda uz izpostīto pilsētu. Viņa atjēdzās tikai tad, kad viņas rokas tika sietas pie sārta. Viņa lūdzās, lai laiž viņu vaļā. Ka viņa neredz. Ka viņa tikai vēlas doties mājup. Visi izlikās to nedzirdam. Karavīri tikai pasmējās. Viņi to lamāja. Un tad, viņi aizdedzināja sārtu.”

„Ak!” Hermione šausmās noelsās.

„Jā, es zinu! Meitenes svārki aizdegās. Tu jau zini, ka tad kad Harijs kļūst īpaši dusmīgs, tad daļa viņa spēka kļūst nekontrolējama?”

„Jā... bet kā...”

„Tad iedomājies meiteni, kurai ir līdzīgas spējas kā Harijam un, ka tās ir mierīgi augušas augumā pēdējos sešpadsmit gadus, nekad neaiztiktas, un te piepeši tiek dedzinātas?”

„Merlina vārdā!” Hermione nomurmināja, paceldama drebošu roku pie deniņiem.

„Visu meitenes augumu pārņēma liesmas. Karavīri pieņēma, ka kliedzienu beigas nozīmēja, ka meitene ir mirusi. Viņi viens otru apsveica, ka ir nonāvējušu dēmona bērnu. Tad liesmas pazuda...”

„Pazuda?”

„Amoras ķermenis to uzsūca kā tāds sūklis. Uguns, ir lielākais spēka avots. Mums katram dvēselē ir uguns. Viņas dvēseles uguns kombinācijā ar īpašajām spējām, pievienojot vēl īstu uguni... teiksim tā, radās tāda kā eksplozija.”

„Ak nē...”

„Vairāk nekā piecdesmit karavīru gāja bojā sprādzienā, kuru radīja Amoras emociju izvirdums. Viņa joprojām nevicina zizli un nespēj sajaukt mikstūras, bet viņa ir apguvusi spēju kontrolēt tādu maģisko spēku, par kuru vairums burvju var tikai sapņot. Pēc sprādziena Amora slēpās, jo viņas maņas bija neticami saasinājušas. Viņa var dzirdēt no dēļa iečīkstēšanās jūdzes attālumā līdz pat domai, kura izskrien caur tavu prātu. Viņa spēj sajust ķermeņa siltumu, bet visvairāk, viņa spēj sajust spēku. Ikvienam no mums ir savs spēka avots, no kura tas izstarojas, un viņa to jūt. Viņa spēj to sajust ikvienā uz pasaules mītošajā cilvēkā. Pilnīgi ikvienā... iedomājies, kā tas ir!” Drako apbrīnas pilns teica.

„Tas joprojām neizskaidro, kāpēc lielākā daļa burvju vēlās, lai viņa pie tiem ierastos,” Hermione norādīja. Drako nopūtās.

„Tāpēc, ka stāsts vēl nav beidzies. Redzi, viņa ir tā pārņemta ar vainas apziņu par nogalinātajiem karavīriem, ka viņas ķermenis ir sastindzis tajā laikā, tāpēc viņai joprojām ir sešpadsmit. Viņa atsakās sev piedot to atgadījumu.”

„Bet tie karavīri tak nogalināja viņas ģimeni! Tas bija slaktiņš, un viņa vēl jūt vainas apziņu?” Hermione neizpratnē iesaucās.

„Viņa bija akla meitene, tāpēc nespēja redzēt to vīriešu sejas, kurus viņa bija nogalinājusi. Viņa juta karavīru ģimeņu sāpes un ciešanas. Runā, ka tas esot savā veidā iezīmējis meitenes dvēseli, un, ka viņa to nekad nespēšot aizmirst. Amora nevēlas, lai vēl kāds burvis vai ragana pārciestu to pašu. Tāpēc viņa nozvērējās, ka ja kādai maģiskai būtnei piemistu tādas pašas spējas, kuras būtu sasniegušas to līmeni, ka spētu nodarīt tādu ļaunumu, kā tas bija iznācis viņai, tad viņa palīdzēs šai būtnei tās kontrolēt. Viņa nevēlas, lai kāds ciestu.”

„Tagad es saprotu. Viņas apciemojums būtu par pierādījumu tam, cik spēcīgs tu patiesībā esi. Tas ir kā būt apzīmogotam par pasaulē jebkad dzimušo varenāko burvi!” Hermione teica. Drako nobolījās.

„Ne jau jebkad dzimušo! Tikai viņa paaudzē... lai gan varbūt, ka ne tikai viņa,” viņš domīgi noteica. „Runā, ka pēdējais burvis, kuru viņa ir apmācījusi ir bijis Dumidors,” Drako piemetināja. Hermiones acīs varēja redzēt lepnumu par Harija spējām jaucamies ar žēlumu pret Amoru.

„Malfoj... tas nozīmē, ka Harijam piemīt gana daudz spējas, lai... bet viņš tak tā nekad nedarītu!”

„Viņa arī ne. Hermione, tas notika netīšām.”

„Ja slikts sapnis vai strīds ar Ronu par viņa vecākiem ir spējīgs radīt noplūdi Harija spējās, kas arī notika, kad Amora sāka degt, tad...”

„Vienvārdsakot, ja tu nokaitināsi Brinumpuisīti pietiekami pamatīgi, tad viņš ir arī spējīgs iznīcināt pasauli.”


Atsauksmes (156)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.