- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Hermione sēdēja Dumidora kabinetā. Viņa tik ļoti nervozēja, ka plaukstas jau bija kļuvušas mitras un lipīgas. Meitenei nedaudz sāpēja galva, no balss, kura teica, lai viņa skrien prom cik ātri vien iespējams. Tā teica, lai Hermione dodas uz savu istabu un kārtīgi izguļas. Un kad viņa pamodīsies, tad visas problēmas būs pagaisušas. Liksies, ka tas viss būtu bijis viens liels murgs.

Hermione zināja, ka tā nemūžam nenotiks. Katrreiz, kad meitene devās gulēt, viņai prātā iešāvās šī lieliskā doma, tā maisījās pa galvu un ieplūda asinīs.

Taču viņai bija jāpaliek stiprai. Tāpēc viņa šogad bija atgriezusies Cūkkārpā, lai to pierādītu. Lai pierādītu, ka nepadosies.

Dumidors iesoļoja kabinetā, sudrabainajai mantijai viegli līgojoties, pie katra profesora soļa. Vēderu un krūtis klāja gara, balta bārda, tikpat gara kā mati, kuri stiepās pār muguru. Profesora zilās acis spoži mirdzēja aiz pusmēneša formas brillēm. Lai arī kur Dumidors atrastos, viss apkārtējais šķita nespējīgs sacensties ar viņa spēku un spožumu.

„Labvakar, Grendžeres jaunkundz,” Dumidors teica, ar nelielu smaida ēnu sejā.

„Labvakar, profesor,” Hermione klusi atbildēja, lūkodamās uz sasvīdušajām plaukstām. Viņa ievilka drebošu elpu un nodrebinājās. Meitene centās apspiest savas emocijas un uztraukumus, pirms ielūkojās lepnā, spēcīgā un pārliecinātā večuka acīs. Taču, Hermione apzinājās, ka lielās bailes un uztraukumi būs redzami kā uz delnas.

„Kā Jūs jūtaties?”

„Tieši tik labi, cik šādos apstākļos varētu sagaidīt,” Hermione atbildēja. „Paldies, ka apvaicājāties,” viņa veikli piebilda, cenzdamās atcerēties manieres. Dumidors pasmaidīja un apsēdās aiz sava lielā galda. Viņš sāka spēlēties ar skaistu sarkanmelnu spalvu. Hermione klusi vēroja profesoru.

„Vai Jūs atceraties par savu vizīti Sv. Mango?” Dumidors jautāja. Hermione nobālēja un pamāja.

„Jā, ser!”

„Vai kāds dosies Jums līdzi?” Dumidors vaicāja. Hermione sarauca uzacis.

„Nē ser! Man labāk patiktos to darīt vienai,” viņa klusi atbildēja. Dumidors uzlūkoja meitenei , nedaudz šūpodamies krēslā. Hermionei šī čīkstošā skaņa jau sāka krist uz nerviem.

„Profesore Maksūra Jūs pavadīs. Gadījumā, ja saņemtās ziņas nebūs īsti... patīkamas... vai Jūs esat pārliecināta, ka vajadzības gadījumā Jūs nevēlētos redzēt kāda drauga plecu, nevis profesores?” Dumidors vaicāja, nedaudz pieliecis galvu. Hermione papurināja galvu.

„Profesor, es apzinos, ka ziņas nebūs no tām patīkamākajām. Taču es neplānoju izplūst asarās. Es vienkārši vēlos padarīt to lietu un atgriezties Cūkkārpā,” viņa noteica. Dumidors bēdīgi nošūpoja galvu.

„Grendžeres jaunkundz, es redzu, ka Jūs vēlaties būt stipra un nest šo nastu viena pati. Taču šķiet, ka Jūs nesaprotat, ka arī spēcīgi cilvēki ļauj kādam sev palīdzēt. Spēcīgs ir tas, kurš spēj atzīt savu sakāvi. Spēcīgs ir tas, kurš pieņem palīdzīgu roku, nevis atgaiņā to,” viņš teica. Hermione saknieba lūpas un sažņaudza rokas. Profesors nesaprata, ko meitene pārdzīvoja, tāpēc diez vai, viņš varētu viņai stāstīt, ko nozīmē būt stiprai.

„Es novērtēju visu, ko Jūs manā labā esat darījis, profesor. Taču šis ir kaut kas, ko es tiešām vēlos paveikt pati,” Hermione atkārtoja. Dumidors pamāja.

„Labi, Grendžeres jaunkundz. Jūsu kariete Jūs gaidīs rīt desmitos no rīta. Es pieņemu, ka Jūs vēlēsieties par to paziņot arī Potera un Vīzlija jaunskungus?” viņa piemetināja. Hermione papurināja galvu.

„Viņi par to neko nezina,” viņa klusi noteica. Profesors Dumidors pārsteigts palūkojās uz Hermioni.

„Es dzirdēju, ka Jūs taisāties viņiem pastāstīt pēc vizītes Sv. Mango,” viņš teica. Hermione nobālēja, atceroties solījumu Hagridam. Viņa nervozi iekoda lūpā un nodrebinājās.

„Es viņiem pateikšu, profesor. Tikai es nezinu, vai tas būs uzreiz pēc manas atgriešanās. Taču es plānoju viņiem visu pastāstīt,” meitene klusi teica, melodama caur sakostiem zobiem. Dumidors to pamanīja. Viņš redzēja kā meitene vairās skatīties viņam acīs. Viņš manīja cik meitene tomēr bija stūrgalvīga.

„Labi. Grendžeres jaunkundz. Taču es joprojām iesaku kādu rīt paņemt līdzi uz savu vizīti. Neviens nav teicis, ka Jūs rīt spēsiet valdīt pār savām emocijām, tāpat kā šodien,” Dumidors teica. Hermione pamāja.

„Jā, profesor! Es to apdomāšu.” Dumidors pamāja un ļāva meitenei iet. Hermione piecēlās un ciešāk ietinās savā mantijā, nejauši pamanot cik tieva ir viņas roka. Cik gan daudz svara viņa bija zaudējusi? Divdesmit mārciņas noteikti. Meitene bēdīgi nošūpoja galvu un devās ārā no direktora kabineta...
Saskriedamās ar trim nevēlamiem cilvēkiem.

„Ron! Harij! Džinnij! Ko jūs te darāt?” Hermione iesaucās. Trijotne palūkojās uz meiteni ar asaru pilnām acīm.

„Mums ir jāaprunājas ar profesoru Dumidoru,” Džinnija ātri noteica un paspraucās Hermionei garām. Harijs pamāja, nespēdams ielūkoties meitenei acīs. Viņš sekoja Džinnijai.

Rons stāvēja ar asaru pilnām acīm, pētīdams katru Hermiones sejas vaibstu.

„Ron?” Hermione klusi vaicāja un pastiepās, pieskardamās puiša rokai. Rons iešņukstējās un apkampa meiteni tik cieši, ka viņa tik tikko spēja paelpot. Tad, nesakot ne vārda, Rons iesteidzās Dumidora kabinetā, akmens garguja aizvērās aiz viņa.

„Profesor!” Džinnija sauca sirmajam večukam, kurš sēdēja aiz sava varenā galda. Viņš palūkojās uz trijotni ar mīklainu skatienu.

„Jā?” profesors nevainīgi ierunājās.

„Mēs pieprasām, lai Jūs mums pateiktu, kas kaiš Hermionei Grendžerai,” Harijs stingri noteica. Dumidors gaiši iesmējās.

„Potera jaunskungs, vai tiešām Jūs domājat, ka spējat man kaut ko pieprasīt?” viņš vaicāja. Harijs nosarka un atkāpās, toties Rons panāca uz priekšu.

„Mēs zinām, ka Hermioni ir spīdzinājis Lords Voldemorts!” viņš iesaucās. Džinnija un Harijs brīdinoši palūkojās uz Ronu, bet puisis to neņēma vērā. Asinis sitās galvā, viņš vienkārši vēlējās palīdzēt Hermionei.

„Kur jūs to rāvāt?” Dumidors vaicāja. Rons nobolījās un izklāstīja viņu teoriju par skalpēšanu. Džinnija un Harijs klusi stāvēja, ļaudami, lai Rons visu izstāsta.

Profesors Dumidors nošūpoja galvu.

„Jums ir diezgan mežonīga iztēle, Vīzlija jaunskungs. Pieņemu, ka tās nav Jūsu domas vien,” viņš teica, pievērzdams zilo acu skatienu stūrī stāvošajiem Harijam un Džinnijai, kuri sāka nosarkt.

„Tad viņu ne... Voldemorts ne..”

„Nē, Vīzlija jaunskungs. Es Jums galvoju, ka Voldemorts nav bijis pat tuvumā Grendžeres jaunkundzei,” Dumidors teica. Atvieglojums bija tik liels, ka Džinnija gandrīz apraudājās.

„Tad... kas īsti viņai kaiš?” Harijs iejautājās. Profesors Dumidors nošūpoja galvu.

„Viņa mani lūdza jums neko neteikt. Man žēl,” viņš atbildēja.

„Kāpēc ne?” Rons iesaucās. Dumidors palūkojās uz puisi.

„Dažas lietas nav lemts uzzināt visai pasaulei, Vīzlija jaunskungs. Grnendžeres jaunkundze vēlas to paveikt pati,” viņš noteica, pieceldamies un sākdams soļot pa kabinetu.

„Tad mēs neko nevaram iesākt?” Džinnija klusi ievaicājās. Dumidors nodrebēja, kaut kas noslēpumains darījās aiz šīm zilajām acīm.

„Baidos, ka ne, Vizlijas jaunkundz. Grendžeres jaunkundze rīt, tieši desmitos kopā ar profesori Maksūru dodas prom lielā melnā karietē pa ceļu, pa kuru jūs ejat uz Cūkmiestiņu. Viņa dosies uz Sv. Mango. Es atgādināju, ka viņa drīkst kādu sev paņemt līdzi, bet viņa atteicās,” Dumidors teica.

„Uz Sv. Mango?” Rons nočukstēja Harijam, kurš nodrebinājās.

„Tātad, Potera jaunskungs, es Jums ieteiktu izmantot sev dotās priekšrocības, jo es nedomāju, ka Grendžeras jaunkundze šobrīd ir spējīga domāt racionāli,” Dumidors teica, pamirkšķinādams. „Tā, man tagad ir jāpievēršas kam citam. Hagrids ir dabūjis jaunu brendiju un man ir jāpārliecinās, ka tas tiešām ir viens no labākajiem,” viņš piebilda, iesmiedamies un pavadīdams jauniešu bariņu ārā pa kabineta durvīm.

Trijotne stāvēja blakus akmens gargujai, vērodami kā Dumidors dodas projām.

„Nāciet! Mums ir jāizstrādā plāns,” Džinnija satraukti iesaucās.

„Par ko tu runā?” Rons nesaprašanā vaicāja. Džinnija nobolījās.

„Tikai nevajag, un nesakiet, ka jūs abi nesapratāt ko Dumidors mums tikko teica!” viņa iesaucās. Harijs un Rons sarauca uzacis un nesaprašanā saskatījās.

„Piedod, Džin! Mums nav ne mazākās sajēgas par ko tu runā,” Rons noburkšķēja.

„Jēziņ, Hermione jums laikam paskaidro visas sarežģītās lietas.” Rons ar Hariju truli blenza uz meiteni, kamēr viņa turpināja. „Dumidors mums pateica kur tieši Hermione dodas, kad, kā un ar ko. Tad viņš teica, lai Harijs ‘izmanto sev dotās priekšrocības’, jo ‘Hermione nav spējīga domāt racionāli’. Pieleca?” Džinija jautāja.

„Atvaino,” Harijs izgrūda. Džinnija izmisumā pameta rokas gaisā.

„Dumidors grib, lai mēs izmantojam Harija Paslēpni un sekotu Hermionei!” meitene iesaucās. Pēc šiem vārdiem viss it kā sakrita un Harijs ar Ronu sajutās kā pēdējie stulbeņi, ka nebija to pamanījuši.

Viņi uzzinās, kas kaiš Hermionei, vai nu viņai tas patika, vai nē.


Atsauksmes (156)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.